Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

Ekonomikas atveseļošana, atbalsts uzņēmumiem, valsts attīstība utt. - tas viss šodienas politiskajai elitei ir kļuvis par teju vai liriskiem tematiem, kuriem diez ko nav vērts tērēt laiku.

Vismaz tā var spriest, redzot notikumu attīstību tūlīt pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera ultimāta politiķiem norādot, ka, vai nu tiks palabota vēlēšanu sistēma, valdības daudziem apnikušās sejas tiks nomainītas pret jaunām, beidzot iecelts KNAB vadītājs utt., turklāt līdz 31. martam, vai arī tiks rosināta Saeimas atlaišana.

Faktiski tūlīt pēc tam Tautas partija (TP) paziņoja, ka šis parlaments jāatlaiž jau tagad, LPP/LC līderis A. Šlesers uzstāja uz kaut ko līdzīgu, opozīcija, kas vēl pirms dažām dienām rīkoja mītiņu ar saukli "Atlaist Saeimu!", sāka čivināt, ka nu vairs neko nevajag atlaist, vēl mirkli vēlāk - daļa partiju sarunā, ka neko atlaist nevajag, bet paplašināt koalīciju...

Šogad vērojama ļoti maza būvfirmu interese par Rīgas domes Īpašuma departamenta izsludinātajiem iepirkumiem, un šāda tendence novērota jau no pagājušā gada rudens. Tas liecina, ka Latvijā būvniecībā ir izkristalizējusies problēma - celtniecības SIA ir daudz, bet celtnieku nav, norāda Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs (GKR).

Viņaprāt, ja visu laiku valsts un pašvaldību iepirkumos uzvar būvfirmas ar zemāko piedāvāto cenu, tad tajās ir mazas algas un ne vienmēr tās tiek maksātas oficiāli. Pie šādām algām cilvēki vai nu labāk izvēlas sēdēt mājās, vai arī aizbrauc prom. Būvfirmas iepirkumos vairs nepiedalās tāpēc, ka nevar objektus nodrošināt ar strādniekiem.

«Šogad esam ļoti izbrīnīti, ka diemžēl ir ļoti maza būvfirmu interese par Īpašuma departamenta izsludinātajiem iepirkumiem. Šādu tendenci sākām novērot jau pagājušā gada rudenī,» stāsta Burovs. «Turklāt intereses trūkums nav atkarīgs no izsludinātajā iepirkumā paredzētā būvdarbu apjoma. Piemēram, decembrī izsludinājām divus iepirkumus par nelieliem iekšdarbiem, katra iepirkuma vidējais veicamo darbu apjoms ir ap 40 000 eiro - tie ir nelieli remontdarbi divos pašvaldības objektos. Šie iepirkumi tika izsludināti sešas reizes, bet tā arī nebija neviena pretendenta, vai arī bija piedāvājumi, kas vairākas reizes pārsniedza kontroltāmi.»

Valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai Latvijas Gāzes un Latvenergo kategorijās, uzsver enerģētikas eksperts profesors Andris SprūdsEnerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Andris Sprūds. Tāpēc, kā viņš norāda, «Latvijas enerģētikas politika ir diezgan pretrunīga».

Kāds ir secinājums pēc nesen publicētā jūsu vadītā pētījuma par Latvijas enerģētikas politiku?

Pēdējā laikā pretrunas ir parādījušās arī valdošās partijas rīcībā. Jaunais laiks (JL) un arī citas partijas, esot opozīcijā, bija kritiski pret tā saukto «gāzes atkarību» un iestājās, ka ir jāveicina energoresursu dažādošanu un vairāk jāintegrējas Eiropā, kas nozīmē gan tirgus liberalizāciju, gan diversifikāciju, piegāžu drošību, atjaunojamo energoresursu (AER) pieaugošu lomu, energoefektivitāti un klimatu pārmaiņu jautājumu. Svarīgs JL uzstādījums bija, ka Latvijai vajag nokāpt no Krievijas «gāzes adatas», pirmām kārtām veicinot vietējos AER.

Pēc straujā negatīvo vērtējumu pieauguma DnB NORD Latvijas barometra pētījumā jūnijā, kā iemesls bija valdības veiktā valsts budžeta samazināšana par 500 miljoniem latu, viens no nozīmīgākajiem jautājumiem bija – kas notiks tālāk? Vai kritums ir tikai reakcija uz konkrētajiem lēmumiem, kas ātri aizmirsīsies, vai arī tas ir kārtējais kritums nu jau garajā valdības darbības vērtējuma lejupejošajā līnijā?

