Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.
Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.
Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.
Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.
Laba augsne nenoteiktībai
Pēc Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes sacītā jau kādu laiku pasaules un arī Latvijas ekonomikā dominē nenoteiktība, kas, visticamāk, arī saglabāsies 2020. gadā, jo dažādi ekonomiskās politikas nenoteiktības rādītāji joprojām esot salīdzinoši augsti.
"Tas ir saistīts ar lielajiem ģeopolitiskajiem procesiem, piemēram, - ASV un Ķīnas tirdzniecības konfliktu, Eiropas Savienībā tas ir Brexits," skaidroja U. Rutkaste. Pašlaik nav skaidrs, kādas būs Lielbritānijas un ES attiecības nākotnē, kāds būs tirdzniecības līgums. Nav iespējams izslēgt arī kādus pārsteigumus, it īpaši ņemot vērā iepriekšējo pieredzi Londonas un Briseles attiecībās.
"Vēl viens papildus risks ekonomikai Eiropā ir bijušas norises Vācijas autobūvē, kas sākas ar dzīzeļgeitu un kas īsti pilnībā nav atrisinājies un aktuāls ir jautājums par šīs nozares attīstību nākotnē kontekstā ar vides politiku, vēl jo vairāk, ja iepriekš Vācijas autobūvētāji nav pietiekami investējuši šajā segmentā," skaidroja U. Rutkaste.
Viņaprāt, minētie procesi var ieviest korekcijas turpmākajā attīstībā. Visvairāk ir cietis tieši industriālais sektors - gan pasaulē, gan Eiropā rūpniecības rādītāji ir bijuši salīdzinoši vāji, jo JP Morgan pasaules PMI (difūzijas indeksā) ražošana 2019. gadā bija sarukusi pat zem 50 punktu atzīmes.
"Pozitīvi, ka pērnā gada nogalē šis indekss rāda rūpniecības stabilizāciju, un vēl pozitīvs efekts ir ASV un Ķīnas parastītā tirdzniecības vienošanās, kaut arī šo valstu starpā joprojām ir sarežģītas attiecības," tā U. Rutkaste. Viņš norādīja uz ASV prezidenta D. Trampa sacīto: tad, kad tiks sakārtotas tirdzniecības attiecības ar Ķīnu, tad nākamais rindā būs Eiropa.
"Tas ir liels nezināmais, kas var ieviest korekcijas nākotnē," tā U. Rutkaste.
Daudz iepriecinošāku ainu rāda pakalpojumu sektors, kura pamatā ir valstu iekšējais pieprasījums, kuras pamatā ir monetārā politika, gan arī fiskālais atbalsts. Pozitīvas tendences ir novērotas valstīs, kurās ir fiskālā telpa. Lielās nenoteiktības dēļ investīciju lēmumi, pēc U. Rutkastes sacītā, visticamāk tiks atlikti. "Tādējādi šogad nekādu būtisku pavērsienu Eiropas un eirozonas valstu ekonomikā nevar sagaidīt, vēl jo vairāk, ja gada nogalē aktualizēsies Brexit jautājums - par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām," skaidro U. Rutkaste.
Minēto iemeslu dēļ arī eirozonas IK pieaugums (lēsts 1,1%) un tas būs vēl lēnāks nekā 2019. gadā, kad tas tika prognozēts 1,2%, bet atkopšanās tiek prognozēta tikai 2021. gadā.
Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks norādīja, ka viens gads var būt vājāks un var būt arī stiprāks, un šādas svārstības - atšķirības ir novērotas arī pagātnē. Taču bažas raisot fakts, ka ik gadu ir kaut kas, kas velk uz leju - vienreizējie negatīvie riski, par kuriem rodas jautājums, vai tie patiešām ir vienreizējie. Valstij būtu vērts iedziļināties šajos vienreizējos negatīvajos riskos un mainīt to vektoru. 2018. gada dati rāda, ka Latvijas vidējie ienākumi ir ap 70% no ES vidējā, savukārt Igaunijas un Lietuvas - ap 80%. Šī ienākumu plaisa starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm tika vērtēta kā ļoti negatīva parādība un tās aizbēršanai Latvijai ir jāaug ātrāk nekā kaimiņiem.
