Pagājušās nedēļas kontekstā runāt par kādu labu vēsti bija ļoti grūti. Īslandes vulkāna izvirduma dēļ uz zināmu laiku apstajās daļa Eiropas aviosatiksmes, kārtējo reizi aktualizējās jautājums par politisko partiju melnajām kasēm, ka arī, protams, izgāzās Saeimas balsojums par Jāņa Maizīša trejkārtēju apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā.
Runājot par pašu balsojumu, jāteic, ka ne jau tas, ka Maizīti neievēlēja vēlreiz šajā amatā, izsauc vislielāko negatīvismu. Problēma ir tajā, kā šis process notika — vairums deputātu apgalvo, ka ir par Maizīti, bet balsojuma rezultāts izrādījās negatīvs. Tas vien ļauj domāt, ka deputāti balso tā, kā vajag viņu maizes tēviem, bet daudziem no viņiem nepietiek drosmes to atzīt. Vai arī nav kaut cik loģisku argumentu, ar ko pamatot savu lēmumu, un tāpēc vieglāk ir pateikt — es balsoju par… Notikušais šajā jomā aktualizē divus būtiskus jautājumus.
Pirmkārt, cik pareizi ir tas, ka ģenerālprokuroru un tiesnešus ievēl parlaments. Sanāk, ka lēmums par tādu amatpersonu iecelšanu, kam ir jābūt objektivitātes iemiesojumam, ir politisks. Turklāt deputāts, izdarot savu izvēli šajā jomā, var balstīties uz daudz dažādiem argumentiem, bet tikai ne pašu būtiskāko — pretendenta profesionalitāti.
Turklāt nav noslēpums, ka ne jau parlamenta sežu zālē tiek pieņemti būtiskākie jautājumi — tam, vismaz Latvijā, ir domāta koalīcijas padome, zoodārzs, restorāni utt. Ņemot vērā gan pērn notikušo ļoti diskutablo Saeimas balsojumu, kura rezultātā Augstākās tiesas tiesneša amatā netika apstiprināts Māris Vīgants, gan arī Maizīša epopeju, acīmredzot ir pēdējais laiks atgriezties pie reiz jau lolotās ieceres, ka šādas amatpersonas apstiprina speciāli izveidota profesionāļu kolēģija, nevis politiķi, no kuriem daļa var būt personīgi ieinteresēti tajā, lai kāds tiek vai — gluži pretēji — netiek ievēlēts attiecīgajā amatā. Otrkārt, būtisks ir jautājums — kas tad būs prokuratūras vadītājs Latvijā?
Redzot, cik smalki tika izrēķināta Maizīša neapstiprināšana pagājušajā nedēļā, kā arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča vilcināšanos, visticamāk, ir jārēķinās ar jaunu ģenerālprokuroru. Tas nozīmē, ka var notikt mēģinājums iecelt kādu labi «pārbaudītu» prokuroru, kurš ir pietiekami paklausīgs pašreizējās politekonomiskās dzīves kuratoriem. Tas tiešām varētu pavirzīt prokuratūras darbu tā saucamo īpaši svarīgo lietu gaalvenajiem varoņiem labvēlīgākā virzienā. Taču tikpat labi politiķi var parrēķināties… Jāatgādina, ka savulaik, pirms desmit gadiem, priekšroka tika dota Cēsu prokuratūras vadītājam Maizītim, uzskatot, ka viņš ir kluss, mierīgs un politiskajai elitei nekaitīgs.
Taču izradījās, ka nereti tieši amats veido cilvēku. Proti, tieši Maizīša dēļ Saeimas deputāti, neraugoties uz vēlēšanu tuvumu, bija gatavi spēlēt pamatīgu teātri, tādējādi graujot savu jau tāpat stipri vien paknapo tēlu. Jebkurā gadījumā jācer, ka Latvija dabūs jaunu ģenerālprokuroru, nevis pakalpiņu atsevišķiem personāžiem.