Ministru prezidenta Ivara Godmaņa lēmumu atkāpties grūti nosaukt par pārsteidzošu.
Koalīcijas lielie brāļi - Tautas partija un Zaļo un zemnieku savienība - pēdējo nedēļu laikā ir neslēpti demonstrējuši nevēlēšanos turpmāk strādāt I. Godmaņa valdībā, saukuši potenciālo valdības vadītāju vārdus, bet lielo brāļu piektdienas paziņojums par izstāšanos no valdības, ja premjers pats neiesniegs demisijas rakstu, protams, pielika punktu vairāk nekā mēnesi ilgušajām politiskajām spēlītēm.
Diemžēl politiskajai elitei - gan pozīcijas, gan opozīcijas politiķiem - šobrīd mainās prioritātes. Tā vietā, lai konstruktīvi strādātu pie 2009. gada valsts budžeta grozījumiem un uzņēmējdarbības atbalsta programmām, tagad svarīgākais būs savu vēlmju sarakstu formulēšana, ministru kandidatūru nosaukšana un dažnedažādu ultimātu izvirzīšana. Protams, līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas, kuru reitingi ir katastrofāli zemi, to darīs, aizbildinoties ar nepieciešamību atgūt sabiedrības uzticību un pārvarēt pašu politiķu inspirēto politisko krīzi. Pēdējo mēnešu notikumi vedina domāt, ka, pat neraugoties uz vārdos pausto apņēmību jaunu valdību izveidot ātri, arī šoreiz bez ambīcijām neiztiks - to apliecina kaut vai fakts, ka I. Godmanis vēl nebija iesniedzis demisijas rakstu, kad teju visu parlamentā pārstāvēto partiju politiķi steidza izteikties ne tikai par vēlamajiem un nevēlamajiem koalīcijas partneriem, bet arī par savām prasībām vēl neesošas koalīcijas partneriem.
Tuvojošās pašvaldību, Eiropas Parlamenta un, iespējams, arī Saeimas ārkārtas vēlēšanas politiķu vēlmi pozicionēties kā vienīgajiem pareizajiem valsts glābējiem, visticamāk, tikai vairos, kaut vai ļaujot ievārīto putru izstrēbt bezpartejiskam premjeram, par kuru gan neviens no nosauktajiem kandidātiem nevēlas kļūt.
Ikvienam loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka ekonomisko krīzi valdības nomainīšana neatrisinās, bet ieildzis riņķa dancis ap jaunas veidošanu to var pat padziļināt. Šis nu ir īstais laiks vienreiz mest pie malas ambīcijas un spriedelējumus par to, cik ministra krēslu katrai partijai pienākas, un maksimāli ātri izveidot jaunu Ministru kabinetu, kam pietiktu dūšas pieņemt arī nepopulārus lēmumus. Pretējā gadījumā cena, ko Latvija maksās par politisko teātri, var būt pārāk augsta - starptautisko institūciju aizdevuma zaudēšana, vēl sliktāki valsts kredītreitingi un ekonomikas atdzišana vēl straujākos tempos nekā līdz šim.