Nesen noskatījos Krievijas dokumentālo filmu, kurā, visa cita starpā, tika apgalvots, ka t.s. lidojošie šķīvīši jebšu NLO patiesībā ir ASV / britu slepenais ierocis, ko izmanto spiegošanā un ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Pietiekami nopietni ļaudis ar ekonomisko, finansiālo un politisko ietekmi stāstīja, ka valstis NLO izmanto arī, lai novērstu uzmanību no pašreizējām ekonomiskajām problēmām, un to parādīšanās biežums un raksti par tiem tādos respektablos izdevumos, kā The Guardian, norāda uz iespējamo finanšu tirgus krīzi un lielām pārmaiņām eksistējošajās finanšu paradigmās.
Domājams gan, ka nav jābūt lielam speciālistam, lai saprastu, ka pašreiz dzīvojam pārmaiņu laikā, kad mainās ne tikai finanšu, bet kopējais skatījumus uz ekonomikas un politikas procesiem kopumā. Diez vai kāds tagad var prognozēt, kāda būs pasaule pēc 5 –10 gadiem, bet var diezgan droši apgalvot, ka tā būs savādāka.
Pasaule vienmēr ir mainījusies, nekad nav stāvējusi uz vietas, un tieši tas tai ir palīdzējis izdzīvot. Pārmaiņas ir skārušas arī vienu no fundamentālākajiem pasaules aktīviem – zeltu, kas gadsimtu griežos ir bijis viens no centrālajiem valstu monetārās politikas instrumentiem, piedzīvojot kritumus un kāpumus, tomēr allaž saglabājot savu unikālu spīdumu un iekāres objekta statusu.
Zelta standarta spožums un posts
Agrajos viduslaikos pārsvarā apgrozībā bija zelta un sudraba monētas, tādējādi var teikt, ka faktiski valdīja bimetāla standarts. Naudas emisijas nepieciešamība pēc fiziskā metāla radīja noturīgu un stabilu cenu pieaugumu gadu simtu laikā, lielāko pieprasījumu sasniedzot ap 16. gadsimta sākumu. Kā zināms, tieši 16. gadsimts aizsāka lielo atklājumu laiku, kad slavenie Eiropas ceļotāji zelta, sudraba, garšvielu un citu deficīta preču meklējumos no jauna atklāja Ameriku un mēģināja nodibināt patstāvīgus tirdzniecības sakarus ar tādām Āzijas lielvalstīm kā Indiju, Ķīnu un Japānu. Tā laika valdošajai Eiropas elitei nebija mūslaiku izgudrojuma – naudas drukāšanas mašīnas. Viņi varēja, un daudzi to darīja, emitēt sudraba un zelta monētas ar mazāku dārgmetāla saturu, taču nežēlīgā dzīves īstenība ātri vien šos mēģinājumus likvidēja – monētas nepieņēma apgrozībā un valūta zaudēja pirktspēju.
Atlika cerēt uz jauniem dārgmetālu ienākumiem no Jaunās pasaules. Spānijas Karaliste šajā jomā apsteidza tā laika Eiropas lielvaras un ar Kolumba un viņa sekotāju pūliņiem piepildīja Vecās pasaules apcirkņus ar lēto Amerikas zeltu un sudrabu milzīgos daudzumos. Tas radīja zelta cenu kritumu, un no 17. gadsimta sākuma līdz pat 18. gadsimta vidum zelta cenas stabilizējās.
No 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta sākumam pasaulē valdīja zelta standarts. Visas vadošās tā laika valstis – ASV, Britu impērija, Krievija, Vācija, Francija un citas viena pēc otras piesaistīja savas valūtas zelta segumam. Tas radīja jaunu zelta cenu kritumu, jo zuda zelta spekulējošā sastāvdaļa. Visas valstis tērēja tikai tik, cik to atļāva tērēt zelta krājumiem piesaistītās valūtas. Pretēji pašreiz izplatītajam viedoklim, zelta cenas zelta standarta laikmetā nevis pieauga, bet gluži pretēji – kritās un turējās stabilas visu šo vēstures posmu. Šis vēstures posms sakrita ar kapitālisma agrīno attīstību un straujo pasaules ekonomikas uzplaukumu. Lielā mērā to sekmēja naudas stabilitāte – to, kuru nodrošināja zelta segums.
20. gadsimts uz visu citu fona izceļas ar ārkārtīgi lielo cenu svārstību amplitūdu. Zelta standarts un tā loma pakāpeniski mazinājās, līdz 1970. gadā tas tika gāzts no troņa pavisam. Iestājās peldošo valūtu kursu periods, proti, kad jebkurai precei, aktīvam un izejvielai cenu nosaka nevis tā iekšējā reālā patērētāja vērtība, bet gan finanšu muskuļu spēks. Tieši spekulanti mūsdienās nosaka cenas. Ir izdomāti desmitiem un simtiem atvasinātu finanšu instrumentu, kuri sākotnēji bija domāti, lai mazinātu investoru riskus, bet faktiski dzīvo savu dzīvi un ietekmē cenas uz visu un visur.
