Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.
Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?
Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.
Daļa no poligonos noglabātajiem sadzīves atkritumiem ir citādi nepārstrādājami, tāpēc reģenerācija ir darbība, kura nes vairākus ieguvumus — mazāku poligonos deponējamo atkritumu apjomu, lielāku aprites ekonomiku, mazāku energoresursu importu un arī CO2 samazinājumu, ņemot vērā metāna un CO2 emisiju, kas rastos, ja šo pašu atkritumu atlikumu apglabātu poligonos. Būtībā Latvijai atkritumi, kuri izmantojami kā energoresurss jeb NAIK (no atkritumiem iegūts kurināmais), arī šim mērķim ir jāizmanto, nevis jāapglabā poligonos.
Bet Latvijā daudzus gadus runā par nepārstrādājamo sadzīves atkritumu izmantošanu kā energoresursus, bet kustība ir ļoti bikla.Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam šādas stacijas (Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī, Rīgā), kuras atkritumus izmanto reģenerācijai, ir paredzētas. Vienlaikus šādu atkritumu pārstrādes kompleksu īstenošana nav ātrs process, ko apliecina ar Gren pieredze, tajā skaitā būvējot un ekspluatējot vairākas atkritumu reģenerācijas stacijas ārzemēs. Proti, uzņēmums jau 2018. gadā sāka darbu, lai jau esošajā koģenerācijas stacijā Jelgavā līdzās dedzināmajai šķeldai un kūdrai, kā arī dabasgāzei izmantotu arī NAIK, savukārt tikai 2024. gada pavasarī tiks noslēgti attiecīgi iekārtu piegādes līgumi un uzsākta esošās stacijas infrastruktūras pielāgošana NAIK izmantošanai.
Nenoliedzami atkritumu reģenerācija Latvijā ir sava veida jauninājums, jo pašlaik atkritumus kā kurināmo izmanto tikai viens uzņēmums — Schwenk Brocēnu cementa rūpnīcā, turklāt nav neviena centralizētās siltumapgādes uzņēmuma, kurš ražotu siltumu un elektroenerģiju. Savukārt Lietuvā - Klaipēdā — Gren uzbūvētā atkritumu reģenerācijas rūpnīca strādā jau kopš 2013. gada, bet 2021. gadā vēl vienu tādu Gren izveidoja kopā ar Ignitis Kauņā, pērn analoga rūpnīca sāka strādāt Viļņā. Klaipēdā atkritumu reģenerācijas stacija ik gadu patērē apmēram 250 000 t izejvielu un saražo pilsētā lētāko siltumu, kurš tiek patērēts pilsētas centralizētajā siltumapgādē, bet elektroenerģija tiek realizēta NordPool biržā. Klaipēdas atkritumu reģenerācijas stacija kā kurināmo var izmantot arī dedzināmo šķeldu, taču tās apmērs ir ļoti neliels. Būtībā Klaipēdā siltums tiek iegūts no izejvielām - atkritumiem, tādējādi samazinot nepieciešamību pēc importētās fosilās dabasgāzes, līdz ar to ietaupot ne tikai naudu, bet arī uzlabojot Lietuvas eksporta - importa bilanci, vienlaikus samazinot poligonos noglabājamo atkritumu apjomu un samazinot CO2 izmešus, kas rodas šajos poligonos. Atkritumu reģenerācijas stacijās tiek izmantotas labākās pieejamās tehnoloģijas, visa veida dūmgāzu attīrīšanas filtri un kaitīgo vielu absorbenti, kā arī augstā sadedzināšanas temperatūra – virs 850 grādiem — nodrošina kaitīgo vielu iznīcināšanu, kā rezultātā tās pat apkārtējai videi un cilvēkiem ir draudzīgākas nekā malkas dedzināšana vienkāršās krāsnīs, nerunājot par vienkāršu atkritumu apglabāšanu un dažādajām problēmām, kas saistītas ar poligonu ilgtermiņa ekspluatāciju.
