Baltijas aktīvu pārvaldīšanas grupai Invalda INVL piederošā ieguldījumu brokeru sabiedrība INVL Financial Advisors, kas darbojas ar zīmolu INVL Family Office, ir izveidojusi filiāli Latvijā ieguldījumu padomu sniegšanai, tostarp piedāvājot turīgiem klientiem veidot Ģimenes konstitūciju, kas paredz kapitāla ilgtspēju paaudzēs.
Par to arī Dienas Biznesa jautājumi Latvijas filiāles vadītājam Andrejam Martinovam.
Kas ir INVL, kad un kur tas radies un ko dara?
AB Invalda INVL ir biržas uzņēmums. Uzņēmuma akcijas tirgo Baltijas fondu biržā Viļņā. INVL ir biržas emitents jau kopš 1995. gada. Viens no uzņēmuma darbības virzieniem ir Family Office bizness. Lietuvā ir mātes kompānija, bet šeit, Latvijā, ir filiāle. Mūsu bizness ir stingri regulēts, un kompānijai ir Lietuvas bankas izsniegta licence ieguldījumu pakalpojumiem. Latvijā mēs darbojamies kā ieguldījumu brokeru sabiedrības filiāle. Mūsu galvenais pakalpojums ir ieguldījumu padomi vai rekomendācijas. Pakalpojums ir licencēts, jo tiek sniegts plašam klientu lokam. Šis investīciju padomu pakalpojuma portfelis uzņēmumā veido ap 900 miljoniem eiro. Pakalpojumu izmanto ap 700 klientu, šobrīd tie pārsvarā ir Lietuvā. Pamatā runa ir par turīgām ģimenēm, kurām uzkrājumi ir virs vidējā, teiksim, vairāki simti tūkstošu vai miljonu eiro. Viņiem arī pakalpojums ir domāts.
Padomu pakalpojums – tas ir tāds viendabīgs produkts vai tomēr ir nianses?
Ir vairākas pakalpojumu grupas, kurās mainās arī mūsu loma. Visplašākajā nozīmē mēs piedāvājam alternatīvās investīcijas, kas Lietuvā un arī Latvijā ir grūti pieejamas fiziskām personām. Tas tādēļ, ka runa ir par specifisku aktīvu klāstu un instrumentu. Ja cilvēkam ir nauda un tās pat, iespējams, ir pietiekami investīcijas veikšanai, tad tādu ar lielu varbūtību universālā bankā nevarēs veikt. Mūsu uzņēmums ir viens no pirmajiem un vecākais privātā kapitāla pārvaldnieks jeb biznesa terminos Private equity house Baltijā. Mēs gan paši ražojam piedāvājamos produktus investoriem, gan arī veidojam speciālus fondus, kuri investē citos alternatīvajos fondos pasaulē. Tas ir samērā unikāls pakalpojums, jo ir alternatīvie fondi, kur ieejas parametri ir, sākot no 5 miljoniem eiro, ir, kur no 50 miljoniem eiro, kas nozīmē, ka pat samērā turīgiem cilvēkiem individuāli tā nav pieejama iespēja. Ir arī tādi fondi, kuri strādā tikai ar profesionāliem vai institucionāliem investoriem. Mēs padarām šādas investīciju iespējas pieejamas katram turīgam cilvēkam. Protams, visi produkti ir licencēti, un mēs darbojamies tikai noteiktajā regulācijas un uzraudzības rāmī.
Šo pakalpojumu licences ir apstiprinājusi arī Latvijas Banka?
Jā, no šī gada 1. janvāra, un mēs esam pirmais šāda veida pakalpojumu sniedzējs, kuram Latvijā ir atvērta filiāle. Precizējot – mēs esam vienīgais licencētais ieguldījumu padomu sniedzējs Latvijā, kas specializējas uz turīgām ģimenēm ar īpašu kompetenci alternatīvajās investīcijās.