Laikam jau labā ziņa ir tā, ka mēneša laikā vērtējums nav kļuvis kritiskāks un ir pat par dažiem procentpunktiem uzlabojies. Tomēr vairums indikatoru nav sasnieguši pat maija līmeni. Tas nozīmē, ka negatīvās emocijas sabiedrībā turpina krāties.

Fakti DnB NORD Latvijas barometrā (pilnu pētījumu, skatiet šeit) ir šādi: kopumā jūlijā līdzīgi kā pirms mēneša tikai 6% iedzīvotāju uzskata, ka situācija Latvijā kopumā attīstās pareizā virzienā, tikai 3% domā, ka Latvijas ekonomiskā situācija patlaban uzlabojas, tikai 13% sagaida, ka pēc gada valsts ekonomikas stāvoklis būs labāks nekā patlaban, savukārt tikai 8% ir apmierināti ar valdības darbu.

Monetāro sargu rosīšanās nāk par labu varas politiķiem

Jau vairākkārt rakstīts, ka centrālās bankas pēdējos gados iesaistījušās bezprecedenta ekonomikas stimulēšanas pasākumos. Pašlaik īsti vairs nav iedomājama situācija, kas būtu noticis, ja tās nebūtu drukājušas naudu un ekonomikas stimulu ziņā būtu bijušas daudz konservatīvākas. Tiesa gan, jāņem vērā, ka centrālo banku darbībām nav tika plika ietekme uz ekonomiku un finanšu tirgiem. Visām to darbībām ir ietekme arī uz reģiona politiku un pat visu demokrātijas procesu.

Proti, galu galā, šķiet, radusies situācija, kad, stimulējot ekonomiku, Rietumvalstu centrālās bankas piesedz netalantīgus, politiski impotentus politiķus, kuri vilcinās un nespēj, vai arī nevēlas izdarīt vajadzīgos darbus. Centrālā banka drukā, un tā rezultātā viss vēl daudzmaz turas kādā rāmī. No tā labumu gūst varas politiķi, kuriem citos laikos jau sen, iespējams, būtu jāatrodas daudz tuvāk politiskajai atkritumu kaudzei. Arī pēc Brexit redzējām, ka politiķus no atbildības par šāda balsojuma rezultātu ātri vien glāba, piemēram, Anglijas Banka, kas vēl zemākos līmeņos noteica gan mārciņas procentlikmes, gan reanimēja savu likviditātes drukāšanas programmu.

Fiksā politiķu ideja par papildus nodokli finanšu sistēmai ir vienkārša kā reizrēķins un saprotama ir tās reibinošā burvība, taču pamatu pamatos tā ir kļūdaina un ilgtermiņā – bīstama. Tā “sit” pa lielāko un vērtīgāko Latvijas attīstības dzinējspēku – jaunajiem uzņēmējiem, jo demonstrē, ka tā saucamā “pārdales ekonomika” aizvien vēl ir un būs dienas kārtībā.

Saprotu, ka mani kā uzņēmēju caur banku sistēmu agri vai vēlu sasniegs visas šīs “brīnišķīgās” idejas – banku nodoklis, hipotekāro kredītu likmju regulēšana un citas – tāpēc vēlos identificēt dažas dziļas problēmas Latvijas ekonomikā, kurām patiešām būtu jāpievērš uzmanība. Jo pašlaik izskatās, ka daži politiķi paši ir noticējuši šai maldugunij, ka daudzās likstās esot vainojamas vienīgi bankas.

