Ik gadu Latvijas publiskajā telpā nonāk lielāko nodokļu maksātāju saraksti, un nevilšus veidojas priekšstats, ka šie uzņēmumi ir Latvijas biznesa lielākā rota, lai gan patiesībā ir parasti uzņēmēji, un dažos gadījumos pat ir šaubas, vai uzņēmums būtu par tādu jāsauc.
Kā būtu jāmeklē uzņēmējs, kurš veido patiesi vērtīgo pienesumu valstij, ja tas nav lielāko saraksts? Cik adekvāti ir iedzīvotāju samaksātos nodokļu maksājumus skatīt no atsevišķu uzņēmumu prizmas?
Lielākie bez izvēles tiesībām
Lursoft apkopotie dati par 2023. gada lielākajiem nodokļu maksātājiem liecina, ka Top 10 sarakstā ir degvielas, elektrības, gāzes, naftas produktu, cigarešu un alkohola lieltirgotāji. Proti, runa ir par pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vietā. Ja pie katra benzīntanka varētu nolikt pa vienam VID darbiniekam, kurš PVN un akcīzi iekasē, tad gan pirmais trijnieks ‒ Orlen Latvija, Neste Latvija vai Circle K Latvija ‒, gan pārējie kļūtu par visnotaļ parastiem Latvijas uzņēmumiem, kuri nekādi neizceltos citu lielu un veiksmīgu uzņēmumu vidū. Likums par akcīzi un PVN, kā arī degvielas vai enerģijas iegādes neizbēgamība šos biznesa vides pārstāvjus padara par lielākajiem, jo valsts ir nolēmusi šādas nodokļu likmes konkrētajiem produktiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam no uzņēmumiem, un ir labi, ka valsts rīcībā ir šie godprātīgie nodokļu akumulētāji, citādi mums nepietiktu VID darbinieku, kurus izvietot DUS. Ir labi, ka cigarešu tirgotājs maksā nodokļus, un labi, ka to dara alkohola ražotājs, un tomēr ‒ tas lielākos nodokļu maksātājus automātiski nepadara par labākajiem uzņēmējiem, kuriem vajadzētu pievērst kādu īpašu uzmanību. Patiesībā apgrozījuma nodokļu maksātājs ir patērētājs, un nav ļoti svarīgi, kurš visvairāk ir akumulējis šo pienesumu.
Kad daļa uzņēmumu nav jāuzlūko kā uzņēmumi
Stāvoklis ar lielākajiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksātājiem ir pavisam komisks, jo, kā izrādās, lielākie ir SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un VSIA Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca. Pēc būtības šiem uzņēmumiem ir tikai dotas tiesības dzīvot pēc peļņas un zaudējumu aprēķina, nevis kā skolām vai policijas iecirkņiem, kas naudu skaita mazliet citādi. Ja mēs paņemtu un apvienotu visas Pārdaugavas skolas vienā lielā uzņēmumā, tad, iespējams, šis uzņēmums maksātu lielākos ienākuma nodokļa maksājumus. Ja varētu uzņēmumā salikt ugunsdzēsējus, arī skaitļi būtu interesanti.
Es šīs līdzības minu vien tādēļ, ka veselības aprūpe, tāpat kā izglītības sistēma, ir valsts subsidēts rūpals – definēta valsts infrastruktūra ‒, un mēs mierīgu sirdi varētu slimnīcas pārveidot atpakaļ par institūcijām vai iestādēm – nekas daudz nemainītos. IIN lielo maksātāju sarakstā ir arī airBaltic un AS Latvijas dzelzceļš, kas ir vēl interesantāku uzņēmumu paraugs. Pirmais jau ir pamanījies paziņot, ka pastāvēšanas laikā notērējis vairāk naudas nekā nomaksājis nodokļos 29 gados. Arī koncerns Latvijas dzelzceļš jau arī pamanījies prasīt valdībai naudu! Iznāk, ka viņi ir lielākie uz subsīdiju rēķina. Sadales tīkls, esot Latvenergo sastāvā, ir otrā grāvī, proti, līdzīgi kā degvielas tirgotāji, ir nodokļu akumulētājs, turklāt peļņa ir garantēta un daļēji valsts noteiktu tarifu rezultāts, vismaz visa koncerna līmenī. Par Rīgas satiksmi un vēl veselu virkni uzņēmumu ar valsts un pašvaldību cilmi ir vērts piebilst, ka tiem būtu vērts vai nu kļūt par privātiem uzņēmumiem, vai arī aģentūrām, skaidri pozicionējot savu darbību tirgū.
No IIN lielāko maksātāju Top 10 tikai divi uzņēmumi ir bez otrreizējās (nodokļu) naudas aprites ēnas ‒ Accenture Latvijas filiāle un Evolution Latvija SIA. Turklāt par Evolution Latvija jāteic, ka šis nav spīdošs piemērs darbības veida dēļ. Proti, izklaide ir laba lieta, bet tas nav ekonomikas pamats. Iznākumā no 10 lielākajiem IIN maksātājiem tā pa īstam priecāties gribas tikai par vienu. Noslēgumā gan jāsaka, ka šis nodoklis, tāpat kā PVN un akcīze, nav uzņēmēja rādītājs. Uzņēmums tikai administrē iedzīvotāja maksājamo nodokli! Maksā šo nodokli darbinieks.
