Pēdējo divu mēnešu laikā Covid-19 ietekmes dēļ būtiski mainījies cilvēku dzīvesveids un līdz ar to arī ikdienas izdevumi.

"Luminor" bankas dati atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji kopš marta sākuma savus ikdienas tēriņus kopumā samazinājuši par 34%.

Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā iedzīvotāju izdevumu samazinājums ir vislielākais – Lietuvā tie ir 26%, bet Igaunijā 28%.

"Novērojumi liecina, ka krīzes situācijā cilvēki ir spējuši "savilkt jostas" un krasi samazināt ikdienas tēriņus teju visās kategorijās. Likumsakarīgi, ka, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 ierobežojumiem, visās trīs Baltijas valstīs visstraujāk jeb par 93-94% samazinājusies vidējā summa, ko cilvēki tērē par ceļošanu un atpūtu ārpus mājas. Tāpat ievērojami samazinājušies arī izdevumi par citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preču vidū – apģērbs, transports un maltītes restorānos, par ko visu Baltijas valstu iedzīvotāji tagad tērē aptuveni par 60-70% mazāk naudas," saka Normunds Rudzītis, "Luminor"Privātpersonu segmenta vadītājs.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Āzijas valstu studenti dzīvošanai Latvijā tērē mazāk nekā studenti no Eiropas, liecina Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētījums "Ārvalstu studenti Latvijā: izaugsmes avots?".

Salīdzinājumā ar 2016.gadu, kad veikts iepriekšējais pētījums, ārvalstu studentu izdevumi gan par dzīvošanu, gan studijām ir palielinājušies.

Vislielāko ārvalstu studentu izmaksu daļu veido studiju maksa, kas astoņu gadu laikā ir palielinājusies par 30%, sasniedzot 6676 eiro gadā. Pētnieki pieaugumu daļēji skaidro ar inflāciju, tomēr būtisku lomu spēlē arī pašas universitātes.

Visaugstākā studiju maksa ir Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kur ārvalstu students maksā vidēji 11 000 eiro gadā. RSU ir vienīgā universitāte, kur studiju maksa ir augstāka par Latvijas vidējo, atzīmē pētnieki. Lielākā daļa citu augstskolu piedāvā studijas, kuru izmaksas svārstās no 2500 līdz 4500 eiro gadā.

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

Ja valstī bērnu nav pietiekami daudz tāpēc, ka viņus nevar pabarot, šāda valsts beidzas iedzīvotāju trūkuma dēļ.

Tieši ar šādu Arhimēda cienīgu izsaucienu, kāds lasāms virsrakstā, varam nākt Latvijas politiķu un valdības priekšā, jo patlaban ģimene ar diviem bērniem un vienu apgādnieku pārtikai tērē vairāk nekā pusi no mājsaimniecības ienākumiem, un tas ir otrais lielākais rādītājs Eiropas Savienībā.

55,7% pārtikai divu bērnu ģimenē

Eurostat piedāvā datus par izdevumiem pārtikai procentos no visiem izdevumiem ģimenei ar diviem bērniem, kurai ir viens apgādnieks un kuras apgādnieka ienākumi veido 67% no vidējiem ienākumiem valstī. Šajā kategorijā Latvija ierindojas otrajā vietā pēc Bulgārijas. Proti, Latvijā šāda ģimene pārtikai tērē 55,7% no visiem ienākumiem. Precizēsim, cik ir 67% no vidējā ieņēmuma valstī. 2024. gada 3. ceturksnī vidējā alga bruto valstī bija 1703 eiro, bet neto, aptuveni noapaļojot, – 1250 eiro. Proti, divu bērnu ģimenes apgādnieks uz rokas saņem 837,5 eiro un no šīs summas aptuveni 467 eiro iztērē pārtikai, lai pabarotu ģimeni. Par atlikušajiem 370,5 eiro šai divu bērnu ģimenei ir jāspēj samaksāt mājokļa, transporta un higiēnas izdevumus un jāspēj domāt par trešo bērnu, lai valsts kļūtu plaukstoša un nācija stipra.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Eiropas Komisija (EK) šā gada septembrī sagatavojusi piedāvājumu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbības vienkāršošanai ārvalstīs, trešdien mediju pārstāvjiem sacīja EK Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta tiešo nodokļu, nodokļu politiku koordinācijas, ekonomiskās analīzes un novērtēšanas departamenta direktors Bendžamins Eindžels.

