Nevienam nav noslēpums, ka valsts atbalsts sportam ekonomiskās krīzes laikā ir strauji sarucis. Valsts par saviem līdzekļiem šobrīd diemžēl nespēj pilnvērtīgi atbalstīt sportu visaugstākajā līmenī un nodrošināt dažādu sporta veidu translācijas televīzijā. Lielākie atbalstītāji sportam – gan federācijām, gan klubiem – ir privātie sponsori, kas ļauj tam šajā krīzes laikā izdzīvot, attīstīties un iepriecināt līdzjutējus visā Latvijā.
Nav izņēmums arī Aldaris, kas atbalsta gan hokeja komandu Rīgas Dinamo, gan Latvijas Hokeja federāciju, sniedzot arī iespēju sporta līdzjutējiem vērot savu iemīļoto sporta veidu televīzijas ekrānos. Pavisam nesen arī Aldara ūdens zīmols Vichy kļuva par Latvijas sieviešu basketbola izlases atbalstītāju. Mēs ar patiesu prieku atbalstām sportu, cik vien tas ir mūsu spēkos, tomēr neslēpšu, ka arī Aldaris, kā jebkurš uz biznesu vērsts uzņēmums, vēlas no šādas sadarbības iegūt arī sev zināmu labumu, atzinību no sporta cienītāju aprindām.
Taču, ja Saeima akceptēs Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ierosinājumu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteikt, ka alus un vīna reklāmu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās drīkstēs iekļaut no plkst. 22.00 līdz 7.00, domāju, liela daļa sponsoru nopietni apsvērs, vai atbalstīt sportu arī nākotnē.
Sponsori no klubiem un federācijām saņem ne tikai iespēju reklamēties spēļu norises vietās, bet arī televīzijā. Šajā gadījumā Saeimas komisija nav ņēmusi vērā, ka lielākajā daļā gadījumu sporta pārraides notiek laikā līdz plkst. 22.00, bet pēc jaunā ierosinājuma šajā laikā alus un vīna reklāma tiks aizliegta. Šis ierobežojums var ietekmēt sponsorēšanas apjomus.
Šādā gadījumā cietēji būs ne tik daudz alus un vīna ražotāji, bet arī sporta klubi un federācijas, kuru tālākā attīstība tiks apdraudēta, sporta līdzjutēji, kuriem vairs var nebūt tik daudz iespēju vērot sporta pārraides televīzijas ekrānos, kā arī masu mediji, kuriem jau tā šobrīd ir ievērojami sarukuši reklāmas ienākumi un kuri cīnās par izdzīvošanu.
Tāpat arī šaubos, vai šis lēmums ierobežot reklāmu atrisinās valsts amatpersonu vēlmi ierobežot alkohola patēriņu, ja valsts nespēj izkontrolēt jau iepriekš pieņemto likumu izpildi. Piemēram, tā nespēj izkontrolēt, ka alkohols tirdzniecības vietās tiek pārdots tikai no 18 gadiem, kas faktiski ir lielākā problēma Latvijā, kura būtu jārisina vispirms.
Labs piemērs tam, ka reklāmas aizliegums nedod vēlamo rezultātu, ir Polijas pieredze. Proti, Polijā no 1992. līdz 2001. gadam televīzijā bija aizliegtas alus reklāmas, tomēr šajā laikā, neraugoties uz alus reklāmas aizliegumu, alus patēriņš uz vienu iedzīvotāju dubultojās (30 litri alus uz iedzīvotāju 1992. gadā un 60 litri alus uz iedzīvotāju 2001. gadā).
Reklāmas ierobežošana/aizliegšana varētu būt Aldara kā alus tirgus līdera interesēs, jo tas apgrūtina ienākšanu tirgū jauniem konkurējošiem produktiem, taču mēs neesam tajā ieinteresēti, jo uzskatām, ka konkurenci nedrīkst ierobežot. Ir jāļauj patērētājiem iepazīties ar jauniem produktiem vai pakalpojumiem un izvēlēties sev piemērotāko. Mēs visi priecājamies un novērtējam jauna produkta vai pakalpojuma ienākšanu tirgū, kā arī veidu, kā tas noticis, jo tas paplašina mūsu izvēles iespējas un sniedz iespēju uzlabot dzīves kvalitāti. Reklāmas aizliegums faktiski ir vārda brīvības ierobežojums, kas neapšaubāmi atgādina padomju laikus, un tas mums nav pieņemami.
Valsts amatpersonas vienmēr ir priecājušās par Latvijas sportistu panākumiem, uzsverot, cik daudz tie devuši valsts atpazīstamības veicināšanai, taču lēmums aizliegt reklāmu šos priekus var padarīt mazākus. Cerams, ka deputāti tomēr mainīs savu nostāju, jo šāds lēmums varētu būtiski ietekmēt profesionālā sporta atbalstītājus, tai skaitā Aldari, kurš, piemēram, hokeja atbalstam (neskaitot Dinamo) līdz šim ziedojis 400 000 latu, kā arī nesen uz 3 gadiem pagarinājis sadarbību ar Rīgas Dinamo. Vai valsts ir gatava ekonomiskās krīzes laikā sponsoru naudu aizvietot ar savējo? Domāju, ka nē.