Feodālisma balva
VSAOI lielāko maksātāju saraksts ir līdzīgs, gandrīz identisks IIN sarakstam, kas arī ir loģiski. Arī šeit ir runa par administrēšanu, bet daļēji tādēļ par sociālajām iemaksām drīzāk ir viena vispārēja piebilde, pat jautājums, un konkrēti par sadaļu, ko uzņēmums maksā par darbinieku. Skaidrs, ka darba devējs, administrējot darbinieka algu, samaksā arī viņa daļu Valsts kasē, bet par uzņēmēja VSAOI maksājumu ir jautājums, kuru var izteikt līdzībā ar senākiem laikiem. Piemēram, feodāļi ķeizaram maksāja meslus atkarībā no zemes un dzimtcilvēku skaita, un mūsdienu uzņēmējs ‒ jo lielāks, jo vairāk līdzinās šādam feodālim. Vai lielāko VSAOI maksātāji jūtas arī kā šīs valsts lielākie feodāļi un vagari?
Proti, kādas ir šo uzņēmēju sajūtas, maksājot sociālo nodokli par darbiniekiem, un kādēļ darbinieki tiek novērtēti par tik nepilnvērtīgiem kā viduslaiku dzimtcilvēki bez izglītības?Tas viss neizskatās glīti, lai gan ir saprotams, kādēļ tieši valsts iestādēm tā patīk daudzināt VSAOI lielāko maksātāju sarakstus. Ja darbiniekam no viņa algas liktu samaksāt tik lielas sociālās iemaksas, kā šobrīd samaksā darbinieks un uzņēmējs, par viņu kopā ņemot, būtu daudz stingrāka sabiedrības prasība padarīt caurspīdīgu šīs naudas izlietojumu. Noslēgumā ir secinājums, ka labi vien būtu, ja visas VSAOI tiktu maksātas no darbinieka atalgojuma.
Kā atklāt īsto nodokļu pjedestālu?
Lai saprastu, kurš patiesi valstij atnes naudu, bet kurš atstiepj no valsts kases paņemtu otrreizēju produktu, patiesībā nav vajadzīga liela attapība un katrs pats no sarakstiem var izmest visus tos, kuri tur īsti neiederas. Tomēr, lai turpmāk nebūtu ik gadu tā jānopūlas, būtu labi, ja uzņēmumu nosaukumu nestu vien tie, kas patiešām spēj strādāt bez zaudējumiem, jo citādi tās ir aģentūras vai iestādes, kurām nevajag piecus dārgus valdes locekļus, bet pietiek ar vienu direktoru! Citādi iznāk tāda vispārēja valsts «seplizācija». Piemēram, Igaunijā nupat ierosināja privatizēt septiņus valsts uzņēmumus, bet viņiem to ir krietni mazāk nekā mums. Kapitalizācija ir viens no risinājumiem, arī runājot par mūsu pjedestālu. Proti, lai arī uzņēmumi tikai administrē minētos nodokļus, mēs varētu tos adekvāti uzlūkot kā vienlīdzīgus savā grupā. Šobrīd tas īsti nav iespējams. Īpašs izņēmums ir pelnoša slimnīca ‒ tas nav valstiska mēroga lepnums! Tāda slimnīca agri vai vēlu kļūs par mūsu neiecietības, cilvēciskās mazspējas simbolu un degradēs ārstniecību, ja vien paturam saukli, ka veselības aprūpe mums ir par nodokļu naudu. Jau šobrīd pat premjere prasa ziedot, un tas nav tādēļ, ka naudas trūktu. Nauda ir, bet sistēma ir aplama.
Kopumā lielāko nodokļu maksātāju (administrētāju) topi vien parāda, ka kaut kas valstī nav kārtībā, tostarp veselības aprūpes jomā. Ir jāizdara izvēle – tas ir uzņēmums brīvā tirgū vai iestāde par nodokļu naudu. Pa vidu tā arī sanāks – viduvēji slikti. Kopumā tirgū ir subsidēti dalībnieki – tie uzvedas aplami, izskatās aplami un beigās kropļo tirgu, un daļa no tiem atrodas uz pjedestāla IIN, VSAOI sadaļās. Tas nav pareizi, ka mūsu lepnums ir uzņēmums, kas nemaz nav uzņēmums. Pasākums ar zaudējumiem komercsektorā nav iespējams! Ja akumulētāju gadījumā pietiktu tos neminēt kā lielākos nodokļu maksātājus vai izdalīt īpašā kategorijā, tad «neuzņēmumiem» pēc būtības ir vajadzīgas citas zāles. Vēlamā uzņēmējdarbības vērtību skala ir uzņēmumu ienākuma nodoklis, bet, lai pēc šī kritērija nosauktu labākos, vispirms ir jāsakārto uzņēmējdarbības vide un nodokļu sistēma, citādi kauns būs par summām.
Savukārt runājot par apgrozījuma un darbaspēka nodokļiem – beidzot vajadzētu raudzīties to radītāju virzienā. Valstiski. Ne jau ceļot kādu uz pjedestāla, bet veidojot pilnīgu sapratni par to, ka cilvēki šos nodokļus maksā. Piemēram, VSAOI – cik darbinieku pareizi nosauks iemaksāto apjomu atbilstoši savai algai? Kas nezina, cik maksājis, nezina, ko prasīt no pakalpojuma sniedzēja. Kuram tas rūp?