Obligācijas, akcijas – tie ir klasiskie investīciju veidi, un palīgu šajā jomā investoriem tiešām netrūkst. Kas ir alternatīvie ieguldījumu veidi?
Tā vienkāršoti sakot, alternatīvie ieguldījumu fondi ir visi tie, kas nav klasiskie. Runa var būt gan par nekustamo īpašumu, gan mežiem vai lauksaimniecības zemi, ieguldījumi enerģētikā un IT tehnoloģijās, tāpat tie ir privāto aizdevumu fondi, arī iespēju (riska) kapitāla fondi. Private equity ir stāsts par tiešām investīcijām kādā uzņēmumā. Respektīvi, viss, kas nav nopērkams vai pārdodams biržā, ir alternatīvs ieguldījums, un ar to izplatīšanu mēs nodarbojamies. Patiešām, šeit, Rīgā, neesam pamanījuši citus spēlētājus, kas specializējas Multi Family Office pakalpojumos, tādēļ uzskatām, ka esam vienīgais spēlētājs Latvijā pagaidām.
Ko dod uzraudzība vai tas, ka jums ir šī licence? Ko tas praktiski maina klientam?
Tas uzliek mums par pienākumu rūpēties, lai klients neuzņemtos pārlieku risku. Proti, tam riskam, ko uzņemas investors, ir jāatbilst viņa iespējām vai makam un zināšanām, ieguldījumu mērķiem, kā arī riska uztverei. Proti, mēs kā uzņēmums nevis vienkārši iesakām lielāko peļņu vai mazāko risku, bet arī pielāgojam risku atbilstoši klienta naudai, zināšanām un viņa interesēm.
Vai var uzreiz startēt alternatīvajos investīciju fondos, ja nav iegādātas nedz akcijas, nedz obligācijas, proti, klients nepazīst klasiskos investīciju veidus?
Diez vai derēs šāda strauja pieeja, jo alternatīvie ieguldījumu fondi ir par pakāpi sarežģītāka lieta.
Vai alternatīvie ieguldījumi dod lielāku peļņu, kas nes līdzi lielāku risku?
Tāpat klasisko investīciju gadījumā sagaidāmā peļņa ir samērojama ar risku, ko uzņemas investors. Piemēram, ieguldot mežos vai lauksaimniecības zemē, riski ir samērā nelieli. Mežu gadījumā tā kubatūra pieaug neatkarīgi no koksnes vērtības svārstībām tirgū, bet tās pieaugumsbūs tikai dažu procentu robežās, kas nav daudz. Līdz ar to nav pareizi apgalvot, ka visi alternatīvie instrumenti apsteigs klasiskos investīciju veidus pēc ienesīguma, bet šīs investīcijas noteikti līdzsvaros vai papildinās kopējo portfeli. Proti, tā ir vēl viena ieguldījumu diversifikācijas iespēja.
Kāds, jūsuprāt, būtu šis balanss starp dažādiem investīciju veidiem?
Paraugoties uz pasaules vidējo vērtību tās attīstītajā daļā, ko turīgi cilvēki investē alternatīvajos fondos, runa ir par 15% līdz 20% no kopējās investīciju kapitāla vērtības. Ap 30%–40% ir akciju tirgū, ap 30% ir obligācijās, vēl neliela daļa var būt tiešajām vai cita veida investīcijām.
Cik sen pakalpojums ir pieejams Lietuvā, jūsu mājas tirgū? Kā jūs raksturotu kompānijas panākumus?
Tādā vai citādā veidā tas Lietuvā ir bijis pieejams pirms 10 gadiem, bet jau piecus gadus tas ir transformējies vienā konkrētā daudzfunkcionālā pakalpojumā – Multi Family Office. Šos alternatīvos instrumentus ražojam jau visu kompānijas pastāvēšanas vēsturi. Šie turīgie cilvēki Lietuvā ilgstošā laikā ir kļuvuši ne tikai par mūsu padomu ņēmējiem, bet arī par mūsu CO-investoriem visdažādākajos mūsu projektos. Mūsu vidējā atdeve (tīrais IRR) pēdējos 30 gados ir virs 20%. Redzot, ka mums diezgan labi veicas, ka mūsu un mūsu klientu nauda vairojas, ieguldot to alternatīvajos tirgos, cilvēki mūs meklē, prasa, kad piedāvājumā būs kāds jauns produkts.