Eksporta "vājums"
"Ārējā vide arī izstarojas Latvijā, jo preču eksports buksē, jo īpaši gada nogalē, kaut arī rudenī bija pozitīvs vienreizējs efekts, ko radīja labā graudaugu raža, kas uzlaboja šos eksporta rādītājus," skaidroja U. Rutkaste. Viņš norāda, ka negatīvu tendenci rāda kokrūpniecība, kuras pamats ir gan globālo pieprasījumu tendences un kaitēkļu postījumi Eiropā, kā rezultātā šajās valstīs palielinājies izcirstās koksnes apjoms un ar to pārpludināti vairāki tirgi, un cenu kritums. Visi minētie faktori pasliktina situāciju kokrūpniecībā.
"Minētais notiek uz iepriekšējo gadu labā fona, kad vairākus gadus pēc kārtas tika novērtots cent pieaugums, tādējādi nozare ir akumulējusi resursus un arī veikusi būtiskas investīcijas, tāpēc ir daudz labākā situācijā," tā U. Rutkaste. Ja koksnes cenas turpinās kristies līdz 2015.- 2016. gada līmenim, tad, viņaprāt, ekonomikai tas varētu radīt 0,3% kritumu. Pēc U. Rutkastes sacītā, koksnes produkti vairs neieņem tik lielu īpatsvaru, kāds tas bijis pirms 10- 15 gadiem, jo attīstījušās citas nozares. "Ja nebūtu notikusi šāda diversifikācija, tad ietekme uz Latvijas ekonomiku varētu būt daudz lielāka," tā U. Rutkaste. Viņš gan sagaida, ka ilgākā termiņā šīs cenas atgūs savu iepriekšējo vērtību, jo pieprasījums pēc koksnes izstrādājumiem pieaugs līdz ar klimata politiku.
Reeksporta artava
"Papildus negatīvo stimulu eksportam, rada arī reeksports," tā U. Rutkaste. Viņš norāda, ka reeksportā ir naftas produkti, elektronikas preces, automobiļi. Saeimas deputāte Dana Reizniece - Ozola interesējās, vai reeksporta apjomu sarukums nav saistīts ar Latvijas sekmīgāku cīņu pret PVN krāpniekiem, jo īpaši, ja reeksports tā pati vairumtirdzniecība vien ir. Savukārt Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis vēlējās noskaidrot, vai pārmaiņas - prasību latiņas paaugstināšana - finanšu sektorā nav bijis viens no iemesliem, kāpēc sarucis reeksports jeb, citiem vārdiem sakot, tranzīts. Turklāt, kravu novirzīšana no Baltijas, jo īpaši Latvijas ostām uz savām ir Krievijas uzstādījums, kurš turpinās un nav arī signālu, tas varētu mainīties. Tiesa, cik liela ir katra faktora ietekme pašlaik, neesot iespējams noteikt. "Tas, ka Krievija savas kravas virzīs caur savām ostām, bija prognozēts notikums,» piebilda M. Kazāks.
Inficē iekšzemes norises
U. Rutkaste arī norādīja, ka iekšzemē aug patērētāju un investoru piesardzība, kura "atnākusi" ar eksportu. "To rāda arī Latvijas (gan kapitāla preču, gan starppatēriņa preču - izejvielas ražotājiem) importa dati un tā pieaugums gada nogalē atrodas negatīvā teritorijā," tā U. Rutkaste.
Viņš atzīst, ka investīciju tempi krīt, mazinoties gan privāto, gan valdības investīcijām. "Valdības investīcijas saistītas ar Eiropas Savienības struktūrfondiem un, to tempiem pieaugot, arī tika novērti strauji izaugsmes tempi un tagad sagaidot šīs naudas plūsmas mazināšanos būs arī ietekme uz ekonomikas izaugsmi," tā U. Rutkaste.
