Uzņēmējiem ir ambīcijas, tirgus situācija nav slikta, investoriem naudas netrūkst, lieli valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu stimulēt tirgus kapitalizāciju, bet uzņēmējdarbības vides un nodokļu jautājumi pārlieku ietekmē biznesa noskaņojumu kopumā.
Tādi ir ikgadējās Dienas Biznesa trīspusējās diskusijas galvenie secinājumi, kurā piedalījās Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Liene Dubava, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite un Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.
Kas, jūsuprāt, kopš pagājušās vasaras ir būtiski mainījies gada laikā globāli, finanšu tirgos un biznesā kopumā?
Roberts Idelsons: Finanšu tirgos šis gads, globāli raugoties, noteikti ir aizvadīts labi. Lielāko uzņēmumu akciju indeksi ir auguši. Izaugsme sasniedz 20% un vairāk. Ievērojot augošos riskus, ir bijušas arī svārstības. Arī procentu likmes sāk krist, un visā pasaulē kopumā tas nozīmē, ka nauda nedaudz paliek lētāka. Ekonomikā kopumā šobrīd arī nav notikušas lielas izmaiņas, un būtiska recesija nav novērota – ne Eiropā, ne ASV. Kopējā paradigma ir, ka viss ir labi. Turpinām investēt, indeksi aug, aizņēmēju kredītspēja ir laba. Ko nesīs atlikusī gada daļa – redzēsim! Rudens vienmēr ir tāds nenoteiktības laiks.
Kā jūs vērtējat Latvijas ekonomisko izaugsmi šobrīd un tās ietekmi uz Latvijas uzņēmumu lēmumiem startēt Nasdaq biržā?
Andris Bite: Ja skatāmies šī gada griezumā, tad Latvijas uzņēmumiem situācija ir sarežģījusies, jo eksporta tirgi ir kļuvuši vājāki. Skandināvija un Vācija ir nosacītā stagnācijā. Turklāt nauda ir dārga – vienalga kāda. Proti, nav nozīmes, vai skatāmies biržas iespējas vai bankas kredītus, bāzes likmēm ir sava konstanta ietekme. Visbeidzot - investīciju vide ir nemainīgi tramīga. Es negribu teikt, ka kļūst sliktāk, bet arī uzlabojumu nav. Es teiktu, ka uzņēmējiem ir tāds piesardzības periods, kad viņi domā. Neviens īpaši nesteidzas uzņemties jaunas saistības. Tas noteikti nav labi, bet tajā pašā laikā tas ir dabiski. Jā, nauda kļūst lētāka nedaudz, bet joprojām ilgtermiņā tā ir dārga. Pēcpandēmijas superoptimistiskā situācija tirgos ir beigusies. Es te runāju par atsevišķām industrijām, kas saņēma negaidītus bonusus. Tie, kuri ir uzsākuši jaunus projektus, tos noteikti arī pabeigs, bet jauni, domāju, šobrīd lielā skaitā neparādīsies.
Liene Dubava: Es varu vien piekrist. Tirgus ir nogaidošs. Tajā pašā laikā cilvēkiem nauda ir. Vaina nav investoru pusē, bet līdztekus viņi vērtē projektus, kuros ieguldīt, stingri vērtējot garantēto atdevi.
Kā aizvadīts laiks kopš pērnās vasaras? Kas, jūsuprāt, ir būtiskākie finanšu tirgus un uzņēmējdarbības vides notikumi?
Liene Dubava: Vērtējot laiku no pērnās vasaras, būtisku izmaiņu nav. Valdība ir apņēmusies tirgus kapitalizāciju pacelt līdz 9% no IKP. To paziņoja ziemā. Valsts tiešām sāka raudzīties savu uzņēmumu virzienā ar lielu apņēmību. Tomēr, ja skatāmies praktiski, tad bez paziņojumiem par mērķiem vēl nekas īpašs nav noticis. Nacionālās lidsabiedrības airBaltic akciju emisija ir tikai gaidāmais notikums, un skatīsimies, kas tur īsti būs.Tas, kas, manuprāt, ir būtiski – ir parādījušies kapitāla tirgū vairāki pašvaldības uzņēmumi, kas ir daudz gatavāki biržai gan menedžmenta, gan mērķu ziņā, nekā tas bijis līdz šim. Proti, mērķi ir skaidri saistīti ar biznesu. Tie pārsvarā ir Rīgas pašvaldības uzņēmumi, pa kādam arī no reģioniem. Te līdz notikumam vēl ir jautājums, vai pietiks pašvaldībai politiskās gribas izšķirties par lēmumu. Pašvaldības vēlēšanas jau ir drīzumā.
