Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.
Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.
Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.
Stāsta prelūdija jeb mērvienības rašanās
Mērvienības «sepliņš» radīšanas priekšvēsture ir pavisam nesena un saistīta ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPL) lēmumu par Apvienotā sabiedriskā medija izveidošanu, kuram nepieciešama valde un valdes priekšsēdētājam tika noteikta 10 141,72 eiro liela alga, kuru nav žēl noapaļot. 10 tūkstoši eiro mēnesī ir tik pateicīgs lielums mērvienības pirmajai pielietošanai, cik vien vispār tas iespējams, tādēļ arī abreviatūra SEPL kalpo par mērvienības nosaukuma sakni.
Mūsu nolūks jau pirmsākumā nebija apšaubīt lēmumu, ka šāda summa ir par lielu vai arī par mazu, bet gan mēģināt šo algu izmērīt. Piemēram, mēs varētu pateikt, ka tā sastāv no 14,28 minimālajām algām vai arī to veido 6,56 vidējās algas, lietojot 2023. gada vidējo algu pēc CSP datiem.
Tomēr šādi mērījumi nedod skaidrību par to, cik 10 tūkstošus lielās neto algas saņēmējam ir vajadzīga nodokļu maksātāju nauda. Tādēļ pirmais uzdevums bija noskaidrot, cik viens privātā sektorā strādājošais ar vidējo mēnešalgu samaksā nodokļos un kura nodokļu daļa ir attiecināma uz iestāžu, institūciju vai uzņēmumu, kurus pilnībā subsidē budžets, vadītāju algām. Ja atmetam dažādus orientētus nodokļus, kas domāti konkrētām lietām, tad atliek, ka tiešai algu finansēšanai noder vien 25% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), kuru saņem valsts, un pilna pievienotās vērtības nodokļa (PVN) vērtība, lai arī ar šo nodokli finansē arī citas vajadzības, ne tikai algas valsts sektorā. Ja par pamatu ņemam Centrālās statistikas pārvaldes noteikto 2023. gada vidējo algu – 1537 eiro, tad iznāk (kā attēlā), ka strādājošais ar vidējo algu mēnesī Valsts kasei dod 258,23 eiro. Šo lielumu (258,23 eiro) arī nosaucam par 1 sepliņu, kas apzīmē viena strādājošā pienesumu tieši valsts algu vajadzībām.
Lāčplēša cienīga apetīte – 48 sepliņi
Raugoties uz savu algu vai vidējo algu, strādājošie ne vienmēr ņem vērā darba devēja nomaksāto sociālās apdrošināšanas iemaksu, kas ir paprāvs lielums – 23,59%. Īsāk, ja tiek apstiprināts, ka valsts algotam darbiniekam bruto alga ir 10 000 eiro, tad patiesā summa, kas jāatnes nodokļu veidā, lai tautas dižvaldsēdis būt labi ēdis, ir 12 359,36 eiro. Te vēl tiek pieskaitīti 36 centi, kas ir uzņēmējdarbības riska valsts nodeva. Proti, lai valsts izmaksātu visu, tostarp nodokļus pati sev kā darba devējs, ir nepieciešama šī lielākā summa, un sanāk, ka šādam darbiniekam apetīte ir kā Lāčplēsim pirms cīņas ar Kalapuisi. Dalot 12 359,36 eiro ar viena sepliņa vērtību – 258,23 eiro, iegūsim, ka viena šāda valsts darbinieka vajadzībām strādā 48 Latvijas vidējie strādājošie, vai arī varam teikt, ka šīs valsts sektora darbvietas vērtība ir 48 sepliņi.
Saprotams, ka šis apetītes mērs «sepliņš» ir iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? pieņēmums un iespējamas gan plašākas, gan šaurākas iebildes. Piemēram, var teikt, ka tā rēķināt nav korekti un jāņem vērā viss samaksāto nodokļu daudzums, neraugoties uz to, kam valsts šo naudu tērē. Dižvaldsēdi no lielas apetītes auras tas neglābj, jo, pat ņemot visus viena vidējā strādājošā atnestos nodokļus, lielās algas dalījuma saucējā iegūstam skaitli desmitos.