Pašreiz situācijā, ja mikro, mazie un vidējie uzņēmumi vēlas veikt pārrobežu darbību, tiem jāmaksā nodokļi vairāk nekā vienā dalībvalstī, tiklīdz to darbībai ārzemēs tiek nodibināts pastāvīgs uzņēmums. EK piedāvājuma mērķis ir vienkāršot nodokļu sistēmu MVU, kas darbojas pārrobežu tirgos.

Atvieglojumu ieviešanas gadījumā MVU aprēķinātu nodokļus, pamatojoties tikai uz tās Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts nodokļu noteikumiem, kurā atrodas uzņēmuma galvenais birojs.

MVU iesniegtu vienu nodokļu deklarāciju savas valsts nodokļu administrācijai, kas pēc tam šo deklarāciju nosūtītu pārējām dalībvalstīm, kurās MVU darbojas. Pēc tam katra dalībvalsts pārskaitītu arī visus no nodokļiem gūtos ieņēmumus valstīm, kurās atrodas pastāvīgie uzņēmumi.

Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.

Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.

Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.

Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.

Pandēmijas atnestā asā recesija pasaulē mainījusi lielas daļas cilvēku dzīvi, ja vērtē ekonomiskos aspektus. Skaidrība par nākotni šādos brīžos zūd, un parasti ekonomikas lejupslīdei komplektā nāk zināms maciņa svara zudums.

Katrā ziņā recesija nozīmē arī dzīvi pastiprināta stresa apstākļos, kas savukārt jau var palielināt iespējamību, ka darbībās ar naudu gluži kā par spīti tiks pieļautas dažādas kļūdas. Iekrišana kādos šādos slazdos dzīvi uz jau tā aktuālo izaicinājumu fona var sarežģīt vēl tālāk. Tādējādi var izcelt dažas kļūdas un ieteikumus, kā šādos brīžos vajadzētu censties rīkoties.

Mēģināt runāt

Cilvēki ir emocionālas būtnes, kurus iespaido tas, kas noticis nesenajā pagātnē. Tuvojoties recesijas lielākajai bezcerībai tādējādi var likties, ka pasaule patiešām virzās uz gala pusi. Šādas panikas iespaidā notiek pakļaušanās kādiem nevēlamiem eksperimentiem un ir grūti pieturēties pie agrākajiem lēmumiem. Tas prasa disciplīnu un drosmi. Daļa cilvēki šādos brīžos arī izvēlas noslēgties. Rezultātā, The Wall Street Journal (WSJ) kā vienu no kļūdām izceļ nerunāšanu par ar ieņēmumiem un naudu saistītajām lietām. Ir pētījumi, kas izceļ, ka šādu lietu pārrunāšana ar uzticamu personu grūtos brīžos var palīdzēt gan savstarpējām attiecībām, gan personīgajai finanšu bildei. WSJ skaidro, ka efektīvākas mēdzot būt plānotas šādas sarunas, jo tad to dalībnieki esot gatavāki, un rezultātā procesa norites gaita gan esot mierīgāka, gan konstruktīvāka. Šādas sarunas mēdz nozīmēt, ka finanšu izaicinājumi galu galā paliek par dalītu, nevis individuālu problēmu. Savukārt kopīgā perspektīva jau novedot pie ciešākas sadarbības un galu galā – labāka, piemēram, finanšu atgūšanas procesa un mazākiem savstarpējo attiecību konfliktiem.

Neskatoties uz to, ka jau visai ilgi tiek runāts par skaidras naudas norietu, šī pandēmija atklājusi, ka pēc tās daudzviet Rietumu pasaulē saglabājas liels pieprasījums.

Tas zināmā mērā varētu būt pārsteigums, ja ņem vērā, ka pasaule Covid-19 laikmetā cik vien tas ir bijis iespējams pārslēgusies uz dzīvi tiešsaistē. Lai nu kā - pieprasījums pēc papīra naudas pandēmijā audzis, kur sevišķi liels tas ir bijis pēc lielāka nomināla banknotēm, ziņo, piemēram, Bloomberg.

