ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.
Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?
Nenoliedzami, dekarbonizācijas politiku izpilde Latvijai prasīs «upurus», taču tos nevajadzētu meklēt vien zemes nozarēs, jo iznāks, ka burtiski atsakāmies no galda un krēsla, kā arī no tā, ko liksim uz galda. Šķiet, patiesības mirklis nav aiz kalniem, kad paslēpes vairs nevarēs spēlēt un politikas veidotājiem būs skaidri jāpasaka, cik un kādai nozarei jāsamazina savu izmešu apjomi. Piemēram, Nacionālo klimata un enerģētikas plānu prezentēs nākamajā nedēļā.
Visticamāk, ka, šo rēbusu šķetinot, nonāksim pie izsenās patiesības ‒ kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Izmešu samazināšana var iet roku rokā ar darba vietu likvidāciju, jo ir naivi cerēt, ka lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā strādājošie tūdaļ pārtaps IT speciālistos. No nodarbinātības kartes redzams, ka Latvijas reģionos zemes nozares dod lauvas tiesu darba vietu, bet ja atņemsim sabiedriskā sektora darba vietas un tirdzniecību, tad šo nozaru pienesums nodarbinātībā ir dominējošs. Spriežot par zemes izmantošanas ierobežojumiem, jāņem vērā, ka iespējams būtiski mainīt ne tikai atsevišķu novadu, bet veselu reģionu turpmāko attīstību ‒ un ne jau labākajā virzienā. To, ka šo faktu ir apjēgušas citas zemes, rāda Jaunzēlande, kura lauksaimniecību svītros no to nozaru saraksta, kam būs jāmaksā par tās radītajiem izmešiem.
Zemes izmantošanas ierobežojumi nesīs nevis tieši proporcionālus zaudējumus ražošanā un teritorijas apdzīvotībā, bet efekts, visticamāk, būs kumulatīvs, jo brīdī, kad vietu pamet strādājošie, arī valsts algotajiem pakalpojumiem nav nozīmes. Sākumā likvidē skolas, policijas iecirkņus, pēcāk pārvaldes funkcijas. Piemēru jau ir devis tirgus, kad, pielietojot tehnoloģijas laukos, daļa darba vietu kļuva nevajadzīgas. Šobrīd valsts ar saviem lēmumiem var panākt līdzīgu efektu, ar vienu parakstu var aizslaucīt ne tikai ciemus, bet arī dažas mazpilsētas.
Ietekmēt var 100 tūkstošus strādājošo
Jura Paidera apkopotā informācija, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem (Dienas Bizness 28.05.2024.), liecina, ka tikai zemes nozares ‒ lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība ‒ deviņos novados nodarbina ikkatru piekto cilvēku, jāņem vērā, ka vēl divās pašvaldībās šis rādītājs ir ļoti tuvu, savukārt lielpilsētās šajos sektoros nodarbināto skaits pašsaprotami ir tikai 1‒4,5%. Iespējams, ka tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc zemes nozaru tautsaimniecisko būtību nesaprot tie, kuri pamatā dzīvo pilsētvidē. Protams, ja zemes nozarēs tiek «īstenotas kādas korekcijas», tad loģiski, ka tas atsauksies uz tiem, kuri attiecīgi ‒ iegūto vai izaudzēto ‒ pārstrādā. Pārtikas pārstrādē tiek nodarbināti vairāk nekā 22 000 strādājošo, kokapstrādē ‒ vairāk nekā 20 000, kam vēl jāpieskaita mēbeļu ražošana ar vēl vairāk nekā 5000 nodarbināto. Galarezultātā jāsecina ‒ ietekmēto darba vietu skaits pārsniedz 100 000.
