IT preču un elektronikas vairumtirgotājs ELKO Grupa augot kopš 1993. gada ir pieredzējis visas finanšu krīzes un izmantojis visus pieejamos finansēšanas veidus Latvijā.
Stāstu par uzņēmuma izaugsmi, darbību vērtspapīru tirgū, izmantotiem banku pakalpojumiem un citiem finanšu instrumentiem Dienas Bizness aicināja stāstīt ELKO Grupa direktoru Svenu Dinsdorfu.
Uzņēmums dibināts 1993. gadā. Vai varat īsumā pastāstīt vēsturi, kā tas sākās un kādi bija lielākie izaicinājumi?
Jā, nupat uzņēmumā svinējām 30 gadu jubileju. Pirmsākums ir tipisks garāžas stāsts. Īsumā – Latvijas studenti vienkārši sāka tirgot elektroniku. IT preces bija pieprasītas, un tā sakrita, ka kādam bija kontakti, kādam studijas Vācijā, kādam komunikācijas spējas. Pieprasījums bija tas, kas diktēja uzņēmuma rašanos, un vārds pa vārdam, darījums pēc darījuma, bizness sākās. Skaidrs, ka tirgū bija milzu caurums tajā laikā – IT preču valstī praktiski nebija.
Pirmais nopietnais darījums, par ko īpašnieki atceras vēl šodien un piemin jubilejas reizēs?
Datoru piegāde Latvijas Bankai.
Proti, kopš dibināšanas brīža 1993. gadā uzņēmums strauji attīstījās?
Jā, pirmie gadi bijuši ļoti straujas izaugsmes laiks. Samērā drīz pēc dibināšanas IT preču pārdošana tika realizēta jau Baltijas tirgū.
Kas ir uzņēmuma attīstības dzinulis?
Sākotnēji tas bija tilts starp rietumiem un austrumiem, kas prasīja vērienu un redzējumu. Puiši varēja labi komunicēt ar ražotājiem un varēja sarunāties ar pircējiem austrumos. Tā parādījās Krievijas bizness. Uzņēmumam pievienojās vēl divi partneri. Faktiski tas bija pēc ražotāju ieteikuma. Proti, bija piedāvājums Krievijā izplatīt preces, turklāt norādot uz kungiem, kuri ir spējīgi nodrošināt pārdošanu uz vietas. Svarīgākais, ko uzņēmuma īpašnieki ieguva, bija ražotāju un pircēju uzticība, kas pati par sevi ir attīstības priekšnoteikums un balsts.
Tie uzņēmuma īpašnieki, kas dibināja uzņēmumu, vēl aizvien ir tā īpašnieki?
Jā, visi četri latvieši arī šodien veido akcionāru vairākumu.
Kopš 1993. gadā ir bijis ne mazums tirgus svārstību un krīžu! Kā klājies uzņēmumam?
Katra krīze ir kalpojusi par grūdienu jauniem attīstības virzieniem, pēdējo ieskaitot. Sākt var ar Krievijas krīzi, kas atsaucās Latvijā un kurai sekoja Bankas Baltija krahs. Jau tobrīd kompānija bija spiesta domāt par diversifikāciju. Šo pārdomu rezultāts bija saistītie uzņēmumi Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā un citviet Eiropas valstīs.
Kāds bija sadarbības modelis?
Tika piesaistīti vietējie uzņēmumi ar vietējiem mazākuma akcionāriem konkrētajā uzņēmumā. Caur šo pievienošanās principu bizness turpināja augt. Arī sekojošajās krīzēs uzņēmums turpināja izaugsmi un nesanīka grūtību priekšā.
Neilgi pirms 2008. gada krīzes par uzņēmuma akcionāriem kļūst divi riska kapitāla fondi, kuru akcijas īpašnieki vēlāk izpērk. Samērā interesants stāsts, varat pastāstīt sīkāk?
Šis darījums sākās 2006. gadā, tieši tad, kad pievienojos uzņēmumam arī es. Investīciju fondi ienāca akcionāru lokā, un tas bija nepieciešams pienesums uzņēmuma attīstībai, savukārt izstājās viņi pakāpeniski, vairāk nekā desmit gadu garumā. Iemesls ir ļoti vienkāršs - visiem šiem riska kapitāla fondiem ir investīciju termiņi, kad nauda ir jāatdod saviem akcionāriem.
