Vespa spējusi vienā ripojošā priekšmetā apvienot visu, ar ko slavena Mikelandželo dzimtene
Aaah un aiziet! Odrija Hepberna, mazliet pārbiedētu seju un, knapi kontrolējot stūri, jau ļaujas Vespai sevi nest pa Romas ielām. Pa ielas nepareizo pusi, iztramdot gleznu pārdevējus un laiskus kafijas dzērājus, radot visapkārt vienu vienīgu haosu, kam galu var darīt tikai uzticīgi, kārtībai kalpojoši policisti. Šī ikoniskā aina ir no tikpat ikoniskās filmas Romas brīvdienas. Un tāpat kā šī filma ieskaitīta kino klasikas zelta fondā, tāpat arī Vespa – gan ne kino, bet dizaina klasikas zelta fondā.
Bezgala simpātiskā un varen itāliskā «lapsenīte». Cute! – teiktu amerikāņi.
Kaut skūteris nav sācies ar Vespa, tomēr tas noteikti ir slavenākais skūteris. Pēc dažādiem avotiem, kaut ko skūteriem līdzīgu ražoja jau kopš XX gadsimta sākuma, bet pēc skata tie vairāk atgādināja mazspēcīgus motociklus vai jaudīgus riteņus.
Itālis Enriko Pjādžo (Enrico Piaggio) gribēja ko citu. Viņa ģimenei piederošajā rūpnīcā Dženovā jau kopš XIX gadsimta beigām tika ražoti galvenokārt lidojoši, bet arī ripojoši un peldoši braucamrīki, tomēr pēc Otrā pasaules kara beigām tas viss kaut kā kļuva neaktuāls, tāpēc Pjādžo pieņēma lēmumu pievērsties kaut kam, kas ir mūsdienīgs un ko var atļauties masas. Kaut kam, kas revolucionizētu veidu, kā itāļi pārvietojas. Karš bija krietni izpostījis Itālijas ceļus, cilvēkiem naudas nebija, lai pirktu auto, bet pārvietoties viņi vēl joprojām gribēja.
Lai neizskatās pēc moča
Kā vēsta oficiālā leģenda, Pjādžo iedvesmas avots bija amerikāņu Cushman skūteris, bet pirmais viņa dizainkomandas radītais prototips viņam nepatika, jo pārāk atgādināja motociklu. Vajadzēja kaut ko svaigu, citādu un vienkāršu. Un to radīja no malas pieaicinātais Koradīno Daskaņo (Corradino D’Ascanio), aeronautiskais inženieris, kam motocikli dikti nepatika, – viņš tos uzskatīja par pārāk netīriem, pārāk neērtiem un grūti remontējamiem. Kad Pjādžo ieraudzīja viņa radīto modeli, viņš iesaucās: «Sembra una vespa!», kas tulkojumā nozīmē – izskatās kā lapsene. Šie divi izstrādātie prototipi atšķīrās ne tikai izskatā, bet arī tehniski. Daskaņo motoru pilnībā aizbīdīja aizmugurē, tā atbrīvojot vietu kājām (nu arī svārkos varēja ar to pārvietoties) un radot pat nelielu bagāžas novietni; ātrumu pārslēgu viņš novietoja uz stūres; riepu nomaiņai viņš aizņēmās ideju no lidmašīnām; un, lai braukšana nebūtu netīra padarīšana, viņš uzstādīja priekšējo paneli. Patentā tas aprakstīts šādi: «Motocikls ar racionālu detaļu kompleksu un elementiem, kas apvienoti ar dubļu aizsargiem un pārsegu, kas pārklāj visas mehāniskas daļas.»
Nebūs zaķis
1946. gadā «lapsenīte» tika prezentēta itāļu publikai, bet tā bija pārāk pārsteigta, lai uzreiz to iemīlētu. Tomēr pakāpeniski motorollers iekaroja arvien vairāk itāļu siržu, un, kad uz ekrāniem iznāca Romas brīvdienas, itāliskais braucamrīks kļuva par starptautisku sensāciju. Vespas panākumi radīja pakaļdarinājumu vilni, pat japāņu Fuji pievērsās skūteriem, lapsenes vietā radot zaķi (Rabbit). Tomēr vienīgi Vespa ir izdzīvojusi līdz šodienai.