Roberts Idelsons: Runājot tieši par Rīgas pašvaldību, gribu teikt, ka priekšdarbi ir veikti jau ilgstošā laika posmā, ir pieņemti darbā kompetenti cilvēki un uzņēmumi ir gatavi rīkoties. Tieši Rīgas pašvaldības uzņēmumus gribu vien uzteikt, ka viņiem tiešām ir skaidra biznesa domāšana un tie var būt veiksmīgi kapitāla tirgus dalībnieki.
Kā ar banku sektoru? Arī pie kapitāla tirgus sadaļas piederas. Izmaiņas taču ir?
Roberts Idelsons: Izmaiņas ir retorikā. Proti, tā nedaudz ir aizvirzījusies populisma gultnē. Pagājušo gadu pabeidzām ar divu nodokļu ieviešanu, un likās, ka banku sektors jau ir devis atpakaļ sabiedrībai pietiekami daudz caur šiem nodokļu maksājumiem. Bet šogad atjaunojās diskusija par papildu nodokļiem bankām, kura gan, jāatzīst, manuprāt, beidzās pozitīvi – jauna solidaritātes iemaksa nebūs jāveic tām bankām, kas audzē vietējo uzņēmumu un privātpersonu kreditēšanu virs noteiktiem līmeņiem. Gribu uzslavēt Latvijas Bankas, Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un valdības kopējo darbu, pateicoties tam, izdevās nonākt līdz šim pozitīvajam rezultātam.
Ko varat teikt par šī gada labāko obligāciju likmes piedāvājumu – 14,5%? Runa ir par airBaltic obligācijām ar pievilcīgāko kupona likmi pēdējo gadu vēsturē un biržas vēsturē kopumā. Vai tas ir saistāms ar iespējamo kompānijas akciju emisiju? Kopumā viss var beigties labi?
Roberts Idelsons: Ņemot vērā, ka Signet Bank piedalījās obligāciju emisijā un, visticamāk, arī iespējamajā akciju sākotnējā publiskajā piedāvājumā mums varētu būt sava loma, varu sniegt redzējumu uz procesu kopumā. Kompānijai bija jāatrisina samērā sarežģīts uzdevums – vajadzēja atmaksāt 200 miljonu eiro obligāciju emisiju šī gada jūlijā. Viņi mēģināja to darīt pērnā gada oktobrī, bet nesanāca, jo tirgus nebija pārāk labs un arī nosacījumi, kas tika iedoti, netika tirgū akceptēti. To pašu airBaltic mēģināja izdarīt šā gada pavasarī, un tas izdevās. Jā, likme ir augsta, bet tā atspoguļo to riska līmeni, kāds airBaltic ir. Tā ir valsts aviosabiedrība, bet ir vesela virkne Eiropas noteikumu, kas liedz valstij atbalstīt savu uzņēmumu. Kā jau arī redzējām – valsts nevarēja nedz garantēt saistības, ne kādā citādā veidā palīdzēt. Vienīgais, ko varēja – nopirkt daļu obligāciju. Emisija notika uz nosacījumiem, kas kompānijām ar šādiem finanšu rādītājiem starptautiskajā tirgū ir pieejami. Ir ļoti labi, ka airBaltic šī obligāciju emisija izdevās, jo, ja tas nebūtu paveikts, mēs runātu par saistību vai pašas kompānijas restrukturizāciju. No šāda pavērsiena izdevās izvairīties, un nākamais solis ir tikai loģisks. Izejot biržā ar akciju piedāvājumu un veiksmīgi piesaistot kapitālu, būs iespēja daļēji vai pilnībā segt iepriekšējo aizņēmumu un aizņemties jau uz labākiem noteikumiem, nevis par 14,5%. Turklāt stāsts par stratēģisko investoru piedevām ir tāds, ka airBaltic vairs nav kompānija, kas nevienam nav vajadzīga. Tā ir vajadzīga, un es domāju, ka, visu darot pareizi, noslēgums var būt pat ļoti labs. Es domāju, ka pašreizējā publicitāte ap airBaltic ir pārspīlēti negatīva.