Blata ekonomikas sekas

30 gadu laikā, kopš esmu tieši un netieši bijis iesaistīts Latvijas komercbanku sistēmā (gan kā bankas vadītājs, kā investors, biznesa pārdevējs un daudzu banku klients) ne reizi neesmu manījis, ka Latvijas finanšu sistēmā būtu noteikti kādi ierobežojumi jaunu spēlētāju ienākšanai. Latvijā ir strādājušas franču, somu, vācu un citu valstu bankas, taču tās pašas ir savu biznesu pārdevušas un šeit nav palikušas. Iemesli tam bijuši dažādi, taču viens no būtiskākajiem – nevēlēšanās piedalīties tā saucamajā “blata biznesā”, kas balstās ar valsti saistīta kapitāla un vērtību pārdalē. Pārdales fāze ir dabiska parādība, valstij atgūstot neatkarību un uzsākot saimniekot pašai, taču Latvijā šī brutālā un infantilā pieeja “biznesam” diemžēl ieilga. Shēmas, kuru rezultātā daži kļuva par jaunbagātniekiem, pašas par sevi nav nekāda traģēdija, ja vien valsts spēj virzīties tālāk – veidojot reālus, globāli konkurējošus un augošus biznesus. Ja shēmošana ieilgst (un Latvijā tā aizvien vēl turpinās), tam neizbēgami velkas līdzi virkne bremzējošu, patiesībā, valsti pamatīgi indējošu, blakņu – korupcija, ēnu ekonomika, sadarbība ar diktatoriskiem režīmiem, kas nokauj reālas uzņēmējdarbības garu. Jo viss minētais nozīmē vieglāku un ātrāku peļņu, – te izšķirošs faktors nav konkurētspēja, bet bieza āda un blats tieši tādās pat izpausmēs, kādu daļa no mums to atceras no padomju laika.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) varētu būt konstatējis partiju finansēšanas likuma pārkāpumu partiju apvienībā Jaunā Vienotība (JV), kas paredzētu vairāk nekā 30 tūkstošu eiro atmaksu valsts budžetā, liecina Dienas rīcībā esoša informācija. Šāds pārkāpums, faktiski, nozīmē, ka varētu būt apdraudēta valsts finansējuma saņemšana partijai.

KNAB publiski pieejamā informācija liecina, ka 2023.gadā JV no valsts budžeta saņēma teju miljonu eiro.

KNAB attiecīga satura vēstuli partijai nosūtījis augusta sākumā. Neoficiāla informācija liecina, ka pārkāpums saistīts ar to, ka bijusī partijas ģenerālsekretāra vietas izpildītāja Sanita Stelpe-Segliņa vienlaikus saņēmusi algu gan partijā, gan Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK).

Stelpe-Segliņa pēc Arta Kampara aiziešanas no partijas ģenerālsekretāra amata līdz šī gada 19.martam bija partijas ģenerālsekretāra vietas izpildītāja. Savukārt pašreizējais CVK sastāvs tika ievēlēts 2023.gada 2.februārī. Līdz ar to secināms, ka likums pārkāpts varētu būt periodā no pērnā gada februāra līdz šī gada 19.martam.

Mūsdienu formu, kas praktiski visā pasaulē uzveikusi kapitālismu, ar pārliecību var nosaukt par finanšu kapitālismu. Tas, pirmkārt, attiecas uz to lomu, kuru šodienas pasaules uzbūvē spēlē pasaules finanses un tās radītais globālais finanšu tirgus.

Šodien, kā vēl nekad, pasaule dzīvo ar devīzi nauda atrisina visu (nu vai gandrīz visu). Gan ekonomikas, gan zinātnes, gan tehnikas progresu, kā arī visus citus cilvēces dzīves svarīgos aspektus uz priekšu virza nauda. Ja nepieciešams realizēt uzrāvienu kādā no cilvēces darbības frontēm, vai tās būtu augstās tehnoloģijas vai kino šedevru radīšana, tur tiek novirzīti finanšu resursi. Visas atlikušās panākumu radīšanas komponentes pēc tam rodas kā ar burvju nūjiņas mājienu.

Pie tam, naudai vispār nerūp cilvēces progress un vēl jo vairāk - tā nenodarbojas ar labdarību. Nauda vienkārši pārvietojas tur, kur tā vislabākajā veidā var radīt jaunu naudu.

Laikraksts Diena turpina pētīt Baltkrievijas uzņēmējdarbības specifiku, uzmanības centrā izvirzot uzņēmēju Pāvelu Topuzidi.

Raksta pirmajā daļā Diena jau analizēja Baltkrievijas uzņēmējdarbības ciešo saikni ar prezidentu Aleksandru Lukašenko. Tagad vēl vairākas epizodes.

Kā liecina prakse, valsts rīcībā var būt pietiekoši būtiski argumenti, lai miljonāriem neļautu atslābināties un noturētu viņu tonusu. Tabak-Invest gadījumā skaļākie atgadījumi Baltkrievijā saistīti nevis ar Pāvelu Topuzidi, bet gan ar viņa brāli Vitāliju. 2006. gadā tiesībsargājošās iestādes turēja Vitāliju Topuzidi aizdomās par cigarešu kontrabandu, savukārt 2011. gadā Pāvela Topuzida brālis tika aizturēts saistībā ar mudinājumu dot kukuli ierēdņiem.