Otra iebilžu grupa ir saistāma ar ilūziju, kas veidojas no fakta, ka valsts darbinieki arī maksā nodokļus. Proti, valsts darbinieki nodokļus maksā tāpat kā privātā sektorā strādājošie un katrā individuālā gadījumā viņiem kaut ko pārmest nav korekti. Proti, Saeima lemj, Ministru kabinets apraksta kārtību un dod norādes, un darbinieks strādā. Tomēr no kopējās patiesības, ka šie nodokļi tik un tā rodas no privātā sektora nodokļu maksājumiem, izriet, ka valsts darbinieku nodokļu maksājumi pēc definīcijas ir naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā kabatā un šo darbvietu pastāvēšana nodalīti no privātā sektora nodokļu maksājumiem ir iespējama tikai uz parāda. Īsāk, ja valsts sektors nesaņem privātā sektora nodokļus jeb, tautas valodā sakot, ja šo Lāčplēsi nebaro, tas ir viens liels vekselis, nevis nodokļi un vērtība.
Sepliņu metrikas iemesli
Visticamāk, šādas īpašas mērvienības neparādītos, ja valsts pārvaldē nebūtu tik daudz dažādu vadītāju, dižvadītāju, dižsēdētāju, padomnieku, locekļu, jo pārmērība izpaužas nevis vienā atsevišķā algā, bet gan to kopumā. Proti, labā valstī ir jābūt labi algotiem darbiniekiem, kuriem nav jāgudro iespēja piepelnīties. Ķeza ir apstāklī, ka jau pieminētajā piemērā par Apvienotā medija valdes izveidošanu bez valdes priekšsēdētāja, kura algu noapaļojām uz leju, ir vēl četri valdes locekļi ar atalgojumu 9219,75 eiro. Vienas šādas valdes algošanai ir nepieciešami turpat 240 sepliņu. Ja mēs izmērītu visu valsts uzņēmumu valdes un padomes – tie būtu sepliņu tūkstoši. Ja tiem pieliksim Ministru kabineta locekļus un Saeimas vēlētās personas, iestāžu institūciju vadību un izmērīsim, tad arī atradīsim, ka skolotājiem sepliņu paliek ļoti maz. To paliek maz, jo valsts augstākā vadība uzpūšas aizvien vairāk, un tas nav mūsu izgudrojums. Uz šādu tendenci norāda CSP dati par algu pieauguma tempu augstākajā algu grupā. Proti, publiskajā sektorā cilvēku skaita pieaugums lielajās algu grupās pēdējos gados ir straujāks nekā privātajā sektorā. OECD tendenci ir fiksējusi. Latvija nav gluži visnobarotāko vadītāju zeme, bet mēs uz to tiecamies.
Tieši šī iemesla dēļ ir tapusi Latvijas varoņteika: 48 sepliņi ar vienu cirtienu! Atgriežoties pie zemnieka un pasakas, ir jāuzsver, ka viņš nepasaka, ka viņa veikums ir gauži niecīgs. Patiesībā viņš ir noklapējis mušas. Mūsu iedomātā dižvaldsēža ar 10 tūkstošus vērto algu un četriem piesēdētājiem par 9200 eiro mēnesī galvenais un acīmredzamais pienesums šobrīd ir milzīgā apetīte, kā īstam varonim, tomēr tas, kas netiek pateikts, – ko tādu labu viņš paveiks, ja neskaita 48 sepliņu notiesāšanu ik mēnesi. Proti, ir pavisam vienkāršs jautājums – vai Apvienotais sabiedriskais medijs nebūtu daudz dinamiskāks un labāks bez šīs dārgās valdes? Droši to nevar apgalvot, bet ir skaidrs, ka tas nebūtu sliktāks. Vai Latvijas dzelzceļš būtu mazāk subsidējams, ja visu meitasuzņēmumu valdes tiktu apvienotas vienā un tajās paliktu pa vienam direktoram? Kamēr nav atbildes uz šo jautājumu, mēs ik mēnesi cērtam sepliņus kā labību rudenī!
