Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Tā kā noteikumos ir paredzēts, ka projektiem, kuri šo atbalstu būs saņēmuši, tas tiks saglabāts vismaz 10 gadus, un arī pēc tam tie tiek atbalstīti, tad sanāk, ka realizējot šādu MK noteikumos paredzētu biznesa ieceri, sabiedrībai par to nāktos samaksāt vismaz pāris miljardus LVL.

Neskatoties uz to, ka publiski tiek atzīts- atbalsts AER ir pārmērīgi liels un tas būtu jāmaina, šī gada septembra pēdējās dienās, īsi pirms vēlēšanām, tiek izsludināts kārtējais konkurss uz šī dāsnā AER atbalsta iepirkuma kvotām.

Nebūtu jau žēl to samaksāt, ja jau reiz ir tāda vajadzība . Tikai žēl, ka tā arī neviens nav spējis atbildēt, kādēļ īsti mums tas ir vajadzīgs?

Ir tikai vispārīgas frāzes, daudzkārt izteiktie apgalvojumi (piemēram, piesaucot Latvijas enerģētisko neatkarību), kurus atkārtojot atkal un atkal, tādejādi tie jau ir ieguvuši patiesas aksiomas statusu un neprasa pierādījumus.

Patiesībā visa mūsu enerģētikas nākotnes virzība lielāko tiesu turas uz izveidotiem mītiem un pieņēmumiem nevis uz pamatotiem argumentiem.

Līdz ar to pieņemtie lēmumi šajā jomā, lielā mērā ir veidoti nevis uz racionāliem pamatiem, bet gan uz emocijām un ideoloģiskiem apsvērumiem, kuriem tad tiek piemeklēts klāt 'racionāls' un sabiedrībai akceptējams pamatojums, un tādā veidā tiek panākta tā tālāka virzība.

Uzskatāms piemērs šeit ir situācija Latvijā ar AER izmantošanu- tas ļoti līdzinās tam, kā savulaik visai mūsu sabiedrībai tika likts celt komunismu: ar skaistu cēlu ideju piesedzot pavisam kaut ko citu. Tāpat, kā tas bija ar komunisma celtniecību, cilvēku apziņā mērķtiecīgi tiek iepotēta ideja, kura pati par sevi kļūst par jēgpilnu mērķi, kas sasniedzams ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, ignorējot patiesās vajadzības (komunismā- sabiedrības labklājību, enerģētikā- drošu un efektīvu energoapgādi tautsaimniecībai).

Kādēļ tas ir sabiedrībai vajadzīgs? Racionāli izsverami argumenti un pamatojums tiek atstāts novārtā (tiek akcentēti tikai atsevišķi aspekti, uz kuriem sabiedrībai uzķerties) - sabiedrības apziņā vienkārši tiek ‘iepotēts’, cik tas būs labi, cik noderīgi, cik vajadzīgi. Un, protams, paralēli tam- lai būtu papildus motivācija, ka ir ļaunums (komunismam - agresīvais imperiālisms, tagad- enerģētiskā atkarība no Krievijas), kurš mums uzglūn, un ar kuru mums ir jācīnās un jāuzvar, savādāk tas uzvarēs, pakļaus un iznīcinās mūs.

Tāpat kā komunisms- šī ideja tiek pasniegta kā kopējs labums, kurš tāpat kā komunisms, mums jāceļ visiem - kopīgiem spēkiem, un tāpat kā toreiz- lielākais labums no tā reāli tiek tikai ļoti nelielai sabiedrības daļai. Pārējiem toties paliek gandarījums par ideju, un iespēja veltīt sevi tai - atšķirība tikai tāda, ka toreiz tā ideja bija sarkana, tagad tā tiek krāsota zaļa, lai gan patiesībā, tādā veidā kā tā tiek mums tagad realizēta, no zaļuma tajā ir visai maz, lai cik karstasinīgi un skaisti mums to visu pasniegtu, tāda diemžēl ir realitāte. Un kaut kur jau mēs paši to sākam beidzot redzēt un saprast.

Tas gan nenozīmē, ka šai idejai nav racionāla pamata, un ka tā nesatur tās vērtības, ar kuru palīdzību tā tiek pārdota sabiedrībai. Šai idejai ir nākotnes potenciāls. Tikai to ir pareizi jāizmanto. Runa ir par izvēlēto realizācijas mehānismu. Un par tā samērojamību ar mūsu iespējām.

Pirmais mīts uz ko tiek balstīta mūsu enerģētikas nākotne- tas, kas ir labs un vajadzīgs Eiropai, tāpat būs arī Latvijai.

Tas ir spēcīgs līdzeklis- Eiropas direktīvas mums tagad kalpo kā savu laiku Ļeņina raksti, pēc kuriem bija jādzīvo un jāvadās.

Protams, zināma korelācija starp Latvijas un Eiropas interesēm ir. Tomēr, ne viss būtu jāpārņem priekš sevis kā aksioma izpildei, kā esam to centīgi darījuši līdz šim. Reti centīgi. Burtiski kā buramvārdus pie sevis skaitot Eiropas dotās nostādnes, lai galu galā kā apmāti mestos tās pildīt, paši īsti nespējot argumentēt savas izvēles pamatotību, atbilstību savām interesēm, nemaz nerunājot par šādas rīcības seku izvērtējumu- vienkārši vajag, tāpēc ka Eiropa dara tāpat...

Un ko tad dara Eiropa?

Ja paskatāmies visas Eiropas kontekstā, tad realizējamajai AER politikai priekš Eiropas ir racionāls pamats: enerģētika, tas ir liels bizness, kuram turklāt ir nozīmīga ietekme uz visas tautsaimniecības attīstību. Tā kā Eiropai pašai nav tai nepieciešamo energoresursu, tas padara to zināmā mērā atkarīgu no tā kādas tai ir attiecības ar energoresursu piegādātājiem (Krievijas un arābu valstīm), kas nozīmē, ka Eiropas biznesa intereses (lasi- lielo korporāciju intereses) nevar tikt brīvi realizētas šo valstu tirgos un citur šo valstu interešu jomās - Eiropas biznesam ir visnotaļ ar tām jārēķinās, jo savādāk tām var sāpīgi iesist pretī. Tas no vienas puses. No otras puses- Eiropas bizness zaudē lielas iespējas, atļaujot citiem energoresursu piegādātājiem pelnīt Eiropas tirgos.

Tādēļ AER politikai Eiropas kontekstā ir racionāls pamatojums- tā risina šos Eiropas biznesam tik nozīmīgos ģeopolitiskos jautājumus (un kādi no tiem ir aktuāli mums?!) un rada tam jaunas, nozīmīgas biznesa iespējas pašā Eiropā.

Piemēram, tikai UK vien, lai realizētu uzstādītos AER mērķus līdz 2020 gadam, ir nepieciešamība veikt apmēram 200 miljardus GBP lielas investīcijas. Tas ir, vidēji apmēram veselu miljardu katru mēnesi ir jāiepludina savā tautsaimniecībā. Un tās ir rentablas investīcijas, kuras pateicoties AER politikas nostādnēm tiks atgūtas ar visnotaļ augstu varbūtību. Tādejādi tiek radītas nozīmīgas jaunas biznesa iespējas, ne tikai iespēja labi nopelnīt, bet arī tiek veicināta daudzu tādu tautsaimniecības nozaru attīstība (ne tikai enerģētikas), kuras ir saistītas ar šo AER politikas realizāciju.

Tas kā tiek realizēta AER izmantošana Eiropā principiāli atšķiras no tā, kā tas tiek realizēts Latvijā.

Mēs redzam un salīdzinām sevi ar Eiropu tikai gala cipariņos (cik liela daļa AER ir mūsu energoresursu bilancē), un lepojamies par to, cik labi mums tie izskatās uz Eiropas fona, un tiecamies tikai pēc to izpildes, īpaši nerūpējoties par to realizācijas mehānismu ( mums galvenais ir kaut ko nopirkt un uzstādīt), uzskatot, ka tas arī ir tas ko Eiropa dara- galvenais lai būtu sasniegti šie vajadzīgie (kam?!) cipariņi. (Tikai nez kāpēc bagātās Eiropas valstis nu nemaz neraujas līderos ar šiem cipariņiem...)

Savukārt, Eiropas pieeja ir ar AER politiku realizēt savus ģeopolitiskos un ekonomiskos mērķus, šī procesa rezultātā maksimāli izmantojot savas tautsaimniecības iespējas, lai jaunradāmās vērtības(iekārtas, tehnoloģijas, aprīkojums, uc.) kuras būs nepieciešamas izvēlētās AER politikas īstenošanai, tiktu radītas pēc iespējas vairāk pašā Eiropā, un vēl arī rastu iespēju pārdot tās citiem - lai tas būtu Eiropas bizness, kas no tā pelnītu, tādejādi radot jaunas darbavietas, un investīciju iespējas un attīstību ne tikai enerģētikas nozarē, bet visās ar šo procesu saistītajās jomās, jo investīcijas enerģētikā jau ir tikai gala posms visā šajā procesā, caur ko tiek atgūti visi līdz tam veiktie ieguldījumi un izdevumi- zinātnē, izglītībā, tehnoloģijās, ražojošajās industrijās un apkalpojošajās nozarēs, kuras nodrošina šo AER politikas realizāciju.

Tās ir kolosālas biznesa un attīstības iespējas, kuras Latvija diemžēl neizmanto, jo Latvija visā šajā procesā ir izvēlējusies ņemt aktīvu dalību tikai pašā gala posmā (vienkārši apmaksāt to visu), tādejādi kļūstot par vienu no čaklākajiem labuma pienesējiem Eiropas biznesam, jo paši gandrīz neko šajā procesā neradām, bet visu ņemam gatavu (jo tā ātrāk var tikt pie 'vajadzīgā' rezultāta)- pērkam no Eiropas, parasti arī finansējot to ar Eiropas banku sniegtajiem kredītiem un uzņemoties uz sevis ilgtermiņa saistības, lai visu šo procesu Eiropai apmaksātu.

Par to Eiropa mums, protams, atzinīgi uzsit pa plecu, aicina vēl pārskatīt savus izpildes plānus un liek tā turpināt- un tas arī ir tas, kas tiek pasniegts kā mūsu ‘energopolitikas’ galvenais mērķis, kurš mums visiem spēkiem ir jāsasniedz!

Tiem, kuriem ir sanācis savulaik piedalīties komunisma celtniecībā, šeit vajadzētu rasties '‘deja Vu’ sajūtai...

Patiesībā, Latvija līdzinās mazam sivēntiņam, kurš izvēlējies braši rikšot līdz ar lielo rukšu baru uz kāroto aizgaldu, bet ar savu mazo šņukuriņu līdz silei aizsniegt nespēj(vai nevīžo?), taču ir uzņēmies uz sevis visbrašākās saistības bekona sagādē(AER izmantošanā).

Ir naivi uzskatīt, ka kāds par mums parūpēsies, atliek tikai izvēlēties pareizo baru un rikšot tam līdzi.

Tas ir vēl viens mīts, ko mēs izmantojam 'savas' energopolitikas veidošanā - par labajiem un gudrajiem onkuļiem Rietumos un par sliktajiem un nesaprātīgajiem onkuļiem Austrumos.It kā nesaprazdami to, ka biznesa principi un likumi ir visur vieni un tie paši. Austrumi vai Rietumi- spēle notiek pēc vieniem likumiem, atšķiras tikai rafinētības pakāpe, ar kuru tie tiek realizēti. Tāpēc, lai arī kurā virzienā mēs dotos, saprātīgi būtu rēķināties ar tiem un izmantot tos savās interesēs, savādāk izmantos tikai mūs.