Akadēmiskajā literatūrā ēnu ekonomikas īpatsvara un nodokļu sistēmas kvalitātes, funkcionalitātes un nodrošināto ieņēmumu valsts / pašvaldību budžetā mijiedarbība nereti tiek salīdzināta ar tekoša ūdens principu: ēnu ekonomika dzīvo līdzi izmaiņām nodokļu politikā, sankcijām vai gluži pretēji atvieglojumiem obligātajos maksājumos, ko ievieš par nodokļu iekasēšanu atbildīgās iestādes, izmaiņām sabiedrības morālajā stājā u.c. faktoriem. Kā strauts vai upe atstāj savu līdzšinējo gultni un apmet slaidu loku pēkšņi tās ceļā noliktam lielākam šķērslim, tā arī nodokļu maksātājs apiet tā konkurētspēju mazinošu likumu ar līkumu; Latvijā – šobrīd jau nereti, lai izdzīvotu!

Mikrouzņēmuma nodoklis izkonkurē ēnu ekonomiku

Kā Mikrouzņēmumu atbalsta pasākumu iniciators un šīs programmas līdzautors visupirms vēlos dalīties ar «mazās» uzņēmējdarbības veicēju atziņām, kas izskanēja Rīgas Plānošanas Reģiona Eiropas Savienības (ES) fondu informācijas centra organizēto semināru par iespējamo ES fondu atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai cikla ietvaros. Uzņēmēji, izdzirdējuši par iespēju mazajiem komersantiem reģistrēties kā mikrouzņēmējiem un kļūt par mikrouzņēmuma nodokļa (9% no apgrozījuma) maksātājiem, atzina šo nodokli par pievilcīgu un konkurētspējīgu. «Mazajā» uzņēmējdarbībā mikro nodoklis izkonkurē ēnu ekonomiku! Uzzinot par to, uzņēmēji saka, «esam gatavi no pelēkā sektora iznākt baltajā, lai naktī varētu mierīgi gulēt». Nodokļu slogs un sarežģītā grāmatvedība tiek noņemta, pašos uzņēmējos radot vēlmi būt godīgiem un maksāt konkurētspējīgu nodokli, runājot līdzībās, sīkām ūdens tērcītēm radīta tik līdzena plūdvirsma, ka mest līkumus kļūst neracionāli. Ir radīti visi priekšnosacījumi ērtam un raitam nodokļu pieplūdumam valsts budžetā.

Neparasti skaļas diskusijas ir radušās par kādu kārtējo reizi lielā steigā bīdītu likumprojektu, kas tā pieņemšanas gadījumā ļautu Latvijā veikt lopiņu kaušanu, atbilstoši tādām tradīcijām, kas nav gluži raksturīgas mūsu platuma grādiem.

Visaktīvākie šajā sakarā ir dzīvnieku aizstāvji un attiecīgā lēmuma lobētāji, taču jautājums nekādi nav uzskatāms par viennozīmīgi vērtējamu. Proti…

No vienas puses, šaubu nav par to, ka Latvijas valdībai ir jāstrādā, lai veicinātu ekonomikas atveseļošanos un mūsu eksportspēju, un tas ir īpaši aktuāli pašreizējos ekonomiskajos apstākļos. Diez vai šajā situācijā par īsti pamatotiem var uzskatīt dzīvnieku aizstāvju argumentus par nehumānu attieksmi pret lopiņiem, jo diez vai lielākā daļa Eiropas Savienības valstu būtu izšķīrusies par govju, cūku un citu zvēru mocīšanu. Interesants ir arī apstāklis, ka dažādas dzīvnieku aizstāvju aktivitātes gan Latvijā, gan arī pasaulē ir vērojamas ar diezgan noteiktu regularitāti, taču gaļas un dabīgās ādas produkcijas patēriņš kaut kā nerūk. Tātad ziņāma deva divkosības arī tajā visā ir.

Ja atļausiet, neliela personiska atkāpe. Kad pirms vairākiem gadiem pirmoreiz pavērās iespēja ieskatīties politiskajā drāmā no kuluāru otras puses, bija viena lieta, kas izraisīja pilnīgu izbrīnu. Un nē - tas nebija, kā varētu likties, politiķu dekadentais dzīvestils, zaļām banknotēm piebāzti koferi, kokaīns uz apspriežu galdiem vai kādas citas ekstravaganzas. Nekā no tā visa, ko savā iztēlē politiskajai elitei piebur malā stāvoši vai komentāros mūždien sēdoši prāti. Realitātē viss bija tieši tikpat garlaicīgi un pelēcīgi kā jebkurā citā radošajā industrijā vai avīzes redakcijā, kur bija gadījies strādāt pirms tam, ja nu vienīgi drusku labāk apmaksāti. Izņemot vienu lietu. Paranoiskas bailes no izsekošanas.

