Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.
Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.
Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.
Latvija tēriņu līderos
Kopš iegūstamās statistikas pirmsākumiem Latvija valsts sektora tēriņu jomā ir bijusi Baltijas līderis. No 2000. gada sākot, izņēmumi vairs nav atrodami. Vistuvāk Baltijas valstu tēriņi pret IKP ir 2007. gadā, kad Latvija valsts sektorā tērē 36% no IKP, Lietuva – 31,3%, bet Igaunija – 29,2% no IKP. 2009. gadā un 2010. gadā Latvijas valsts sektora izdevumi pret IKP attiecīgi ir 52,4% un 55,3%. Šie rekordskaitļi ir saistīti gan ar bezdarbnieku pabalstiem, gan Parex bankas glābšanu, gan citām tā laika krīzes īpatnībām. Arī Lietuvā un Igaunijā valsts tajā laikā tērē ap 40% no IKP, tomēr kaimiņvalstu tēriņi ātri nokrīt zem 35% robežas, kurpretī Latvijas izdevumi paliek virs 42% no IKP, līdz pandēmijas laikā – 2021. gadā – atkal sasniedz 52,5% no IKP. 2022. gadā Lietuva un Igaunija atkal ir atgriezusies 35% robežās, bet Latvija tērē 48,1% no IKP. Kas ir tās komponentes, kas nosacīti mierīgajos gados veido aptuveni trešdaļu lielo tēriņu atšķirību, – ir jautājums ekonomistiem. Nozīmīgākais secinājums – šī atšķirība ir jāsamazina, jo skaidrs ir viens – tas ir par daudz!
IKP uz iedzīvotāju
Iekšzemes kopprodukta attiecība pret iedzīvotāju skaitu ir viens no populārākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas raksturo valsts spēju radīt vērtības, darbaspēka efektivitāti un zināmā mērā arī valsts labklājību uz kopējā fona. Salīdzinot Baltijas valstu IKP uz vienu iedzīvotāju, ir redzams, ka Latvijas rādītājs konstanti atpaliek no pārējām divām valstīm jau kopš 2009. gada, kad Lietuva mūs apsteidz. Tomēr atpalicība nav kritiska, un, ja salīdzina ar valsts tēriņiem no IKP valsts sektorā, tā ir par kārtu zemāka nekā tēriņu lielums, turklāt esot vadībā. Ņemot vērā, ka valsts sektorā strādājošo skaits no kopējā nodarbināto skaita ir krietni lielāks nekā vidēji Eiropā un valsts tēriņi ir pamatīgi, var pat pieņemt, ka mūsu nelielo statistisko atpalicību veido iepriekš minētās disproporcijas, un, jo tās ir ilgākas, jo lielāka ir atpalicība no pārējām divām Baltijas valstīm un mums vairāk jātērē. Vērtējot IKP apjomu uz vienu iedzīvotāju, ir saprotams, ka Latvijas darbaspēka efektivitāte kritiski neatpaliek no pārējo abu Baltijas valstu darbaspēka efektivitātes un tas nevar būt Baltijas mēroga atpalicības iemesls.
Ierēdņi un pārējie valsts algu saņēmēji
Ievērojot, ka valsts sektorā strādājošo skaits ir aptuveni trešdaļa no visu nodarbināto skaita (vairumā Eiropas valstu valsts sektorā strādā no 15% līdz 20% strādājošo (OECD dati)), var secināt, ka daļa nelietderīgo izdevumu ir valsts algoto darbinieku lielā skaita dēļ. Dažādu populistisku paziņojumu vai pat ieraduma dēļ ir pieņemts uzreiz visu vainu novelt uz ierēdņu pleciem, kas noteikti nav vienīgie valsts sektora tēriņu veidotāji. Jārēķinās, ka, piemēram, nesen notikusī pašvaldību reforma, kurā tika cerēts samazināt pašvaldībās strādājošo skaitu, ir cietusi pilnīgu fiasko tieši šajā jomā. Darbinieku nav kļuvis mazāk, un arī šis lielums Pasaules Bankas izpratnē ir valsts sektora tēriņš. Ierēdņu, jo sevišķi valsts centrālajā aparātā, ministrijās un iestādēs kopsummā kļūst mazāk, un jāteic, ka šī redzamā daļa vai valsts galva cenšas kļūt mazāka.
