Daudzās Eiropas valstīs eksistē dažādi gana kolorīti nosacījumi, kā ierobežot ārzemnieku iespējas iegādāties lauksaimniecības zemi, lai gan formāli viņi zemi iegādāties drīkst.
Latvijā jau labu laiku turpina mutuļot diskusijas par to, kā un vai ārzemniekiem būtu jāaizliedz pirkt lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Uzreiz jāpiebilst, ka līdz ar šā gada 1. maiju ir beidzies 10 gadu periods, kurā ES dalībvalstu pilsoņiem vismaz formāli bija liegts Latvijā lauksaimniecības zemi pirkt. Neformāli ārzemnieki zemi Latvijā tāpat pirka – vai nu caur savu SIA vai kopā ar kādu Latvijas pilsoni, līdz ar to pēc Valsts zemes dienesta datiem pašlaik jau 15% Latvijas zemes pieder ārzemniekiem. Viedoklis par zemes pirkšanas ierobežojumiem Latvijas publiskajā telpā zvārojas starp diviem grāvjiem, kur viens ir «brīvais tirgus regulē visu» un otrs – «zeme ir mūsu galvenā nacionālā bagātība, un mēs viņu nevienam nedosim». Objektīva viedokļa formulēšanai ir derīgi paskatīties, kā šo jautājumu risina citās ES valstīs, tostarp tādās, kur brīvais tirgus šī vārda visplašākajā nozīmē ieviests jau krietni sen.
Te nu aina izrādās tāda, ka brīvā zemes tirgus ierobežojumi oficiāli gan pārsvarā nepastāv, taču ir citi resori, kā šo jautājumu regulēt. Piemēram, Rietumvalstī Francijā darbojas nosacījumi, kas sit pušu teju vai katru komunisma vai postkomunisma valsti. Pirmkārt, ir skaidri noteikts optimāls vienas saimniecības lielums. Otrkārt, ir izveidota speciāla akciju sabiedrība ar valsts iestādes funkcijām, kura ar zemes pirm- pirkuma tiesībām regulē zemes tirdzniecību, paredzot pat piespiedu nomas mehānismu neapsaimniekoto lauksaimniecības zemju īpašniekiem. Vācijā formālu zemes iegādes ierobežojumu nav, bet zemi var neļaut pirkt, ja pircējs nav lauksaimnieks vai arī zemes pirkuma cena ir nesamērīga. Te jau parādās gana plašas traktēšanas un līdz ar to darījuma ierobežošanas iespējas, jo kas nosaka, vai cena ir samērīga un pret ko? Austrijā līdzīgi – ES dalībvalstu pilsoņi it kā zemi drīkst brīvi pirkt, bet darījums var tikt atteikts, ja pastāv bažas, ka netiks nodrošināta ilgtspējīga attīstība.
«Ilgtspējīga attīstība» ir arī dažādos Latvijas politikas plānošanas dokumentos nozīmes ziņā tik plaši izbraukāts jēdziens, ka tā precīzi neviens nevar nodefinēt, kas ar to ir jāsaprot. Ungārijā ES valstu pilsonis lauksaimniecības zemi drīkst pirkt ne vairāk par 1 ha un tikai tad, ja viņš var pierādīt, ka ir lauksaimnieks. Un kur tad vēl mūsu brāļu tautas lietuvieši un igauņi, kas zemi Latvijā caur SIA brīvi var pirkt, bet par ierobežojumiem savā pusē viņi gan ir parūpējušies. Lietuvā noteiktais zemes iegādes limits ir 300 ha, Igaunijā limits ir lielāks, bet atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama attiecīga gubernatora atļauja. Tas jau drīzāk izklausās pēc kādas Austrumu zemes, nevis ES dalībvalsts.
Ar to visu es gribu teikt, ka spiediens pašlaik pēc risinājuma zemes iegādes jautājumā ir ļoti liels, kam piparus pieber arī vēlēšanu tuvums. Tomēr pirms pieņemt kaut kādus radikālus lēmumus, ir vērts visus priekšlikumus izvērtēt vēsu galvu, paralēli meklējot risinājumus arī pagaidām vēl neatbildētajiem jautājumiem. Piemēram, pašlaik nav skaidrs, kā ar ierosinātajiem 2000 ha ierobežojumiem vienam īpašniekam risinās to zemes īpašnieku jautājumu, kuriem jau pašlaik pieder lielākas platības? Pat ja būtu spēkā kaut kādi ierobežojumi zemes iegādē, kurš teicis, ka liels zemes īpašnieks nevar savu uzņēmumu sadalīt 25 meitasuzņēmumos un tirgot nevis zemi kā tādu, bet gan sava uzņēmuma kapitāldaļas? Ko darīt ar jau pašlaik ārzemniekiem ieķīlātajām zemēm, pat ja tās īpašnieks pagaidām vismaz formāli ir vietējais zemnieks? Un, visbeidzot, vai ieviešot visstingrākos ierobežojumus ārzemniekiem zemes iegādē, mēs saknē nenocirtīsim arī jebkuru investīciju perspektīvu Latvijā, par industrializācijas sapni pat nerunājot?