Ikviens - sākot no sekretāres un beidzot ar listes pirmo numuru - bija pārliecināti, ka viņus nemitīgi noklausās. Ja ne noklausās, tad vismaz novēro. Un ja nenovēro, tad pilnīgi noteikti ziņo dažādās instancēs. Šī pārliecība bija tik dziļi iesēdusies, ka kļuvusi vienkārši par normu - traucējošu, bet neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Un līdzīgi kā cilvēks pielāgojas un vairs nemana kādu fizisku defektu, tā visi bija apraduši ar mūžīgās izspiegošanas atmosfēru. Neteikt neko svarīgu pa telefonu. Izmantot kodus un sadzīviskus šifrus. Svarīgākās sanākšanās izslēgt telefonu pavisam. Ja gribējās pajokot, varēja pēkšņi sākt runāt ar vienmēr klātesošo Jutu - un pārējie nedaudz skumji pasmējās, jo neviens nešaubījās, ka Juta, caur paslēptiem mikrofoniem un visādiem par ASV vēstniecības naudu pirktiem moderniem gadžetiem, tiešām bija visu-dzirdoša un visu-redzoša.

«Drošības spilvens» būtu jāsāk veidot, jau pārsniedzot 21-25 gadu slieksni.

Sākt veidot uzkrājumus nekad nav par vēlu, uzskata eksperti, gan aicinot sākt veidot ieguldījumus vai uzkrājumus pēc iespējas ātrāk, lai sasniegtu normālu labklājības līmeni un to spētu noturēt vai vairot līdz pat mūža beigām. No ekspertu teiktā izriet, ka, neskatoties uz vecumu un ienākumu līmeni, uzkrājumi ir jāveido, tostarp salīdzinoši konservatīvi ieguldījumi uzkrājumu veidošanai jāveic gadījumos, kad rocība nav liela, tiesa gan, vēlams, lai tie būtu 5-10% no ienākumiem. Savukārt, ja parādās lieki līdzekļi, tos var ieguldīt arī riskantākos aktīvos ar mērķi vairot kapitālu.

No apkopotās informācijas izriet, ka daudzus gadus cilvēkiem būtu jākrāj līdzekļi nevis pensijai, bet gan bērniem - to audzināšanai un izglītībai. Par to, kad jāsāk krāt pensijai, ekspertu viedokļi atšķiras, jo tas atkarīgs no ienākumu līmeņa, tomēr papildu pensiju privātajā pensiju fondā jeb trešajā pensiju līmenī būtu jāsāk uzkrāt ne vēlāk kā 30 gados. Swedbank Investīciju produktu daļas vadītājs Reinis Jansons aicina visus ieguldījumus un uzkrājumus sadalīt četriem mērķiem, no kuriem pirmais ir uzkrājumi drošībai, otrie ir uzkrājumi pensijai, trešā grupa ir citi uzkrājumi dažādiem mērķiem, tostarp bērnam, un ceturtie ieguldījumi ir naudas apjoma saglabāšanai vai palielināšanai. Viņaprāt, vēlams arī ievērot šo secību un nekrāt kādam citam mērķim, ja vēl netiek domāts par «drošības spilvena» izveidi.

Lai atpūtinātu prātu un domas no ikdienas, Sanita Spilve sākusi mezglot un izveidojusi Mezglotavu, kas piedāvā gan kāzu dekorus, gan interjera elementus

«Mezglotava ir pavisam «svaiga»,» saka S. Spilve. Pavisam nesen viņa reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un patentmaksas maksātāja. «Pērn rudenī pavisam nejauši apmeklēju mezglošanas meistarklasi, jo meklēju kaut ko, kur atpūtināt prātu un novērst domas no ikdienas ar bērniem. Tas man likās kaut kas jauns, sāku meklēt informāciju par šo jomu, un vienīgais, ko iepriekš biju dzirdējusi, ka padomju laikos gandrīz visiem dzīvokļos bija mezglotās pūcītes. Nebija teju nevienas mājas, kur tādas nebija,» apgalvo S. Spilve.

Šogad iedzīvotāji iepērkoties rūpīgi izvērtē savas prioritātes. Apģērbu tirgotāju novērojumi liecina, ka šī gada pirmajos mēnešos ir samazinājies spontāno pirkumu skaits – pircēji biežāk pērk apģērbus konkrētām vajadzībām un mērķiem, raksta Neatkarīgā Rīta Avīze.