Tās konsultācijas, kuras sniedzat saviem klientiem, ir tikai par alternatīvajiem tirgiem, vai tomēr ieteikumus dodat visplašākajā nozīmē?
Sākumā cilvēki ieguldīja kopā ar mums, līdzinvestēja. Jau vēlāk devām padomus arī par individuālām vai kolektīvām investīcijām bez mūsu līdzdalības, bet alternatīvajos instrumentos. Augot pieprasījumam, arī izveidojās Multi Family Office pakalpojums mūsu uzņēmumā. Cilvēkam gribot negribot parādās jautājumi arī par citām investīciju iespējām, kas viņiem tiek piedāvātas. Tad arī sapratām, ka pakalpojumam ir jābūt visaptverošam un sistemātiskam. Tieši šī pakalpojuma veiksmes stāsts ir mūsu klientu skaita pieaugums līdz aptuveni 700 cilvēkiem, kur investīcijās, kuras iesakām, iesaistītā summa tuvojas miljardam eiro.
Neliels starpjautājums – man šķiet, ka Lietuvā šo turīgo cilvēku skaitliski ir vairāk. Kā jums šķiet? Kādēļ tā?
Lietuva ir lielāka valsts gan pēc iedzīvotāju skaita, gan ekonomikas lieluma ziņa. Pēc manām sajūtām, lietuvieši mazliet ātrāk ir sapratuši biznesa mērogošanas nozīmi. Neslēpsim, šī lietuviešu ekspansija ir jūtama arī pie mums Latvijā. Ir daudz Lietuvas uzņēmumu, kuri atver savas filiāles Latvijā, un INVL ir tikai viens no piemēriem. Nenoliedzami mūsu kaimiņiem ir palīdzējis tas, ka iekšējais tirgus iedzīvotāju skaita dēļ ir lielāks nekā mums. Tas startā ir devis iespēju uzreiz iepazīt lielākus mērogus. Tas ir vesels komplekss, kas veido šo Lietuvas uzņēmēja mentalitāti, kurā savu lomu nospēlē arī tā lielvalsts sajūta, kas viņiem ir līdz ar vēsturiskās Lietuvas pastāvēšanu pirms gadsimtiem. Viņi pāri robežām uz citiem tirgiem lūkojas arī kā uz saviem tirgiem, un tas viņiem palīdz. Rezultātā viņiem ir vairāki miljardieri valstī, bet mums iepretī nav neviena. Lietuvā ir vairāk turīgo personu, viņi ir atvērtāki investīcijām un tiecas ieguldīt. Ja salīdzinām, tad klasiskajās investīcijās Lietuvā šī investoru sabiedrība ir plašāka. Lietuvas Investoru asociācijā ir vairāk nekā 600 cilvēku. Proti, ir daudz privātpersonu, kas ir iestājušās, maksā biedru naudu asociācijai, lai aizstāvētu savas investoru intereses.
Latvijai un Lietuvai gan ir viena kopīga lieta – abas valstis vienlaikus pameta Padomju Savienību un no jauna iepazina privātīpašumu un kapitāla vairošanas iespējas. Tie cilvēki, kas dibināja uzņēmumus Lietuvā un dibināja Latvijā 90. gadu sākumā un vidū, šobrīd ir pensionāri, kuriem jāgudro, kā biznesu, nopelnīto un izveidoto atstāt pēcnācējiem, un vēlams tā, lai tas turpinātu pastāvēt. Ir komentāri?