Vai ECB likmju samazināšana varētu turpināties, vai tas ietekmēs aktivitāti finanšu tirgū, un kā tas varētu ietekmēt vietējo uzņēmēju investīciju lēmumus? Patlaban eirozonas vidējā inflācija ir noslīdējusi līdz 2,2%, konkrēti, Latvijā zem 1% robežas.
Roberts Idelsons: Nešaubīgi, ka katra likmes samazināšana tieši ietekmē vietējo uzņēmēju izmaksas.
Andris Bite: Ražojošajiem un eksportējošajiem uzņēmumiem ir tādas kā spīles. Proti, no lielajiem tirgiem ir liels spiediens dzēst inflāciju. Līdztekus spiediens palielināt izmaksas ir ne mazāks. Mēs visiem spēkiem to dzēšam – gan darba algās, gan piegādātājos. Gada griezumā tas ir lielākais risks – peļņas maržas rūk fantastiskā tempā. Nav skaidrības, kas tālāk. Izmaksu spiediens turas gan darba algu sadaļā, gan vāja un vidēja līmeņa piegādātāju sadaļā. Izmaksu pieauguma inerce ir, bet šobrīd ar to netiekam galā. Savukārt visi lielie pircēji spiež samazināt cenas. Tas jau stabilizēsies kaut kad, tikai šis periods ir jāiztur.
Algu gada inflācija vēl aizvien turas 8% līdz 9% robežās pēdējos mēnešos.
Andris Bite: Nezinu par banku sektoru, bet ražošanā tas noteikti ātri bremzēsies. Sabiedriskajam sektoram ir būtiska loma algu inflācijā, un mēs veicam sarunas Finanšu ministrijā, lai to nobremzētu. Algu pieauguma bremzēšana ir viens no smagākajiem jautājumiem, jo cilvēkiem ir gaidas, un to var saprast. Preču inflācijas pieaugums sākotnēji pamatīgi pārsniedza algu inflāciju, tomēr, ja turpināsim šādā veidā – zaudēsim konkurētspēju pavisam. Bīstamie piemēri jau parādās – East Metal. Virs 500 darbinieku, bet šobrīd jau gudro par izvākšanos no Latvijas. Arguments, ka mēs ne ar ko vairs neesam labāki par kaimiņzemēm. Ja mēs ātri zaudējam šo pievilcību, tad citu bonusu jau nav. Nodokļu sistēma tomēr mums ir dārgāka, energosistēma arī, un balansu uzņēmumiem atrast ir ļoti grūti.
Kādas ir naudas piedāvājuma cenas, tās pieprasījums? Vai obligāciju kupona likmes vēl var augt, vai arī tām vajadzētu stabilizēties 8% līdz 12% robežās, ja neapspriežam atsevišķus izņēmumus?
Roberts Idelsons: Signet Bank organizēto emisiju gadījumā mēs nevaram teikt, ka būtu notikušas kādas kardinālas izmaiņas. Ir pieprasījums pēc finansējuma, bet nauda nepieciešama nevis tik daudz jauniem projektiem, cik iepriekšējo vai esošo saistību refinansēšanai. Tajā pašā laikā mums kapitāla tirgū ir bijušas arī vairākas jaunas emisijas, kurās uzņēmumi ir piesaistījuši naudu attīstībai, neraugoties uz salīdzinoši lielām procentu likmēm. 8% līdz 10% daļēji nodrošinātām obligācijām ir labs pieprasījums, un arī piedāvājums ir bijis. Atsevišķās nozarēs ir uzņēmēji, kas redz investīciju perspektīvas. Nekustamā īpašuma jomā gada sākumā bija tāda kā sabremzēšanās, bet šobrīd redzam, ka ir pieprasījums pēc attīstības projektiem. Fakts, ka aktivitāte lielāku likmju dēļ ir nedaudz mazāka, bet tā ir.Par kupona likmēm aprēķins ir vienkāršs. Kad bija nulles bāzes likmes obligācijām, likmes bija ap 6% gadā. Šobrīd tas retranslējas 6% plus 3,5% Euribor, tas ir, vidējā kupona likme ir ap 9,5%. Riska prēmiju apjoma ziņā procentu likmes ir bijušas stabilas jau piecus gadus. Latvijā uzņēmumi nav saskārušies ar atmaksas problēmām vai defoltiem, un tirgus ir parādījis savu stabilitāti. Manuprāt, tas ir labs emitentu rādītājs, ka viņi pie šādas likmes spēj kvalitatīvi investēt un atdot naudu.