Idealizēt vai demonizēt un dalīt labajos un sliktajos ir naivi (ar ko nodarbojamies mēs ) - ir vienkārši intereses, kuras tiek realizētas. Un vai nu mēs apzināmies un cenšamies realizēt savējās, vai arī kļūstam par citu interešu sastāvdaļu.

Tā ir bērnišķīgi naiva pieeja – meklēt ‘labo onkuli’, kuram varētu pieķerties pie rokas un paklausīgi iet tam līdzi, cerot, ka tas parūpēsies par mums, un mums pašiem domāt ne par ko nevajadzēs- bet tieši tā mēs veidojam savu energopolitiku (kuras patiesībā mums nemaz nav)!

Lai arī no kurienes būtu ‘onkulis’, tas, pirmkārt, domās par to, kā apmierināt savas intereses- kas arī ar mums tiek darīts, jo paši par savām interesēm nedomājam, tikai paklausīgi klausāmies, ko mums iestāsta ‘labie onkuļi’, bet tas ir simtu miljardu bizness, kurš vienkārši lobē savas intereses- tādā mērogā un tādā līmenī, kādu mums grūti ir pat apjaust, turklāt tik izsmalcināti un rafinēti ietekmējot arī mūsu apjaušanas spējas un domāšanu, ka mums šķiet, ka tas viss tieši tā arī mums ir nepieciešams un mēs paši to visu tieši tā arī vēlamies!...

Šī lobija iespējās ir izmantot savās interesēs visu iespējamo-masu medijus, politiķus, Eiropas administratīvo aparātu, zinātniekus, sabiedrībā atpazīstamas personības un sabiedrības viedokļu veidotājus, utt.

Lai vismaz apmēram varētu nojaust, cik jaudīgi darbojas tāds lobijs, ja aiz tā stāv iespējas labi nopelnīt, mēs varam to redzēt aplūkojot līdzīgus procesus paši savās mājās- tikai mērogi un iespējas šādam lobijam ir tūkstošiem reižu lielāki! Līdz ar to arī rezultāts. Un to mēs uzskatāmi varam redzēt.

Pašlaik izskatās, ka visi mūsu centieni enerģētikā ir vērsti tikai uz to, lai izpildītu kaut kādus mums uzliktus cipariņus (40% AER 2020. Gadā )- un tā arī ir ‘mūsu energopolitika', kuru sasvīdušām mugurām cenšamies īstenot!...

Varbūt tomēr beidzot ir vērts padomāt pašiem ar savu galvu, par savām interesēm un iespējām, kuras mums ir? Nevis pieņemt citu sagatavotas shēmas ar mums jau gataviem risinājumiem.

Ja aplūkojam Latvijas iespējas AER izmantošanā, tad viennozīmīgi šeit ir jomas, kurās Latvijai ir potenciāls, kurš noteikti būtu jāizmanto, tāpat, kā ir jomas, kurās censties izmantot šo potenciālu pašlaik būtu pārsteidzīgi.

Tāpēc ļoti svarīgi būtu izveidot atbilstošu AER izmantošanas politiku (kurai vajadzētu būt kopējās energopolitikas sastāvdaļai), ņemot vērā Latvijas īpatnības un iespējas, lai optimāli izmantotu Latvijas AER potenciālu tautsaimniecības interesēs - tā izmantošana tiešām var dot spēcīgu attīstības impulsu tautsaimniecībai, bet var kļūt arī par tās kapraci.

Tas, kā pašlaik Latvijā tiek realizēta AER izmantošana liecina, ka Latvijai šādas politikas nav, un mēs vairāk darbojamies kā kaprači paši sev, piesedzot to visu ar skaistiem lozungiem un mītiem, kuri labi kalpo mūsu sirdsmieram līdz brīdim, kamēr būsim ievēlušies pašu izraktajā bedrē, no kuras mums vajadzēs vairākus gadus, lai izrāptos.

Piemēram, lūkojoties no tautsaimniecības interešu viedokļa, nav loģiska pamatojuma, kāpēc Latvijai visvairāk ir jāveicina AER izmantošanu tur, kur tas tautsaimniecībai un sabiedrībai izmaksās visdārgāk, un arī iespējamā atdeve no tā būs vismazākā?

Tas attiecas uz AER izmantošanu elektrības ražošanā.

Pie esošajām energoresursu cenām un AER tehnoloģiju attīstības līmeņa, elektroenerģijas ražošana no AER Latvijā ekonomiski nav konkurētspējīga.

Lai gan AER izmaksas var būt zemākas nekā fosilajiem energoresursiem, galveno izmaksu komponenti elektrības ražošanā no AER pašlaik sastāda investīciju izmaksas dārgajās AER tehnoloģijās, kā rezultātā par elektrību, kas saražota izmantojot AER patērētājam var nākties maksāt pat vairākas reizes dārgāk nekā elektrības tirgus cena.

Tā kā uz doto brīdi Latvija nespēj sevi nodrošināt ar šādām tehnoloģijām, tad šīs dārgās tehnoloģijas mēs iepērkam no citiem, lai vēlāk tās (kopā ar banku kredītu izmaksām) apmaksātu caur augstajiem AER atbalsta tarifiem, kuri nepieciešami tik augsti tāpēc, lai varētu atgūt šīs investīciju izmaksas.

Mums tiek iegalvots, ka to no mums prasa Eiropa, un tāpēc mums tas ir jādara. Tas atkal ir kārtējais mīts.

Patiesībā Eiropa no mums var pieprasīt tikai to, kam mēs paši esam piekrituši, turklāt šajā gadījumā šī Eiropas prasība attiecas uz AER izmantošanu kopējā enerģijas bilancē (nevis tikai elektrības), kuru paši esam uzņēmušies sasniegt līdz 2020.gadam- mums tie ir 40% (Eiropai tas vidēji ir 20%) no kopējā patērētā enerģijas apjoma, bet tas, kā sadalīt šo AER izmantošanu enerģijai siltumam, transportam un elektrībai, ir atkarīgs no mūsu pašu lēmumiem.

Un, ja vēl ņemam vērā to, ka elektroenerģijas īpatsvars no kopējās enerģijas patēriņa Latvijai sastāda tikai apmēram 15%, tad šādi Latvijas centieni ar milzīgām subsīdijām veicinot AER izmantošanu elektrības ražošanā, izskatās pavisam dīvaini, jo, lai kā mēs tagad censtos ražot elektrību no AER, tas dos nenozīmīgu pienesumu Eiropas prasību izpildē, pat, ja visu elektrību saražotu izmantojot AER.

Tādēļ apgalvojums, ka mums ir nepieciešamas dārgas investīcijas elektrības ražošanā, lai izpildītu Eiropas prasības, lielā mērā ir maldinošs un nekorekts.

Lielākais patērētais enerģijas daudzums attiecas uz siltumu - vairāk kā puse no visas patērētās enerģijas ir siltumenerģija, kas ir apmēram četras reizes vairāk nekā elektroenerģija.

Taču šis enerģijas potenciāls, rūpējoties par Eiropas prasību izpildi, nez kāpēc tiek atstāts novārtā, ja salīdzinām ar atbalsta pasākumu kompleksu elektroenerģijas ražošanai.

Kas ir pilnīgi neloģiski un nepamatoti no tautsaimniecības interešu viedokļa:

Pirmkārt, AER izmantošana siltumenerģijas ražošanā ir daudz efektīvāka, nekā elektrības ražošanā. Siltuma ražošana no biomasas, pie esošajām energoresursu cenām, jau ir konkurēt spējīga pat bez valsts atbalsta.

Otrkārt, nepieciešamie kapitālieguldījumi tehnoloģijās ir desmitkārt mazāki, nekā tas ir nepieciešams elektrības ražošanai, lai varētu saražot tādu pašu enerģijas daudzumu.

Treškārt, Latvija ir spējīga pati sevi apgādāt ar nepieciešamajām tehnoloģijām siltumenerģijas ražošanai no AER. Tādejādi veicinot savu tehnoloģiju izmantošanu un attīstīšanu, tiktu panākta iespēja, kad ar saviem maksājumiem par AER enerģiju mēs vairāk stimulētu savas, nevis citu valstu tautsaimniecības attīstību.

Arī infrastruktūras izmaksas, kuras nepieciešamas siltuma enerģijas ražotnei ir nozīmīgi zemākas nekā tās ir nepieciešamas elektroenerģijas ražošanai - un tas arī būtu ievērojams izmaksu ietaupījums sabiedrībai pildot izvirzītos ambiciozos AER izmantošanas mērķus, jo piemēram, lai izveidotu nepieciešamo infrastruktūru paredzētajiem vēja parkiem jūras šelfā, nepieciešamie izdevumi būtu mērāmi ar kārtu simti miljoni latu (kurus ir iecerēts ielikt kopējā elektrības pārvades tarifā).

Tas nozīmē, ja patiešām esošo AER atbalsta pasākumu mērķis būtu izpildīt Eiropas prasības un veicināt AER izmantošanu Latvijas tautsaimniecībai visizdevīgākajā veidā, nevis lobēt atsevišķus dārgus, peļņu nesošus projektus, tad AER resursu izmantošana būtu jāveic pavisam savādāk, nekā tas tiek realizēts pašlaik.

Lai iegūtu sabiedrības atbalstu šādiem dārgiem projektiem, mūs intensīvi baro ar ideju, ka tas ir nepieciešams, lai mūsu elektroapgādes sistēmu padarītu neatkarīgāku un konkurētspējīgāku.

Nav grūti pierādīt, ka tas lielā mērā ir atkal tikai kārtējais mīts, kas tiek izmantots, lai pārdotu sabiedrībai projektus, kuru lietderību un nepieciešamību savādāk nebūtu iespējams pamatot.

Latvijai pieejamie nozīmīgākie AER ir ūdens, biomasa un vējš.

Bez lielajām Daugavas HES visu atlikušo AER projektu pienesums ir tikai nedaudz vairāk kā 2% no Latvijai nepieciešamā elektrības apjoma. Tas ir niecīgs. Un pat, ja tas būtu desmitkārt lielāks, tādā veidā, kā to ir paredzēts panākt tagad- tas nedos vajadzīgo risinājumu tiem izaicinājumiem, kuri Latvijas elektroapgādei ir aktuāli.

Vēsturiski Latvijas energosistēma tika veidota kā daļa no PSRS ziemeļrietumu energosistēmas, kur nepieciešamās bāzes jaudas Latvijai nodrošināja tās kaimiņi- Lietuva, Igaunija un Krievija, savukārt Latvija ar Daugavas HES kaskādi nodrošināja līdzsvaru starp patēriņa un ģenerācijas jaudu svārstībām.

Tādēļ, jau vēsturiski, Latvija ir mantojusi bāzes jaudu deficītu, un Latvijas energosistēmas pamatuzdevums, lai nodrošinātu savas sistēmas drošumu ir parūpēties par sev nepieciešamo bāzes jaudu pieejamību (tas nenozīmē, ka tās visas ir jārada un jātur pie sevis!). Savukārt no tautsaimniecības interešu viedokļa svarīgi ir, lai šie risinājumi būtu pēc iespējas ar zemākām izmaksām. Savukārt AER projektu attīstītājiem interesē attīstīt tādus projektus, ar kuriem var gūt vislielākās peļņas iespējas, un tos interesē tikai saražot elektrību sev visizdevīgākajā veidā un pārdot to par apsolīto atbalsta tarifu, tie nav motivēti uzņemties uz sevis saistības, lai šie projekti tiktu realizēti un darbotos pēc iespējas atbilstošāk Latvijas energosistēmas un sabiedrības interesēm. Un tas ir normāli- tas ir bizness. Šeit normāli nav tas, ka valsts līdz šim nav spējusi piešķirt šai biznesa iniciatīvai tādu ietvaru, lai rezultātā iegūtu risinājumus, kas ir vispieņemamākie Latvijas energoapgādes sistēmai un visai sabiedrībai kopumā.