Paši esat mēģinājuši biržā emitēt akcijas publiskajā piedāvājumā, tā piesaistot jaunus finanšu līdzekļus? Kādēļ, kā veicās?
Esam to mēģinājuši izdarīt vairākkārt, bet vienmēr ir sakritis tā, ka tuvojas kāda krīze vai ir kādi citi šķēršļi, kas mūs beigās atturēja no akciju publiskās emisijas. Noslēgumā uzņēmums jau bija tiktāl nobriedis un spēcīgs, ka varēja pakāpeniski izpirkt no riska fondiem akcijas un publiskā emisija vairs nebija vajadzīga. Pēdējais mēģinājums startēt akciju publiskajā piedāvājumā bija 2011. gadā, un mēs sev atklājām, ka nespēsim savākt vajadzīgo atsaucību, tādēļ arī pārtraucām šos mēģinājumus līdzekļu piesaistei, un fondu vajadzības tika apmierinātas citādi. Kopumā arī jāteic, ka kotācija biržā jau vēl nenozīmē lielāku likviditāti. Proti, pievienojas kādi mazākuma akcionāri, bet tas negarantē situāciju, ka likviditāte tieši biržai būs gana augsta, kas savukārt garantētu aktīvu tirdzniecību. Tas savukārt ir samērā delikāts process, kas uzņēmumam, izmantojot finanšu starpniekus, būtu jāuztur kondīcijā. Tādēļ secinājums bija, ka ar akcijām publiskajā piedāvājumā viss nav tik vienkārši.
Turpinot runāt par finanšu instrumentiem attīstībai, sakiet, kādiem mērķiem uzņēmumam ir nepieciešami papildu līdzekļi?
Mums tas ir likumsakarīgi, ka, līdzko bizness aug, vajag daudz papildu naudas tieši apgrozāmajiem līdzekļiem. Mēs esam tādi naudas ēdāji. Bilance uzņēmumam ir īsa. Proti, mēs iepērkam preci no ražotāja, saņemot kādas divas nedēļas vai mēnesi rezervē, t.i., pēcapmaksu. Tad preces nāk pie mums. Divas nedēļas, mēnesi, un brīdī, kad tās saņemam, mums jau ir maksājuma termiņš pienācis. Diemžēl, bet preci nepārdod uzreiz pēc saņemšanas. Tas būtu ideālais modelis, ja pircēji sastātos pie noliktavas durvīm un visu tūdaļ nopirktu. Noliktavā prece pavada kādu laiciņu, vidēji mēnesi, līdz tiek pārdota. Ar to viss vēl nav galā, arī klients grib atlikto maksājumu. Īsāk, tas ir cikls, kurš visu laiku ir jāfinansē, un tā ir izplatītāja svarīgākā sūtība - uzturēt preču apriti un, protams, arī to visu finansēt. Proti, līdzko mēs augām, mums vajadzēja vairāk naudas. Jāteic, ka pat finanšu tirgus dalībnieki to vienmēr nav varējuši saprast. Kāpēc mums ir negatīva naudas plūsma? Visi prasa izaugsmi un pozitīvu naudas plūsmu!
Finansējuma piesaistē izmantojat banku kredītus, kredītlīnijas?
Jā, protams. Tas ir pamata finansējums. Pīķis bija tieši pirms lielās krīzes 2008. gadā. Viss lielais apjoms tika finansēts tieši caur mātes uzņēmumu, proti, no Latvijas. Tobrīd mums bija 120 miljonu dolāru kredītlīnija. Mēs līdzekļus arī izmantojām, un tad tirgus sabruka, un mēs naudu devām bankām atpakaļ. Tāds bija pīķa laiks. Šobrīd kreditējas vairāk meitas uzņēmumu dažādās valstīs, bet tāpat bankas ir noteicošais finanšu līdzekļu devējs, un arī mātes uzņēmumam ir sindikāts, kas sastāv no vairākām bankām, un mēs finansējam savu bilanci.
Grupa strādā tikai ar Latvijas bankām? Mums procentlikmes taču augstākas!
