Pirms pāris nedēļām notikušajā starptautiskajā konferencē Spītējot apstākļiem: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze Latvijas vadošās amatpersonas kārtējo reizi apliecināja, ka mūsu valsts stratēģija ir pievienoties eiro zonai, un Latvija nekad no tā neatkāpsies. Joprojām gan nav dzirdama plašāka diskusija par šo jautājumu.
Plaši tiek tiražēts apgalvojums, ka Latvija, balsojot par pievienošanos Eiropas Savienībai, automātiski nobalsojusi arī par eiro ieviešanu. Es labi atceros šo balsojumu un tad, kad balsoju, nebija jautājuma par to vai atblastu vai nē eiro ieviešanu. Tādēļ šos apgalvojumus nekā savādāk nevar uztvert kā vienīgi par spekulāciju.
Spekulācija ir arī apgalvojumi, ka uzņēmēji viennozīmīgi atbalsta eiro ieviešanu. Uzņēmējiem viedoklis ir dažāds un, tāpat kā sabiedrībā kopumā, tas nebūt nav viennozīmīgi pozitīvs. Sabiedrības aptaujas rāda, ka eiro nav populārs. Iespējams, ka beidzot valdība sapratusi, ka eiro ieviešana par katru cenu nav vajadzīga. Vismaz valdības vadītāja un finanšu ministra izvairīgie komentāri par šo jautājumu, beidzot ir ļāvuši noprast, ka eiro ieviesīs, izejot no pragmatiskiem apsvērumiem un to izvērtēs šī gada beigās un nākamā gada sākumā.
Interesanti, ka nekas nav dzirdams par citu monetārās sistēmas scenāriju – proti, palikšanu pie lata. Dzirdamie viedokļi par latu ir vienpusēji negatīvi, kas uzsver lata kā atsvišķas valūtas nespēju tikt galā ar ekonomiskajām vētrām. Mēs aizmirstam, ka mums aiz muguras ir 20 starpkaru gadi un 20 atjaunotās neatkarības gadi, kuru laikā pašmāju valūta ir kalpojusi pietiekoši sekmīgi, lai bez rūpīgas analīzes no tās tik vienkārši atteiktos. Varbūt vajadzētu paskatīties vēsturē un paanalizēt, vai tiešām vietējā valūta nav uzskatāma par vismaz diskusijas vērtu objektu!
Kā zināms, šī gada 22. martā apritēja 93 gadi kopš Latvija izdeva likumu par nacionālās valūtas ieviešanu – Latvijas rubli. Tajā laikā valstī vienlaicīgā apritē atradās ne tikai cara Krievijas laika nauda, Krievijas Domes nauda, vācu okupācijas iestāžu izdotās ostmarkas un ostrubļi, Vācijas markas, bet arī dažādos reģionos – vietējo pašvaldību parādzīmes, igauņu markas, poļu nauda u.c. Visā šajā valūtu jūklī, protams, nebija ko domāt par stabilas saimnieciskās iekārtas veidošanu un attīstību. No pārāk daudziem ārējiem apstākļiem bija atkarīga jaunās valsts valdība.
Jaunais 1919. gada 22. marta likums pasludināja kursu uz patstāvīgu valsts finanšu veidošanu, nodrošinot turpmāko Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, jo ļāva realizēt patstāvīgu finanšu politiku. Jau pēc gada – 1920. gada 18. martā, Latvijas rubli pasludināja par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā. Pēc dažām dienām – 20.martā, pēc pilsoniskās iniciatīvas tika dibināts Zelta fonds, kurā valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, kas kalpotu kā nodrošinājums un rezerves jaunajai valsts valūtai.
Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja Latvijas Banku, tautas ziedotās vērtslietas tā pārņēma savā īpašumā, – ziedojumi ietilpuši 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves.
