Ja mēs sasniegtu elektroenerģijas ražošanas apjomus lielākus nekā Latvijas vidējais gada patēriņš pēc četriem gadiem, kas ir izdarāms, tad iegūtu, ka elektroenerģija kopumā tiek vairāk eksportēta, nekā importēta un valsts iegūst, nevis zaudē.
Tādu mērķi un novērtējuma skalu sev izvirzījis klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars. Viņaprāt, enerģētika ne tikai “jānostāda uz kājām”, bet arī jāpadara par klimata mērķiem atbilstošu.
Fragments no intervijas
Gadās, ka jūs vēl uzrunā kā enerģētikas un klimata ministru un jūs dedzīgi labojat, ka pareizi ir klimata un enerģētikas ministrs. Šķiet, ka kārtība ir būtiska ne tikai burta pēc. Vai tā ir, vai klimats arī pēc būtības ir pirmajā vietā un pēc tam enerģētika? Kāpēc?
Taisnība, šis brīdis tiešām ir saistīts ar ļoti konkrētiem izaicinājumiem enerģētikā. Mēs sastopamies ar bezprecedenta cenu kāpumu, ir problēmas ar energoresursu pieejamību, mēs to izjūtam katrs savā ikdienas dzīvē! Paralēli tam notiek ļoti strauja transformācija enerģētikā, ievērojot tieši atteikšanos no fosilajiem energoresursiem. Protams, patlaban enerģētikas tēma ir numur viens, jo tā tieši ietekmē mājsaimniecību ikdienu un uzņēmēju konkurētspēju. Raugoties arī uz īstermiņa uzdevumiem, enerģētika ir pirmajā vietā. Dienaskārtībā ir sadales un pārvades tarifu jautājumi, ir arī vēja un citu atjaunojamo energoresursu jaudu ģenerācijas palielināšana, ir jautājumi par sašķidrinātās dabasgāzes piegādes nodrošināšanu. Tomēr, raugoties uz to, kā mēs dzīvosim turpmāk un kā dzīvos mūsu bērni, šajā gadījumā priekšplānā parādās klimata joma. Pie šīs atklāsmes esam nonākuši ilgstošu debašu ceļā. Vēl pirms desmit gadiem mums valstī bija pietiekami liels skeptiķu loks, kuri apšaubīja klimata pārmaiņu esamību vispār un to ietekmi globāli uz civilizāciju kopumā. Šīs balsis pēdējā laikā patiešām ir noklusušas.
Praktiskie risinājumi? Latvija viena jau nav pasaules glābēja!
Taisnība, vieni paši nevaram ietekmēt situāciju. Es uzskatu, ka šis ir pirmais globālais cilvēces izaicinājums. Ir dažādas globāla mēroga apņemšanās – Kioto protokols, Parīzes vienošanās. Mēs esam pievienojušies nostājai par klimata mērķu sasniegšanu Eiropas Savienībā. ES notiek pamatīgs darbs pie Fit for 55 paketes, kas šos mērķus padara vēl prasīgākus. Mēs kā ES dalībvalsts esam pasaules avangardā šo mērķu sasniegšanai. Mēs zinām debates par jaunattīstības valstīm, kur primārais jautājums ir labklājība, ne ilgtspējīga politika. Tādēļ ir skaidrs, ka klimata jautājumi mūs visus skar un skars visu pasauli kopumā agri vai vēlu katrā valstī. Var debatēt par taktiku! Piemēram, mēs izdarām visu iespējamo klimatpārmaiņu mazināšanas virzienā, un, kā rāda modelēšana, tas ir iespējams. Paralēli ir iespējams scenārijs, ka atsevišķas lietas mēs gatavojamies pieņemt. Piemēram, mēs gatavojamies vairāk plūdiem, mēs gatavojamies problēmām ar veģetācijas procesu lauksaimniecībā, mēs gatavojamies pārmaiņām, kas mums visiem maksās. Kamēr notikums nav pienācis un nav precedenta, šī gatavošanās šķiet kā absurda saruna, jo, kamēr nav konkrētas ietekmes sfēras, nav konkrētas mājsaimniecības, kas cieš no klimata pārmaiņām, arī ticība izmaiņām ir maza. Rezumējot - klimats ministrijas nosaukumā ir pirmais, jo tas skar mūs visus ilgtermiņā un arī tādā nozīmē, ka par izmaiņām enerģētikā runājam no izmešu mazināšanas pozīcijas. Aptuveni trešā daļa siltumnīcu gāzu emisijas ir enerģētikas sektorā. Tas nozīmē, ka enerģētika ne tikai jānostāda uz kājām, bet arī jāpadara par klimata mērķiem atbilstošu. Mums vēsturiski ir labs pamats, liela daļa no visas saražotās enerģijas ir atjaunojamā, proti, Daugavas dotā elektroenerģija, arī biomasas koģenerācijas stacijas. Tas ir labi, bet nākotnē ir runa par plašāku zaļās enerģijas pieejamību un to, vai mēs to varam atļauties kā patērētāji.
Visu rakstu lasiet 7.februāra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