Rezultātā, līdz šim galvenokārt esam attīstījuši un likuši sabiedrībai apmaksāt projektus, kas Latvijas elektroapgādes izaicinājumu risināšanā vai nu nedod nekādu pienesumu (piemēram: vēja elektrostacijas) vai arī šis pienesums ir niecīgs un ļoti dārgs (piemēram: mazie HES, biogāzes stacijas). Un šo dārdzības nastu mēs pamazām sākam sajust.

Vējš

Patiesībā VES (vēja elektrostacijas) ne tikai nedod vajadzīgo pienesumu no sistēmas viedokļa, bet pat rada vairāk negatīvu papildus slogu sistēmai. Jo VES bāzes režīmā strādāt nespēj, to darbības grafiks vispār nav paredzams, tāpēc, lai nodrošinātu nepieciešamo sistēmas drošumu, atbilstoši uzstādītajām VES jaudām, sistēmai ir nepieciešams turēt (radīt) rezervei vēl papildus jaudas, ar kurām varētu nodrošinātu sistēmas līdzsvaru, neatkarīgi no tā- vējš ir vai nav. Rezultātā, uzstādot VES, svarīgākais Latvijas elektroapgādes izaicinājums - nodrošināties ar nepieciešamajām bāzes jaudām, netiek risināts, pat otrādi- jo sistēmai būs nepieciešamas vēl vairāk rezerves jaudas, un rezultātā jaudu deficīts nevis tiek samazināts, bet gan pieaug.

Diemžēl, attīstot VES izmantošanu mēs atkal pielietojam savu tradicionālo pieeju, kura nedod to labāko rezultātu - kopējam Eiropu un neņemam vērā Latvijas specifiku.

Vēja enerģijas izmantošana Eiropā strauji attīstās. Un atšķirībā no Latvijas tam ir vairāki objektīvi iemesli:

Pirmkārt - vēja enerģijas izmantošana tiek attīstīta tur, kur tai ir krietni labāks potenciāls nekā tas ir Latvijai (tajos Eiropas VES projektos, ar kuriem man ir sanācis iepazīties - pat 'sliktākie' projektam pieņemamie vēja izmantošanas parametri ir bijuši labāki par Latvijas labākajiem iespējamajiem).

Otrkārt- vēja enerģijas izmantošanas areāls Eiropā ir nozīmīgi plašāks, kas ir ļoti svarīgi, jo izvietojot VES plašā teritorijā tiek panākta VES savstarpēja izbalansēšanās (vējš pūš dažādās vietās dažādi), tāpēc izvietojot vairāk VES plašākā teritorijā summāri var panākt stabilākus un prognozējamākus saražotos elektroenerģijas apjomus, kas arī ir nozīmīgs iemesls, kāpēc Eiropā tiek veikta plaša ekspansija vēja enerģijas izmantošanā.

Treškārt- attīstot vēja enerģijas izmantošanu, tiek radītas nozīmīgas biznesa iespējas ražošanai un zinātnes attīstībai. Piemēram Dānijai VES tehnoloģijas jau sastāda 7% no visas valsts eksporta.

Latvijā situācija ir pilnīgi savādāka. Latvijai VES izmantošanas iespējas ir ļoti ierobežotas- gan no sistēmas iespēju viedokļa, gan arī tīri ģeogrāfiski tās visas lielāko tiesu ir koncentrētas nelielā teritorijā- Kurzemes piekrastē. Tas, savukārt nozīmē, ka uzstādītajām VES darbības režīmi būs visnotaļ līdzīgi ( turklāt, ļoti nepastāvīgi un neparedzami,kā to uzskatāmi var redzēt grafikā) un, jo vairāk VES tiks uzstādītas, jo lielāku summāro disbalansu tas radīs sistēmai, un tāpēc jo vairāk rezerves jaudas sistēmai būs nepieciešams, lai saglabātu sistēmas drošumu, bet tie atkal ir papildus izdevumi, nozīmīgi papildus izdevumi, par kuriem parasti tiek noklusēts, kad tiek lēsts par vēja enerģijas reālajām izmaksām patērētājam, kur dāsnais atbalsta tarifs patiesībā ir tikai daļa no visām reālajām vēja enerģijas izmaksām.

Turklāt, tiek noklusēts arī tas, kādā veidā tad tiks nodrošinātas rezerves jaudas šādiem projektiem. Jo reāli jau iespējas to izdarīt ir visai ierobežotas- reālākie risinājumi ir : vai nu uzstādīt papildus tik ļoti nīstās gāzes elektrostacijas (kurām būs jāstrādā ļoti neekonomiskā režīmā, lai nosegtu vēja elektroenerģijas svārstības), vai arī jaudu rezervācija būs jāveic blakus sistēmās, kur tās ir pieejamas- un ņemot vērā notiekošos procesus pārējās Baltijas valstīs ( Lietuvai, sakarā ar Ignalinas AES slēgšanu pašai ir konkurētspējīgu jaudu iztrūkums, bet Igaunija pati grasās realizēt ambiciozus VES projektus (viņiem ir ‘labāks’ vējš), reālākās jaudas rezervēšanas iespējas paliek Krievijā, kas arī nebūs vienkārši dēļ ierobežotajām starpsavienojumu jaudām.

Tādejādi nepārdomāti attīstot VES izmantošanu Latvijā var panākt drīzāk pretējo iecerētajam – padarīt mūsu energosistēmu nedrošāku un atkarīgāku, un viennozīmīgi- dārgāku.

Ir uzskatāmi redzams, ka pie esošajiem iespējamajiem risinājumiem nav pamatoti pašlaik virzīt tālāk apjomīgus vēja enerģijas izmantošanas projektus- gan no ekonomiskās loģikas, gan no sistēmas viedokļa.

Tāpēc esošajā situācijā, no tautsaimniecības interešu viedokļa, pilnīgi nesaprotami ir centieni virzīt tālāk Latvijas energosistēmas izmēriem nesamērīgi milzīgos vēja enerģijas izmantošanas projektus jūras šelfā.

(visas Latvijas patēriņa slodze svārstās 400-1400MW apmērā, bet vienā projektā paredzētā uzstādāmā jauda ir 900MW, kura var neparedzami svārstīties gandrīz visā uzstādītajā jaudas diapazonā, kas ir samērojams ar visas Latvijas patēriņa jaudu(slodzi)! )

Šie projekti ne tikai nebūs spējīgi nodrošināt Latvijai nepieciešamās iztrūkstošās jaudas, ne tikai uzliks saistības iepirkt lielus neprognozējamus dārgas elektroenerģijas apjomus, kas būs papildus slogs visiem Latvijas elektrības patērētājiem, bet arī radīs nozīmīgu papildus slogu visam sistēmas drošumam, un būs nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi Latvijas energoapgādes sistēmā, lai tā spētu šādus projektus asimilēt un saglabātu nepieciešamo drošumu. Tas tiek noklusēts, runājot par šādiem projektiem, un paredzētās atbalsta shēmas šiem projektiem tiek veidotas tādas, ka to patiesais izmaksu līmenis būs grūti nosakāms.

Jaunradāmajā AER likumā tiek paredzēts šos izdevumus pārlikt uz sistēmas operatora pleciem, lai tas būtu jāsedz visiem Latvijas patērētājiem caur pārvades tarifu, nevis jāsedz visas izmaksas pašiem šo projektu attīstītājiem, tādejādio padarot šādu projektu it kā lētāku.

Turklāt jāņem vērā arī tas, ka pašas Latvijas iespējamā līdzdalība šādos jūras VES projektos būs visdrīzāk pilnīgi nekāda, jo Latvijai nav ne šiem projektiem nepieciešamo tehnoloģiju, ne specifiskā aprīkojuma, kas nepieciešams šādu projektu realizācijai un ir ļoti dārgs, ne arī atbilstošas kvalifikācijas un iemaņu, kas nepieciešamas, lai sekmīgi varētu realizēt šādus projektus. Vienīgais, ko Latvija šeit spēj piedāvāt- radīt šāda projekta iespējamību un par to visu kādam samaksāt. Dārgi samaksāt. (tās ir miljardu investīcijas, kas ir nepieciešamas šādu projektu realizācijai, kuras protams būs jāatmaksā), kas nav vajadzīgs ne mūsu tautsaimniecībai, ne sabiedrībai, un ir tikai peļņas iespēja tiem, kas būs saistīti ar šo projektu.

Mazie HES

Situācija ar mazajiem HES no sistēmas drošuma viedokļa ir nedaudz labāka- HES elektroenerģijas izstrādes ir vairāk prognozējamas un vadāmas, tomēr ja ņem vērā īpatnību, ka vislielākā ūdens pietece mazajiem HES ir tad, kad tā ir arī Daugavas HESiem, un mēs esam spiesti iepirkt dārgo mazo HES saražoto elektrību tad, kad pilnībā varam sevi nodrošināt ar elektroenerģiju izmantojot daudz efektīvākas un lētākas ražošanas jaudas, tad reālais labums no mazajām HES ir krietni mazāks, nekā tas tiek pasniegts, un ļoti dārgs. Turklāt jāņem vērā ka šis AER izmantojamais potenciāls(kas pašreiz dod mazāk kā 1% no visas nepieciešamās elektroenerģijas) jau ir gandrīz pilnā mērā apgūts, un tas var dot tikai pavisam nenozīmīgu pieaugumu, ja vien netiek celtas jaunas HES uz Daugavas, kas diez vai ir reāli sagaidāms, vismaz pārredzamā nākotnē.

Biomasa

Latvija ir bagāta ar mežiem un aizaugošiem laukiem. Pagaidām tā ir bagātība, ar kuru mēs apejamies visai nemākulīgi.

Tik tiešām nākotnē šī AER izmantošana varētu dot visnoderīgāko pienesumu Latvijai. Taču realitāte ir tāda, ka pašreiz esošās tehnoloģijas nedod iespēju efektīvi ražot elektroenerģiju izmantojot biomasu- tā sanāk ļoti dārga. Pat tāda bagāta valsts kā Austrija, kas ir viens no Eiropas flagmaņiem biomasas izmantošanā, bija spiesta atteikties no pompozi uzsāktās programmas biomasas izmantošanai elektrības ražošanā, atzīstot, ka pašlaik tas ir pārāk dārgi, labāk to ir izmantot siltuma ražošanai. Un diez vai Latvijai tas varētu būt savādāk.

Arī daudz piesauktais Zviedrijas piemērs nav īsti korekts. Arī Zviedrija biomasu izmanto galvenokārt siltuma ražošanā, turklāt galvenokārt tur, kur tai nav pieejama gāze. Un, ja jau sekot aicinājumam izmantot Zviedriju par piemēru, tad mums vajadzētu atteikties no pārmērīgās veicināšanas izmantot biomasu elektrības ražošanā un virzīt to uz siltuma ražošanu, turklāt darīt to tikai tur, kur nav izveidota atbilstoša infrastruktūra dabasgāzes izmantošanai (tā rīkojas Zviedrija)- tas tiešām būtu visnotaļ racionāli un ekonomiski pamatoti.

Tomēr neskatoties uz to, Latvija joprojām saglabā pārmērīgi dāsno elektrības atbalsta tarifu, tādejādi uzturot lielu ažiotāžu ap šī resursa izmantošanu tieši elektrības ražošanai.