Kā redzat uzņēmēju noskaņojumu? Vai tas ietekmē lēmumus startēt Nasdaq biržā?
Andris Bite: Runājot ar tiem sabiedriski aktīvajiem uzņēmējiem, kuri kaut ko mēģina mainīt sistēmā, noskaņojums ir negatīvs. Te pamatā nav stāsts par tirgus situāciju. Patiesībā bijis ir vēl daudz sliktāk, un gada griezumā raugoties – normāla situācija, dzīvot var. Ja pirms trīs gadiem bija brīnišķīga situācija, tad šodien ir katastrofa, bet kopumā ir normāli. Jautājums ir par to, ka mēs nedzīvojam nodalīti kaut kādās atsevišķās nozarēs, bet valstī, kur ir kaut kādi noteikumi, atbalsta mehānismi vēlmei investēt, un šajā jomā izmaiņu nav. Cerības līdz ar katru jaunu valdību ir, un katru reizi tiek stāstīts, kā vajadzētu un kā būtu labi, bet iet laiks, un esam turpat, kur sākām. Piemēram, tās pašas darbaspēka nodokļa izmaiņas mēs jau divus gadus muļļājam un nekur uz priekšu netiekam. Šīs nepiepildītās uzņēmēju cerības ar laiku ir radījušas sava veida apātiju. Daļēji tas noteikti ietekmē vēlmi investēt, piesaistīt naudu. Atzīsim, ka vēlme ņemt naudu attīstībai būtu lielāka, ja uzņēmējdarbības vide būtu nedaudz atbalstošāka. Nu, ja justos uzņēmumi vajadzīgi. Šobrīd ir sajūta, ejot ministrijās, ka esam tādi nevēlami ciemiņi.
Liene Dubava: Runājot ar biržas uzņēmumu pārstāvjiem, nav tā, ka būtu tumsa tuneļa galā. Ir gaisma un cerība, ir mērķi. Katram uzņēmumam, protams, individuāli - atkarībā no nozares un investīciju virziena. Eksportētāji, tie, kuri izplešas kaut kur ārpusē – tie ir vairāk optimisma pilni, tiem, kuri vairāk orientējas uz vietējo tirgu, ir grūtāk un līdz ar to optimisma mazāk. Ir jau zināms, ka ekonomika ir cikliska un arī tas, ka pēc grūtākiem laikiem seko labāki. Izmisumam nav pamata, ir jādara tas, ko katrs vislabāk protam, un viss būs!
Andris Bite: Mazliet jāprecizē tas, ko dzirdu no kolēģiem. Ja prasa individuāli, kā pašam iet, tad viss ir labi, bet, ja prasa, kā kopumā, tad viss ir slikti.
Roberts Idelsons: Es gribētu atklāt šīs noskaņas cēloni. Skaidrs, ka ir bijis daudz sliktāk, un no šāda aspekta patlaban situācija šobrīd ir normāla. Tomēr varētu būt daudz labāk. Tā vide, kurā esam, ar visu šo nodokļu sāgu, neizpildītiem solījumiem, dažādiem negaidītiem pārsteigumiem, tā nomāc un uzņēmējam atsit vēlmi darīt. Kopumā šī radītā attieksme atstāj ietekmi uz valsts ekonomikas attīstību. Ja uzņēmēji nav motivēti, ja nejūtas gaidīti, tad veidojas šī sajūta, ka nevajag, kas nereti rezultējas ar bezdarbību, nogaidīšanu.
Kā jūs vērtējat nodokļu reformas piedāvājumu – vai tā veicinās izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, Latvijas uzņēmēju konkurētspējas palielināšanu? Piebildīšu, ka saruna notiek 3. septembrī, kad vēl oficiāli nav konkrētu aprišu, un runājam tieši no šīs prizmas. Lūdzu vispārīgus iespaidus, jo detaļas vēl var mainīties!
