Neparasti skaļas diskusijas ir radušās par kādu kārtējo reizi lielā steigā bīdītu likumprojektu, kas tā pieņemšanas gadījumā ļautu Latvijā veikt lopiņu kaušanu, atbilstoši tādām tradīcijām, kas nav gluži raksturīgas mūsu platuma grādiem.
Visaktīvākie šajā sakarā ir dzīvnieku aizstāvji un attiecīgā lēmuma lobētāji, taču jautājums nekādi nav uzskatāms par viennozīmīgi vērtējamu. Proti…
No vienas puses, šaubu nav par to, ka Latvijas valdībai ir jāstrādā, lai veicinātu ekonomikas atveseļošanos un mūsu eksportspēju, un tas ir īpaši aktuāli pašreizējos ekonomiskajos apstākļos. Diez vai šajā situācijā par īsti pamatotiem var uzskatīt dzīvnieku aizstāvju argumentus par nehumānu attieksmi pret lopiņiem, jo diez vai lielākā daļa Eiropas Savienības valstu būtu izšķīrusies par govju, cūku un citu zvēru mocīšanu. Interesants ir arī apstāklis, ka dažādas dzīvnieku aizstāvju aktivitātes gan Latvijā, gan arī pasaulē ir vērojamas ar diezgan noteiktu regularitāti, taču gaļas un dabīgās ādas produkcijas patēriņš kaut kā nerūk. Tātad ziņāma deva divkosības arī tajā visā ir.
Taču, no otras puses, mulsinošs ir fakts, ka attiecīgie likuma grozījumi valdībā ar lielu joni tiek dzīti cauri ne jau tāpēc, lai atbalstītu mūsu valsts gaļas pārstrādes nozari kopumā, bet gan tādēļ, lai jau tuvākajā laikā garu neizlaistu kāda Tautas partijai pietuvināta uzņēmēja kompānija. Protams, ir labi, ka politiķi beidzot reaģē uz biznesa problēmām un mēģina palīdzēt, izstrādājot konkrētus lēmumus, taču šoreiz gan runa vairāk ir par vienas noteiktas intereses aizstāvību.
Respektīvi, ja jau politiķi, valdība tik ļoti rūpējas par to, lai samazinātu uzņēmumu maksātnespēju īpatsvaru, tad kāpēc tādā steigā savulaik netika risināts jautājums par eksporta garantijām, kāpēc joprojām netiek forsēti PVN atvieglojumi atsevišķām nozarēm, lai gan ir skaidri redzams, ka bez tām mūsu konkurētspēja ir apdraudēta, kāpēc zemniekiem bija jāstiepj zārks ar dīrātām govju galvām uz Rīgas centru, lai viņus vispār kāds saklausītu, kāpēc… Kā redzams, jautājumu šajā jomā ir vairāk nekā saprašanas.
Un vēl… Interesanti būtu zināt, cik tālu mūsu politiķi ir gatavi iet, lai izdabātu noteiktām vēlmēm. Tiesa, šoreiz runa ir par lopu kaušanas tehnoloģijām, un acīmredzot vēl ilgi varētu diskutēt par to, kāds govs nogalināšanas variants ir humānāks, un vai vispār, apspriežot šo tēmu, var lietot jēdzienu «humāns». Taču tikpat labi kādā brīdī var izrādīties, ka kādam citam politiskajai elitei pietuvinātam darbonim būtu izdevīgi, ja, piemēram, daļu Latvijas pārvērstu par atkritumu glabāšanas zonu, vai arī veikt kādas citas līdz šim nebijušas darbības.
Citiem vārdiem sakot, šaubu nav par to, ka mums ir nepieciešami uzņēmējdarbību atbalstoši lēmumi, kuru, starp citu, Latvijā tiešām trūkst, taču var būt bīstami, ja ar lozungu «stutēsim eksportu» tiek lobētas kādas intereses vien «ļoti īpašos» gadījumos.