Turklāt, cenšoties plaši ieviest pašlaik vēl tik neefektīvās AER koģenerācijas tehnoloģijas, tiek izniekotas koģenerācijai pieejamās siltumslodzes, kas nepieciešamas elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas režīmā, jo ar esošajām AER tehnoloģijām nepieciešams 4-6 reizes lielākas siltumslodzes, lai saražotu tādu pašu elektrības daudzumu, nekā tas ir vajadzīgs gāzes koģenerācijas stacijai. Tādejādi, ja mums ir nepieciešams radīt pašiem savas elektrības razošanas jaudas, kuras var izmantot kā bāzes jaudas, tad pašlaik izmantojot Latvijas siltumslodzes koģenerācijai no AER, mēs paši sev šeit nozīmīgi to apgriežam un samazinām elektroenerģijas ražošanas iespējas un vēl sadārdzinām tās priekš patērētāja.

Līdz ar to nav jāmeklē nekāda slēpta sazvērestība vai ļaunprātība, kāpēc Latvenergo, uz kura pleciem lielā mērā gulstas atbildība par Latvijas enerģētikas nākotni, saviem TEC projektiem izvēlas tādus risinājumus, kas tik ļoti neapmierina AER un Eiropas biznesa lobijus, jo šajā izvēlē primārais kritērijs ir sistēmas drošība un elektrības tirgū konkurētspējīgs risinājums, nevis tāda projekta radīšana , kur var saražot elektrību izmantojot lielāku atbalstu un nerūpējoties par to, kas būtu izdevīgāk no visas energoapgādes sistēmas viedokļa.

Pašlaik AER izmantošanai Latvijā ir radīti tādi apstākļi, ka elektrību ir izdevīgi ražot pat vispār nerūpējoties par lietderīgu siltuma izmantošanu, kas ir novedis līdz absurdam- pie daudzu tādu projektu attīstības, kuriem vispār nebūtu loģiski pastāvēt, vēl jo vairāk - tos atbalstīt: elektrību tiek paredzēts ražot vispār nerūpējoties par siltuma lietderīgu izmantošanu, jo atbalsts elektrības ražošanai ir tik dāsns, ka siltumu var vispār neizmantot. Šāda situācija būtu steidzami jānovērš.

Līdz ar to pašlaik censties iegalvot sabiedrībai, ka šādā veidā izmantojot AER mēs nodrošinam savu konkurētspēju un neatkarību, tā ir vai nu apzināta sabiedrības maldināšana (ar kādu mērķi?) vai arī bīstams diletantisms, ar ko diemžēl daudziem ļoti patīk nodarboties, un spriežot no sabiedrībai pasniegtā informācijas konteksta- ne jau cēlu mērķu vadītiem.

Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no AER izmantošanas?

Nekādā ziņā tas to nenozīmē! Vienkārši pašlaik, vadoties no reālās situācijas:

Pirmkārt - pagaidām vēl 'nenobriedušās', tādēļ neefektīvās un dārgās tehnoloģijas elektrības ražošanai,

Otrkārt - tautsaimniecības ierobežotās iespējas šādu tehnoloģiju izmantošanu subsidēt

Treškārt - sistēmas ierobežotās iespējas nodrošināt tām optimālus darbības režīmus

Latvijai būtu tikai saprātīgi pagaidām atteikties no šo tehnoloģiju plašākas izmantošanas elektrības ražošanai, un ja vēlamies veicināt AER izmantošanu, tad darīt to tur, kur tas visai sabiedrībai būtu daudz izdevīgāk- siltumenerģijas ražošanai, jo siltumenerģijas ražošana no AER jau pie esošajām AER tehnoloģijām sāk kļūt konkurēt spējīga ar fosilajiem energoresursiem, tātad to ieviešanai nebūtu nepieciešams tik liels atbalsts, un nebūtu tādas papildus nastas patērētājiem un sabiedrībai kopumā, turklāt ar šādām tehnoloģijām Latvija var nodrošināt sevi pati. Tātad, tādejādi mēs vairāk saudzētu un atbalstītu paši savu tautsaimniecību.

Taču nez kāpēc mēs joprojām labāk izvēlamies atbalstīt dārgu, neefektīvu tehnoloģiju izmantošanu, kuras turklāt mums vēl ir jāimportē.

Mums tiek iestāstīts, ka tādejādi mēs veicinām savu tautsaimniecību, radam jaunas darba vietas, tas atkal ir kārtējais mīts!

Uzstādot dārgās, pagaidām vēl visnotaļ neefektīvās tehnoloģijas, mēs ne tikai neveicinām savu tautsaimniecības izaugsmi, bet kaitējam tai, uzliekot papildus maksājumu slogu uz tās pleciem.

Arī tiešo jaunradīto darba vietu skaits pret ieguldītajām investīcijām (kas parasti ir lēšamas miljonos LVL) šādās ražotnēs ir niecīgs- parasti tās ir pāris jaunas darbavietas (ieskaitot sargsuni), kas nepieciešamas, lai pārraudzītu šos tehnoloģiski automatizētos procesus.

Lielākais jaunradīto darba vietu īpatsvars ir saistīts nevis ar pašām AER elektroenerģijas ražotnēm, jo parasti tajās gandrīz viss ir automatizēts, bet gan ar saistītajām nozarēm- piemēram mežsaimniecību vai lauksaimniecību, kur darbaspēks ir nepieciešams, lai sagatavotu enerģijas iegūšanai nepieciešamo izejvielu.

Bet, lai radītu darbavietas šajās nozarēs, tāpēc nepavisam nav nepieciešams samaksāt papildus vairākus miljonus, lai varētu nopirkt dārgās importētās tehnoloģijas un saražotu ļoti dārgo elektroenerģiju, kura pēc tam mums būs visa obligāti jāiepērk - ir jābūt ļoti lielam demagogam vai pavisam atrautam no ekonomiskās realitātes, lai to varētu atļauties nosaukt par saprātīgu nodarbinātības veicināšanu un veiksmīgu mūsu 'ekonomikas sildīšanu'. Ironiski, bet, tad jau sabiedrībai daudz izdevīgāk būtu pašai vienkārši apmaksāt šīs ‘jaunradāmās’ darbavietas, lai tikai ekonomika šādā veidā netiktu ‘sildīta’ un šādas darbavietas šādā veidā netiktu radītas, ja turklāt ir alternatīva kā izdarīt to ar desmitkārt mazākām investīcijām– attīstot siltuma ražošanu no AER, vai ražojot eksportspējīgus AER produktus, tādejādi veicinot vēl citu Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstību un jaunu darba vietu veidošanos, jo visu tam nepieciešamo mēs varam nodrošināt un saražot paši, nevis importēt dārgās, neefektīvās tehnoloģijas elektroenerģijas ražošanai.

Neadekvāta tiek veidota attieksme attiecībā uz iespējām eksportēt AER produktus.

Tas tiek uzskatīts par kaut ko nevēlamu, ja mēs, piemēram, savu šķeldu eksportējām uz Zviedriju.

Kaut kā dīvaini atkal šeit sanāk: šprotes eksportēt ir labi, kokmateriālus eksportēt ir labi, bet eksportēt mazvērtīgo koksni un pelnīt no tā, ka citas valstis ir gatavas piemaksāt par šī AER izmantošanu, un tāpēc maksāt par AER mums izdevīgu cenu un ļaut mums uz to nopelnīt - tas ir slikti?! Tā vietā – mums tiek teikts, ka labāk, lai mēs piemaksājam citiem par to, ka varam izmantot viņu dārgās tehnoloģijas, un labāk neko neeksportējam? -Tā ir gaužām dīvaina un aprobežota, uz siena kaudzes sēdoša suņa, loģika.

Mums tieši vajadzētu vairāk izmantot to, ka turīgās Eiropas valstis pašlaik ir gatavas piemaksāt, lai sekmētu AER izmantošanu, tādejādi radot mums izdevību pelnīt ar AER eksporta iespējām, nevis aizvainoti pieprasīt no mūsu valdības, lai tā rīkotos tāpat kā bagātās Eiropas valstīs - liktu mums pašiem piemaksāt par to. Vai tas nav dīvaini?

Ja jau mums tiešām rūp efektīva savu AER izmantošana, tad uztraukties vajadzētu nevis par to, ka eksportējam citiem savus AER, bet gan veicināt to, lai spētu radīt no saviem AER eksporta produktus ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Un to mēs varam! Taču to nedarām - tā vietā, lai veicinātu mūsu zinātniski- tehniskā potenciāla izmantošanu jaunu vērtīgu produktu radīšanai, Latvijas politika ir- labāk izvēlēties veicināt maksāt miljonus citiem, tādejādi apmaksājot citu valstu zinātnieku izstrādnes.

Šeit, bez pārspīlējuma, ir reāla neizmantota niša " Latvijas Nokia" radīšanai- mums ir resurss ar lielu eksporta potenciālu, pēc kura pieprasījums tikai augs, lepni saukts par mūsu ‘zaļo zeltu’, joprojām paliek trūdot tur, kur tas ir radies- liela tā daļa joprojām paliek neizmantota, jo diemžēl Latvijas uzņēmumi pagaidām ir spējīgi to apsaimniekot un izmantot tikai daļēji, un pagaidām ir spējīgi ražot no tā tikai pavisam primitīvus produktus, lielāko tiesu - šķeldu, kas ir produkts ar salīdzinoši ļoti mazu pievienoto vērtību. Un lūk, šeit būtu nepieciešama un pamatota valsts līdzdalība un atbalsts, lai paceltu to visu kvalitatīvi citā līmenī, lai Latvija spētu šo resursu efektīvi apsaimniekot un spētu sekmīgi attīstīt jaunus produktus ar augstu pievienoto vērtību- valsts līmenī nodefinējot šādu mērķi un konsolidējot tam uzņēmējus, Latvijas zinātniski tehnisko potenciālu un citus nepieciešamos resursus, palīdzētu apzināt pasaules tirgus un progresīvākos risinājumus, un palīdzētu piesaistīt dažādus iespējamos finansējuma avotus (Eiropas fondu finansējumu ieskaitot) , ko ar privāto iniciatīvu vien nav iespējams realizēt, vai arī tas būtu pārāk sarežģīti. Valstij tam būtu jādot impulss un japalīdz tur, kur ir nepieciešama konsolidācija, lai nodrošinātu efektīvus risinājumus.

Tāpat, lietderīgi būtu veicināt savu AER izmantošanas tehnoloģiju izstrādi un nākotnē kļūt arī par šo tehnoloģiju eksportētāju.

Latvijai tas ir reāli izdarāms.

Lūk tā būtu reāla savas ekonomikas sildīšana.

Protams, ir labi, ka ir gatavība apņēmīgi ķerties un uzreiz censties rast vajadzīgos risinājumus, tomēr veidojot šos risinājumus noderētu arī ilgtermiņa redzējums, lai spētu veidot ilgtspējīgus risinājumus

Izskatās, ka ar to mums ir problēmas...

Mēs vēlamies steigšus pieņemt lēmumus, lai uz pašlaik esošo iespēju bāzes veidotu savus risinājumus un maksātu par tiem maksu, kura jau tuvākajā nākotnē būs nesaprātīgi augsta.