Kā piemērs tiek izcelti Apvienotās Karalistes dati, kur papīra naudas vērtība apritē pagājušā gada trešajā ceturksnī palielinājusies līdz 78 miljardiem sterliņu mārciņām. Kopš pandēmijas pirmā viļņa martā tas esot pieaugums par 11,5%. Tādējādi kādas runās par papīra naudas norietu patiesībā daudzviet nemaz neatbilst realitātei. Tajā pašā Apvienotajā Karalistē kopš 2014. gadā skaidras naudas apjoms apgrozībā audzis par 40%, liecina pieejamie dati.

Mūziku ikdienā klausās absolūtais vairākums aptaujāto - 93%, taču tikai 23% tērē naudu mūzikas iegādei, secināts Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) sadarbībā ar socioloģisko pētījumu aģentūru "Kantar" veiktajā aptaujā.

Pētījums tiek veikts katru gadu, lai monitorētu Latvijas iedzīvotāju vēlmes un ieradumus mūzikas izvēlē.

"Šis ikgadējais pētījums dod iespēju mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, autoriem un citiem radošās jomas pārstāvjiem saprast sabiedrības intereses, paradumus un arī izvēles mūzikas patēriņa jomā," skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

"Ir prieks, ka pamazām redzam uzlabojumus sabiedrības izpratnē par to, ka mūzika, tāpat kā jebkura cita patēriņa joma, nav bezmaksas. Ir labi, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi, saprot to, ka mūziķiem, komponistiem, dzejniekiem ir tiesības par savu darbu izmantošanu saņemt taisnīgu atlīdzību," uzsver Liena Grīna. "Protams, gribētos, lai izpratnes līmenis šajā jautājumā augtu straujāk, tāpēc šeit saskatām lielu skaidrošanas un izglītošanas darba lauku," uzskata LaIPA izpilddirektore.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei?

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Izmaksas Baltijā gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā

Tā liecina "Startup Wise Guys" un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta zināšanu un inovāciju kopienas "EIT Digital" pētījums, kurā analizētas arī dzīves izmaksas Baltijā.

"Numbeo" platformā veiktās kalkulācijas, par pamatu ņemot salīdzinoši pieticīgu dzīvesveidu, bet, pieņemot, ka tiek īrēts dzīvoklis, izmantots sabiedriskais transports un reizēm ēsts ārpus mājas, liecina, ka vidējās mēneša izmaksas vienam cilvēkam Tallinā ir 1114,81 eiro, Rīgā 1012,02 eiro, bet Viļņā – 975,85 eiro.

"Lai gan absolūtos skaitļos būtiskas izmaiņas nemanām, tomēr, aptaujājot jaunuzņēmumus, rādās tendence, ka izmaksas gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā. Kopējā tendence saglabājas līdzīga kā pagājušā gada apskatā – ar vidējām Baltijas mēneša izmaksām pietiktu tikai nedaudz vairāk nekā desmit dienām Londonā, savukārt tiem, kas vēlas ietaupīt, būtu jālūkojas Kijevas virzienā, kur mēneša izmaksas būtu ap 800 eiro," teic Zane Bojāre, jaunuzņēmumu akseleratora "Startup Wise Guys" mārketinga vadītāja.

Godātais ministra kungs! Man bija liels pagodinājums būt par Jūsu padomnieku sabiedrības veselības jautājumos, un jāteic – vismaz 90% jautājumu par sabiedrības veselību mūsu viedokļi saskanēja, teikts ārsta Pētera Apiņa publiskajā lūgumā atbrīvot viņu no veselības ministra Hosama Abu Meri padomnieka amata.

Bija prieks strādāt Jūsu komandā brīžos, kad Jūs ar savu milzīgo enerģiju un politisko pieredzi atbalstījāt tabakas lietošanas mazināšanu, likumdošanas iniciatīvas, kas aizliedza aromatizētās vielas elektroniskajās cigaretēs, atbalstījāt iniciatīvas mazkustības un aptaukošanās pandēmijas apturēšanā, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jaunatnes sportu, virzījāt alkohola ierobežojumus nevienkāršajā cīņā ar alkohola lobiju. Par to visu vēlos Jums publiski pateikties un vēlēt panākumus tālākā darbībā.