Gren nodrošina jebkuram interesantam iespēju Klaipēdas reģenerācijas staciju apmeklēt virtuālā ekskursijā. Arī ziemeļu kaimiņvalstī Igaunijā jau vairākus gadus sekmīgi darbojas atkritumu reģenerācijas rūpnīca Tallinā. Atkritumu atlikumu reģenerāciju koģenerācijas stacijās var veikt ar ļoti augstu efektivitāti. To ļoti labi saprot ne tikai Latvijas kaimiņvalstis Baltijā, bet arī daudzās citās zemēs, jo tā ir ne tikai ekonomiski izdevīgāk — tiek iegūts siltums un elektroenerģija no utilizācijai pakļaujama materiāla, bet arī videi un pat klimatam labāk. Protams, šie ieguvumi daudz lielāki ir valstīs, kurās ir apkures sezona, kā, piemēram, Baltijā vai Ziemeļeiropā, kur siltums mājokļos nepieciešams apmēram sešus mēnešus gadā, savukārt siltajās zemēs tikai elektroenerģija, jo siltums nav nepieciešams. Vienlaikus tā ir iespēja būtiski samazināt poligonos noglabājamo atkritumu apjomu, jo galu galā Eiropas būtiskākais spiediens ir vērsts uz to, lai visi atkritumi būtu izejviela citiem produktiem, lai atkritumi tiktu pārstrādāti un būtībā atkritumu poligoni zaudētu savu jēgu, jo tajos neko neapglabātu.
Cik lielas investīcijas nepieciešamas NAIK reģenerācijai Jelgavā?
Pirms projekta izstrādes tika veikta izpēte par to, kā Somijas siltumapgādes stacijās tiek NAIK izmantošana kombinēta kopā ar citiem kurināmā veidiem, piemēram, šķeldu. Vienlaikus šāds izpētes process parādīja, kuri ir tie mezgli un tehnoloģiskie izaicinājumi, kuriem ir nepieciešams risinājums, lai varētu īstenot NAIK reģenerāciju. Būtiskākie jautājumi bija, kā pasargāt no korozijas un erozijas sadedzināšanas iekārtas un dūmgāzu cauruļvadus. Lai novērstu koroziju un eroziju, nepieciešami attiecīgo ķīmisko elementu absorbenti un uztvērēji, un, protams, jauna infrastruktūra, kura paredzēta atkritumu pieņemšanai, kontrolei un minimālai apstrādei. Vēl viens būtisks posms bija ietekmes uz vidi novērtēšanas (IVN) procedūra, kura kopumā ilga vairākus gadus.
Lai šo procedūru sekmīgi pabeigtu, bija nepieciešami iekārtu ražotāju piegādātāju izejas dati gan attiecībā uz emisiju apmēru dūmenī, gan to ietekmi uz ūdeni, kā arī trokšņa līmeni. Līdztekus minētajam uzņēmumam faktiski visu laiku bija jānodarbojas ar izskaidrošanu un izglītošanu, jo šāda veida projekts ir pirmais Jelgavā, tās apkaimē un faktiski arī visā Latvijā, jo SIA Ventspils labiekārtošanas kombināta projektā paredzēts kā kurināmo izmantot tikai NAIK. Jelgavā paredzēts gadā izmantot līdz 30 000 tonnām NAIK sajaukumā ar šķeldu, kur dedzināmo atkritumu īpatsvars nepārsniegs 35%. Iecerēts, ka šķeldas maisījuma ar NAIK izmantošana Jelgavā siltuma un elektroenerģijas ražošanai startēs 2025. gada rudenī. Lai īstenotu iecerēto, pašlaik aptuveni aplēstais nepieciešamo investīciju apmērs ir pieci līdz septiņi miljoni eiro. Precīzāka summa būs zināma, kad būs noslēgti līgumi ar iekārtu piegādātājiem un darbu veicējiem. Reģenerācijai nepieciešamo NAIK varētu piegādāt Jelgavas apkaimes atkritumu šķirošanas poligons Brakši, kur ir attiecīga šķirošanas līnija, kura pašlaik atkritumus gatavo cementa rūpnīcai Brocēnos. Schwenk kā industriālajam patērētājam vajag augstākas kvalitātes NAIK, savukārt reģenerācijā ir izmantojams plašāks atkritumu klāsts. Perspektīvā Gren tikai ar Brakšu piegādēm vien nepietiks, taču nav bažu par to, ka reģenerācijai NAIK varētu pietrūkt, jo kopumā Latvijā tā apmērs, kas ik gadu rodas, ir vismaz 10 reizes vairāk, nekā patērēs Gren Jelgavā, līdz ar to Latvijā ir potenciāli iespējams realizēt vēl kādu reģenerācijas projektu.