Jā, kredītlīniju gadījumā strādājam ar Latvijas bankām. Diemžēl visi mēģinājumi sadarboties šajā laukā ar ārzemju bankām beigušies ne pārāk veiksmīgi. Tur ir divi šķēršļi. Ir jāņem vērā, ka finansēties svešā valstī ir grūtāk, jo sevišķi, ja runa ir par lielu apjomu. Tas rada grūtības, ja neesi tajā valstī iekšā pilnībā. Otra lieta ir – mēs tomēr neesam tik lieli, lai priekš viņiem, piemēram, Šveicē, būtu tik ļoti interesanti. Mēs izmantojam citus instrumentus ārvalstu bankās. Ievērojot, ka mums ir lieli valūtas riski, mēs ārvalstu bankās izmantojam hedging vai riska ierobežošanas instrumentus. Esam izmantojuši arī ar ražotājiem saistītus produktus. Respektīvi, sadarbībā ar ražotāju tiek nodrošināta finansēšana konkrētā bankā. Ražotājs pasaka – ja pērkat mūsu preci, tad finansēt varat šajā bankā. Tās ir specifiskas pārdošanas programmas. Tomēr kredītlīnijas veidā nav izdevies ārvalstu bankās kaut ko panākt, lai arī esam mēģinājuši.
Trīs reizes esat piesaistījuši finansējumu, emitējot obligācijas Latvijā. Varat atklāt pieredzi ar šo instrumentu?
Katru reizi emitējot obligācijas, mums ir bijis arī taktisks apsvērums – parādīt bankām, ka banku finansējumam eksistē alternatīvas. Iespējams, šobrīd tas mainās, bet tad, kad pirmo reizi ar obligācijām piesaistījām naudu, viss finansējums bija no bankām. Banku nauda bija tik lēta! Tomēr tas dod iespēju tām diktēt spēles noteikumus. Parādīt šo obligāciju sviru bija nozīmīgi. Otra nozīme obligāciju emitēšanai ir ārēja. Proti, ir iespēja parādīt, ka esi pietiekami caurspīdīgs uzņēmums, ar atbilstošu korporatīvo pārvaldību. Tā ir gluži kā zīmola vērtības celšana, galvenokārt finanšu sfērā. Proti, kotēšana biržā vairo uzticību uzņēmumam kopumā. Treškārt, protams, ka arī pašai piesaistītajai naudai arī ir nozīme. Tā ir vajadzīga. Saprotams, ka process disciplinē uzņēmumu. Mums gan tas nebija grūti, jo iepriekš bijām gatavojušies publiskam akciju laidienam (IPO). To gan neuzsākām, bet obligāciju emisijas brīdī visi mājasdarbi jau bija paveikti, turklāt izpratne par visu bija diezgan laba.
Ja nemaldos, tad pirmā grupas obligāciju emisija bija vēl pirms 2008. gada krīzes. Tad kopumā tirgus nebija diez ko aktīvs! Bijāt vieni no pirmajiem?
Jā, esam tādi kā celmlauži obligāciju tirgū. Tas bija 2007. gads! Mēs, starp citu, bijām vienīgais parādu vērtspapīru uzņēmums, kurš nedefoltēja 2008. gada krīzē. Apkārt bija ļoti daudz nervozu partneru, arī interesants spiediens no bankām – defoltēt uz vērtspapīriem, jo tie bija mazāk nodrošināti. Tas mums bija diezgan delikāts finanšu dancis krīzes laikā, bet noslēdzām to ar godu.
Arī pandēmijas laikā IT un elektronikas tirgotāji veiksmīgi pastāvēja. Kā veicās jums?
Protams, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tirgotājs nopelna vairāk. Tas bija īslaicīgs zelta mirklis elektronikas un IT produktu pārdošanā, arī visā IT nozarē. Te bija vairāki faktori – loģistikas ķēžu pārrāvumi, kas ierobežoja piegādes iespējas, augošs pieprasījums attālinātā darba dēļ. Tas arī noteica situāciju, kad atsevišķi tirgus segmenti vienkārši uzsprāga, kas savukārt veidoja šo disbalansu starp pieprasījumu un piedāvājumu. Šī ir jebkura izplatīšanas komersanta lielā iespēja nopelnīt, un arī mēs, gluži kā visa nozare, izmantojām šo iespēju.
Laime ir mainīga, un uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā situācija kardināli mainās. Jums liela daļa tirgus bija Krievijā? Kā uzņēmums to pārdzīvoja?
