Gošam, kas ir saimnieka Borisa Matčina mīlulis, ir 10 gadi, varens augums, tēraudpelēki sāni ar rudiem lāsumiem un liela, ēdelīga mute. Viņa vecākajai sugasmāsai Jamai ir jau 17, taču tā ir krietni mazāka. Viņas un vēl simtiem skaisto zivju - koiju -, kuru dzimtene ir Japāna, dzīvo Torņakalnā, ceriņu ieskautā dārziņā, kurā dobju un mauriņa vietā ierīkots baseins, raksta laikraksts Dienas Bizness.
Pirms gadiem septiņpadsmit draugs divas koijas atveda no Japānas kā dāvanu. Tās pilnībā izkonkurēja Borisa tā laika vaļasprieku - akvāriju veidošanu. Sākās cītīgs izziņas un studēšanas periods. Tiem, kas sāk nodarboties ar šīm skaistajām zivīm tagad, ir vieglāk, jo ir kam prasīt padomu, viņš nosmaida. Papildus koiju audzēšanai, kam Boriss pievērsās, zaudējis darbu poligrāfijas biznesā, viņš konsultē par to audzēšanu, uzņem ekskursantus, nodrošina baseinu aprīkojumu un īsto barību. Baseinu aprīkošana kļūst par galveno ienākumu avotu, lēš Boriss, jo pagaidām koijās ir vairāk jāiegulda, nekā gūstama atdeve no to pārdošanas - vairums zivju vēl ir briešanas stadijā. Turklāt izdevumi nav nekādi mazie - lielākā daļa aiziet elektrībai, darbinot baseina attīrīšanas iekārtas, un barībai.
Zivju galvenais uzdevums - labi ēst un pieņemties skaistumā, jo vērtīga koija ir dūšīga koija. Līdz ar augumu aug arī cena. Bet ēd skaistules daudz - koijas audzētavā jābaro 10 reižu dienā.
No audzētavas Japānā ievestas 99% koiju. Lielu daļu no turienes Boriss atvedis pats, pārējās noskatījis internetā, audzētavu piedāvājumā. Tieši šis ir populārākais zivju iegādes veids. Lielākajiem audzētājiem ir savi uzticami aģenti, kas palīdz iegādāties un prot labāk raksturot katru zivi. Lielākajām, krāšņākajām zivīm saimnieks smalki zina radurakstus un audzētājus. Septiņām no visām zivīm ir Japānas koiju audzētāju asociācijas izdotas pases. Tās ir ļoti vērtīgas, laba zivs var maksāt pat simtiem tūkstošu.
«Izaudzēt labu koiju ir ļoti grūti,» teic Boriss. «Daudzi mēģina pavairot paši, arī es, bet dižu panākumu nav.» Japānā šo skaistuļu audzēšana ir bizness paaudžu paaudzēs, zināmi visi audzēšanas knifi, arī apstākļi izcili piemēroti. Zivju audzētājs viesojies vairākos ciemos, kur šī ir vietējo vienīgā nodarbe - audzē, šķiro, pārdod. Un jāšķiro pamatīgi, jo speciālistu aprindās atzīta zivs izdodas apmēram no 500 viena. Japāņi pārdod zivi tad, kad redz, ka tā dārgāka nekļūs, arī tad, kad redz, ka zivs ir viduvējība, to pārdod. Tās zivis, kurām ir potenciāls kļūt par izcilām šķirnes pārstāvēm, nepārdod. Ar ietrenētu aci potenciālu izstāžu variantu speciālisti pamana jau pavisam jaunā zivtelītē
Kad Boriss kopā ar japāņu saimniekiem noķēris savu zivi, dienas četras nav varējuši vienoties par cenu, jo japāņi zina savas preces vērtību. Savu 83 cm garo un 12 kg smago zeltaini rudo koiju Borisam izdevies nodiņģēt par 10 tūkst. eiro.
Tāpat kā suņiem, arī koijām rīko izstādes. Zivīm ir svarīgs gan vecums, gan eksterjers, vecākajai zivij, kuras vecums pierādīts, esot ap 200 gadu. Kad Boriss bija Japānā, pa gabalu viņam parādīts dīķītis, kur dzīvojot simtgadīgas zivis, tuvumā gan neviens nav laists. Vecākā koija, ko dabā redzējis viņš pats, ir 40 gadu veca. Zivis - izstāžu dalībnieces - ir grūti un dārgi izaudzēt, vēl dārgāk eksponēt.
To faktiski var atļauties tikai lielas audzētavas. Izstādes uzvarētāja pēc atzinības saņemšanas maksā apmēram 300 tūkst. eiro. Kad pagājis pāris mēnešus ilgs pēc-izstādes rehabilitācijas laiks, zivs cena ir jau pusmiljons. Tas tādēļ, ka zivs atkal ir veselīga un dzīvotspējīga. Boriss atzīst, ka viņš vēl ilgi nevarēs atļauties šādu greznību kā dalība izstādē, jo vērtīgas zivs iespējamā bojāeja vai saslimšana viņa audzētavas apjomiem nav pieļaujama.
Borisam saistībā ar savām zelta zivtiņām ir nevis trīs vēlēšanās, bet triju gadu attīstības programma. Pie mājas Torņakalnā paredzēts izveidot nelielu zivju slimnīcu. Arī zivis slimo, turklāt tik dārgām radībām nevar ļaut iet bojā vai beigt dzīvi uz pannas. Turklāt tie, kas var atļauties pirkt dārgu zivi, atlicinās naudu arī tās aprūpei. Šim nolūkam plānots meklēt iespēju piesaistīt Eiropas naudu. Proti, dekoratīvo zivju audzēšana īsti neiederas nevienā no atbalstāmajām jomām, secina saimnieks, tādēļ radusies šī ideja par zivju ārstēšanu un jaunas audzētavas veidošanu laukos, kā lauku saimniecības restrukturizācijas projektu.
Koiju turēšanai Latvijā ir liela nākotne, pārliecināts audzētājs. Vienīgais, kas cilvēkus attur, ir informācijas trūkums par šo zivju prasībām. Galvenais veids, kā pircēji gan no Latvijas, gan kaimiņvalstīm atrod Borisu, ir informācija internetā un draugu ieteikumi. Tuvākajā laikā uzņēmējs atkal nolēmis doties uz Japānu, lai izzinātu dažādus papildu audzēšanas smalkumus par zivīm, par baseinu ierīkošanu.
Tā kā zivju audzēšanai slēgtās sistēmās ir nākotne, šīs jomas speciālistiem darbs būs, domā Boriss un piebilst - īpaši trūkst zivju veterinārijas speciālistu. Arī pašam atgriezties vecajā darbā vēlēšanās nav, jo aizsākto biznesu vairs atstāt nevar.
#2/3
Kad Boriss Matčins kopā ar japāņu saimniekiem noķēris savu zivi, dienas četras nav varējuši vienoties par cenu, jo japāņi zina savas preces vērtību. Savu 83 cm garo un 12 kg smago zeltaini rudo koiju Borisam izdevies nodiņģēt par 10 tūkst. eiro.