Andris Bite: No pirmā piedāvājuma, kas parādījās augusta beigās, nupat nedēļas laikā ir notikušas apmēram astoņas sarunas un četri jauni piedāvājumi. Šodien iešu jau uz otro sanāksmi un teikšu, ka tiek līmēts kopā kaut kāds nodokļu Frankenšteins. Kas īsti notiek praktiski? No mūsu puses bija uzlikti vairāki mērķi. Pirmais – nodokļu sistēmas vienkāršošana. Otrs – konkurētspēja visās algu grupās ar pārējām divām Baltijas valstīm. Proti, nevajag neko mazāk, vajag līdzīgi, vienādi. Pārējie uzstādījumi bija pakārtoti. Šis te Frankenšteins veidojas no politiskajiem kompromisiem, kuriem nav nekā kopīga ar uzņēmējdarbības konkurētspējas veicināšanu. Vienu lietu ņemam ārā, citu liekam iekšā, jo tā kāds ir iedomājies. Jāteic, ka šis ir pirmais gadījums, kad mēs ar arodbiedrībām esam vienojušies. Sociālajiem partneriem ir skaidrs, kāda ir minimālā alga, kāds ir neapliekamais minimums, kāda iezīmējas vidējā alga. Tajā pašā laikā turpinās šis nodokļu izmaiņu lipināšanas process. Pa divām reizēm dienā. Tas noteikti beigsies, bet uzreiz piebildīšu, ka ir politiski noteiktas lietas, kuras nedrīkst aiztikt. Piemēram, PVN nedrīkst mainīt, izdevumu samazināšanu nedrīkst likt iekšā šajā projektā. Līdz ar šiem ierobežojumiem ir grūti realizējamas mūsu prasības, un apnīk jau skandēt vienu un to pašu. Šobrīd ir mērķis tikt līdz nākamajam solim. Noteikti šīs sarunas publicēšanas brīdī būs redzams šī apnicīgā procesa rezultāts. Cīnāmies par to, lai tas nekļūtu par nodokļu paaugstināšanas projektu. Tas rit jau divus gadus. 2. septembrī viss bija gandrīz gatavs, un tad ienāca Progresīvie un pateica, ka vajag mazajām algām vēl vairāk pacelt, un visa aritmētika un rēķināšana sākās no gala.
Valsts uzņēmumu ienākšana kapitāla tirgos, šķiet, notiks! Vai šajā jomā valsts var pārspīlēt? Piemēram, vienlaikus tirgū parādās vairāki valsts uzņēmumu obligāciju piedāvājumi, pieņemsim, ka kopējais pieprasījums sasniedz pārāk lielu skaitli. Vai tas palielinātu kupona likmes? Pieprasījums var būt par lielu?
Roberts Idelsons: Mēs visi zinām, ka Latvijā ir ļoti daudz brīvas naudas. Mēs zinām, cik naudas stāv bankās. Mums vēl ir pensiju plāni ar 8 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka jebkuram kvalitatīvam emitentam, kurš vēlas vietējā tirgū aizņemties līdz 100 miljoniem, nevajadzētu būt satraukumam un ārvalstu tirgos nav ko meklēt. Turklāt likmes būs izdevīgākas nekā tad, ja uzņēmums startēs starptautiskos tirgos ar savu piedāvājumu. Es pieņemu, ka, ja airBaltic vajadzētu vien 100 miljonus, nevis 300, viņi, emitējot obligācijas tikai vietējā tirgū, dabūtu zemāko likmi. Līdzko ir starptautiskais piedāvājums, ir jārēķinās ar nedaudz cita tipa investoriem, kas ir alkatīgāki. Turklāt jebkurš starptautiskais investors, raugoties uz Latviju, riskos ierēķina arī karu. Mēs šeit, Latvijā, to nedarām. Tas a priori vietējā tirgū dod zemāku sagaidāmo kupona likmi obligācijai. Vietējam tirgum ir milzīgs potenciāls, un, lai arī ir parādījušies jauni emitenti, tas vēl pat nav ne tuvu mūsu tirgus finanšu iespējām.
Liene Dubava: Es tikai priecātos piedzīvot brīdi, kad vienlaikus vairāki lieli valsts uzņēmumi parādās biržā. Iespējams, ka drīzumā tas arī notiks un turpmākais gads būs investoriem interesants. Patiesībā ir daudz piemēru, kad piedāvājums ar lielu summu aiziet rūkdams. Ignitis ar 450 miljoniem tāds bija. Viss ir atkarīgs no uzņēmuma piedāvājuma, kas tiek atnests uz biržu. Ja tas ir labs, tad investori nebūs jāskubina.