Pēdējais gads mums ir tāda kā spēle aizsardzībā. Par attīstību nav bijis laika domāt. Šobrīd tas mainās! Par Krieviju diezgan ātri pēc pērnā gada 24. februāra kļuva skaidrs, ka no Krievijas tirgus mums ir jāatvadās, jo tur nav iespējams darboties gan tīri ētisku apsvērumu dēļ, gan arī tādēļ, ka lielākā daļa preces ir sankcionēta. Salīdzinoši ātri biznesu Krievijā pārdevām vienam no akcionāriem, kurš tad arī ar to visu cīnās. Savukārt grupai ir svarīgi savākt atlikušās bilances un kapitālu, kas tur ir palicis. Pieņemu, ka šis process aizņems vēl labu laiku. Arī tehniski sadalīt uzņēmumu prasa laiku un pūles. Protams, ka izskatāmies šobrīd kā mazāk efektīvs uzņēmums, jo esam pazaudējuši pusi no apgrozījuma. Tas arī nesa izmaiņas grupas centrālā biroja darbā Latvijā, bija kādam jāaiziet no darba, nācās savilkt jostu.
Gads ir pagājis, pat vairāk...
Gads ir pagājis, un esam jaunā situācijā! Nostabilizējušies un varam gudrot, kā turpināt izaugsmi. Krīzi uztveram kā iespēju!
Kādas ir attīstības ieceres?
Lūkosim pēc iegādēm, lai gan tas neizslēdz iespēju tieši atņemt tirgus daļas konkuretiem. Jāteic, ka šajā postpandēmijas laikā visa IT nozare, ieskaitot preču pārdošanu, ir tādā kā rožainā noskaņojumā, un vērtējumu gaidas ir mazliet sakāpinātas. Proti, pagaidām vēl nav darījumu, kas varētu būt abām pusēm izdevīgi. Tajā pašā laikā industrija konsolidējas, un šis process ir nepārtraukts, tādēļ ir skaidrs, ka iespējas būs. Tostarp ražotāji konsolidē izplatītāju skaitu. Jāpiebilst arī, ka līdz ar aiziešanu no Krievijas mums atbrīvojas gan finanšu resursi, gan ir cilvēku kapacitātes pārpalikums, kas dod iespējas rīkoties.
Vai šobrīd, mainoties bāzes procentu likmēm un visam kļūstot dārgākam, ir kādas izmaiņas finansēšanas rīkos? Kuram rīkam šobrīd dotu priekšroku?
Atbildot praktiski un tieši par mūsu uzņēmumu, tad obligāciju pašreizējais laidiens mums ir līdz 2026. gadam, un šo sadaļu negrasāmies papildināt. Savukārt, ja runājam vispārīgi, tad visi finanšu instrumenti ir kļuvuši dārgāki, turklāt proporcionāli līdzīgā apjomā, tādēļ pašreizējo aizņemšanās politiku nevienam uzņēmumam nav pamata mainīt pēc būtības, tikai jāņem vērā kredītu apkalpošanas izmaksas. Tas, kas ir skaidrs - Latvijas nelielais parādu vērtspapīru tirgus ir spējīgs kaut ko akumulēt. Man ir prieks, ka parādu vērtspapīru tirgus kopumā Latvijā ir audzis, un pieļauju, ka turpinās augt.
Nauda ir, kādi ir izaicinājumi?
Jā, nauda tirgū ir, bet tā ir dārgāka! Tas, uz ko uzņēmumiem būtu vairāk jāfokusējas – kā līdzekļi tiek izmantoti! Mums kā vairumtirgotājam preču aprite un klientu maksāšanas disciplīna ir ārkārtīgi būtiskas lietas, un šobrīd tās ir jāsabalansē. Tas ir mūsu izaicinājums!
Kas, jūsuprāt, ir Latvijas obligāciju tirgus izaugsmes pamatā?
Cilvēku labklājība, turība! Tikai tad, ja uzkrājas kādi liekie līdzekļi, cilvēki var ieguldīt, un labi, ka šāda iespēja cilvēkiem tiek piedāvāta!
VIEDOKLIS
Obligāciju tirgus celmlauža piemērs
Edmunds Antufjevs, Signet Bank Investment Banking pārvaldes vadītājs:
ELKO Grupa ir veiksmīgi izmantojusi kapitāla tirgus sniegto finansējumu obligāciju formā jau 3 reizes – pirmo reizi 2007. gadā, tad 2015. gadā un 2021. gadā. Tas, ka uzņēmums iemantojis labu reputāciju un uzticību no Baltijas investoriem, lielā mērā izriet ne tikai no stabiliem finanšu rādītājiem, bet arī no tā, kā uzņēmums veido ilgtermiņa attiecības ar investoriem.