Diemžēl pēdējos divus mēnešus man nav bijusi iespēja ar Jums parunāties, paust savu viedokli vai uzzināt Jūsu norādījumus. Vēlos norādīt, ka padomnieka amats tikai kā amata nosaukums man nav nepieciešams. Gandrīz trīsdesmit gadus mana pamatnodarbība ir medicīnas žurnālistika, neatkarīgi vai tā ir bijusi žurnālu galvenā redaktora amatā vai vienkārša publikācija, skaidrojot latviešu valodā sabiedrības veselības, cilvēka fizioloģijas, slimību patoģenēzes, zāļu iedarbības un blakņu vai veselības organizācijas jautājumus. Latviešu valodā diemžēl maz ir ārstu, kas raksta par veselības jautājumiem, bet Veselības ministrijas un SPKC izklāsts nereti ir rakstīts samocītā birokratizētā valodā, un reti sasniedz lasītāju. Vidēji gadā rakstu 80–100 publikāciju, tā ka mans kopējais publikāciju skaits veselības jomā pārsniedz 3000 (nekad neesmu saņēmis valsts vai pašvaldību atbalstu par sabiedrības veselības publikācijām). Esmu 20 grāmatu autors un vairāk nekā 50 grāmatu (galvenokārt par medicīnu) galvenais redaktors un joprojām dažādās formās sadarbojos ar globāli nozīmīgākajiem medicīnas un veselības žurnāliem. Te man jāteic, ka Meijo klīnikā ir speciāla medicīnas publikācijas nodaļa, kurā strādā (raksta bērniem un pieaugušajiem, grūtniecēm un hroniskiem slimniekiem, slimniekiem pēc operācijām un traumām utt.) četrpadsmit ārsti (iespējams, šis skaitlis šobrīd ir nedaudz pamainījies). Angļu, bet īpaši spāņu valodā ir simtiem ārstu, kas ar saviem rakstiem izglīto dzimtajā valodā lasošus ļaudis. Lielā mērā mazais skaidrojošo publikāciju skaits Latvijā ir iemesls zemajai veselības pratībai, bet pratības neesamība ir iemesls sliktiem sabiedrības veselības rādītājiem.

Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš ierosina slēgt lielveikalus svētdienās, kas ļaus Latvijas iedzīvotājiem biežāk doties uz laukiem, iepazīt zemnieku saimniecības un pārtikas produktus iegādāties no mājražotājiem un lauku veikaliņiem.

Latvijas saimniecību saražotā pārtika lielveikalu plauktos jau izsenis konkurē ar importa produkciju cenas ziņā. Lai atbalstītu vietējās saimniecības un pārtikas ražotājus, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs aicina novembrī, valsts svētku mēnesī, svinību galdus klāt ar pašmāju produkciju.

Pārtikas precēm lielveikalos jau ilgstoši ir novērotas augstas cenas. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas (EM) datiem, mazāk turīgie iedzīvotāji pārtikas iegādei tērē pat trešdaļu no kopējiem mājsaimniecības ienākumiem. Turklāt, pērkot pārtiku, Latvijas iedzīvotāji tērē par 10% vairāk nekā mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi.

“Diemžēl tieši vietējai produkcijai lielveikalos cena nereti ir augstāka kā importa produkcijai. Atsevišķām Latvijā audzēto dārzeņu grupām uzcenojums lielveikalos ir trīs reizes lielāks par pašizmaksu. Ja uzcenojums vietējiem kartupeļiem, kāpostiem un bietēm sasniedz 200%, mēs garantējam peļnu lielajām lielveikalu ķēdēm, nevis vietējam ražotājam.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.

Jāmaina paradigma: valsts kapitālsabiedrības ir nevis valsts pārvaldes sastāvdaļa, bet gan komersanti, kuri strādā (konkurē) brīvajā tirgū uz tādiem pašiem nosacījumiem kā citas privātkompānijas un spēj īstenot valsts mērķu sasniegšanu, vienlaikus veicinot ekonomisko uzrāvienu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Latvenergo padomes priekšsēdētājs un Fiskālas disciplīnas padomes loceklis Ivars Golsts. Viņš cer, ka jau šīs valdības laikā likumdošana tiks mainīta un valsts uzņēmumiem tiks noņemti ierobežojumi, kas tiem pašlaik liedz strādāt kā pilntiesīgiem tirgus dalībniekiem.

Kāds bija 2022. gads Latvenergo?

