Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos.

Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.

Vienā ailē ar Bulgāriju

Visas Eiropas Savienības valstis laikā no 2021. līdz 2023. gadam piedzīvojušas katastrofālu dzimstības samazinājumu.

2023. gadā vidēji Eiropas Savienībā (ES) piedzimuši par 10% mazāk bērnu nekā 2021. gadā, bet Latvija ar 16,82% kritumu ierindojas piektajā vietā ES pēc jaundzimušo skaita samazinājuma.

Ierobežojumi maina paradumus

Ne reizi vien, sludinot Covid-19 pandēmijas ierobežojumus visā ES, tika pieminēts fakts, ka šis laiks mainīs cilvēku paradumus, turklāt paradumu maiņa apstiprinājās daudzās jomās. Piemēram, uzplauka interneta tirdzniecība, attīstījās pakomātu tīkls, cilvēki mazāk apmeklēja veikalus, jo tajos nebija ieteicams iet, bija jālieto maskas un jāievēro citi ierobežojumi. Mainījās izglītības kultūra – daudz vairāk cilvēku aprada ar iespēju bērnus mācīt attālināti. Un vēl šobrīd, kad par Covid-19 runā tikai garāmejot, lai arī saslimstība ir ne mazāka kā 2020. gada martā, attālināto apmācību, mājmācību cilvēki izvēlas daudz biežāk nekā iepriekš. Izglītība, starp citu, ir pirmais indikators, ka ne visas paradumu maiņas bijušas pozitīvas, jo kopumā izglītības kvalitāte pasliktinājās, un vēl nav skaidrs, vai izdosies atgūt 2019. gada līmeni.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Ik gadu Latvijas publiskajā telpā nonāk lielāko nodokļu maksātāju saraksti, un nevilšus veidojas priekšstats, ka šie uzņēmumi ir Latvijas biznesa lielākā rota, lai gan patiesībā ir parasti uzņēmēji, un dažos gadījumos pat ir šaubas, vai uzņēmums būtu par tādu jāsauc.

Kā būtu jāmeklē uzņēmējs, kurš veido patiesi vērtīgo pienesumu valstij, ja tas nav lielāko saraksts? Cik adekvāti ir iedzīvotāju samaksātos nodokļu maksājumus skatīt no atsevišķu uzņēmumu prizmas?

Lielākie bez izvēles tiesībām

Lursoft apkopotie dati par 2023. gada lielākajiem nodokļu maksātājiem liecina, ka Top 10 sarakstā ir degvielas, elektrības, gāzes, naftas produktu, cigarešu un alkohola lieltirgotāji. Proti, runa ir par pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vietā. Ja pie katra benzīntanka varētu nolikt pa vienam VID darbiniekam, kurš PVN un akcīzi iekasē, tad gan pirmais trijnieks ‒ Orlen Latvija, Neste Latvija vai Circle K Latvija ‒, gan pārējie kļūtu par visnotaļ parastiem Latvijas uzņēmumiem, kuri nekādi neizceltos citu lielu un veiksmīgu uzņēmumu vidū. Likums par akcīzi un PVN, kā arī degvielas vai enerģijas iegādes neizbēgamība šos biznesa vides pārstāvjus padara par lielākajiem, jo valsts ir nolēmusi šādas nodokļu likmes konkrētajiem produktiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam no uzņēmumiem, un ir labi, ka valsts rīcībā ir šie godprātīgie nodokļu akumulētāji, citādi mums nepietiktu VID darbinieku, kurus izvietot DUS. Ir labi, ka cigarešu tirgotājs maksā nodokļus, un labi, ka to dara alkohola ražotājs, un tomēr ‒ tas lielākos nodokļu maksātājus automātiski nepadara par labākajiem uzņēmējiem, kuriem vajadzētu pievērst kādu īpašu uzmanību. Patiesībā apgrozījuma nodokļu maksātājs ir patērētājs, un nav ļoti svarīgi, kurš visvairāk ir akumulējis šo pienesumu.

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

Daudzu sērijveida paneļu ēku normatīvais ekspluatācijas laiks ir vidēji 50 gadu – tas nozīmē, ka dzīvojamajām ēkām, kas celtas 1974. gadā vai agrāk, šis termiņš ir pienācis šogad – 2024. gadā, īsi un lakoniski konstatēts Latvijas Stratēģiju un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) jaunākajā pētījumā Rīgas metropole 2040: pārvaldāma, dzīvojama, inovatīva, kas klajā nācis oktobrī.

Blokmājas Rīgā – cik to ir?