Pieredze rāda, ka investori par svarīgu faktoru nākotnes investīcijām vērtē emitenta komunikāciju. Nedrīkst arī aizmirst, ka investoriem vienmēr ir iespēja pārdot uzņēmuma vērtspapīrus, kas var radīt negatīvu spiedienu uz vērtspapīru cenu un citu investoru apmierinātību.
Piedāvāju pāris ieteikumus, kas palīdzēs uzturēt kvalitatīvas attiecības ar investoriem un pilnvērtīgi izmantot kapitāla tirgus iespējas ne vienu reizi vien:
Regulāru finanšu pārskatu publicēšana pārskatāmā veidā
Visbiežāk uzņēmumi publicē ceturkšņa operatīvos pārskatus un auditēto gada pārskatu. Šis ir pats svarīgākais dokuments, ko gan esošie, gan jauni investori lasīs, tāpēc atskaitei jābūt pārskatāmai. Slikts tonis ir publicēt pārskatu skanētā veidā, ko nevar nolasīt, un meklēt vajadzīgo informāciju. Ideālais scenārijs ir papildināt finanšu pārskatu ar atjaunotu prezentāciju par uzņēmumu, kas ataino finanšu datus vizuāli pievilcīgā veidā, kā arī sniedz ieskaitu ne-finanšu rezultātos.
Vadības komentārs pie finanšu pārskata
Finanšu rezultātus bieži vien var interpretēt dažādi, tāpēc vadības komentārs, publicējot pārskatus, sniedz iespēju izskaidrot datus un pavērst tos pozitīvā formā, ja tas ir nepieciešams.
Ziņošana par papildu informāciju
Biržas noteikumi atrunā, kāda informācija uzņēmumiem ir jāpublicē – obligātās prasības ir informēt par izmaiņām valdē, padomē, izmaiņas akcionāru struktūrā u.c. Tā ir minimālā programma, kas visiem biržas uzņēmumiem ir jāpublicē. Tomēr investori novērtē, ja uzņēmums dalās arī ar informāciju, kas nav obligātā prasība – piemēram, jauna produkta palaišana, ieeja jaunā tirgū utt. Uzņēmumam tas ir arī papildus PR kanāls, caur kuru izplatīt korporatīvas ziņas.
Korporatīvo ziņu publicēšanas stils
Ja uzņēmumam ir izmaiņas valdes sastāvā, tad var sausi paziņot par iecelto jauno valdes locekli. Labs tonis ir papildināt šīs ziņas ar vecā valdes locekļa aiziešanas iemesliem, jaunā valdes locekļa pieredzi, komentāru no uzņēmuma vadības. Pēc līdzīga principa ir vērts apaudzēt arī obligātās ziņas par finanšu rezultātiem u.c. paziņojumiem.
Investoru zvanu organizēšana
Ne visiem investoriem ir iespēja satikties ar uzņēmuma vadību un uzdot sev interesējošus jautājumus, tāpēc regulārs investoru zvans aptver visu investoru loku, turklāt tas rosina interesi arī jaunu investoru starpā. Zvana laikā visbiežāk uzņēmuma vadība prezentē pēdējos finanšu rādītājus, izstāsta jaunumus uzņēmumā, kā arī atbild uz jautājumiem no investoru puses. Lai arī sagatavošanās investoru zvanam uzņēmuma vadībai prasa laiku, tomēr tas ir efektīvāk nekā individuāli komunicēt ar katru no aktīvajiem investoriem.
Skaidri norādīta kontaktpersona ar investoriem
Obligāciju emitentiem visbiežāk tas ir uzņēmuma finanšu direktors, akciju emitentiem visbiežāk tas ir investoru attiecību vadītājs. Lai arī kāds būtu šī cilvēka amats, investoriem jābūt norādītai kontaktinformācijai ar e-pastu un telefonu, caur ko var sazināties jautājumu gadījumā.
Darbs ar investoriem prasa laiku un resursu, bet, mērķtiecīgi pie tā strādājot, uzņēmums iegūs ilgtermiņa partnerus, kas atbalstīs uzņēmuma izaugsmes plānus arī turpmāk.