Tajā pašā laikā atsevišķas reformas, piemēram, mazo institūciju reorganizācija, kas notika Valsts kancelejas vadībā un tika sākta vēl pirms pandēmijas, nevainagojās ar jūtamu štata vietu samazinājumu. Paraugoties uz valsts algoto darbinieku īpatsvaru dažādās jomās, jāizdala tieši pašvaldības un to iestādes, struktūras utt. Tajās strādā aptuveni trešdaļa no visiem sabiedriskā sektora darbiniekiem. Valsts budžeta iestādēs strādā ap 60 tūkstošiem cilvēku. Kopumā publiskajā sektorā strādā vairāk par 280 tūkstošiem cilvēku, no kuriem tikai ap četriem tūkstošiem ir centrālajā aparātā. Pašvaldības var būt kā piemērs vairāku neveiksmīgu valsts līmeņa reformu iznākumam. Proti, pašvaldību reformai, izglītības reformai bija jāsniedz rezultāti jau pirms laba laika, bet faktiski darbaspēka izdevumi nav samazinājušies. Var vien piebilst, ka iedzīvotāju kopskaits samazinās, ieņēmumu kritums ir neizbēgams, bet valsts algoto darbinieku kopskaits visās lielākajās kategorijās mazliet aug.
Secinājumi
No šiem trim galvenajiem lielumiem – valsts sektora tēriņiem, kas ir acīmredzami lielāki, nekā vajadzīgs, milzīgā skaita nodarbināto valsts sektorā kopumā un fakta, ka mēs nemaz neesam neefektīvi kā vērtību radītāji, – var izdarīt vienkāršu pieņēmumu, ka jebkura darbaspēka pārvietošana no publiskā sektora un privāto šobrīd ir tikai apsveicama. Saprotams, ka katras nozares detalizācijā ir īpatnības, par kurām nav iespējams spriest adekvāti, izmantojot tikai makroekonomiskus lielumus, bet var droši teikt, ka katrs darbinieks, kurš atstās publisko sektoru pamatoti un nepieciešami un iekļausies darba tirgū privātajā sektorā, dos dubultu pienesumu.
Pirmkārt, valsts samazinās izdevumus, otrkārt, privātajā sektorā strādājošais būs nodokļu maksātājs, tas, kurš rada unikālo lielumu – sepliņš*, lai valsts sektora darbinieks varētu saņemt algu. Lielumu «sepliņš» iepriekš izveidojām sadaļā Pavisam vienkārši publikācijā Varoņteika: 48 sepliņi ar vienu cirtienu! (Dienas Bizness, 2024. gada 20. augusts).Ar to gribu uzsvērt, ka valsts pārvaldei vajadzētu novērtēt katru radīto sepliņu un mazāk iespringt par to tērēšanu. Patlaban, kad proporcija ir kropļota un valsts pusē darbinieku ir acīmredzami par daudz, katrs cilvēks, kurš strādā privātajā sektorā un ražo nodokļus, ir īpaši vērtīgs, bet katrs jaunpienācējs no publiskā sektora – ar dubultu svaru. Visbeidzot postulāts, ka valsts sektora uzdevums ir algu jomā konkurēt ar privāto sektoru, būtu noliekams aizdurvē uz kādu laiku, jo tam ir jēga tikai tad, ja nodokļu ražotāju ir pietiekami. Vai tiešām mēs esam gatavi aizņemties naudu, lai algotu vairāk un labākus valsts naudas tērētājus!? Kopš 2018. gada valsts pārvaldē un aizsardzībā nodarbināto skaits audzis no 59 tūkstošiem līdz 63 tūkstošiem 2022. gadā. Algas šajā sektorā pēdējos pāris gados aug ļoti strauji. Kur tas novedīs? Kuram tas rūp?
*Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomuskaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš, kas atbilst 258,23 eiro, – viena strādājošā pienesums tieši valsts algu vajadzībām