Mūsu uzņēmums ir viens no pionieriem Baltijā. Mēs piedāvājam uzņēmējiem veidot savas ģimenes konstitūcijas, lai nopelnītais kapitāls nākamajām paaudzēm tiktu nodots tālāk strukturēti un tiktu pasargāts no izzušanas. Mums ir reāli gatavas jau vairāk nekā 10 turīgo ģimeņu konstitūciju, kur ir aprakstītas ne tikai mantošanas tiesības un kārtība. Tā ir gluži kā valsts Satversme, kas nosaka visu ģimenes mantiskajās attiecībās un paredz visdažādākās nianses, kas ir pielāgotas konkrētās ģimenes tradīcijām, izpratnei, vajadzībām un nākotnes plāniem. Tiek noteikti vispārīgie principi, kas notiek ar bagātību un ģimenes nākamajām paaudzēm. Protams, ka svarīgi ir, kā tas tiek nodots tālāk, tomēr galvenais ir principi, kā šī bagātība tiek pārvaldīta, lai to vairotu un saglabātu ilgtermiņā.
Proti, lielas naudas gadījumā mantu sadalīt starp mantiniekiem civiltiesiskā kārtībā nav pats gudrākais ceļš?
Mantu vienkārši sadalīt – tā nav laba ideja. Pēc redzamiem piemēriem, kad mantinieki tieši saņem lielus līdzekļus, vairumā gadījumu vēl nākamajai paaudzei no tās nenonāk pilnīgi nekas. Viņi nav sagatavoti šādam pārsteigumam un ātri notērē visu, turklāt samērā bezmērķīgi un nevajadzīgi. Ir jāzina, kā bagātību saglabāt un kā pavairot. Ar lielu naudu ir jāprot apieties profesionāli, bet tās pavairošanai ir vajadzīgi talanti. Patlaban bagātības radītājs var mērķtiecīgi kontrolēt savu bērnu izglītību un nedaudz paredzēt to, lai pēcnācēji vismaz saprastu, kā naudu nezaudēt, vēl vienu paaudzi paredzēt jau ir grūtāk, bet pēc tam – gandrīz neiespējami. Tieši tādēļ ģimenes principi un vērtības ir jāliek uz papīra un jānodod nākamajām paaudzēm.
Tātad mērķis ir saglabāt turīgu cilvēku statusu arī pēc vairākām paaudzēm saviem ģimenes locekļiem?
Ne vienmēr. Ir arī mūsu praksē viena ģimenes konstitūcija, kurā vienkāršoti aprakstot ir noteiktas divas lietas: pirmkārt, kādu izglītību no izveidotā kapitāla saņem bērni un mazbērni, otrkārt, pārējais pienesums iet labdarībai. Bagātības radītāji uzskata, ka mantiniekiem pašiem jātiek galā ar savu dzīves jēgu. Vienīgais, ko viņi ir gatavi dot, ir izglītība. Tā arī var būt! Lielākajā daļā gadījumu, protams, konstitūcija paredz nevis sadalīt īpašumu un mantu, bet gan to, kā šis vienotais labums nes peļņu visiem pēcnācējiem. Tas ir skatījums tālākā nākotnē, kuru bagātības radītājs īsti nespēj tiešā veidā ietekmēt. Tālāk jau seko nianses. Ja ir radīts uzņēmums – ir skaidrs, ka bērniem var būt citas profesijas. Iespējams, ka bērnam ir ārsta aicinājums un viņš nevēlas kļūt par uzņēmēju. Tad var paredzēt uzņēmumu nodot pārvaldībā profesionāļiem. Var to pārdot, kamēr vēl ir prasmīgās rokās, un iegūto naudu ieguldīt finanšu instrumentos un citos aktīvos, kas dos pasīvo ienākumu. Risinājumu uzņēmumu atstāšanai pēcnācējiem ir ļoti daudz. Pirmais, kas būtu jāsaprot, ka uzņēmība un biznesa talants ir rets izņēmums, un ir jārēķinās, ka, iespējams, bērni būs profesionāļi citās jomās, kurās nav tiešas saistības ar uzņēmējdarbību. Nav jāmēģina uzspiest biznesa vadību cilvēkam, kurš to nevēlas un neprot. Tas nebeigsies labi.