Īsto un virtuālo cenu krustugunīs
Šodien nav iespējams pateikt, cik patiesībā maksā zelts, ja zeltu var nopirkt izmantojot plecu 1:100, t.i., ieguldot 1 000 USD, var iegūt zeltu 100 000 USD vērtībā. Var atvērt bankā metālu kontu un par kontā iemaksāto naudu iegādāties zeltu tik, cik atļauj nauda, bet reāli šāda zelta nemaz nav. Tas parādās tikai bankas konta izrakstā, jo banka fizisko zeltu nemaz nenopērk. Šādi piemēri būtiski ietekmē cenu veidošanos, kā rezultātā rodas nepareizs priekšstats par dārgmetāla patieso cenu.
Pagājušā gadā vienā no pētījumiem bija apgalvots, ka Ņujorkas dārgmetālu biržā atvērtās pozīcijas segtas vien ar 7% reālā dārgmetāla. Tas nozīmē, ka atlikušie 93% nav segti ne ar ko! Reālo pircēju biržā ir labi, ja desmitā daļa, pārējie piedalās zelta drudzī. Agrāk, lai ņemtu dalību zelta drudzī, bija jādodas garā un bīstamā ceļojumā uz Aļasku, smagi un fiziski jānopūlas un jāriskē. Tagad pietiek vien ar dažiem tūkstošiem dolāru, lai ar pleca palīdzību iegūtu īpašumā 100 reizes vairāk zelta un piedalītos rallijā uz cenu pieaugumu. Tiesa, kā redzams no pētījumiem, zelta visiem nepietiek, – tāpat kā Klondaikā. Taču pieprasījums rada piedāvājumu un dārgmetālu cenas aug.
Tajā pašā laikā, jāatzīmē, ka zelta un sudraba cenas pašreiz ir pamatoti augstas, jo tam ir arī fundamentāls pamats. Tikai un vienīgi tas, ka dārgmetāli ir reāla un īsta nauda nosaka šo metālu vērtību un potenciālu, tādēļ tie šobrīd ir tik ļoti pieprasīti, jo nekas vairs nevar pasargāt kapitālu labāk kā dārgmetāli. Taču spekulantu pienesums cenu veidošanā ir ļoti augsts un tas attiecas ne tikai uz dārgmetālu tirgu.
Nākotnes monetārās perspektīvas
Nav svarīgi, vai slepenais NLO ierocis un viltīgie ASV / britu kapitālistu plāni eksistē, vai arī tas ir tikai politekonomiskas histērijas radīts mīts, finanšu tirgi pašreiz ir lielu pārmaiņu priekšā, un attieksmei pret zeltu tur var būt izšķiroša loma. Viens no iespējamajiem scenārijiem, domājot par valstu valūtu stabilitāti, varētu būt atgriešanās pie zelta standarta, jo zelts ir aktīvs, kura loma ekonomisko problēmu iespaidā nemitīgi pieaug. Dažas norādes šajā virzienā jau ir novērojamas. Tā, piemēram, valstu finansiālās stabilitātes nodrošināšanai, tādas lielvalstis kā Ķīna, Indija, Krievija, Meksika un citas tieši pēdējos gados pastiprināti uzsākušas veidot dārgmetālu rezervju fondu.
Acīmredzot šīs valstis saprot, ka eiro un dolārs principā ir segts ar valdību solījumiem – bet zelts pēdējos 5000 gadus vienmēr ir bijusi reāla nauda, taču tādi papīrīši kā dolārs pēdējos 200 gados vien pavisam ir bijušas 2800 valūtas. ASV Jūtas štats ir pirmais, kas nolēmis šogad atgriezties pie zelta standarta, atļaujot pieņemt zelta un sudraba monētas nevis pēc nominālās, bet dārgmetāla vērtības tajās. Arī Šveice, valsts, kas bija pēdējā zelta standarta uzturētāja un tikai 2000. gadā atteicās no tā, parlamenta ietvaros izskata jautājumu par atgriešanos pie zelta franka.
Skaidrs, ka politiķi un bankas noteikti mēģinās pretoties zelta standarta ieviešanai, tomēr, jo vairāk turpinās šūpoties pasaules vadošās valūtas, jo biežāk mēs dzirdēsim dažādas diskusijas par jauniem monetārās politikas nodrošinājuma veidiem – un zelts, kā ilgdzīvotājs, vienmēr būs diskursa saraksta augšgalā.