«Tikai Itālijā neglīts amerikāņu militārais motocikls var būt katalizators notikumiem, kas noved pie stila ikonas dzimšanas,» sajūsmināti raksta Italy Magazine.
Var jau būt, bet, iespējams, drīzāk tā bija ekrānmeistaru mīlestība pret šo mīlīgo «lapsenīti», kas to padarīja par ikonu. Vespas «kinolomu» saraksts ir garš un iespaidīgs. Vispirms jau pieminētās Romas brīvdienas, kur ar motorolleru traucās ne tikai trausli daiļā Hepberna, bet arī vīrišķi glītais Gregorijs Peks, kam sekoja Frederiko Fellīni Saldā dzīve, Alfrēda Hičkoka Noķert zagli, Braiena De Palmas Seja ar rētu un Sidnija Pollaka Tulks. Arī mūsdienās Vespa nav pamesta novārtā – ar to traucies arī smukulis Džordžs Klūnijs (filmā Amerikānis). Pēdējais pērn reālajā dzīvē, ne filmā, cieta avārijā, braucot ar savu reālo, ne sinemātisko Vespu. Tikmēr «lapsenīte» ir pabijusi ne tikai filmās, bet arī muzejos (piemēram, Ņujorkas MoMA) kā industriālā dizaina un kreativitātes simbols. Un reālajā dzīvē ar to braucis ir ne tikai Klūnijs, bet arī Marlons Brando un Džeimijs Olivers.
Tieši desmit gados, kopš pirmā modeļa prezentēšanas publikai, Vespa sasniedza savu pirmo miljonu: 1956. gada jūnijā no rūpnīcas izripoja miljonā «lapsenīte», bet nākamajos četros gados no turienes bija izripojuši jau divi miljoni. Vespa precīzi atbilda tā laika garam – tā simbolizēja brīvību, bet ne tādu smagu, drīzāk seksīgi vieglu brīvību. To mīlēja dumpinieki un stilīgie. Savus 20 miljonus Vespa sasniedza pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, tomēr šī gadsimta sākumā kompānija bija gandrīz uz bankrota sliekšņa. Jau kopš 50. gadu beigām kompāniju kontrolēja Aņjelli ģimene (tā pati, kurai piederēja Fiat), tomēr gadsimtu mijā to pārpirka privātā kapitāla fonds Morgan Grenfel. Viņi gribēja skūterražotāju ātri ar peļņu pārdot tālāk, bet plāni pajuka. 2003. gadā Pjādžo uzņēmumā investīciju 100 miljonu eiro apjomā veica itāļu uzņēmējs Roberto Kolanīno (Roberto Colannino), tā paglābjot «lapsenīti» no mokošiem pārmaiņu gadiem. Viņa vadībā tika restrukturizēta ražošana un vismaz oficiāli nekādas runas par sliktiem finansiāliem laikiem Pjādžo motorolleru sadaļā nav vairs dzirdamas. Tieši otrādi – itāļi ir atklājuši daudzsološus jaunus tirgus gan Āzijā, gan Dienvidamerikā.
Savos 73 gados Vespa ir krietni mainījusies gan tehniski, gan dizainiski, tomēr tā ir mācējusi vienmēr saglabāt savu būtību un būt viegli atpazīstama par spīti pārmaiņām. Varbūt tādēļ «lapsenīte» vēl joprojām ir Eiropas visvairāk pirktais skūteris.
#1/5
Vespa skūteri. Pārējās fotogrāfijas skatāmas tālāk galerijā!
#2/5
#3/5
Vespa skūteris
#4/5
Vespa skūteris muzeja izstādē Turīnā
#5/5
Odrija Hepberna uz Vespa skūtera filmēšanas laikā Romā, 1953.gadā.