Pasaulē tiek intensīvi strādāts pie tehnoloģijām, kas pēc iespējas efektīvāk spētu izmantot AER. Tās strauji attīstās, jo tiek stimulēts milzīgs pieprasījums pēc tām, un nenoliedzami, ka jau tuvākajā nākotnē ir sagaidāmi nozīmīgi tehnoloģiju uzlabojumi, vai pat principiāli jaunas tehnoloģijas. Tas sagaidāms arī citās ar enerģētiku saistītās jomās. Tas būtiski daudz ko izmainīs. Sagaidāmas var būt pat revolucionāras izmaiņas energoresursu izmantošanā. Un tāpēc vien, ļoti grūti par saprātīgu risinājumu būtu uzskatīt centienus veicināt pašlaik steigt iepirkt dārgās importa tehnoloģijas AER izmantošanai, kuras vēl ir tikai savas attīstības pirmssākumos un pēc dažiem gadiem jau būs retro līmenī salīdzinot ar tirgū pieejamajiem risinājumiem, toties mums nāksies tās vēl ilgstoši lietot un dārgi maksāt par tām. Labāk, tad šo naudu, ko esam gatavi par to izdot, būtu ieguldīt reālā savas ekonomikas sildīšanā- lai spētu efektīvāk izmantot savus AER un savu tehnoloģiju radīšanā un uzlabošanā. Vismaz tā kā to cenšas darīt Eiropā.

Tomēr tāda uzstādījuma mūsu ‘energopolitikā’ nav.

Ir tāda sajūta, ka galvenais uzstādījums, kam tiek pakārtoti visi mūsu centieni ir, lai izpildītu mērķus, ko vēlās no mums panākt citi.

Ar tiem mēs arī dzīvojam, par to arī maksājam.

Varbūt tomēr beidzot ir vērts saņemties un padomāt pašiem ar savu galvu par savām interesēm un iespējām, kuras mums ir?

Nevis pieņemt citu sagatavotas shēmas ar mums jau gataviem risinājumiem, turklāt ar tādiem risinājumiem, ko neatļaujās pat bagātākās Eiropas valstis...

Pat bagātākās Eiropas valstis neatļaujas risināt savus energoapgādes uzdevumus tikai ar AER izmantošanu.

Tā nu jau ir vispāratzīta un reālajā dzīvē pierādīta aksioma- lai iegūtu drošu efektīvu ilgtspējīgu risinājumu, tas ir jābalsta uz sabalansētu visu pieejamo energoresursu izmantošanu- gan fosilo, gan AER, gan arī atomenerģijas. Savādāk tas pašlaik nav iespējams. Lai arī kā to kādam gribētos- ignoranta attieksme pret kādu no resursiem nav pieļaujama, vismaz pagaidām, tāda attieksme var ļoti dārgi maksāt un radīt apdraudējumu visai energo sistēmai un tautsaimniecības attīstībai.

Mēs šajā ziņā mētājamies no vienas grāvja malas uz otru- nesamērojami ar savām iespējām, nespējot adekvāti novērtēt to, kas mums jau ir, un to kas būtu jāsasniedz.

Realitāte ir tāda, ka mēs atšķiramies no Eiropas- esošā Latvijas energoapgādes sistēma joprojām lielā mērā ir padomju sistēmas mantojums, tā tika izveidota krietni pirms mēs sākām savu ceļu uz Eiropu, un tai ir sava specifika, un to ignorēt nav saprātīgi.

Tomēr šo specifiku mēs nez kāpēc ne visai ņemam vērā, un cenšamies tiešā veidā piemērot sev Eiropas dotos risinājumus, neizvērtējot savas sistēmas iespējas.

Kas ir tas, ko mēs varētu izmantot kā savus trumpjus šajā spēlē?

Vai tiešām viss ir tik dramatiski un nožēlojami ar mums, kā tas tiek iepotēts mūsu apziņā –un labākais, ko varam izdarīt, ir paklausīgi steberēt pie rokas turp, kurp mūs ved, un mums nav izvēles, jo savādāk būsim pazuduši?

Jā, mums tik tiešām ir liela energoatkarība no sava austrumu kaimiņa. Parasti, kā lielākais bubulis šeit tiek minēts Latvijas atkarība no Krievijas dabasgāzes. Tik tiešām –tā ir 100%. Tik tiešām, drošāk būtu, ja gāzes piegādes varētu diversificēt.

Bet vai tiešām šī atkarība ir tāda, kā tā mums tiek pasniegta?

Vai tiešām esam tā uzsēdināti uz tik piesauktās ‘Krievijas gāzes adatas’, ka tāpēc Krievija var izdarīt ar mums šausmu lietas, ko vien tai iegribās? Un pragmatiska attieksme pret šo energoresursu būtu steigt no tā atteikties?

Bet varbūt to visu tā pasniegt- tas vienkārši kādam ir izdevīgi, jo tādejādi jebkādi pasākumi, kurus varētu izmantot kā alternatīvu dabasgāzei, kļūst attaisnojami, un tos ir pamats īstenot, lai arī ko par to nāktos samaksāt Latvijas sabiedrībai, lai kādu nastu par to nāktos uzlikt Latvijas tautsaimniecībai?

Piemēram, ļoti veiksmīgi sabiedrībā tiek iedzīvināts viedoklis, cik dabasgāze ir neērts, neperspektīvs un 'slikts' enerģijas avots, no kura labāk ir atteikties. Un sabiedrība jau lielā mērā tam ir noticējusi, jo katru gadu mēs tiekam biedēti ar sižetiem, kā draud nosalt Eiropa, tāpēc ka Krievija nav izpildījusi savas saistības pret Eiropu, un, protams, mums kā visdziļāk uz Krievijas gāzes adatas uzsēdinātajiem tas ir vislielākais risks. Bet vaimanāšana par nesamērīgi augstajām Latvijas dabasgāzes cenām nu jau ir kļuvusi par ikdienu.

Taču cik daudz šajos apgalvojumos ir patiesības?

Ja atbildēt īsi- gandrīz nemaz!

Lai cik dīvaini tas neskanētu.

Un tie, kas tiešām kaut ko saprot no enerģētikas, to labi zina, bet uzņemties atspēkot šos apgalvojumus neviens nevēlas, jo tas tiktu pielīdzināts mūsdienu ķecerībai- tas tiktu vērtēts kā Latvijai nevēlamu, bīstamu interešu lobijs, un šāda viedokļa paudējs tiktu degradēts līdz Krievijas interešu aģenta vai nicināma monopolista pakalpiņa statusam, ar tālāk ejošām sekām.

Tāpēc sabiedrībā prevalē vienpusīgi veidots viedoklis, kuru veido tie, kam tas ir izdevīgs, vai arī tie, kas visai maz ko saprot no enerģētikas, vai skatās uz to ļoti šauri, un tādejādi tiek izmantoti kā ērts rupors vajadzīgā viedokļa formēšanai, jo pietiek tikai pasviest faktus sev vajadzīgajā kontekstā, un tie tiek veiksmīgi norīti un pārdoti tālāk sabiedrībai, bez jebkādas plašākas analīzes.

Piemēram, būtu ļoti interesanti uzzināt no šiem 'ekspertiem', kuriem tā patīk uzstāties ar savu viedokli un baidīt sabiedrību ar Krievijas dabasgāzes bubuli, kā tad īsti konkrēti Krievija varētu izmantot šo bubuli? Ko tā varētu vēl izdarīt, no kā mums būtu vēl jābaidās?

Nekad, neviens to nav spējis paskaidrot! Tikai ar bērnu briesmu stāstu cienīgiem biedējošiem apgalvojumiem spēlēt uz sabiedrības emocijām izmantojot jebkuram normālam cilvēkam nozīmīgas vērtības, kuras tas nevēlētos ļaut apdraudēt- neatkarību, patstāvību, ekoloģiju un citas vērtības, kuras, protams, neviens nevēlās pazaudēt, un līdz ar to āķis ir lūpā, un var sākt vilkt visu sev vajadzīgajā virzienā.

Pēdējos desmit gadus mana profesionālā darbība ir cieši saistīta ar Latvijas energoapgādes jautājumiem. Man ir nācies iepazīties ne tikai ar Latvijas, bet arī daudzu citu valstu energoapgādes sistēmām, to organizācijas principiem, studēt pasaules vadošo pieredzi un risinājumusiem šajā jomā, būt vienam no tiem, kuram ir nācies iepazīties ar energoresursu piegādes līgumiem Latvijai, tai skaitā arī GAZPROM dabasgāzes piegādes līgumiem. Uzdrošinos apgalvot, ka pietiekoši labi zinu, kā ir organizēta un strādā Latvijas energoapgādes sistēma. Bet man joprojām nav skaidrs, kā būtu panākams tas, ar ko mūs tā patīk biedēt.

Ir skaidrs, kā to var izdarīt Eiropai- noslēdzi gāzes padevi un gāzes vairs nav. Un Eiropai ir pamats par to uztraukties. Lai gan, ja tomēr vērtējam reālos faktus, nevis savas uzpūstās iedomas, tad jāsecina, ka Krievija nekad, neko tādu nav darījusi pat 'aukstā kara' laikā, un nez kādi varētu būt tie iemesli, kādēļ gan Krievijai tas būtu jādara tagad? (šeit jāatzīmē, ka situācija ar gāzes tranzīta problēmām ir kas pavisam cits, un Latvijai tas nemaz nav aktuāli, jo saņemam gāzi pa tiešo no Krievijas) Un šeit nav runa par Krievijas uzticību vai pienākuma apziņu par uzņemtajām saistībām pret Eiropas sabiedrību. Tas vienkārši ir bizness, lietišķs aprēķins- nepiegādājot gāzi Krievija zaudē peļņas iespējas un tirgu, bet zaudēt savas pozīcijas maksātspējīgajā Eiropas tirgū Krievijai arī ir ļoti neizdevīgi. Taisni otrādi- Krievija vēlētos vēl lielāku līdzdalību, un būt Eiropas tirgū ne tikai energoresursu piegādātājs. Un šīs Krievijas vēlmes nokost kādu kumosiņu no Eiropas biznesa pīrāga kļuva par vienu no iemesliem, ko Eiropas bizness izmantoja, lai uzsāktu aktīvāku AER izmantošanas lobēšanu, kā atbildes gājienu Krievijas centieniem, lai norādītu Krievijai uz tai paredzēto vietu Eiropas tirgū.

Un mēs sevi uzskatam par lieliem malačiem, ka esam ļoti atsaucīgi iesaistījušies šajā cīņā zem AER karoga.

Ir tikai viena svarīga nianse, kura nez kāpēc šeit tiek ignorēta - Latvijas situācija ir principiāli atšķirīga no Eiropas: mēs jau sen paši esam atdevuši Krievijai visu iespējamo no šī pīrāga, par kura sadali cīnās Eiropā, un cenšas Krievijai neko neiedot no tā, savukārt Krievija cenšas parādīt Eiropai, ka tai bez Krievijas neiztikt.

Tad nu iet vaļā lielā spēkošanās ap šī pīrāga sadali.

Bet Latvijai šī sadale jau sen ir notikusi: Krievijas kompānijas jau ir 'Latvijas gāzes' kompānijas akcionāri, turklāt noteicošie. Un te mums nav vairs par ko lauzt šķēpus, lai censtos nosargāt namiņu, kurš vairs nepieder mums. Tāpat kā Krievijai vairs nav ko censties vēl iegūt, jo šis Latvijas pīrāgs jau ir atdots un sadalīts- atlikusī 'Latvijas gāzes' daļa pieder Vācijai, kas ir Krievijas stratēģiskais partneris Eiropā. Latvijā sadale jau ir notikusi, un mums ir jācenšas iegūt iespējamo labumu no tās, jo ignorēt to vai censties kaut ko pārspēlēt tajā tagad ir neiespējami un arī ekonomiski- pavisam nesaprātīgi un nepamatoti.