Daudz tiek spriests par valsts uzņēmumu daļēju kapitalizāciju, pārdodot to akcijas. Neiedziļinoties tajā, kas ir stratēģisks un kas mazāk, kāda, jūsuprāt, būtu pareizā kapitalizācijas daļa? Vai būtu jādod kāda priekšroka Latvijas pilsoņiem, iegādājoties valsts uzņēmumu akcijas? Ja vajadzētu dot priekšroku, vai, jūsuprāt, iedzīvotāju finanšu pratība ir pietiekamā brieduma pakāpē?
Liene Dubava: Klasiski tie ir 20% līdz 25%, kas tiek uzskatīti par pietiekamu, lai uzņēmuma akcijām veidotos normāla tirgus cena. Tas nozīmē, ka pie neliela kapitalizācijas procenta arī to akciju, kas maina savus īpašniekus, būs maz. Valstij un pašvaldībai gan būtu jāvērtē šī kapitalizācijas daļa, izejot no uzņēmuma nozīmes vispār. Mums jau šobrīd ir virkne pašvaldību uzņēmumu, kas strādā brīva tirgus un konkurences apstākļos, konkurē ar privātajiem uzņēmumiem, un nav pamatojuma, kādēļ valstij vai pašvaldībai būtu šādi uzņēmumi jātur savā pārvaldībā. Ja jautājums tiek atbildēts – ir iespējams, ka kapitalizācijas apjoms var būt cits. Runājot par īpašu piedāvājumu Latvijas iedzīvotājiem – tas ir iespējams, bet, manuprāt, tas būtu tuvredzīgs solis. Aritmētika ir vienkārša – uzrunājot vairāk investoru, var piesaistīt vairāk naudas un par labāku cenu. Gan Enefit Green, gan Ignitis gāja ar Baltijas piedāvājumu privātpersonām, savukārt institucionālajiem un profesionālajiem investoriem ģeogrāfija ir ļoti plaša.
Roberts Idelsons: Līdztekus no jau pieminētajiem piemēriem seko, ka piedāvājumā var iestrādāt noteikumu, ka katrs Latvijas iedzīvotājs, kurš piesakās uz noteiktu daudzumu akciju, tās arī saņem. Bieži vien investoru naudas piedāvājums ir daudz lielāks, un ar šādu noteikumu mēs varam garantēt, ka Latvijas iedzīvotāji saņem to, uz ko ir parakstījušies, nevis proporcionāli mazāk. Šādi tiek apmierināts mazo vietējo investoru pieprasījums pilnībā, protams, līdz noteiktai robežai. Savukārt pilnībā norobežot piedāvājumu tikai Latvijas investoriem nebūtu loģiski.
Kā jūs redzat privāto un valsts uzņēmumu līdzāspastāvēšanu? Ko dotu lielāka kapitalizācija?
Andris Bite: Latvijā valsts un pašvaldību uzņēmumu un privātā sektora attiecības vienmēr ir bijušas nedaudz sakāpinātas, un Latvijā tautsaimniecība aizvien vairāk sliecas tāda modernā sociālisma virzienā. Te drīzāk ir jārunā par pašvaldību uzņēmumiem, kur jautājums par godīgu konkurenci ir priekšplānā. Konkurence tiek kropļota visu laiku gan šķērssubsīdijās, gan norakstāmās investīcijās. Primārais mērķis ir panākt, lai konkurence būtu godīga. Mums valstī ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie uzņēmumi, kuriem tiešām ir stratēģiska nozīme un kurus vajadzētu paturēt valsts rokās, bet desmitiem ir to, kurus vajadzētu kapitalizēt. Tā ir nepieciešamība, jo nemākam jau publiski šos uzņēmumus apsaimniekot. Ir, protams, risks, ka no valsts uzņēmuma monopola var ātri tikt pie privāta monopolista, jo tirgus ir mazs. Kā no tā izvairīties, nezinu, bet noteikti ir mehānismi.
Kā redzat Latvijas uzņēmēju ambīcijas gada perspektīvā, teiksim, līdz nākamā gada septembrim? Vai tirgus aktivitāte augs, un, ja tā, tad kas varētu būt galvenie motīvi 2025. gadā?