Tomēr Latvijas rubļa vērtība šajos gados turpināja kristies. Piemēram, 1920. gada janvārī angļu mārciņas kurss bija 230 rbļ., bet 1921. gada decembrī – 1010 rbļ. Lai izvairītos no Latvijas rubļa vērtības krišanās, Latvijas valdība nolēma to piesaistīt iedomātai valūtai – zelta frankam, jeb 0.2903226 gr.zelta. Šāds zelta saturs bija vienā Šveices zelta frankā, kas kalpoja par zelta bāzes pamatvalūtu Latīņu monētu savienības dalībvalstīs – Francijā, Šveicē, Itālijā un Beļģijā. Arī Latvija bija nolēmusi kļūt par šīs savienības dalībnieci.
Visi valsts veiktie aizdevumi, pasūtījumi un līgumi tika pārrēķināti zelta frankos. Arī nodokļu iekasēšana tika veikta vērtību pārrēķinot zelta frankos. Tādā veidā tika panākta valsts finanšu sektora stabilizācija un Latvijas rubļa-zelta franka kursa pieaugums no 97-100 rubļiem līdz 50 rubļiem par zelta franku.
Latvijas rubļa posms noslēdzās 1922. gada 3. augustā, kad jaunās naudas reformas rezultātā tika ieviests lats, kuru piesaistīja zelta bāzei un pasludināja viena lata vērtību vienādam ar 0,2903226 gr.zelta, respektīvi, zelta frankam. Noteikumi paredzēja, ka Latvijas rubļa un lata vērtības attiecība nosakāma 50 : 1. Šāda attiecība izveidojās, kotējot Latvijas rubli pret Šveices zelta franku. Valdība tikai apstiprināja faktisko stāvokli vietējā naudas tirgū. Vienlaicīgi tas bija signāls Latvijas valūtas starptautiskai atzīšanai.
Latvijas Bankai bija tiesības izlaist banknotes, kas bija nodrošinātas ar zeltu – visām banknotēm bija jābūt nodrošinātām ar zeltu 30-50% apmērā, bet emisijai, kas pārsniedza 100 mlj. – ar 50-75% zelta. Uz visām Latvijas Bankas naudas zīmēm bija iespiesta klauzula. Piemēram, uz 10 latu naudas zīmes: «Pret šo naudas zīmi Latvijas Banka izsniedz 2.903226 grama zelta». Pienākumu apmainīt naudas zīmes pret zeltu atcēla 1931. gada 8. oktobrī, bet ar 1936. gada 28. septembra likumu atteicās no zelta standarta. Kopš tā laika lats tika pielīdzināts angļu mārciņai pēc kursa 1 lats=0.0396187 mārciņas.
Tādējādi, pēc 14 gadu perioda, Latvijā noslēdzās zelta standarta laiks. Tiesa gan, lats palika piesaistīts angļu mārciņai, kas tajā pašā laikā bija piesaistīta zeltam caur ASV dolāru. Tādēļ var uzskatīt, ka lats palika piesaistīts zelta standartam līdz pat padomju okupācijai 1940.gadā. Taču tā bija tikai pastarpināta piesaiste – reālo ietekmes līdzekli un iespēju kontrolēt valsts finanses, valdība jau bija izlaidusi no savām rokām.
Tajā pašā laikā, nav noslēpums, ka Latvijas rublis, vēlāk lats, bija tas pamats, uz kura turpmāk tika būvēts Latvijas zelta standarts, kas spēlēja nozīmīgu lomu Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Pieņemts uzskatīt, ka pirmās republikas laikā Latvijas tautsaimniecība ļoti strauji un sekmīgi attīstījās. Pieauga eksporta, galvenokārt, lauksaimniecības produkcijas apjomi. Iekšējais valsts dzīves līmenis cēlās un tika nodrošināts tiem laikiem augsts dzīves standarts. Šajos procesos liela loma bija Latvijā ieviestajam zelta standartam.