Par ziedošanu un labdarību – tā ir reta parādība? Minējāt vienu piemēru, kad visu, izņemot bērnu izglītību, atdod labdarībai.
Tas ir izņēmums, kad atdod labdarībai praktiski visu. Turīgi cilvēki grib dalīties, un mecenātisma tradīcijas bieži tiek iestrādātas ģimenes konstitūcijās, runājot par daļas līdzekļu ziedošanu labdarībai. Tepat Latvijā ir daudz labo piemēru, kad turīgie cilvēki ziedo samērā lielas summas medicīnai un izglītībai. Pilnīgi iespējams, ka šādi cilvēki, veidojot ģimenes konstitūciju, vēlēsies šīs tradīcijas turpināt.
Vai ģimenes konstitūcijas veidošana ir pieprasīts pakalpojums?
Es teiktu, ka Lietuvā tas ir pieprasīts pakalpojums. Par Latviju vēl ir pāragri spriest, jo nupat esam sākuši savu darbību. Šis tiešām ir laiks, kad 90. gadu veiksmīgie uzņēmēji domā, kā nodot bagātību nākamajām paaudzēm saprātīgi. Vairumā gadījumu klienti vēršas pie mums jau pēc savu paziņu ieteikuma vai stāsta par pieredzi ar mums. Arī uzņēmējiem tas sniedz sava veida miera apziņu. Vairums turīgu cilvēku ir strukturēti, viņiem patīk kārtība un skaidrība par to, kas būs rīt, pēc gada, un galvenais, ka izveidotais netiks sagrauts un neiznīks.
Kāda ir INVL loma ģimenes konstitūcijas radīšanā? Jūs izstrādājat gala versiju, vai ir vēl kāds, kas piedalās?
Mēs esam moderatori. Mēs zinām, no kā šis dokuments sastāv, un zinām, kā veikt sarunas ar visiem ģimenes locekļiem, kas ir būtiskākais visā procesā, jo, lai ģimenes konstitūcija būtu laba, ir jāņem vērā gan vecāku, gan bērnu vēlmes, gan citi faktori.
Viedokļi ir krasi atšķirīgi? Proti, bagātības radītājs nepamatoti cer, ka bērni kaut ko turpinās?
Bieži vien ir lielas atšķirības viedokļos. Nereti ir tā, ka tikai pie mums šī saruna notiek pirmo reizi vai bērni vispār atklāti izsakās par šo tēmu. Ir skaidri jāsaprot, kas kuram ir padomā un ko viņi vēlas darīt savā dzīvē. Praktisks piemērs – ģimenes galva uzskatīja, ka visu savu biznesu nodos savai meitai, kura kategoriski atsakās to pieņemt. Saka, ka viņu bizness neinteresē pēc būtības. Nav tas viņas aicinājums, un viss! Viņa arī atklāti sarunās pasaka, ka pirmais, ko grasās darīt ar mantojamo biznesu, – to pārdot. Pašsaprotami, ka, steidzīgi kaut ko pārdodot, viņa iegūs mazāk nekā tad, ja to darītu plānoti. Tikai pēc šīm pirmajām sarunām sākās saprātīga risinājuma meklējumi. Ģimenes galva vai bagātības radītājs tikai šajā atklāsmes brīdī sāka gudrot, ko iesākt! Tad, kad ir apkopoti viedokļi, ir gūta skaidrība par vēlmēm un nākotnes iegribām, tad arī klienti dodas pie nodokļu un juridiskajiem konsultantiem, kas to saliek uz papīra juridiski pareizi. Mums šādi sadarbības partneri ir, un tos arī saviem klientiem iesakām tādus, kuriem jau ir pieredze vairāku ģimenes konstitūciju juridiskā formulēšanā. Mēs paši neesam nedz nodokļu, nedz juridiskie konsultanti, mēs izstrādājam šo naudas vērtības saglabāšanas vispārējo modeli. Kā to tehniski izpildīt atbilstoši pastāvošajiem likumiem, ir speciālistu lieta.