Nenoliedzami, 2022. gads ir bijis ļoti saspringts, taču vadība, speciālisti un darbinieki ir labi strādājuši un sekmīgi pārvarējuši negaidītos izaicinājumus, ko aizsāka Krievijas invāzija Ukrainā. 2022. gadu Latvenergo iesāka ar jaunas uzņēmuma stratēģijas akceptēšanu, kura paredz izaugsmi atšķirībā no iepriekšējās, tam laikam atbilstošās optimizācijas pieejas. Izaugsmes stratēģija paredz, ka piecu līdz septiņu gadu laikā jāuzbūvē tādas jaunas atjaunīgo resursu ražotnes, lai gada griezumā spētu nodrošināt visas valsts patēriņu. Pašlaik no Latvijas gada patēriņa hidroelektrostacijas (HES) saražo apmēram 33 %, un arī termoelektrocentrāles (TEC) ģenerē vēl 33 % no Latvijas patēriņa, bet atlikusī trešdaļa tiek importēta.

Gandrīz 33% Latvijas uzņēmēju pēdējo trīs gadu laikā ir veikuši ieguldījumus energoefektivitātes paaugstināšanā

Visbiežāk uzņēmumu veiktie pasākumi saistīti ar pāreju uz efektīvākām iekārtām, kā arī degvielas un siltum- enerģijas taupīšanu, liecina AS Attīstības finanšu institūcijas Altum veiktā uzņēmēju aptauja. Ieguldījumus enerģijas taupīšanas pasākumos visbiežāk veic lielie ražošanas uzņēmumi un būvniecības nozares pārstāvji, tuvākā gada laikā ieguldīt energoefektivitātē plāno katrs piektais uzrunātais uzņēmējs. Plašāk par energoefektivitātes priekšrocībām, trūkumiem un ilgtspējīgiem ieguldījumiem šodien tiešraidē portālā db.lv diskutēs un pieredzē dalīsies uzņēmēji, nozares pārstāvji un eksperti.

Būtisks ietaupījums

Lai gan situācija uzlabojas un energoefektivitāte pakāpeniski kļūst par uzņēmēju ikdienu, pieredze rāda, ka šie jautājumi joprojām nav komersantu prioritāte, atzīst Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, piebilstot, ka nereti cilvēkiem trūkst izpratnes par energoefektivitātes uzlabojumos veikto investīciju atmaksāšanos. «Uzņēmēji bieži vien labprātāk paliek savā komforta zonā, nosedzot izmaksas un sarūpējot peļņu, taču nedomājot par tālāku attīstību. Tajā pašā laikā to komersantu pieredze, kuri jau ir veikuši ieguldījumus, piemēram, enerģijas patēriņa samazināšanā, liecina, ka ietaupījums šajā izmaksu pozīcijā salīdzinoši īsā laikā var sasniegt pat 50%, tāpēc jāsecina, ka energoefektīvi uzņēmēji ir krietnu soli priekšā saviem konkurentiem,» pauž R. Bērziņš.

Konkurenci uzraugošā iestāde ir izsniegusi atļauju AS Maag Grupp apvienoties ar AS HKScan Estonia (ieskaitot tās meitas uzņēmumu AS Rakvere Farmid), AS HKScan Latvia un UAB HKScan Lietuva.

Līdz ar to AS Maag Grupp varēs īstenot pērn decembrī noslēgto vienošanos un tuvāko mēnešu laikā iegādāties HKScan Baltijas biznesa struktūrvienības un to meitas uzņēmumus.

“Konkurences iestādes izsniegtā atļauja mums ļauj pāriet uz nākamo darījuma posmu,” skaidro AS Maag Grupp finanšu direktors Erik Haavamäe. “To, kāda būs Maag Grupp uzņēmumu grupas struktūra pēc apvienošanās, atklāsim pēc dažiem mēnešiem. Šodienas lēmums ir svarīgs darījuma realizēšanai no juridiskā aspekta, proti, akciju iegādei. Abu grupu uzņēmumi turpinās savu ikdienas darbu. Noslēgtais darījums Maag ļaus ne vien paplašināties un būtiski celt ražošanas jaudu, bet arī ievērojami palielināt eksporta potenciālu.”

Lai gan Latvijas sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka vislielākā dzīves dārdzība ir galvaspilsētā Rīgā, reģionu pilsētu iedzīvotājiem pārtikas un mājokļu izdevumu slogs attiecībā pret ienākumiem ir krietni lielāks nekā rīdziniekiem.