Savukārt privātie, nezinot kā nākotnē attīstīses pasūtījumi, ir piesardzīgi attiecībā uz investīcijām. Protams, ir nozares, kurās ir salīdzinoši augsta iekārtu noslodze. Tika secināts, ka šo procesu ietekmējot arī pēdējo gadu vājā kreditēšana, jo uzņēmumu kreditēšanas pieauguma tempi pērnā gada nogalē ir sabremzējušies un arī procentlikmes ir pieaugušas, kam iemesls ir pārmaiņas banku sektorā, ir liela neziņa un bankas cenšas izvairīties no riskiem.
Kreditēšanas jautājumi
"Daudzām bankām ekspozīcija uz nekustamo īpašumu tirgu jau ir sasniegta (noteikts procentos no kredītportfeļa), bet citos sektoros pieprasījums un arī izaugsmes iespēju ātrums ir salīdzinoši neliels un tādējādi kredītportfelis neaug tā kā vēlētos," atbildēja M. Kazāks. Lai veicinātu kreditēšanas izaugsmi, ir nepieciešams, lai augtu pārējie sektori, kas nav saistīti ar nekustamo īpašumu, bet pēc tam ļautu audzēt nekustamo īpašumu segmentu.
"Bankām riska apetīte Latvijā ir samazinājusies, tāpēc, ka tās neredz iespēju pelnīt Latvijā, vai tāpēc, ka Latvja kā risks ir pieaugusi banku investoru portfeļos," taujāja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars.
Uz ko U. Rutkaste norādīja, ka tumšā telpā pārvietosieties lēnāk, nekā gaišā. Brīdī, kad notiek pārmaiņas, loģiska ir nogaidīšana. Interesanti, ka Baltijas valstu vidu kreditēšanas tendences ir atšķirīgas, Latvijā ir izteikta kreditēšana bankās, taču tā vairs nav citviet Eiropā un tāpēc arī aizdevumu avoti būtu jādiversificē.
Uzmanība tika pievērsta arī faktam, ka kredītu procentilkmes Latvijā joprojām ir starp augstākajām eiro zonas valstīs.
Proti, mājsaimniecībām kredītu likmes mājokļu iegādei 2019. gada novembrī bija trešās (aiz Īrijas un Grieķijas) augstākās un bija teju tris reizes augstākas nekā Somijā. Arī kredītu likmes uzņēmumiem 2019. gada novembrī bija ceturtās (aiz Maltas, Īrijas un Grieķijas) augstākās un vairāk nekā trīs reizes lielākas nekā Nīderlandē. Dažādu strukturālu iemeslu (piemēram, AML, likuma varas, iepriekšējās krīzes, ēnu ekonomikas apmēra, uzņēmumu kapitāla bagātības (cik biezi tauki iespējamās krīzes izdzīvošana)) dēļ Baltijas valstis kredītprocentu likmēs tiek cenotas dārgāk (Latvija visdārgāk).
Inflācijas lieta
"Eiropas Centrālās bankas mandāts ir inflācija (atšķirībā no ASV, kur Federālo rezervju sistēmai ir divi mandāti - cenu stabilitāte un bezdarba samazināšana), bet zem 2%, pēdējo 10 gadu laikā pamatinflācija ir gaužam tālu no šī rādītāja un jautājums ir, vai tā ir pārejoša vai paliekoša parādība," skaidroja M. Kazāks.
Viņš atzina, ka šā gada laikā tiks veikta stratēģijas izvērtēšana -- kāds ir mērķis, vai tas tiek precīzi mērīts, vai tas ir simetrisks vai asimetrisks, un ar kādiem instrumentiem to varētu sasniegt. "Eiro zonas monetāro politiku veido visai eiro zonai kopumā, tā netiek veidota kādai vienai atsevišķai valstij un tāpēc arī intereses ir ļoti dažādas," skaidroja M. Kazāks.