Vai, rakstot ģimenes konstitūciju, bērni tiek pasargāti no strīdiem par mantu?
Pēc būtības jā, jo viss tiek izrunāts, un skaidrība tiek panākta šobrīd! Proti, visas vēlmes ir iespējams juridiski strukturēt tā, lai riski nerastos. Latvijas tirgū vēl nesenā pagātnē ir bijuši milzīgi civiltiesiski strīdi par uzņēmumu mantošanu, bet no šādiem strīdiem var izvairīties, ja rīkojas laicīgi. Testamenti jau eksistē, bet reti kurš no to sastādītājiem ir domājis par to iedzīvināšanu un vēl retāk par to, ko mantotāji vēlas.
Visi piekrīt un paraksta dokumentu, kuru šodien apņemas pildīt. Kas bērniem liegs pārdomāt un sastrīdēties nākotnē?
Tas ir uzdevums juristiem – šo izsvērto ģimenes gribu definēt dokumentā. Te arī ir tā lielā nozīme, ka juridiskie konsultanti uzraksta tā, lai tālākas atkāpšanās nesekotu. Mūsu sadarbības partneru vidū ir juristi ar pieredzi šajā laukā, un mēs redzam, ka viņiem tas padodas. Tās vairāk nekā 10 konstitūcijas, kas jau ir sagatavotas un kalpo klientiem, darbojas, un nav piemēru, ka kaut kas nebūtu kārtībā, pat ievērojot to, ka radi atrodas ne tikai vienas valsts jurisdikcijā.
Vēl pirms pāris gadsimtiem bija ārkārtīgi populāri galveno mantas daļu atstāt vecākajam bērnam. Kā ir mūsu dienās – vai šādi vecmodīgi principi arī strādā? Vācijā vai Francijā privātīpašuma tiesības nav pārtrauktas gadsimtiem!
Ir ļoti dažādi mantošanas principi. Piemēram, manta tiek nodota tikai pēc asinslīnijas principa. Šādi no mantošanas tiesībām tiek izslēgti adoptētie bērni. Piemēram, otrā laulība ir ar sievieti, kurai ir bērni, un tos var adoptēt un audzināt kā savus, tomēr mantošanas kārtību ģimenes konstitūcija paredz tikai pēc asinslīnijas. Tas nav viegli izdarāms, bet juristi zina, kā. Griba var būt ļoti dažāda. Ir cilvēki, kuri vēlas, lai mantinieku sarakstā būtu tikai tie, kuri tālāk nes dzimtas uzvārdu. Tā ir taisnība, ka Rietumu pasaulē šīs ģimeņu konstitūcijas ir ar daudz senāku vēsturi. Tieši šī iemesla dēļ mēs, organizējot pasākumus saviem klientiem, arī aicinām, piemēram, Vācijas ģimeņu turīgos pārstāvjus dalīties pieredzē, pastāstīt, kā darbojas pirms gadsimtiem rakstītas ģimenes konstitūcijas. Pērn pie mums viesojās Vācijas privātās ražotnes pārstāvis. Rūpnīca Vācijā dibināta XVII gadsimtā. Mūsu viesis bija mantinieks 16. paaudzē. Pavisam ir vairāk nekā 200 ģimenes locekļu, kuri saņem kādu labumu no šī uzņēmuma. Tikšanās visai ģimenei ir reizi piecos gados. Tas patiešām ir viņu festivāls. Tas vienkāršais stāsts ir – ik gadu katrs ģimenes loceklis kaut ko saņem no šī rūpala, kas ir radīts pirms vairāk nekā 300 gadiem. Saprotams, ka arī šis cilvēks ir izveidojis savu biznesu, kas ir ienesīgs un veido viņa pamata ienākumus. Es šeit par to, ka šī lielā ģimene ir labs piemērs, kā sen radīti bagātības saglabāšanas un tālākas nodošanas principi vēl aizvien strādā, un veiksmīgi! Tas mums šeit ir nedaudz grūti – uztvert tik ilgtspējīgus privātīpašuma eksistences principus, bet Rietumos tie eksistē.