Tas ir skaidrs jebkuram, kurš ir spējīgs vērtēt esošo situāciju reāli, iztiekot bez uzpūstiem mītiem un briesmu stāstiem.

Bet mēs iesaistāmies ‘lielo onkuļu’ spēlēs, cīniņos, kuros mums nav ko darīt, ja nu vienīgais tikai uzprasīties uz nepatikšanām, teiksim paprovocēt mūsu energoresursu piegādātāju Krieviju (par ko?!), lai pēc tam varētu rādīt uz to ar pirkstiem un piesaukt visus nelabos (atkal- kādam tas būs izdevīgi...), jo savādāk nav nekāda pamata pastāvēt kaut kādai spēlei ar GAZPROM no spēka pozīcijām, kā tas ir ar Eiropu. Jo tas ir paša GAZPROM interesēs, lai gāzes piegādes Latvijai būtu nodrošinātas, un lai šai gāzei būtu tādi piegādes nosacījumi, ka Latvijā tai būtu noiets (kas arī ir patiesais sagaidāmais gāzes cenu korekcijas iemesls, nevis kādas amatpersonas pārrunu rezultāts) , jo tas dod peļņas iespējas GAZPROM arī kā Latvijas gāzes akcionāram, kuram starp citu ir jāpelna ne tikai no gāzes piegādēm, bet arī kā akcionāram ir jāatgūst ieguldītās investīcijas Latvijas gāzes infrastruktūrā, kas loģiski, ka nebūs iespējams, ja gāzi nepirks.

Turklāt savu saistību nekorekta izpilde nelielajā Latvijas tirgū novestu GAZPROM pie konflikta ar Latvijas gāzes lielāko akcionāru - RUHRGAS, kas Krievijai nu nemaz nav izdevīgi, jo šīs Krievijas un Vācijas kompānijas ir sadarbības partneri daudzkārt lielākos un nozīmīgākos projektos, nevis tikai Latvijā vien.

Mēs, protams, varam pieņemt par patiesību mītu, ka GAZPROM darbojas nevis pēc racionāliem biznesa principiem, bet to vada atsaldēti idioti ( un nez kāpēc vada sekmīgi vienu no lielākajām kompānijām pasaulē), ignorējot biznesa loģiku, lai tikai panāktu savu par spīti visam- realizētu kaut kādus atrautus politiskus mērķus attiecībā uz Latviju, piemēram pārtraukt gāzes padevi, lai grautu Latvijas ekonomiku vai izmainītu sociālo iekārtu (nu labi, ļausimies mums iepotētajam un tik ļoti iemīļotajam mītam):

Kas tad sanāk?

Vispirms jau tas nozīmēs, ka GAZPROM pats sev iekož savā ķepā- gan kā piegādātājs, gan kā Latvijas gāzes akcionārs - sanāk dubultabsurds no biznesa viedokļa. Un pat ja priekš GAZPROM tas būtu sīkums, ko politisku mērķu dēļ tas varētu atļauties (nu pieņemsim tā, lai varētu šo mītu izdzīvot līdz galam), tas satracinātu GAZPROM stratēģisko sadarbības partneri (jo ne jau tāpēc tas kļuva par Latvijas gāzes akcionāru) un paradītu Krieviju kā neuzticamu biznesa partneri un gāzes piegādātāju Eiropai, un tam jau būtu ļoti nopietnas sekas, sevišķi ilgtermiņā. Pieņēmums, ka tā tas varētu nebūt, ir lielo sazvērestību teoriju cienīgs, jo tas nozīmētu, ka ‘lielie onkuļi’ atkal ir izspēlējuši savu kopīgo spēli, kurā mēs esam tikai upurējamie bandinieki- bet tad vēl jo vairāk mums nav vērts šajā spēlē piedalīties un tik dārgi maksāt par to.

Taču pieņemsim šo mītu par patiesību, ka GAZPROM tomēr izvēlas ( vai ir spiests izvēlēties) spert šādu soli (ko tas nav darījis nekad ne ar vienu Eiropas valsti pat 'aukstā kara' laikos!)- pārtraukt gāzes piegādes. Ar to tik un tā attiecībā uz Latviju nekas netiktu panākts. Jo mums ir Inčukalns. Un, ja jau tik tiešām GAZPROM ietu uz tik radikālu un atsaldētu rīcību, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kā pārtraukt gāzes piegādes Latvijai, tad tas dotu mums tiesisku pamatu anulēt Latvijas gāzes licenci un pārņemt visu Latvijas gāzes infrastruktūru un visus Inčukalnā pieejamos gāzes krājumus, kurus pareizi izmantojot mūsu rīcībā būtu pietiekoši ilgs laiks, lai pārkārtotu savu energosistēmu, rēķinoties ar šiem jaunajiem apstākļiem (ko diez vai spētu izdarīt no savas puses Krievija, kas šādas rīcības rezultātā atstātu bez gāzes apgādes daļu savas teritorijas, kura arī tiek apgādāta no Inčukalna).

Rezultātā- Krievijai no šāda soļa nebūtu nekāda tverama labuma, tikai nesamērojami zaudējumi- gan ekonomiski, gan politiski.

Tādejādi, ja arī Krievija vēlētos īstenot kaut kādus tik radikālus politiskos mērķus attiecībā pret Latviju, tad diez vai tā izvēlētos šo iespēju, jo Latvijai būtu iespējams atbildēt uz to tik pat radikāli, lai Krievijai nebūtu vērts izvēlēties GAZPROM kā savu instrumentu šādu mērķu sasniegšanai. Un tikai mūsu pašu bezmugurkaulainā attieksme un joprojām gandrīz impotentā gatavība pastāvēt par savām interesēm, var būt iemesls, kādēļ rasties Krievijas gāzes bubulim, ko kādam ir ļoti izdevīgi uzturēt, lai varētu ērtāk realizēt savus mērķus...

Inčukalna pazemes gāzes krātuve mums nodrošina dabasgāzes piegāžu diversifikāciju, turklāt tādu diversifikāciju, par kādu Eiropa var tikai sapņot, un kādas tai visdrīzāk nebūs nekad, jo pat, ja Eiropai tas tehniski būtu iespējams, tas būtu tik dārgi, ka saprātīgāk šos piegāžu riskus būtu uzņemties un risināt tos savādāk (ko arī Eiropa dara), ne tādā veidā kā tas ir iespējams Latvijai- turēt savā azotē jau piegādātu gāzi, turklāt tādā apjomā, kurš Eiropas gāzes tirgus dalībniekiem vienkārši nav saprotams. Piemēram UK, kurš skaitās pats attīstītākais gāzes tirgus Eiropā, ir spējīgs nodrošināt sevi ar gāzes rezervēm 3-6 dienām, un šādā situācijā ir nepieciešams atbilstošs piegāžu diversifikācijas risinājums, lai nodrošinātu gāzes piegāžu drošumu- bet tā pavisam nav Latvijas situācija: mums ir izveidota unikāla gāzes apgādes infrastruktūra, kuru, atšķirībā no Eiropas, mēs jau esam izveidojuši un apmaksājuši, arī tās uzturēšanu un modernizāciju, un tās priekš Latvijas ir apjomīgas ilgtermiņa investīcijas, tie ir simti miljoni (Eiropas mērogiem tam analogas būtu simtu miljardu investīcijas), kas jau ir samaksāti. Un tas būtu pavisam aprobežoti un muļķīgi ignorēt un atteikties no tām iespējam, ko varam gūt izmantojot šādu, jau izveidotu, labi un droši strādājošu sistēmu. Un tomēr- mēs esam gatavi to izdarīt, un jau darām! Tikai tāpēc, ka kāds mums gādīgi dod padomus, un ‘zombē’ ar ideju, ka no šādas iespējas labāk būtu atteikties, jo Eiropā tā nedarot un vajadzīgi ir citi risinājumi- līdzīgi kā savulaik mums gādīgi ir ticis ieteikts atteikties no daudzām citām mūsu tautsaimniecības biznesa iespējām, ko arī esam izdarījuši un tagad varam kost tikai savos pirkstos par to.

Šajā sakarā, ar ko mūs visbiežāk patīk biedēt attiecībā uz dabasgāzi, ir dabasgāzes cena.

Tik tiešām dabasgāzes cenas veidošanās lielā mērā ir spekulatīva.

Tomēr sabiedrības biedēšana ar to, ka GAZPROM izmantos savu ietekmi, lai celtu dabasgāzes cenu, ir tas pats, kas biedēt samērcēt kājas to, kurš jau līdz kaklam ir iebridis upē: GAZPROM jau pilnā mērā ir izmantojis šo iespēju (un būtu dīvaini, ja tas nebūtu tā izdarīts- jo jebkurš bizness šādu tirgus situāciju izmantotu sev par labu) - dabasgāzes cenu līmenis jau ir tāds, ka pie esošās Latvijas tirgus pirktspējas dabasgāzes noiets ir sācis samazināties un dabasgāze atsevišķos segmentos ir sākusi zaudēt savu konkurētspēju, kādēļ arī GAZPROM apsver iespēju pārskatīt to, kāda veidojas dabasgāzes cena Latvijai- lai saglabātu savu tirgu un peļņas iespējas. Jo, lai gan Krievija ir vienīgais dabasgāzes piegādātājs, tās iespējas manipulēt ar dabasgāzes cenu ir ierobežotas- ne tikai ar Latvijas patērētāju pirktspēju, bet arī tāpēc, ka galvenie dabasgāzes patērētāji Latvijā ir enerģētikas uzņēmumi, kas dabasgāzi izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, un dabasgāze zaudēs noietu, ja to ražotais produkts kļūs tirgū nekonkurētspējīgs, vai, ja to lētāk būs saražot no citiem energoresursiem.

Tādēļ faktam, ka gāzes cena Latvijai var tikt pārskatīta, nav nekāda sakara ar to, ka kādam ir izdevies iežēlināt, nobiedēt vai kā savādāk ietekmēt ar savām rīcībām GAZPROM- kā to var pasteigties pasniegt kāds, kuram ir zināma šī GAZPROM situācija un tādejādi to var pacensties populistiski izmantot sev par labu, tādejādi vienkārši kārtējo reizi sekmīgi spēlējot uz sabiedrības emocijām un nekompetenci. Patiesībā, tik pat sekmīgi varētu naktīs gaudot uz pilnmēnesi, un tad pasniegt citiem to kā savu panākumu, ka tas nu beidzot ir sācis dilt.

Vienkārši dabasgāzes cena jau ir uzcelta augstāk par to, kāda tā GAZPROM pašam būtu visizdevīgākā. Un, lai gan īstermiņā var atļauties ar to tā spekulēt un gūt labumu, ilgtermiņā tas radīs ļoti negatīvas sekas GAZPROM biznesam Latvijā, un tādēļ ir jāveic korekcijas - šāda rīcība savukārt norādīs, ka GAZPROM biznesa pieeja tomēr nav ‘atsaldēta’, bet balstās uz racionāliem apsvērumiem, ko diemžēl nevar tik droši apgalvot par Latvijas pieeju savas energoapgādes jautājumu risināšanā.

Daudz piesauktais Krievijas gāzes adatas drauds lielā mērā ir kārtējais mīts, ar kura palīdzību programmēt sabiedrību uz kādam vajadzīgu mērķu īstenošanu, kurus savādāk sabiedrība nebūtu tik gatava atbalstīt un apmaksāt, jo racionāla biznesa loģika, esošā situācija un arī reālā pieredze liecina par labu turpmākai Krievijas dabasgāzes izmantošanai, vismaz tuvākajā laika periodā, lai arī cik lielus šermuļus šis fakts kādam radītu:

• dabasgāzes izmantošanai ir izveidota atbilstoša infrastruktūra, kas spēj nodrošināt drošas un efektīvas šī energoresursa piegādes un uzglabāšanu

• šis energoresurss ir ērts un Latvijas videi daudz draudzīgāks lietošanā, nekā citi Latvijai pieejamie energoresursi (ieskaitot lielu daļu AER !)