Piemēram, Francijā kreditēšana aug ļoti strauji un ir bažas pat par to, ka šis temps ir pārāk straujš, bet Itālijā visi vēlētos redzēt kreditēšanas pieaugumu. "Tas nozīmē, ka tikai ar monetāro politiku vien visas problēmas nevar atrisināt, kaut arī ECB noteiktā depozīta procentlikme ir negatīvas 0,5%, (lai veicinātu ekonomiku), un ir vajadzīgi citi instrumenti - fiskālie (tērē vairāk). Latvijas gadījumā šis laiks nav tāds, kad var veidot pārpalikumu budžetā (ekonomika jābalsta), jautājums ir tikai kā tērē naudu," skaidroja M. Kazāks.
Viņš norādīja, ka svarīgs jautājums - kā ekonomika spēj "paņemt" iepludināto naudu -- noēšanai vai nākotnes izaugsmei. "Lai arī ECB mērķis ir inflācija, tomēr skatās arī uz finanšu stabilitāti, kas notiek darba tirgū," tā M. Kazāks. Lai arī nereti ir jautājums, kas tā par cenu stabilitāti, ja inflācija ir 2% līmenī, tomēr, pēc Latvijas Bankas prezidenta sacītā cenu stabilitāte nav nulle, jo ekonomikai augot, cenas mainās (vienos aug, citos sarūk) dažādās preču un pakalpojumu grupās.
"Ja cenu stabilitāte būtu nulle, tad, ja vienā sektorā cenas pieaug, tad citā tām būtu jāsarūk, vēl jo vairāk, ja cenu samazināšana ir ļoti grūts process," tā M. Kazāks. Viņš atgādināja, ka cenu samzināšanās spirāle raisa deflācijas riskus, kas ekonomiku iedzen recesijā. "Arī iedzīvotāju un uzņēmēju gaidas saistībā ar inflāciju atspoguļojas to rīcībā," norāda M. Kazāks. Vienlaikus dati rāda, ka iedzīvotāji un uzņēmēji gada nākotnes inflāciju gaida ļoti zemu (0- 1,5%) un tas var spiest uz cenu samazināšanu, ja vairākums gaidītu inflāciju tuvu 2%, tad vairums biznesu cenas varētu nesamazināt vai pat nedaudz paaugstināt.
Divas pārbaudes
Nozīmīgu pienesumu sniegusi kvantitatīvā mīkstināšana, kā rezultātā valdībām aizņemšanās izmaksas ir būtiski mazinājušās un veidot deficītu pašreizējā brīdī ir lētāk (tas gan nenozīmē, ka uzreiz jāveido deficīts). "Monetārā politika eiro zonā ir ļoti stimulējoša un tāda tā arī saglabāsies," uzsvēra M. Kazāks. Naudas apjoms, kas iepumpēts tirgos ir milzīgs apjoms un jo vairāk naudas, jo tās naudas cena ir zemāka, kas savukārt ļauj tērēt un investēt vairāk.
"Sākums kvantitatīvai mīkstināšanai visiem bija vienāds, bet ECB vēsturiski kļūdījās, jo pēc finanšu krīzes 2008.-2009. gadā šķita, ka viss ir pagājis un sāka celt likmes straujāk nekā ASV, tad uzradās Grieķija ar falsificētajiem parāda un budžeta deficīta datiem, kas izraisīja otro vilni un ECB bija spiesta atkal samazināt procentu likmes. Faktiski, ja ASV bija viena, tad eirozonā bija divas krīzes," tā M. Kazāks.
Viņs norādīja, ka ECB ir darījusi vairāk nekā standarta situācijā būtu bijis nepieciešams, jo citi nav darījuši to, kas nepieciešams. "Ekonomika būtu vājāka, ja nebūtu tāda atbalsta, un virknei valstu tas nozīmētu recesiju, vienlaikus pieturot inflāciju, tādējādi palīdzējusi radīt jaunas darba vietas," tā M. Kazāks. Viņš uzsvēra, ka ekonomikai bremzējoties, monetārā politika palīdzēs, bet tikai ar to vien būs par maz, jo būs vajadzīgi gan fiskāli, gan strukturāli instrumenti.
