Atklāti jauni korupcijas draudi - ar šādu paziņojumu klajā nācis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Patiesībā jāpiekrīt vien šim birojam ir - Latvijā attiecīgie draudi visu laiku ir pastāvējuši un droši vien būs arī nākotnē, turklāt nonākt pie minētā secinājuma pat ietilpst šīs institūcijas kompetencē.
Taču, saskatot iespējamo noziedzību ik uz soļa, pieļaujot, ka faktiski katrs cilvēks var būt noziedznieks teju jebkurā situācijā, mēs tikai sarežģīsim un sadārdzināsim paši sev dzīvi. Turklāt pilnīgi lieki. Šoreiz runa ir par Ministru kabineta komitejas savulaik akceptētajiem grozījumiem Publisko iepirkumu likumā, paredzot, ka atcelt nepieciešamību piemērot iepirkumu procedūru gadījumos, kad preču vai pakalpojumu vērtība nepārsniedz Ls 92 755 (līdzšinējo Ls 10 000 vietā), bet būvdarbu izmaksas - Ls 200 000.
Tiesa, korupcijas risks tur tiešām pastāv. Pirmkārt, negodprātīgākas amatpersonas visus salīdzinoši mazos pasūtījumus var sadalīt savējiem izpildītājiem, citiem uzņēmējiem nedodot pat teorētisku iespēju tikt pie šprices. Otrkārt, tiek dota iespēja lielāku iepirkumu vieglāk sadalīt vairākos mazos, tādējādi izvairoties no konkursa rīkošanas. Tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka līdzšinējais bezkonkursa iepirkumu slieksnis laika gaitā ir kļuvis neefektīvs.
Vispirms jau nereti vienkārši pieņemt dārgāgo piedāvājumu sanāk lētāk, nekā izdoty naudu rīkojot konkursu, lai uzzinātu, kurš ir lētākais. Tāpat iepirkumu procedūra bieži vien ievelkas tik ilgi, ka cenas tirgū jau kārtējo reizi ir kāpušas, tādējādi radot zināmas problēmas gan pasūtītājiem, gan arī piegādātājiem, jo uzvarējušais piedāvājums vairs neatbilst tirgus situācijai. Jāņem vērā arī dažkārt piekoptā ne īpaši solīdā konkurences cīņa, kad konkursu rezultāti tiek apstrīdēti tikai tāpēc vien, lai čakarētu dzīvi tā uzvarētājam. Ņemot vērā visus minētos aspektus, ir skaidrs, ka līdzšinējās sistēmas saglabāšana ir neizdevīga biznesam un tātad arī valstij kā nodokļu naudas saņēmējai. Tātad tā ir jāmaina.
Savukārt dažādu valsts iestāžu, tostarp KNAB uzdevums ir strādāt, lai novērstu dažādus koruptīvus gadījumus. Balstīt visu uz dažādiem aizliegumiem un ierobežojumiem nenoliedzami ir visvienkāršāk, taču vienlaikus arī neefektīvāk no valsts tautsaimniecības attīstības aspekta.