Vai Latvijā ir pirmās indikācijas – ir kāds, kurš vēlas veidot savu ģimenes konstitūciju?
Mēs nupat esam sākuši. Mums šobrīd nav nevienas pabeigtas ģimenes konstitūcijas, jo tās sagatavošana ir samērā ilgs laiks. Pēc pieredzes – īsākais konstitūcijas rakstīšanas piemērs ir pusgads. Garākais ir bijis četrigadi. Tas nav dažu dienu jautājums. Pagaidām nevaru teikt, ka esam darba dunā daudzu ģimenes konstitūciju rakstīšanā, jo tas ir pavisam jauns produkts Latvijā. Mums ir šī unikālā kompetence to darīt. Arī Lietuvā ir daudzi, kuri runā par to, kuri saka, ka varētu to darīt, bet reāli piemēri, cik man zināms, pagaidām ir tikai no mūsu kompānijas.
No kādas kapitāla summas šobrīd būtu jāsāk gudrot par ģimenes konstitūciju? Ir taču skaidrs, ka privātmājas un auto pagalmā dēļ tas nav nepieciešams.
Pēc mūsu pieredzes, lai saruna būtu saistoša un par lietu, tad loģiski būtu par to sākt domāt, kad summa veido aptuveni 10 miljonus eiro. Te es nedomāju naudu kontā, bet īpašuma kopvērtību visplašākajā nozīmē. Tas, ko es vēlos norādīt, – šis pakalpojums nav dārgs prieks klientiem, bet ieguvums ir kapitāla ilgtspēja.
Divas Latvijas pelnošās nozares, lielākās eksporta sastāvdaļas ir lauksaimniecība un kokapstrāde. Pirmšķietami zemnieki ir samērā konservatīvi. Kāds ir Lietuvas piemērs, vai izdodas aiznest šo vēstījumu, jo arī zemnieku saimniecības ir jānodod bērniem?
Specifika noteikti ir! Zemnieku dzīves redzējums noteikti atšķiras no tiem, kuri, piemēram, strādā IT industrijā. Viņus patiešām var raksturot kā konservatīvus, tomēr Lietuvā mums ir izdevies atrast kopīgu valodu ar turīgiem lauksaimniekiem, jo viņi, tāpat kā jebkurā citā nozarē strādājošie, domā par bagātības nodošanu. Vēlmes atšķiras, bet pati griba saprātīgi nodot dzīves laikā radīto jau paliek! Zemniekiem tāpat ir problēma, jo bērni nereti nevēlas izvēlēties laukus kā savu turpmāko dzīvesvietu. Tādēļ arī viņiem, tāpat kā citu nozaru cilvēkiem, ir jautājums, vai viņi grib saimniecību atstāt bērniem ar apziņu, ka tā tiks pārdota, daudz nekaulējoties, vai arī var izveidot struktūru, kas neatkarīgi no bērnu gribas dzīvot pilsētā vai ārvalstīs saimniecību pārvaldīs, dos peļņu, kuru bērni varēs saņemt! Ir cita iespēja – var pārdot saimniecību pats, kamēr vēl tā ir labā stāvoklī un ar labu cenu. Nav jākaunas no alternatīviem risinājumiem, ja tādi ir neizbēgami, jo uzdevums ir paredzēt kapitāla saglabāšanu un prātīgu nodošanu nākamajām paaudzēm.