Andris Bite: Ambīcijas kopš iepriekšējās diskusijas pērn nav mainījušās. Protams, ka uzņēmēji pieradīs pie jaunajiem normālajiem apstākļiem. Tieši runājot par kapitāla tirgus iespējām, domāju, ka vēl aizvien ieteikums ir tas pats – šī lieta ir jāpopularizē, jo ieskriešanās ir ļoti lēna. Pats no sava piemēra varu vien teikt, ka sākotnēji obligācijas neuztvēru nopietni, tad sāku apsvērt, interesēties. Tas aizņēma gadus.Ambīcijas, manuprāt, augs paralēli zināšanām par kapitāla tirgu. Vēl viens aspekts ir kopējais fons – vai tas saka riskēt un nekas traks jau nenotiks, vai arī brīdina, ka labāk nevajag. Tas jau ir uzņēmējdarbības vides jautājums.
Roberts Idelsons: Jau trešo gadu Signet Bank kopā ar partneriem rīko Baltijā lielāko kapitāla tirgus notikumu - konferenci Baltic Capital Markets Conference, un es izmantošu iespēju šo notikumu pareklamēt, jo tas pieder pie finanšu instrumentu popularizēšanas, kas ir viens no Signet Bank darbības mērķiem. Konference notiks 7. novembrī Rīgā, ATTA Center, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka šogad būs vēl vairāk vērtīgas informācijas, pieredzes stāstu un izcilu nozares ekspertu. Savukārt Kapitāla tirgus akadēmija ir vienas dienas bezmaksas izglītojošs pasākums uzņēmējiem ar mērķi vairot zināšanas par kapitāla tirgus instrumentiem, finansējuma iespējām, kā arī sniegt praktiskus pieredzes stāstus un iespēju klātienē satikties ar dažādu nozaru profesionāļiem Šis ir salīdzinoši jauns projekts, aizsākām to pagājušajā gadā. Esam saņēmuši novērtējumu no vietējiem uzņēmējiem, tāpēc šogad devāmies izglītojošos braucienos uz reģioniem – bijām Valmierā, Cēsīs, Liepājā, Jelgavā. Jebkurš uzņēmējs vai uzņēmuma vadītājs, finanšu direktors var pieteikties dalībai šajā akadēmijā Signet Bank mājaslapā!
Liene Dubava: Esmu optimistiska. Pieņemu, ka jau pieminētie valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu veidot nopietnu piedāvājuma sadaļu. Vai šie piedāvājumi gatavību sasniegs tieši nākamgad, garantiju nav. Ceļš uz biržu nav ātrs, viss ir jāsakārto, ir jāpanāk atbilstība. Gada perspektīvā noteikti parādīsies vismaz informācija par to, kurš no valsts vai pašvaldību uzņēmumiem ir ceļā uz biržu. Pieņemu, ka arī obligāciju iespējas tiks izmantotas. Instruments ir saprotams gan investoriem, gan uzņēmējiem, un kustība būs. Sprādzienveida attīstība, visticamāk, nākošgad nenotiks. Arī privātajā sektorā ir vismaz pāris vidēji lieli uzņēmumi, kuri apsver iespējas. Dažus nosaukumus dzirdēsiet jau drīzumā, daži parādīsies nākamajā gadā. Jācer, ka visi plāni realizēsies.
#1/3
Liene Dubava, Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja: Valdība ir apņēmusies tirgus kapitalizāciju pacelt līdz 9% no IKP. To paziņoja ziemā. Valsts tiešām sāka raudzīties savu uzņēmumu virzienā ar lielu apņēmību.
#2/3
Roberts Idelsons, Signet Bank valdes priekšsēdētājs:
Mēs visi zinām, ka Latvijā ir ļoti daudz brīvas naudas. Mēs zinām, cik naudas stāv bankās. Mums vēl ir pensiju plāni ar 8 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka jebkuram kvalitatīvam emitentam, kurš vēlas vietējā tirgū aizņemties līdz 100 miljoniem, nevajadzētu būt satraukumam un ārvalstu tirgos nav ko meklēt.
#3/3
Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents: Investīciju vide ir nemainīgi tramīga. Es negribu teikt, ka kļūst sliktāk, bet arī uzlabojumu nav! Es teiktu, ka uzņēmējiem ir tāds piesardzības periods, kad viņi domā. Neviens īpaši nesteidzas uzņemties jaunas saistības.