Atsevišķās tirdzniecības vietās jo īpaši jūtama vīriešu iepirkšanās paradumu maiņa. "Apģērbu iegāde atšķirīgām iedzīvotāju grupām prioritāšu un iespēju sarakstā ieņem dažādas vietas," skaidro SIA Baltika Latvija direktore Maruta Ērgle, piebilstot, ka ekonomikas lejupslīde visvairāk skārusi vīriešu apģērbu tirdzniecību. "Premium klases zīmola Baltman kolekcijas klienti nereti izvēlas nopirkt lētāka zīmola apģērbu vai arī atliek šā apģērba iegādi. Piedzīvotā lejupslīde auto tirdzniecībā, būvniecībā, nekustamo īpašumu tirdzniecībā ir noteikti mainījusi arī šajās nozarēs strādājošo vīriešu iepirkšanās paradumus. Domājams, ka uz vīriešu pleciem gulstas vairākums maksājumu, kuru lielums turpina pieaugt," tā M. Ērgle.

Sestdien Latvijas Koncertu rīkotajā latviešu simfoniskās mūzikas koncertā Lielajā ģildē savā ierastajā vietā bija pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups, kurš ir regulārs simfoniskās mūzikas klausītājs. Plašais interešu apvienojums un uzdrīkstēšanās publiski paust savus uzskatus viņu dara par īstu latviešu inteliģentu.

Kāda paziņa, uzzinājusi, ka dodos Andra Grūtupa, izsaucās – pie tā pīpmaņa no X failiem! Vizuālā līdzība ar populārā seriāla tēlu tik tiešām ir pārsteidzoša. Arī Grūtupa daiļrade apliecina, ka viņu saista slepenas lietas, vismaz tādas, kas ilgus gadus bijušas sabiedrības acīm apslēptas, piemēram, vācu ģenerāļu tiesāšana un pakāršana Rīgā 1946. gadā vai ebreju veiktās rituālslepkavības pagājušā gadsimta sākumā. Savukārt februārī izdevniecība Atēna izdos Grūtupa jaunāko grāmatu Observators, kuras centrā ir slavenās mākslinieku dzimtas pārstāvja Jurģa Skulmes tiesas process.

Ikvienam dzīvē mēdz rasties situācijas, ka draugi, paziņas vai klienti finanšu grūtību dēļ kavē vai neveic norēķinus par izsniegtiem aizdevumiem, sniegtajiem pakalpojumiem vai piegādātājām precēm. Dažkārt kreditors, cenšoties nesabojāt attiecības ar parādnieku, vilcinās sākt parāda atgūšanas procesu. Caur parādu atgūšanas portālu www.atgustinaudu.lv varat atrisināt šo situāciju.

Parāda atgūšanas procesa atlikšana var novest pie parādu krāšanās un to apmēra pieauguma, un, kad beidzot tiek pieņemts lēmums par parādu piedziņu, daļai iekavēto parādu atgūstamā summa ir pieaugusi pat vairākas reizes. Kreditori, kuri nepadodas un cenšas saviem spēkiem atgūt atliktos parādus, bieži saskaras ar tādām situācijām kā parāda atmaksas termiņa atlikšana vai parāda neatgūšana. Mēdz gadīties, ka parāds ir jānoraksta, jo parādnieks ir pasludinājis maksātnespējas procesu. Pieredzes un iemaņu trūkuma dēļ kreditors tomēr galu galā vēršas pie profesionāļiem.

Aiz skandāla ap Krievijas miljardiera Oļega Burlakova mantojuma dalīšanu, iespējams, stāv kāda ar Krievijas augstāko varas ešelonu saistīta un sankcijām pakļauta persona, ziņo Ukrainas medijs “comments.ua”.

Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ Maskavas tiesa neeksistējošam Veras un Nikolaja Kazakovu fondam par labu it kā rakstīto testamentu atzina par īstu.

Tiek lēsts, ka Oļega Burlakova atstātais mantojums ir no 650 miljoniem līdz 1,5 miljardiem ASV dolāru liels. Saskaņā ar likumu, puse no Burlakova īpašuma pieder viņa sievai Ludmilai kā neatraidāmai mantiniecei, savukārt otra puse, tajā skaitā arī aptuveni 220 miljonu ASV dolāru vērtā 106 metrus garā trīsmastu buru jahta “Melnā Pērle”, ietilpst mantojuma masā.