• lai arī šī energoresursa cenas veidošanās mehānisms ir spekulatīvs, tam joprojām ir augsta konkurētspēja un tas nodrošina vienas no zemākajām enerģijas izmaksām, krietni zemākas nekā AER (izņemot siltumenerģijas ražošanā, atsevišķos gadījumos)

Tāpēc ir nepieciešami mīti un uzpūstas histērijas, jo pietrūkst racionāla pamatojuma, kāpēc pašlaik (tieši pašlaik, nevis ilgtermiņā) mums būtu jāatsakās vai tā jāierobežo dabasgāzes izmantošana, kā cenšamies to izdarīt mēs.

Būtu absolūti nepareizi visu augstāk minēto uztvert kā dabasgāzes lobiju. Tas vienkārši ir reālo faktu uzskaitījums, bez mitoloģisku izdomājumu plīvura.

Katram energoresursu veidam ir savas priekšrocības un savi trūkumi, līdz ar to katram savas optimālās izmantošanas iespējas. Un diez vai to objektīvu izvērtēšanu un salīdzināšanu ir iespējams veikt akcentējot viena resursa priekšrocības un otra resursa trūkumus, kā tas līdz šim ir darīts ar dabasgāzi, tādejādi darot pašiem sev pāri.

Ko dara Eiropa, atšķirībā no mums? Tā apzinās šo dabasgāzes potenciālu un cītīgi strādā pie iespējām plašāk izmantot Krievijas dabasgāzi, realizējot apjomīgus investīciju projektus. Un netaisās no tiem atteikties, tieši otrādi! Piemēram, cik loģiski un pamatoti būtu pat iedomāties tādu situāciju, kur Vācija tagad atteiktos no 'Nord stream' projekta realizēšanas? Vēl jo vairāk- ka tā varētu atteikties no šī projekta pēc tam, kad tas būs sekmīgi realizēts, kad visi darbi būs paveikti, visas nepieciešamās investīcijas būs izdarītas un gāzes piegādes caur to tiks sekmīgi nodrošinātas?

Tas šķiet pilnīgi absurdi, vai ne tā?

Bet tieši šāds absurds tiek piedāvāts mums! Un mēs to pilnā nopietnībā, ar sasvīdušām, drebošām mugurām cenšamies realizēt -atteikties no šādas iespējas, kas ir mums- unikālas iespējas, par kuru jau esam samaksājuši, dārgi samaksājuši, varbūt arī ka 'nepareizajiem onkuļiem', bet lai vai kā, mēs jau esam to izdarījuši, un šī iespēja ir jau mūsu!

Vai tāpēc, ka esam par to samaksājuši 'nepareizajiem onkuļiem', tad 'pareizie onkuļi' mums tagad gādīgi iesaka no tās atteikties, lai tā vietā mēs izveidotu citu alternatīvu energoapgādes infrastruktūru, kas izmantotu 'pareizo onkuļu' piedāvātās iespējas? (- bizness ir bizness, tas cīnās par savām interesēm).

Bet kāds tad galu galā no tā visa būs mūsu ieguvums? Vēlreiz kādam par to visu dārgi samaksāt?

Sabiedrībai tiek uzstājīgi potēts viedoklis par to, cik ļoti mēs pārmaksājam izmantojot dabasgāzi (lai piedāvātu mums maksāt par kaut ko citu).

Kā tiek radīts šis visvairāk izmantotais mīts par Latvijas dabasgāzes augstajām cenām:

Jā, dabasgāzes cena ir spekulatīva. Un, diemžēl, šāds gāzes cenas veidošanās princips paver plašas iespējas daudzām manipulācijām sabiedrības viedokļa formēšanā, kas arī plaši tiek izmantots.

Vispirms jau, grūti ir neievērot, ka par gāzes cenām sabiedrībai tiek stāstīts tikai tad, kad tās var izmantot kā negatīvu piemēru.

Turklāt šis piemērs parasti ir nekorekts.

Parasti tiek salīdzināti divi it kā savstarpēji salīdzināmi fakti (piemēram gāzes cenas), kuriem patiesībā ir dažādi konteksti, un tie, lai gan attiecas uz gāzi, patiesībā raksturo cenu produktiem ar dažādu pievienoto vērtību, vai vispār attiecās uz dažādiem produktiem. Pēdējais uzskatāmākais šāds piemērs bija, kad atsevišķas amatpersonas pauda savu viedokli par dabasgāzes cenu salīdzinājumu Latvijas un Vācijas patērētājiem, salīdzinot Latvijas ilgtermiņa piegādes līguma cenu ar Eiropas ‘spot’ tirgus cenu, kura Latvijai nemaz nav pieejama, un kura arī Vācijas tirgū veido tikai niecīgu daļu, un neataino gāzes cenas patieso līmeni priekš patērētāja.

Turklāt, salīdzināt ‘spot’ un ilgtermiņa piegādes cenas dažādos tirgos ir tas pats, kā, piemēram, censties salīdzināt dažādu aviokompāniju pakalpojumu cenas salīdzinot vienas aviokompānijas laicīgi pirktas biļetes cenu ar ‘pēdējā brīža piedāvājuma’ izpārdošanas cenu citā kompānijā- to diez vai var izmantot kā objektīvu salīdzinājumu biļešu cenām. Un diez vai iespēja iegādāties lētāk biļeti 'uz sitiena' vienmēr būs attaisnojošs iemesls riskam palikt aiz borta, tādēļ pēc būtības ‘spot’ un ilgtermiņa piegādes dod produktu ar dažādu vērtību.. Un, ja darbojas gāzes tirgus, tad tā dalībnieki parasti atstāj sev iespēju izvēlēties starp šiem produktiem, maksājot opcijas maksu par šādu izvēles iespēju. Tā kā, lai produktu izmaksu salīdzinājumu varētu veikt daudz maz reāli, būtu nepieciešams izvērtēt visus nosacījumus, kas ietekmē gala izmaksas produktam, ne tikai cenu, par kuru šis produkts ir nopērkams tirgū. Ir vēl rinda faktoru, kuri ietekmē produkta cenu, un kuri būtu jāņem vērā pie izvērtēšanas. Kopumā šīs dažādo produktu visas izmaksas summējas gala tarifā(cenā), par kuru gāzi saņem galalietotājs.

Un, ja jau vēlamies salīdzināt, cik tad reāli galu galā izmaksā gāze patērētājam Latvijā un Vācijā, tad objektīvāk būtu bijis salīdzināt gāzes cenas galapatērētājiem., Tas gan arī nav pilnīgi objektīvs raksturlielums, un tomēr tas daudz objektīvāk parāda reālo izmaksu līmeni priekš patērētāja.

Ir pavisam diletantiski salīdzināt gāzes cenas tirgos, kuri darbojas pēc dažādiem principiem, ar atšķirīgiem gāzes cenas veidošanās mehānismiem, izraujot no visa konteksta tikai vienu atsevišķu mehānismu un tā rezultātu cenšoties piemērot tirgū, kurā šāda mehānisma darbība vispār nav iespējama.

Dabas gāzes piegādes Latvijas tirgum tiek nodrošinātas ar ilgtermiņa līgumiem. Tam ir savi trūkumi (ierobežota iespēja konkurencei ietekmēt cenu) un savas priekšrocības (stabilitāte, piegāžu drošums). Lai gan, kamēr Latvijā reāls dabasgāzes tirgus un konkurence nav iespējama, šie trūkumi ir imagināri.

‘Spot’ tirgus cena veidojas no gāzes piegādēm, kuras tiek veiktas balstoties uz esošo tirgus pieprasījumu un piedāvājumu.

Lai ‘spot’ tirgus darbotos ir nepieciešama pirmkārt gāzes piegādātāju konkurence tirgū, un arī konkurence starp gāzes patērētājiem -lai piegādātājs būtu ieinteresēts šajā tirgū darboties, patērētājs ir jāmotivē, vai jāpiespiež šajā tirgū darboties. Jebkurā gadījumā ‘spot’ gāze sastāda tikai nelielu daļu no visām nepieciešamajām gāzes piegādēm Eiropas tirgū, jo tās cena ir daudzkārt neprognozējamāka un pakļauta lielākai svārstību iespējamībai nekā to var nodrošināt ar ilgtermiņa līgumiem, tāpēc arī Eiropā nepieciešamās gāzes piegādes lielāko tiesu tiek nodrošinātas ar ilgtermiņa līgumiem.

Svarīga nianse, kura tiek izmantota kā augsne daudzām manipulācijām ar sabiedrību, lai veidotu tās attieksmi pret dabasgāzes izmantošanu, ir neizpratne par Latvijai piegādājamās dabasgāzes cenas veidošanās principu.

Kā jau tas ir zināms- dabasgāzes un naftas produktu cenas ir savstarpēji saistītas. Arī Latvijas dabasgāzes cena ir piesaistīta naftas produktu cenai. Lai minimizētu gāzes cenas svārstības un padarītu tās paredzamākas, nosakot dabasgāzes cenu Latvijas patērētājam tiek ņemta dabasgāzes sasaiste nevis ar tekošajām naftas produktu cenām, bet gan ar vidējo vērtību par iepriekšējo deviņu mēnešu periodu. Tādejādi Latvijas gāzes cena patērētājam konkrētā laika periodā pamatoti atšķirsies no tādas pašas gāzes cenas, kura tiks veidota to piesaistot aktuālajai tirgus situācijai (nevis 9 mēnešu vidējai vērtībai, kā tas ir Latvijas gadījumā). Un lai arī šādas gāzes cenas (Latvijas un aktuālā tirgus cena) atšķirsies katrā konkrētā laika momentā (tāpat kā atšķiras vidējā vērtība no to skaitļu vērtībām, kuras sastāda šo vidējo vērtību) galu galā maksājumu summa būs viena un tā pati- vai tā ir nomaksāta pēc tekošās vai pēc vidējās vērtības, tas nu ir skaidrs katram, kurš ir kaut nelielos draugos ar matemātiku. Taču nez kāpēc gadījumā ar Latvijas dabasgāzes cenu tas tiek ignorēts un atšķirības tiek pasniegtas kā kaut kas neadekvāts, par ko sabiedrībai būtu jāceļ trauksme. Un nez kāpēc sabiedrības uzmanība Latvijas dabasgāzes cenai tiek pievērsta tikai tad, kad tā (vidējā vērtība) ir augstāka par gāzes cenu, kuru nosaka tekošā tirgus situācija.

Nav dzirdēts neviens politiķis, kurš būtu vērsis sabiedrības uzmanību uz to, ka pagājušajā ziemā un pavasarī gāzes cena Latvijas patērētājiem bija viszemākā, par kādu Eiropai to piegādāja GAZPROM, piemēram, aprīlī tā bija apmēram 50 Ls zemāka par GAZPROM gāzes tekošo cenu.

Saprotot cenas veidošanas principu Latvijas dabas gāzei ir skaidrs, ka tās cena nevar neatšķirties no cenas tieši tādam pašam produktam citos tirgos, un tāpēc te nav iemesla meklēt sazvērestību vai netaisnību pret Latvijas sabiedrību, kā tas parasti tiek pasniegts.