Tā, piemēram, rīdzinieku ģimenei mājokļa izdevumiem vien jāatvēl vidēji 10% no saviem ikmēneša ienākumiem, kamēr jēkabpiliešiem – 14,4%, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums. Rīga līdz ar Ventspili un Jelgavu ir trīs dzīvošanai izdevīgākās pilsētas, vērtējot mājokļa un pārtikas izmaksu īpatsvaru pret attiecīgās pilsētas vidējiem ienākumiem.

Pētījuma ietvaros salīdzinātas divas galvenās sadzīves izmaksu pozīcijas – izdevumi pārtikas iegādei un mājokļa uzturēšanai – septiņās Latvijas pilsētās: Rīgā, Liepājā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Ventspilī, Valmierā un Jelgavā. Izdevumi tika aprēķināti četru cilvēku ģimenei (divi pieaugušie un divi bērni), pieņemot, ka abi vecāki strādā un saņem pilsētā fiksēto vidējo darba algu, bet ģimene dzīvo 70m2 lielā dzīvoklī nerenovētā daudzdzīvokļu namā, un namu apsaimniekošanas maksā tiek iekļauti arī maksājumi par veidoto uzkrājumu fondu. Savukārt pētījumā definētais pārtikas grozs veidots, pamatojoties uz rekomendācijām, kas atbilst cilvēkam nepieciešamās enerģijas patēriņam un veselīga uztura principiem. Dati par pārtikas grozā iekļauto produktu cenām apkopoti attiecīgo pilsētu lielākajos lielveikalos.

Šā gada pirmajos astoņos mēnešos Latvijas preču eksporta vērtība samazinājusies par 8,2%. Īpaši jūtams eksporta kritums ir uz tādiem tradicionālajiem Latvijas eksporta tirgiem kā Vācija un Zviedrija.

Ir skaidrs, ka tas lielā mērā ir ciklisks samazinājums saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem un cenu pīķiem atsevišķās nozarēs. Tomēr tas ir signāls, ka jādomā par risku sadalīšanu un jāizvērtē arī eksporta iespējas ārpus Eiropas.

Dienvidkoreja – vieglāk sasniedzamais tirgus Āzijā

Latvijas ekonomiskās attiecības ar Āzijas reģionu tikai veidojas, un Dienvidkoreja šajā ziņā, salīdzinot ar Japānu vai Ķīnu, ir vieglāks tirgus pirmajiem soļiem Āzijā. Dienvidkorejā dzīvo aptuveni 52 miljoni iedzīvotāji, un šo tirgu varam salīdzināt ar tādām turīgām Rietumeiropas valstīm kā, piemēram, Vāciju vai Franciju. Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju Dienvidkoreja ir 26. bagātākā valsts pasaulē un 4. Āzijas reģionā aiz Singapūras, Japānas un Brunejas. Latvijas un Dienvidkorejas tirdzniecības apjoms 10 gadu laikā, kopš noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, ir pieckāršojies, sasniedzot 130 miljonu eiro. Tas ir tirgus, kurā vairāk importē, nekā eksportē, jo korejieši ir samērā atvērti pret kvalitatīvām precēm vai pakalpojumiem no Eiropas vai Ziemeļamerikas.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) izplatījusi aicinājumu Pērc vietējo un cīnies pret klimata pārmaiņām pasaulē! Aicinājums pretnostata mazās piena saimniecības lielajām.

«Klimata pārmaiņu rezultātā aizvien biežāk tiek uzsvērts klimata jautājums piena lopkopības nozarē, kā vienu no lielākajiem piesārņotājiem minot lopkopjus, piena lopkopību, jo CO2 ir galvenais dzinējs pasaules klimata pārmaiņām globālajā sasilšanā,» teikts paziņojumā presei, bet, kā izrādās, tas vismaz daļēji ir nezinošu pilsētnieku radīts mīts.

«Pēc IFCN Piena nozares ziņojuma 2018 (IFCN Dairy Report 2018) datiem, kur informāciju par Latvijas situāciju sniedz Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC), redzam, ka, salīdzinot ģimenes saimniecības, kurās ir 28 un 209 slaucamo govju ganāmpulks, ir būtiska CO2 radīto emisiju starpība. 209 govju ferma rada gandrīz uz pusi mazāku CO2 piesārņojumu vidē nekā 28 govju ferma,» teikts LOSP paziņojumā.