Tas ir daudz vai tomēr maz? Ja pieņemam, ka uzņēmumos strādājošo skaits 2022. gadā bija 681 tūkstotis, tad «ietekmēto» īpatsvars būs tuvu 15%. Jāņem vērā, ka visa meža un arī pārtikas nozare ir būtisks pakalpojumu pircējs tirgū, un tieši tāpēc, ja kaut kas būtiski mainījies šajās nozarēs, to sajutīs arī citos sektoros strādājošie. Jautājums ir ‒ vai valsts, lemjot par zaļā kursa ieviešanu zemes nozarēs, ir (būs) aplēsusi potenciālo ietekmi uz nodarbinātību, iedzīvotāju skaitu reģionos, samaksāto nodokļu apjomu, ražošanas un eksporta rādītājiem.
Pagaidām bez alternatīvas
Ja tomēr pieņemam, ka daļa nozaru jaudas ir vienkārši jāslēdz zaļās Eiropas vārdā, tad jāņem vērā pašreizējā situācija ‒ virknē pašvaldību zemes nozares ir būtiskākais privātais darba devējs, kuram vienkārši nav alternatīvas, jo pārējās ir publiskā servisa (valsts, pašvaldības finansētas) darba vietas, kuru algošanai nauda rodas no budžeta. Proti, nodokļus maksā un šo infrastruktūru uztur jau minētie uzņēmumi. Statistikas dati rāda, ka kopumā Latvijas lauki pēdējo 33 gadu laikā ir zaudējuši ceturtdaļmiljonu (252 014) iedzīvotāju, un Latvijas iedzīvotāju demogrāfijas egle neko labāku nākotnē nesola. Tieši pretēji ‒ perspektīvā ne tikai laukos, bet visā Latvijā cilvēku ‒ bagātību radītāju ‒ būs vēl mazāk. Tātad cilvēki jau ir deficīts. Starp citu, nodokļu ieņēmumi arī! Apgrūtinot darbību kādā reģionā, ir jāņem vērā, ka darbinieku trūkst jau šobrīd un jaunus investīciju projektus var negaidīt kaut vai cilvēku trūkuma dēļ. Patiesībā ir stāsts par valsts teritoriālo drošību, jo teritorija bez iedzīvotājiem par valsts daļu ir uzskatāma vien formāli – uz kartes. Proti, valsts politika nedrīkst nevienu privātā sektora darba vietu likvidēt piespiedu kārtā, ko varam moderni dēvēt par zaļo motivēšanu. Tirgus pārregulācija, kas noved pie bankrota, tas pats vien ir.
Jātiek ārā no pirmklasniekiem
Latvija pēc būtības ir nodarbojusies ar darbaspēka eksportu uz Eiropas Savienības bagātākajām valstīm. Šie mūsu «pazaudētie» darbinieki ceļ citu valstu labklājību, palielina nodokļu ieņēmumus, turklāt šīs valstis par šo darbspējīgo cilvēku izaudzināšanu, izskološanu un «piegādi» neko nav maksājušas. Šī, iespējams, ir pagātne. Migrācija Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un citu valstu virzienā no Latvijas ir gandrīz apstājusies, tomēr būtu veselīgi nepieļaut 90. un 2008. gada krīzes kļūdas, neatkārtot kāpšanu uz tiem pašiem grābekļiem, kad par visefektīvāko risinājumu tika uzskatīta darba vietu likvidācija, un vēl labāk, ja šo likvidēto darba vietu bijušie darbinieki sakravā koferi un pamet valsti, jo tad nav jāmaksā pabalsti.
Zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs. Tā tam vajadzētu palikt, un lēmumiem par izmaiņām jābalstās zinātnē un pētījumos balstītos datos, nevis ES izsniegtā klimata mērķa procentpunktu rādītājā. Proti, rēķināt jāsāk no cilvēkiem, nevis kādiem dekarbonizācijas procentiem, jo valsts bez cilvēkiem nepastāv. Līdz šim bieži esam rēķinājuši no otra gala. Ja aiz vienādības zīmes ir skaitlis, tad izdomāsim, ko salikt vienādojumā, lai iznāk pareizi. Tā dara pirmklasnieki, kad saprot, ka nemāk rēķināt! Mums visiem ir vēlme dzīvot šeit, Latvijā, un atrisinājumam ir jābūt īstam, nevis piedzītam pēc atbildes grāmatas beigās! Kuram tas rūp?
#1/2
