Beidzot oficiāli ir pateikts tas, par ko runa virmoja jau ilgāku laiku — ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir izvirzīts apstiprināšanai Saeimā darbam šajā amatā trešo termiņu pēc kārtas.
Protams, varētu pavīpsnājot jautāt, vai tiešām prokuratūras un tiesu rindās nav neviena cita speciālista, kurš būtu cienīgs ieņemt šo posteni, ja reiz visu laiku ir jāvirza viens un tas pats. Tomēr, domājams, Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam bija visai noteikti iemesli, kāpēc rīkoties tieši šādi. Pirmkārt, jāņem vērā, ka šis ir vēlēšanu gads un jebkuras krasas izmaiņas šajā jomā varētu izraisīt sabiedrības neapmierinātību, kas nav diez ko vajadzīgs ne politiskajai, ne arī tiesu sistēmai. Otrkārt, Maizītis sevi ir parādījis kā mierīgu, nosvērtu un prognozējamu cilvēku, kurš diez ko nepieļauj politiķu diktātu attiecībā uz saviem lēmumiem. Protams, arī Maizīša darbības laikā prokuratūra ar savu darbu laiku pa laikam ir atstājusi ne to labāko iespaidu. Viens no šādiem gadījumiem bija tā saucamā Grinbergšova lieta, kad Ventspils mēram Aivaram Lembergam faktiski tika dota iespēja visai klaji pasmieties par prokuratūras darba stilu, un beigās vēl iesūdzēt to tiesā, prasot prāvas summas. Savukārt tā saucamā digitālās televīzijas krimināllieta vispār ir pārvērtusies par bezgalīgo stāstu, kad septiņu gadu laikā nav tikts tālāk par vienas ceturtdaļas liecinieku nopratināšanu tiesā.
Tātad runa ir par nespēju nodrošināt prokuratūru ar pietiekami spēcīgiem, augsti kvalificētiem prokuroriem, kuri spētu pienācīgi konkurēt ar labi apmaksātiem advokātiem. Maizīša darba laikā prokuratūrai tika piedēvēta arī izpatikšana sabiedrībai, pieņemot vienu vai otru lēmumu, taču tikpat labi to var uzskatīt arī par sagadīšanos. Turklāt nenoliedzami ir tas, ka pašreizējais ģenerālprokurors ir gana populārs Latvijas sabiedrībā. Kā vismaz interesants jāmin arī Maizīša arguments, kāpēc viņš pats vēlas kandidēt trešo reizi uz ģenerālprokurora amatu — lai neapstātos pietiekami svarīgu lietu izmeklēšana, kas līdz šim ir uzsāktas… Acīmredzot gadījumā, ja Maizītis tiks vēlreiz apstiprināts ģenerālprokurora amatā (kas, visticamāk, tā arī notiks), viņa galvenais uzdevums būs nodrošināt lietu skatīšanas nepārtrauktību neatkarīgi no tā, kas sēž prokuratūras vadītāja krēslā.
Nav normāli, ja ģenerālprokurors var pieļaut, ka, viņam aizejot no darba, tajā kaut kas var apstāties. Vadoties pēc šādas loģikas Maizītis būtu jāpastiprina ģenerālprokurora amatā uz mūžu, jo vienmēr jau būs pa kādai ļoti svarīgai lietai, ar ko strādāt. Būtu gan jāņem vērā, ka neaizvietojamu cilvēku pasaulē nav. Kā redzams, katrā uzņēmumā, iestādē, organizācijā ir savi problemātiskie jautājumi, ar kuriem ir jāstrādā. Cerot, ka gan minētās, gan arī vairākas citas problēmas tuvāko gadu laikā tomēr tiks atrisinātas, atliek novēlēt Saeimas deputātiem nobalsot par Maizīti, tādējādi garantējot vēl dažu gadu ilgu stabilu darbu Latvijas prokuratūrā, kas nav mazsvarīgi.