Ja atļausiet, neliela personiska atkāpe. Kad pirms vairākiem gadiem pirmoreiz pavērās iespēja ieskatīties politiskajā drāmā no kuluāru otras puses, bija viena lieta, kas izraisīja pilnīgu izbrīnu. Un nē - tas nebija, kā varētu likties, politiķu dekadentais dzīvestils, zaļām banknotēm piebāzti koferi, kokaīns uz apspriežu galdiem vai kādas citas ekstravaganzas. Nekā no tā visa, ko savā iztēlē politiskajai elitei piebur malā stāvoši vai komentāros mūždien sēdoši prāti. Realitātē viss bija tieši tikpat garlaicīgi un pelēcīgi kā jebkurā citā radošajā industrijā vai avīzes redakcijā, kur bija gadījies strādāt pirms tam, ja nu vienīgi drusku labāk apmaksāti. Izņemot vienu lietu. Paranoiskas bailes no izsekošanas.
Ikviens - sākot no sekretāres un beidzot ar listes pirmo numuru - bija pārliecināti, ka viņus nemitīgi noklausās. Ja ne noklausās, tad vismaz novēro. Un ja nenovēro, tad pilnīgi noteikti ziņo dažādās instancēs. Šī pārliecība bija tik dziļi iesēdusies, ka kļuvusi vienkārši par normu - traucējošu, bet neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Un līdzīgi kā cilvēks pielāgojas un vairs nemana kādu fizisku defektu, tā visi bija apraduši ar mūžīgās izspiegošanas atmosfēru. Neteikt neko svarīgu pa telefonu. Izmantot kodus un sadzīviskus šifrus. Svarīgākās sanākšanās izslēgt telefonu pavisam. Ja gribējās pajokot, varēja pēkšņi sākt runāt ar vienmēr klātesošo Jutu - un pārējie nedaudz skumji pasmējās, jo neviens nešaubījās, ka Juta, caur paslēptiem mikrofoniem un visādiem par ASV vēstniecības naudu pirktiem moderniem gadžetiem, tiešām bija visu-dzirdoša un visu-redzoša.
Jocīgi un dīvaini tas šķita tikai tādam jaunpienācējam. Visvairāk jocīgi tādēļ, ka netika runāts nekas īpašs, par kādām potenciāli nosodāmām darbībām pat nedomājot. Šie cilvēki, vismaz cik gadījās redzēt, nedarīja nekā noziedzīga, un arī nekā īpaši interesanta ne. Tomēr katra ikdienišķa darbība, kā pusdienu norunāšana vai darba apspriede, pa telefonu varēja izklausīties it kā tiktu plānota ieroču kravas slepena nodošana Sicīlijas mafijai. Un tad cilvēks vienkārši pierod. Tā jādara un viss. Mūžīgā paranoja un piesardzība kļūst par otru dabu. Līdz pats to vairs nemana.
To visu atmiņā atsauca bijušā KNAB priekšnieka Vilnīša nu jau skandalozā intervija žurnālā “Playboy”. Viņš tikai apstiprina, ka baidīties un dzīvot paranojā katram politikā iesaistītajam ir ne tikai pamats, bet nepieciešamība. Šeit fragments:
- Tad tā ir taisnība, ka visus noklausās?
Vilnītis: Es teikšu tā: noklausās interesējošās personas.
- Tad noklausīties ir vienkārši - knabistu kāds interesē, un viņš klausās?
Vilnītis: Tas ir diezgan vienkārši, jā. Pat bez prokuratūras un tiesas sankcijām 24 stundas var klausīties jebkuru no mums. Arī jebkuru žurnālistu.
- Tā tiešām notiek?
Vilnītis: Jā, notiek. Nebūsim naivi.
Vienkārši un bez jebkādām sankcijām. Komplektā ar visām pārējām Vilnīša atklāsmēm par līdz saknei varas un visādi citādi korumpēto specdienestu, šeit var izdarīt dažus secinājumus. Viens no tiem - labi, ka Vilnītis tomēr ir prom no KNAB vadības. Lai nu ko viņš neteiktu par cieto valdības un premjera kulaku, kas uztur šo sitēmu, Streļčenoka piemērs rāda, ka vismaz kaut ko darīt var. Labi, atmeta varas elite atpakaļ Strīķi vienreiz, atmeta otreiz, bet tas nenozīmē, ka tādēļ ir jāatmet pati cīņa par vismaz kādu veselo saprātu.
Otrs secinājums - politikā normāliem cilvēkiem nav ko meklēt. Kurš tad sevi cienošs un kaut drusku inteliģences aplaimots prāts dotos iekšā sistēmā, kur 24 stundas bez jebkādas sankcijas viņu var noklausīties, novērot, kratīt, vadāt kameru priekšā specdienestu pavadībā un beigās neuzrādīt pat apsūdzību, kā tas gadās visbiežāk. Vai uzrādīt ko galēji obskūru, kā tas gadījās, piemēram, Jaundžeikeram. Cilvēkam, kurš neko kriminālu nedara, nevajag dzīvot mūžīgā baiļu un izspiegošanas gaisotnē. Tas vienkārši nav normāli. Sekas tam ir acīmredzamas mūsu gaidāmo vēlēšanu piedāvājumā - tur iekšā gatavi vairs iet tikai tie, kas jau bijuši un kam zaudēt nav vairs ko, vai arī Arstarulsmirusi un tautas kustības trīs cilvēku sastāvā ar ģībstošu madonnu fonā.
Un vēl pēdējais secinājums - nekā īpaši jau tas viss mūs tomēr nešokē. Lielākā daļa tomēr paši līdz politikai vai lielajam biznesam nav spējuši tikt, tādēļ par šīm elites neērtībām var ļaunu prieku pasmīkņāt. Citi tam ir labi sagatavoti - ar ko tad Padomju mūžīgā izspiegošanas gaisotne un specdienestu patvaļa atšķiras no šīs? Vēl daži ir laiduši garām vēstures lielo mācību - neviena režīma draudzība nav mūžīga. Viņi cer, ka atrodoties pareizajā pusē - šajā gadījumā, Vienotības un varas turētāju pozīcijās - viņi būs drošībā. Palasiet vēsturi - nebūsiet. Bet vēl pārējie vienkārši pierod. Tā nu pie mums ir, un viss. Jocīgi tas viss izskatās tikai no malas. Šeit, iekšā, to pat vairs nepamana.