Lai saprastu un apzinātu problēmu, vispirms ir jānonāk pie rezultāta vismaz divos ceļos, un to arī darījām. Saprotams, ka padomju laikā būvētās mājas ir ne tikai Rīgā, tādēļ, lai nonāktu pie ticama rezultāta, izmantojām ne tikai LaSER pētījuma datus, bet nodrošinājāmies ar vispārīgiem Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem par visas Latvijas mājokļiem. Lai atlasītu mājokļus, kas atbilst prasībai «padomju laikā celta daudzdzīvokļu māja», ņēmām visus reģistrētos mājokļus – gan dzīvokļus, gan privātmājas –, kas ir apdzīvoti un kuros ir centrālapkure. Šāda atlase satur nelielu kļūdu, jo arī lielajās pilsētās tiek celtas privātmājas ar centrālapkuri, tomēr kļūda pret kopskaitu ir neliela, turklāt netiek pētīti lauku apvidi, kur privātmājas ir pārsvarā. No šīs atlases redzams, ka Rīgā atrodas gandrīz puse mājokļu ar centrālapkuri no visiem Latvijas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri. Proti, var secināt, ka mazākā daļa no visām daudzdzīvokļu mājām atrodas Rīgā. Zināms, ka lielākais vairums paneļu namu ir celti laikā 1961. līdz 1990. gadam. Lai arī CSP atlase piedāvā būvniecības laiku no 1981. līdz 2000. gadam, ir zināms, ka šī perioda otrajā desmitgadē praktiski nekas netika uzcelts. Tādējādi iegūstam, ka aptuveni divas trešdaļas no Rīgas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri ir mājas, kuru būvniecības termiņš ir no 1961. līdz 1990. gadam, turklāt pēdējā piecgade būvniecībā bija pasīvāka. Tie ir aptuveni 180 tūkstoši mājokļu, un pieņemot, ka vidējais blokmājas dzīvokļu skaits ir ap 30, iegūstam 6000 māju. Arī LaSER pētījumā tiek konstatēts, ka 72% Rīgas iedzīvotāju dzīvo paneļu namos, kas celti no 1958. līdz 1985. gadam, un kopumā Rīgas pilsētā ir 6000 padomju laikos celtu sērijveida paneļu namu. Proti, no visiem avotiem iegūstam līdzīgu rezultātu un par nosaukto problēmas apmēru varam būt pārliecināti.

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir par 8 miljardiem eiro mazāks, jo kopš 2008. gada mums ir par 169 tūkstošiem strādājošo mazāk un kā iedzīvotāju skaits, tā arī strādājošo skaits ik gadu valstī samazinās.

Cilvēku daudzums rūk

Latvija ir pasaules mēroga rekordiste iedzīvotāju zaudēšanā un pirmajā vietā, ja salīdzinām ar 1990. gadu. Šī cilvēku iztrūkuma dēļ valsts budžetā neienāk aptuveni 2,5 miljardi eiro, kas ir šo Latvijā neesošo strādājošo nesamaksātie nodokļi. Latvijā ir visnotaļ populāri runāt par to, ka galvenais un noteicošais ekonomikā ir produktivitāte un pievienotā vērtība. Proti, jo cilvēks strādā vairāk un saražo labāk, jo lielāks labums. Diemžēl, par iekšzemes kopproduktu runājot, tā domāt gluži nevar, jo nozīme ir arī cilvēku kopskaitam ekonomikā. Nozīme ir arī mazāk produktīviem darbiem, jo visi nevar būt programmētāji, kādam ir jākaplē bietes.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Latvijā nepieciešama pamatīga visu birokrātisko procedūru revīzija.

Valsts parāda apkalpošanas izmaksu straujais pieaugums prasa nekavējoši palielināt nodokļu ieņēmumus, kas nepastarpināti paredz radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Finanšu ministrijas prognozes par to, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas 2025. gadā pārsniegs 507 miljonus eiro, kamēr 2022. gadā tās bija vien nepilni 167 miljoni eiro, ir salīdzināmas ar sarkanās lampiņas iedegšanos vadības panelī. Var jau šo ļoti straujo valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu norakstīt uz ģeopolitiskās situācijas radīto defektu, tomēr ilgtermiņā ar šādu attieksmi nekur tālu tikt nevarēsim, jo agrāk vai vēlāk būs jāiemācās dzīvot no pašu nopelnītā, nevis nemitīgi palielinot valsts parādu. Latvijas austrumu robeža paliek, kur bijusi, un Eiropas Centrālas bankas paaugstinātās bāzes procentlikmes ir ne tikai sadārdzinājušas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet vienlaikus pamatīgi slāpējušas ekonomiskās aktivitātes Latvijas (un ne tikai) ražotāju lielākajos noieta tirgos. Bagātības radītāju – nodokļu maksātāju – kopēji samaksātās summas ir iespaidīgas, taču tik un tā nespēj nosegt visas vajadzības. Turklāt sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūras nodrošināšanai pieaug.Atliek vienīgais risinājums, kādu līdz šim pazīst valdība – paredzēt budžeta deficītu. Situāciju vēl satraucošāku padara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.

