Brīdī, kad kādai valsts iestādei ir jāizvirza vadītāja amata kandidāts, tas nereti ir saistīts ar lielāku vai mazāku ažiotāžu. Parasti jau katra no varas partijām vēlas noteiktā amatā iebīdīt savu cilvēku, nodrošināt tādējādi lielākas ietekmes iespējas, sagādāt darbiņu kādam bez amata vai deputāta krēsla palikušam partijas draugam utt.
Nedaudz cita situācija ir izveidojusies ar tiesībsarga amatu. Jau kopš šāda posteņa izveides Latvijā faktiski bija skaidrs, ka minēto institūciju Latvijas politiskajā sistēmā nevienam tā īsti nevajag, un tagad tas izpaužas vēl spilgtāk.
Ir skaidrs, ka šādā amatā ir jāstrādā cilvēkam, kurš ir ar augstu izglītības un pieredzes līmeni, kurš ļoti labi orientējas likumdošanā, un galvenais - kurš ir autoritāte gan sabiedrībā, gan arī politiskajās aprindās. Piemēram, teju ideāls kandidāts šim amatam būtu kādreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Vai kāds cits ar līdzīga līmeņa pieredzi un autoritāti sabiedrībā. Diemžēl izskatās, ka šādas vēlmes ir stipri vien naivas, piemēram, redzot, ka publiskajā telpā atlika vien pieminēt bijušā Augstākās tiesas priekšsēdētaja Andra Guļāna vārdu, lai viena no koalīcijas partijām uzreiz sāktu nīdēt šādu ideju pašā saknē. Toties ievērojami izdevīgāk politiskajai elitei ir virzīt tiesībsarga amatam cilvēkus, kuru vārdi, godīgi sakot, neizsaka neko - Rīgas slimokases likvidatoru Juri Jansonu un Administratīvās rajona tiesas tiesnesi Anitu Kovaļevsku.
Nekā personīga attiecībā uz Jansonu vai Kovaļevsku - ļoti iespējams, ka pēc vairākiem gadiem kāds no šiem juristiem vai pat abi būs pierādījuši sevi kā spēcīgi līderi, kuriem var piedāvāt ieņemt valstij būtiskus amatus. Savukārt darot to jau šobrīd, var sanākt tāpat kā ar līdzšinējo tiesībsargu Romānu Apsīti, kura vārdu aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju nemaz nezina, turklāt nākas atzīt, ka savas pastāvēšanas laikā šis birojs tā īsti neko nav izdarījis. Acīm redzams, politiķi ļoti labi saprot, ka viņiem ir jāatrod tāds tiesībsargs, kurš tā īsti nav spējīgs kaitēt viņu pašu pieņemtajiem lēmumiem. Citiem vārdiem sakot, neviens taču nevēlēsies iecelt šajā amatā cilvēku, kurš varētu kaitēt pašam iecēlējam. Tādējādi nav jābrīnās, ka vairāku gadu garumā iedzīvotāju cieņu ir iemantojusi Satversmes tiesa, Valsts kontrole un atsevišķos gadījumos arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Šo dienestu vadībā strādā personības, no kuru secinājumiem un lēmumiem ir atkarīga valsts likumdošana, kā arī ir iespējams panākt dažādu lēmumu piemērošanas (vai nepiemērošanas) izmaiņas.
Ja reiz šī valsts, tās politiķi, amatpersonas ir tik ļoti neieinteresētas spēcīgas tiesībsarga institūcijas izveidē, tad varbūt ir vērts apsvērt iespēju pa tukšo netērēt naudu tās uzturēšanai, bet gan stiprināt jau minēto Satversmes tiesu, Patērētāju tiesību aizsardzības centru, Konkurences padomi un citas institūcijas, kas sevi ir spējušas pierādīt vairāku gadu laikā. Pretējā gadījumā tiesībsarga eksistence ir vienīgi ķeksīša vērta - redz, arī Latvijā ir savs ombuds.