Pēdējā laikā ievērojamu publicitāti ieguvis jautājums par to, ka Latvijas Banka plāno nodot ECB rīcībā daļu savu valūtas un zelta rezervju. Izskan, ka kopējie valsts rezerves aktīvi (naudā un zeltā) 2012. gada beigās bija 3,99 miljardi latu vai 5,68 miljardi eiro. Pievienojoties eirozonai, Eiropas Centrālajai bankai nododami 3,7% valūtas un 0,7% zelta – kopumā 252 miljonu eiro vērtībā. Zelta īpatsvars šajā summā būs 15% – aptuveni 38 miljonu eiro vērtībā.
Kas šajā notikumā ir tik lielu uzmanību piesaistošs?
Kā jau katrā sabiedriski politiskajā notikumā,pirmkārt, tās ir emocijas. Emocijas grozās ap to, ka mūsu, Latvijas zeltu, atdod svešās rokās. Tas, protams, ir slikti. Skaidrs, ka ekonomiskas un politiskas nenoteiktības apstākļos labāk zeltu paturēt savā rīcībā. Notiekošais ir pretrunā ar valdošajām pasaules tendencēm. Pašlaik plašāku rezonansi ieguvis Vācijas Bundesbankas paziņojums par sava zelta repatriāciju no ASV, Lielbritānijas un Francijas uz Vācijas glabātuvēm. Kādu laiku iepriekš, šādu soli jau spērusi Venecuēla. Arī Dānija un Šveice apspriež šāda soļa nepieciešamību.
Tiek runāts, ka zelta vērtība, kas nododama ECB ir 38 miljonu eiro, kas varētu būt aptuveni 950 kg zelta, tātad, ap 12,33% no zelta krājumiem aptuveni 7.7 tonnām. Tas ir diezgan daudz-vairāk nekā, piemēram, Honduras vai Igaunijas zelta rezerves. Kādēļ gan mums jāpaļaujas uz citu solījumiem uzglabāt mūsu valsts aktīvus, reālu naudu-zeltu?
Galvenais arguments ir tas, ka Latvijai iestājoties eiro monetārajā sistēmā «jāspēlē» pēc šīs sistēmas noteikumiem, respektīvi, jānodod daļa savu rezervju kopējās valūtas garantijas fondam. Tā kā iestāšanās eiro zonā ir ilggadēja un konsekventa valsts un Latvijas Bankas politika, tad, protams, šāds solis pats par sevi ir saprotams. Pretī mēs saņemam «stabilu» naudas vienību-eiro un citus eirozonas labumus.
Tiek skaidrots, ka par ECB nodotajiem aktīviem Latvija saņems peļņas procentus. ECB oficiālā likme ir 0,75%. Zelta līzinga pasaules likmes ir ap nulli (skatīties šeit). Faktiski, arguments par peļņas gūšanu neiztur nekādu kritiku un izklausās pēc atrunāšanās, lai nomierinātu sabiedrisko domu.
Kas visā šajā stāstā mulsina visvairāk, ir tas, ka izvērstajā sabiedrības informēšanas kampaņā par eiro priekšrocībām, faktiski tiek noklusētas, retušētas un neizceltas eiro ēnas puses. Valdība piešķīrusi 1,4 miljonus latu lai informētu par vienotās valūtas priekšrocībām. Informācija, protams, ir vajadzīga, taču ne vienpusīga, bet vispusīga. Pašlaik sanāk, ka sabiedrība tiek «zombēta» stāstot par valūtas priekšrocībām, finansējot šo informācijas kampaņu, bet gandrīz nemaz netiek skaidrots, piemēram, par Latvijas zelta rezervju daļas nodošanu trešās puses rokās un citām ēnas pusēm.
Vai nododot Latvijas zeltu ECB rīcībā mums ir pārliecība, ka varēsim to nepieciešamības gadījumā saņemt atpakaļ? Viens no iemesliem kādēļ Vācija nolēma repatriēt savu zeltu no ASV, ir tas, ka nav pārliecības par to, ka Vācijas zelts vispār faktiski atrodas ASV glabātuvēs. Tiek plaši spriests, ka patiesībā ASV visu zeltu ir jau notērējusi, izdevusi līzingā vai pārdevusi. Cik liela daļa patiesības tajā ir, neņemos spriest, taču nav dūmu bez uguns.
Ja jau pat tik spēcīga valsts kā Vācija uztraucas par saviem krājumiem, kas atrodas citas spēcīgas un autoritatīvas valsts ASV glabātuvēs, kādas ir mūsu izredzes aizstāvēt savas intereses par sava zelta saglabāšanu? Var iebilst, ka ECB ir solīda organizācija un visas uzglabāšanas, nodošanas un atgūšanas procedūras ir likumiski reglamentētas, atrunātas un valdību garantētas. Vai Latvija ar savu kuslo spēju lobēt savas intereses un panākt sev labvēlīgus lēmumumus spēs pretoties lielo ES valstu spiedienam? Protams, var iebilst, ka tāda situācija ir teorētiska, taču mēs izskatam variantu, kad globālā situācija mainījusies un katrs «glābj savu ādu» kā var. Tieši šādiem, neordināras un finanšu tirgus sabrukuma, kas rosina arī politiskās situācijas izmaiņas, gadījumiem arī ir nepieciešams zelts. Tieši krīzes situācijās zelts nospēlē savu lomu valsts finansēs. Taču vai šādās situācijās to spēs pildīt tas zelts, kas nodots trešo pušu lietošanā?
Interesants ir jautājums arī par to, kur glabājas Latvijas zelts. Oficiālajā Latvijas Bankas mājas lapā šadu informāciju, ja tāda tur ir, atrast neizdevās. Ir izskanējis, ka tas tiek glabāts kādā Anglijas un Šveicas bankā un par to tiek maksāti nelieli procenti. Jebkurā gadījumā, sekojot pasaules tendencēm, būtu nepieciešams laiku pa laikam veikt šo krājumu auditu.
Vispār jau Latvijas Bankai nav ko pārmest-uzskati par zeltu un tā lomu valsts rezervēs Latvijas Bankai ir ļoti moderni. Daudzus gadus banka uzstājīgi apgalvoja, ka zelts ir atavisms, pārdzīvojis savu monetārā instrumenta lomu un tā atrašanās valsts rezervēs ir skaidrojama tikai kā psiholoģisks un emocionāls faktors (Zelts un tā nozīme valūtas stabilitātes nodrošināšanā ). Tādēļ, iespējams, no centrālās bankas viedokļa, nekas slikts nebūtu noticis, ja ECB tiktu nodots viss Latvijas zelts.
Protams, pievienojoties eiro zonai, Latvija uzņemas saistības. Diez vai kaut kas mainīsies valdības un centrālās bankas uzstādījumos par daļas Latvijas zelta nodošanu ECB. Taču iespējama arī cita rīcība- varētu no tā izvairīties, nododot ECB zelta vietā atbilstošu valūtas daudzumu un atstājot savā rīcībā zelta krājumus.