Šī jahta vēl 2018.gadā aizdomīgu darījumu rezultātā nonāca Kazakovu kontrolētās Kipras kompānijas “Silver Angel Yachting Limited” īpašumā, un pēc Melnkalnes tiesas lēmuma par visu uz tās esošo mākslas darbu inventarizāciju tika pretlikumīgi izvesta no Tivatas ostas Melnkalnē. “Comments.ua” ziņo, ka jahta 29.jūnijā esot redzēta Duresas ostā Albānijā, turklāt šoziem, kad jahta atradās pie Karību salām, uz tās klāja esot manīta Krievijas politiskajai elitei pietuvināta un sankcijām pakļauta persona.

Klajā nācis ikgadējais žurnāla "Dienas Bizness" zīmola izdevums TOP 500, kas tapis sadarbībā ar "Lursoft IT". Arī šogad tas piedāvā plašu ieskatu Latvijas tautsaimniecības norisēs, apkopojot informāciju par 1000 lielākajiem uzņēmumiem.

Pasauli pārņēmusī Covid-19 pandēmija ietekmēja ne tikai globālo ekonomiku, un valstu tautsaimniecības, bet arī uzņēmumu darbības rezultātu apstiprināšanu un datu apkopošanu, tādēļ šogad TOP 500 tapšana un nokļūšana pie lasītājiem noritēja nedaudz ilgāk kā iepriekš. Tomēr par spīti grūtībām TOP 500 radošā komanda savu apjomīgo darbu ir pabeigusi vēl šogad, un Latvijā viens no plašākajiem un autoritatīvākajiem makro un mikro ekonomikas izziņas avotiem jau ir nodrukāts un dodas ceļā pie saviem respektablajiem lasītājiem.

Pēc rekordu pārspēšanas no gada uz gadu pērn ekonomika nospiedusi bremzes pedāli, kas atspoguļojas arī lielāko uzņēmumu darbības rādītājos. 1000 lielāko uzņēmumu kopējais apgrozījums 2019. gadā sasniedzis 39,15 miljardus eiro, kas ir par 3,47% mazāk nekā 2018. gadā, kad tas bija 40,56 miljardi eiro.

Vairākas Eiropas valstis ir paziņojušas par ekonomikas lejupslīdes beigām, prognozējot tās pieaugumu jau šā gada beigās vai nākamgad. Ļoti iespējams, valstīm, kas pauž šādus apgalvojumus, ir argumentēts pamatojums to darīt. Taču, gluži kā vadīdamās pēc jaunākajām modes tendencēm, arī Latvijas valdība ir pavēstījusi, ka nākamajā gadā budžeta ieņēmumus izdošoties palielināt par 0,8 miljardiem latu.

Izklausās, protams, daudzsološi un gribētos, kaut šādas prognozes piepildītos. Tomēr realitātē gribas arī jautāt — uz kā rēķina?! Ne viens ven analītiķis ir atzinis, ka uz kaut cik vērā ņemamu ekonomikas pieaugumu tuvākajā laikā cerēt nevaram. Atliek secināt, ka šo pieaugumu iecerēts panākt, par pamatu ņemot šopavasar izstrādāto nodokļu politikas stratēģiju. Cita starpā tajā ir paredzēta samazināto PVN likmju atcelšana, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa celšana. Runa ir par budžeta ieņēmumu pieaugumu uz nodokļu sloga palielināšanas rēķina. Tiesa, šādā veidā to var darīt, tikai jautājums ir par to — kur ir garantijas, ka tā izdosies iekasēt tik daudz naudas, cik dažādos dokumentos būs ierakstījusi Finanšu ministrija? Piemēram, atceļot PVN samazinātās likmes, tiks panākts vienīgi tas, ka vismaz daļa preču, uz ko šādas atlaides pašreiz tiek piemērotas, tiks patērētas ievērojami mazāk, un rezultātā makroekonomiskais efekts būs stipri vien niecīgs.

Ministru prezidenta Ivara Godmaņa lēmumu atkāpties grūti nosaukt par pārsteidzošu.

Koalīcijas lielie brāļi - Tautas partija un Zaļo un zemnieku savienība - pēdējo nedēļu laikā ir neslēpti demonstrējuši nevēlēšanos turpmāk strādāt I. Godmaņa valdībā, saukuši potenciālo valdības vadītāju vārdus, bet lielo brāļu piektdienas paziņojums par izstāšanos no valdības, ja premjers pats neiesniegs demisijas rakstu, protams, pielika punktu vairāk nekā mēnesi ilgušajām politiskajām spēlītēm.