Turklāt, tā kā daļa gāzes piegādes Latvijai tiek nodrošināta caur Inčukalna krātuvi (tātad iesūknēta citā laika periodā), tad rēķinot gāzes cenu tai pašai gāzei, pēc tās pašas formulas, tā atšķirsies no gāzes cenas, kura tiek padota patērētājiem pa tiešo, jo atšķirsies aprēķina periodi un šajos periodos iegādātie gāzes apjomi, par kuriem tiks rēķināta vidējā svērtā gāzes vērtība, tāpēc pat ar mūsu kaimiņiem Lietuvu un vēl jo vairāk- Igauniju, kurai gāzes apgādes sistēmas organizācijā ir arī principiālas atšķirības no Latvijas (atšķirībā no Latvijas Igaunijas gāzes kompānijas cenā nav ietvertas visas izmaksas, kuras ir jānosedz lietotājam par dabasgāzi), tā vienkārši ņemt un izrauti no konteksta salīdzināt kaut kādas gāzes cenas, kaut kādā laika momentā, lai tādejādi varētu spriest par gāzes cenas līmeni, ir nekorekti un diletantiski.

Tāpat ir jāņem vērā tas, ka gāzes cenas izmaiņas regulētā tirgū tiek veiktas ar zināmu periodiskumu, un šie periodi dažādos valstu tirgos ir dažādi, tie parasti nesakrīt- tāpēc tīri objektīvi būs cenu atšķirības, kas saistītas ar to, ka dažādos tirgos soļi, ar kuriem tiek veikta cenu korekcija, ir atšķirīgi, līdzīgi kā paralēlām trepēm, bet ar dažādiem pakāpieniem.(kā var redzēt no grafika, Latvijas cenas septembrī ir kļuvušas par zemākajām Baltijā, bet pēc kāda laika situācija visdrīzāk atkal būs savādāka). Tomēr, neskatoties uz šīm soļu atšķirībām, ilgtermiņā veidojas visai identisks cenu profils. Tas gan atkal netraucē, šīs soļu atšķirības izmantot sabiedrības mulsināšanai un tracināšanai, lai manipulētu ar to un veidotu sev vajadzīgo sabiedrības viedokli.

Var jau būt kādam patiešām liekas, ka runājot par kārtējo Latvijas dabasgāzes cenu atšķirību viņš ir atklājis slēptu sazvērestību un ar to tagad demonstrē sevi kā pašaizliedzīgu sabiedrības interešu aizstāvi, taču patiesībā šajā gadījumā vienīgais, kas ar to tiek demonstrēts (ja vien tā nav liekulīga dubultspēle), ir vai nu paša ‘sabiedrības aizstāvja’ nekompetence par regulēšanas un gāzes cenas veidošanās principiem, vai nu vājās matemātikas zināšanas un nespēja piemērot šai situācijai paredzētās elementāras matemātikas likumu sakarības. (vidējā svērtā formulu)

Viss augstāk minētais nebūt nav jāuztver kā apliecinājums vai aģitācija, ka dabasgāze ir atbilde uz visiem mūsu energoapgādes izaicinājumiem. Tas būtu aprobežoti un tuvredzīgi. (lai gan atkal kādam izdevīgi, lai varētu diskreditēt šeit skaidroto )

Runa ir par to, ka mums savi risinājumi ir jābalsta, nevis uz paklausīgu citu padomu un iegribu izpildi, bet gan uz savu iespēju izvērtēšanu un to optimālu izmantošanu.

Kas netiek darīts.

Ja paraugāmies uz situāciju, kāda tā ir Latvijai, salīdzinot ar citiem Eiropas valstu tirgiem, turklāt ņemot vērā Latvijas iespējas, nākas secināt, ka visa šī zākāšanās ap dabasgāzi ir nevis objektīvi pamatota, bet gan drīzāk tai ir jāmeklē kādi citi iemesli...

Un šos iemeslus nemaz nav grūti ieraudzīt.

Dabasgāze ir energoresurss, kurš konkurē ar citiem energoresursiem. Pareizāk būtu teikt, ka tiek veikti visdažādākie pasākumi, lai šie citi energoresursi kļūtu konkurētspējīgi, jo pašlaik, lielāko tiesu, vienādos apstākļos, ar dabasgāzi tie konkurēt nespēj- iegūt no tiem enerģiju ir dārgāk un arī apkārtējai videi nedraudzīgāk (lai cik dīvaini šāds apgalvojums neskanētu), nekā to var izdarīt izmantojot dabasgāzi (izņēmums ir siltuma ražošana izmantojot cieto biomasu- pie esošajām dabasgāzes cenām, tā kļūst konkurētspējīga). Līdz ar to, ja nav iespējams (vai šīs iespējas ir ierobežotas) alternatīvos resursus padarīt konkurētspējīgus, ir jāmazina konkurētspēja dabasgāzei - to var panākt izveidojot gāzes izmantošanai nelabvēlīgu vidi, gan ar ekonomiskiem, gan ar ideoloģiskiem instrumentiem- sitot ne tikai pa patērētāju plānajiem maciņiem, bet arī pa smadzenēm. Kas arī veiksmīgi tiek darīts.

Kam tas ir vajadzīgs?

Vai tas vispār ir vajadzīgs Latvijas tautsaimniecībai, sevišķi esošajā brīdī?

Vai Latvijas sabiedrībai ir ļauts apzināties iespējamo rezultātu un tā ir gatava par to samaksāt?

Tas tiek noklusēts.

Vai tiešām tas, kas mums tiek piedāvāts ir vienīgais un pareizākais veids, kā veicināt alternatīvo energoresursu izmantošanu?

Vai tiešām Latvijas iespējas un potenciāls šajā jomā tiek optimāli izmantots un sabiedrība gūst no tā maksimāli iespējamo labumu?

Ir tikai vienpusēja propaganda, visi pārējie viedokļi momentāli tiek apkaroti vai diskreditēti (gluži kā komunisma celtniecības laikos)- nekur nekad nav bijis iespējams iepazīties ar vispusīgu situācijas (piedāvātās izvēles) ekonomisko izvērtējumu, pirms ir tikuši sagatavoti pieņemšanai politiskie lēmumi šajā jomā. Regulators, kā saucēja balss tuksnesī, katru reizi pirms šādu lēmumu pieņemšanas ir aicinājis veikt šo lēmumu seku ekonomisko izvērtējumu - tas konstanti ir ticis ignorēts. Situācija nav mainījusies joprojām, arī tagad, piemēram –virzot pieņemšanai jauno AER izmantošanas likumu vai MK noteikumus par vēja parkiem jūras šelfā, vai par atbalsta izmaiņām koģenerācijas stacijām- nekāds ekonomiskais izvērtējums netiek dots, projekti vienkārši tiek virzīti uz priekšu, bez jebkādas plašākas analīzes par to, kādu iespaidu tas atstās uz Latvijas tautsaimniecību, labākajā gadījumā tiek minēti atsevišķi vispārīgi pieņēmumi, parasti par kaut kādiem pozitīviem aspektiem šo projektu sakarā, un bez izvērsta pamatojuma.

Negribētos ticēt, ka EM kas virza šos projektus, nav spējīga tos sagatavot. Bet, tad kādēļ vismaz līdz šim tas konstanti (visu laiku) netiek darīts?

Vai tiešām pietiek tikai ar mītiem vien un norādījumiem no malas, lai pieņemtu šādus visai sabiedrībai un tautsaimniecībai nozīmīgus lēmumus?

Vajadzētu tomēr saņemties un beidzot nodefinēt savas intereses un sasniedzamos mērķus, ar atbilstošu izvērstu pamatojumu.

Nu nevar būt, ka viss, kas mums enerģētikā ir vajadzīgs, ir kaut kāds citu nosaukts skaitlis, kurš nu tagad mums ir jāsasniedz, lai arī cik daudz mums par to nāktos maksāt Nu diez vai šādu izvēli var atzīt par saprātīgu un sabiedrības interesēm atbilstošu.

Beidzot ir jābūt visaptverošam un sakārtotam redzējumam par to, kādu tad mēs vēlamies redzēt šo tik nozīmīgo tautsaimniecības sektoru, kas nesaraujami ir saistīts ar visiem pārējiem tautsaimniecības sektoriem.

Šāda skatījuma uz enerģētikas nozari Latvijai līdz šim nav bijis.

Balstoties uz šādu sakārtotu redzējumu, kuram pamatā ir skaidri nodefinētas Latvijas intereses un iespējas, ir jāizveido atbilstoša Latvijas energopolitika- skaidrs ietvars visiem tālākajiem centieniem.Līdz šim esošos dokumentus pat pēc formas grūti nosaukt par politikas dokumentiem, nemaz nerunājot par to saturu.

Un tikai tad ,beidzot, būtu iespējams izstrādāt atbilstošu un nepretrunīgu enerģētikas nozarei nepieciešamo normatīvo bāzi (likumi, MK, SPRK noteikumi, utt.)- ievērojot politikas noteikto ietvaru un dotās vadlīnijas, tādejādi nodrošinot enerģētikā veicamo pasākumu integritāti, ilgtspēju un panākot maksimāli iespējamo sinerģiju izvirzīto politikas uzdevumu īstenošanā, nodrošinot normatīvās vides sakārtotību un stabilitāti, kuras pašlaik nav .

Tas beidzot nodrošinātu sakārtotu un stabilu biznesa vidi, kas ir izšķiroši svarīgi enerģētikas nozarei, kuras sekmīga attīstībai ir neiespējama bez apjomīgām ilgtermiņa investīcijām.

Nevis, kā tas ir tagad, kad normatīvo dokumentu gatavošanas process atgādina stohastisku deķīša staipīšanu, bez īstas sapratnes par to, kas tad ar šo konkrēto deķīti būtu jānosedz, jo nav ietvara, un tāpēc katrs, kam jau nu izdodas pieķerties pie tā, nadzīgi to cenšas pārvilkt uz savu pusi. Mēs to uzskatāmi varam redzēt pie pašlaik topošajiem normatīvajiem aktiem.

Rezultātā no visas šīs jezgas kopējā labuma ir maz un deķītis visu laiku ir jāpārstumj un jālāpa. Un ,kā to uzskatāmi no uzkrātās pieredzes tagad varam redzēt, tas mums dārgi izmaksā un izmaksās vēl vairāk, ja šī vide netiks sakārtota un skaidri un noturīgi spēles noteikumi netiks nodrošināti.

Pašlaik viss tiek darīts ačgārni- tiek mēģināts implementēt dažādus normatīvos dokumentus un virzīt atsevišķus projektus, bez vienota skatījuma un izpratnes par visu situāciju kopumā, un lai arī ko mums mēģinātu iestāstīt un ar kādiem mītiem barotu- tas ir acīmredzami pat pie virspusējas situācijas analīzes.

Nav gandrīz nekādas skaidrības un pastāvības- uzņēmējiem iespēja darboties enerģētikas jomā pašlaik ir kā Eldorado, uz kurieni daudzi laužas cerībā labi nopelnīt vai arī palikt ne ar ko (kas arī daudziem izdodas...), jo, ja nav šīs skaidrības un pastāvības, tad tas ir jākompensē ar potenciālo iespēju labi nopelnīt, piedāvājot pārmērīgi dāsnus atbalstus izvēlētajiem projektiem (tā vietā, lai sakārtotu vidi) - tas ir tas, kā pašlaik tiek realizēta enerģētikas nozares attīstība. Var jau, protams, tā arī turpināt, tikai jārēķinās, ka mums pašiem par to nāksies maksāt- ļoti daudz un ļoti ilgi...

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jau tuvākajā laikā būs nepieciešams elektrības tarifu pieaugums...

#1/5

#2/5

#3/5

#4/5

#5/5

Skatīties pārējos attēlus