Ģimene ir tautas pamatu pamats. Katras atsevišķas ģimenes turība summāri veido visas tautas turību un valsts kopējo labklājību, tāpēc būtiski saprast, kā nauda kustas un kā tas atspoguļojas katrā ģimenē.

Iepriekš rubrikā Kuram tas rūp? atradām atbildi uz jautājumu «Kur rodas nauda?», bet tagad lūkosim, kā tā kustas, izdalot ģimeni dažādos tautsaimniecības sektoros. Pirmajā šīs tēmas rakstā Kur rodas nauda? (Diena, 05.04.2024.) noskaidrojām, ka pamatu pamats, lai nauda ienāktu Latvijā un sāktu sekmēt «tautsaimniecības spararata» griešanos, ir mūsu pakalpojumu un produktu eksports, bet lai tā tiktu efektīvi izmantota – sabalansēts darbinieku skaits privātajā un publiskajā tautsaimniecības sektorā.

Nauda rada naudu

Ja eksports ienes vismaz tik, cik apēd imports, tad arī iekšzemes vajadzībām radītās preces un pakalpojumi netraucēti turpina darbināt eksporta iedarbināto «tautsaimniecības spararatu», nodrošina daudzu procesu un servisu funkcionēšanu, nodokļu nomaksu valsts budžetā, no kura jau tiek finansēti sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi, arī publiskā servisa jeb valsts pārvaldes darbība. Pavisam vienkārši – visa šī procesa virsmērķis un uzdevums ir nodrošināt mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību.

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Vēl nesen dzīvojām laikā, kad attīstītā pasaule un tās vadošie uzņēmumi bija vienoti apņēmībā mazināt cilvēces radīto ietekmi uz vidi. Šodien mūsu kopējā apņēmība vairs nav tik stingra un liek jautāt, kādēļ esam sākuši ļodzīties un vai varam to atļauties.

Skaidri zinām, ka uzņēmumiem, lai tie pastāvētu, ir jāspēj pelnīt – bet, vai tie var būt daļa no klimata pārmaiņu radīto izaicinājumu risinājuma?

Pasaule pieprasa ilgtspēju, uzņēmumiem ir jākļūst labākiem

Klimatam mainoties, arvien labāk saprotam, ka vairs nevaram pieļaut tādu attieksmi pret vidi, pie kādas bijām raduši iepriekšējās desmitgadēs. Ilgtspējas principi ienāk mūsu ikdienā, un tie jau vārdiski izskaidro savu būtību – saglabāt spēju kaut ko darīt. Attiecinot uz uzņēmējdarbību, tas nozīmē saglabāt spēju strādāt gan tagad, gan nākotnē. Ilgtspējīgs uzņēmums ir godīgs un caurspīdīgs, tam rūp ne vien vide, bet arī vietējā kopiena, darbinieku labklājība, piegādes ķēdē iesaistīto personu labjūta, tas spēj pielāgoties un veidot inovācijas.

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

Ieguldot vairāk nekā miljonu eiro, ēdināšanas uzņēmums LIDO jau drīzumā plāno atvērt jaunu restorānu Riga Plaza. Šis ir viens no nedaudziem jauna restorāna atvēršanas piemēriem pēc pandēmijas, Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās inflācijas un Eiropas Centrālās bankas likmju celšanas.

Turklāt LIDO šajā periodā mainījies akcionāru sastāvs. Kādi bijuši uzņēmuma izaicinājumi, kā pārvarētas grūtības, kas nepieciešams nozares un uzņēmuma attīstībai, Dienas Bizness jautāja LIDO valdes priekšsēdētājai Ritai Auziņai.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 6.augusta numurā lasi:

Statistika

Krīze galā, recesija nav sākusies – kas tas ir?

Tēma

Zemāka PVN likme sabiedriskajai ēdināšanai Eiropā ir norma

Enerģētika

Patēriņš nosaka dabasgāzes tirgu!

Aktuāli

Uz Zviedriju pēc ... benzīna

Kuram tas rūp?

Kur pazaudējam 2,5 miljardus nodokļu ieņēmumu?

Tehnoloģijas

Tech Mahindra izvēlējās Rīgu! Kāpēc?

Pakalpojumi