Jāatceras, ka kopējais labklājības pieaugums valstī radās faktiski no nulles – pēc 1.pasaules kara un Brīvības cīņās sagrautās ekonomikas drupām. Valstī nebija nekā – visa ražošana un rūpniecība bija likvidēta, iekārtas izvestas uz Krieviju. Turklāt, Latvijā 1914. gadā bija 2.6 miljoni, bet 1920. gada jūnijā – tikai 1.6 miljoni iedzīvotāju. Uzreiz pēc Brīvības cīņām valstī pastāvēja ilgstoša un strauji augoša inflācija. Kredītu pieejamība būtībā bija paralizēta, jo 1920. un 1921. gadā pat lielākās Latvijas kredītiestādes par saviem aizdevumiem ņēma līdz 62% gadā, procentu likmē iekļaujot naudas pirktspējas zudumu inflācijas dēļ un kredīta atgūšanas risku.
Tomēr tas netraucēja relatīvi īsā laikā atjaunoties ekonomikai un nostāties uz attīstības ceļa. Toreiz līdzīgā situācijā atradās arī Vācija, kura Veimāras republikas laikā pēckara apstākļos piedzīvoja hiperinflāciju un naudas vērtības strauju krišanos. Tikai pēc zelta standarta ieviešanas Vācijā izdevās stabilizēt ekonomiku.
Varbūt tieši šis brīdis, kad tuvojamies stipri svārstīgajam eiro kā turpmākajam vienīgajam valsts monetārajam instrumentam, ir īstais laiks, lai pārskatītu iespēju, nacionālās valūtas stabilitāti garantēt ar zelta standartu? Piemēram, ASV Jūtas štatā pieņemts likums, kas atļauj pieņemt kā maksāšanas līdzekli zelta monētas pēc zelta cenas, nevis pēc monētas nominālvērtības, līdzīgus noteikumus izskata arī Minesotas, Aidaho un Džordžijas štatos. Arī Šveices parlamentā plānots izskatīt jautājumu par Šveices franka piesaisti zelta standartam.
Ja lats tiek piesaistīts zeltam, tā ir garantija un ziņa visai pasaulei par to, ka lats ir droša valūta – tā vērtība tiks novērtēta un pieņemta. Caur šo monetārās politikas novērtējumu Latvijā ieplūdīs tik vajadzīgās ārvalstu investīcijas. Zelts palīdzēs ieviest arī tik vajadzīgo bezdeficīta budžetu. Kādēļ tas notiks? Vienkārši tādēļ, ka naudas būs tik, cik ir zelta. Un tās vairāk nebūs, līdz ar to, valsts nevarēs plānot budžetā caurumu. Pretējā gadījumā tas novedīs pie zelta standarta devalvācijas un valūtas sabrukuma.
Labi, ja šodien valdība rūpējas par bezdeficīta budžetu un to, lai būtu sabalansēti izdevumi ar ieņēmumiem. Taču cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai šāda valdība un valdības politika izveidotos? Iepriekšējās valdības tikai runāja par bezdeficīta budžetu, bet patiesībā deficīta budžets tikai pieauga. Kāda garantija nākotnē var būt, ka, nomainoties valdībai, atkal netiks mainīts kurss un radīts budžeta deficīts? Valdības nāk un mainās, bet mehānisms, kas garantē bezdeficīta budžetu paliek. Ja tas ir zelta standarts.
Nav jāatgādina, ka, sabrūkot eiro piesaistītajam latam, nogrims arī banku sistēma ar visiem tajās noguldītajiem depozītiem, jo bankas par saviem depozītiem atbild tikai ar savu pamatkapitālu, kas ir piecreiz mazāks par depozītu kopējo apjomu, un jaunas finanšu krīzes gadījumā noguldījumu zaudējumi būs milzīgi. Tos nemazinās arī valsts garantijas, kura pati ar grūtībām savelk savu budžetu.
Joprojām pārāk maz ir dzirdams reālu priekšlikumu, lai izvairītos no nākotnes valūtu satricinājumiem. Atgriešanās pie zelta standarta ir tikai laika jautājums, jo alternatīvas visā cilvēces vēsturē un mūsdienās ir pierādījušas nespēju pildīt savas funkcijas.