Diemžēl politiskajai elitei - gan pozīcijas, gan opozīcijas politiķiem - šobrīd mainās prioritātes. Tā vietā, lai konstruktīvi strādātu pie 2009. gada valsts budžeta grozījumiem un uzņēmējdarbības atbalsta programmām, tagad svarīgākais būs savu vēlmju sarakstu formulēšana, ministru kandidatūru nosaukšana un dažnedažādu ultimātu izvirzīšana. Protams, līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas, kuru reitingi ir katastrofāli zemi, to darīs, aizbildinoties ar nepieciešamību atgūt sabiedrības uzticību un pārvarēt pašu politiķu inspirēto politisko krīzi. Pēdējo mēnešu notikumi vedina domāt, ka, pat neraugoties uz vārdos pausto apņēmību jaunu valdību izveidot ātri, arī šoreiz bez ambīcijām neiztiks - to apliecina kaut vai fakts, ka I. Godmanis vēl nebija iesniedzis demisijas rakstu, kad teju visu parlamentā pārstāvēto partiju politiķi steidza izteikties ne tikai par vēlamajiem un nevēlamajiem koalīcijas partneriem, bet arī par savām prasībām vēl neesošas koalīcijas partneriem.

Brīdī, kad kādai valsts iestādei ir jāizvirza vadītāja amata kandidāts, tas nereti ir saistīts ar lielāku vai mazāku ažiotāžu. Parasti jau katra no varas partijām vēlas noteiktā amatā iebīdīt savu cilvēku, nodrošināt tādējādi lielākas ietekmes iespējas, sagādāt darbiņu kādam bez amata vai deputāta krēsla palikušam partijas draugam utt.

Nedaudz cita situācija ir izveidojusies ar tiesībsarga amatu. Jau kopš šāda posteņa izveides Latvijā faktiski bija skaidrs, ka minēto institūciju Latvijas politiskajā sistēmā nevienam tā īsti nevajag, un tagad tas izpaužas vēl spilgtāk.

Ir skaidrs, ka šādā amatā ir jāstrādā cilvēkam, kurš ir ar augstu izglītības un pieredzes līmeni, kurš ļoti labi orientējas likumdošanā, un galvenais - kurš ir autoritāte gan sabiedrībā, gan arī politiskajās aprindās. Piemēram, teju ideāls kandidāts šim amatam būtu kādreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Vai kāds cits ar līdzīga līmeņa pieredzi un autoritāti sabiedrībā. Diemžēl izskatās, ka šādas vēlmes ir stipri vien naivas, piemēram, redzot, ka publiskajā telpā atlika vien pieminēt bijušā Augstākās tiesas priekšsēdētaja Andra Guļāna vārdu, lai viena no koalīcijas partijām uzreiz sāktu nīdēt šādu ideju pašā saknē. Toties ievērojami izdevīgāk politiskajai elitei ir virzīt tiesībsarga amatam cilvēkus, kuru vārdi, godīgi sakot, neizsaka neko - Rīgas slimokases likvidatoru Juri Jansonu un Administratīvās rajona tiesas tiesnesi Anitu Kovaļevsku.

Pagājušās nedēļas kontekstā runāt par kādu labu vēsti bija ļoti grūti. Īslandes vulkāna izvirduma dēļ uz zināmu laiku apstajās daļa Eiropas aviosatiksmes, kārtējo reizi aktualizējās jautājums par politisko partiju melnajām kasēm, ka arī, protams, izgāzās Saeimas balsojums par Jāņa Maizīša trejkārtēju apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā.

Runājot par pašu balsojumu, jāteic, ka ne jau tas, ka Maizīti neievēlēja vēlreiz šajā amatā, izsauc vislielāko negatīvismu. Problēma ir tajā, kā šis process notika — vairums deputātu apgalvo, ka ir par Maizīti, bet balsojuma rezultāts izrādījās negatīvs. Tas vien ļauj domāt, ka deputāti balso tā, kā vajag viņu maizes tēviem, bet daudziem no viņiem nepietiek drosmes to atzīt. Vai arī nav kaut cik loģisku argumentu, ar ko pamatot savu lēmumu, un tāpēc vieglāk ir pateikt — es balsoju par… Notikušais šajā jomā aktualizē divus būtiskus jautājumus.

Pirmkārt, cik pareizi ir tas, ka ģenerālprokuroru un tiesnešus ievēl parlaments. Sanāk, ka lēmums par tādu amatpersonu iecelšanu, kam ir jābūt objektivitātes iemiesojumam, ir politisks. Turklāt deputāts, izdarot savu izvēli šajā jomā, var balstīties uz daudz dažādiem argumentiem, bet tikai ne pašu būtiskāko — pretendenta profesionalitāti.