Cik pamatotas ir bažas, ka reģenerācija samazinās motivāciju pārstādāt atkritumus par izejvielām jaunu produktu ražošanai?
Rietumvalstu, jo īpaši Ziemeļvalstu, pieredze rāda, ka atkritumu reģenerācija neatņem izejvielu ekonomiski pamatotai pārstrādei. Abas nozares sekmīgi dzīvo sava veida simbiozē, jo otrreizējai pārstrādei nonāca un nonāks papīrs, kartons, koks, metāls, stikls, plastmasa, bet reģenerācijā nonāks tā daļa, ko nav iespējams pārstrādāt. Būtiskākais bija un būs tas, ka atkritumu poligonā samazināsies apglabāto atkritumu apjomi, kā arī iespējas paaugstināt savu energodrošību, jo īpaši šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā. Piemēram, pērn tika bojāts dabasgāzes savienojums starp Somiju un Igauniju, Balticconector, kā rezultātā Somijas gāze ir Inčukalna pazemes gāzes krātuvē, bet somi to izmantot šajā ziemā nespēs. Un galu galā ir izvirzīts mērķis — sasniegt klimata neitralitāti, kur viens no būtiskajiem uzdevumiem ir ne tikai samazināt CO2 emisijas, bet arī panākt, lai to emisijas būtu līdzvērtīgas to piesaistei. Latvijas energobilancē jau ir sasniegti zināmi zaļās enerģijas ražošanas līmeņi, tomēr ar to vien nepietiek, bet ikviens nākamais procents būs arvien dārgāks, un tieši tāpat būs ar CO2 izmešu samazināšanu.
Kā CO2 izmešu lielākie ģeneratori Latvijā tiek norādīti lauksaimniecība, transports un enerģētika.
Klimata neitralitātes mērķu sasniegšana nebūs viegla. Manuprāt, Latvijā pietrūkst diskusiju par risinājumiem, kuri ļautu klimata neitralitāti Latvijai sasniegt visātrāk ar vismazākajām izmaksām. Kura nozare Latvijā ir tā, kurā, īstenojot attiecīgus pasākumus CO2 emisiju samazināšanai, var iegūt vislabāko rezultātu, kura nozare būtu tā, kurā ar vismazākajiem izdevumiem varētu panākt vislielāko CO2 izmešu samazinājumu? Katrai jomai — transportā, enerģētikā, lauksaimniecībā, rūpniecībā u.tml. - būtisks būs minimālais CO2 emisiju samazinājums, taču tik un tā būs vajadzīgi lētākie — efektīvākie risinājumi, kuri arī būtu jāatbalsta valsts līmenī. Piemēram, cik izmaksā vienas tonnas CO2 samazināšana ar valsts atbalstu elektroauto iegādē? Proti, ar elektroauto ik gadu nobraucot 50 000 km, tiek ietaupītas 7 tonnas CO2, kas pie kvotas cenas 50 eiro/t būtu 350 eiro, un netiek patērēta degviela, kura tiek importēta, bet nauda paliek pašu mājās, taču ir arī negatīvā puse - netiek maksāts akcīzes nodoklis. Cik izmaksā vienas tonnas CO2 samazināšana, atbalstot centralizētas (kura jau pašlaik izmanto šķeldu) siltumapgādes sistēmas pieslēgumus apdzīvotās vietās, kur šāda sistēma jau eksistē, bet tiek izmantota dabasgāze siltuma ražošanai privātmājās un birojos? Vēl vairāk, tādējādi var neuzturēt paralēli divas infrastruktūras — siltuma un dabasgāzes, tādējādi samazinot izmaksas. Dabasgāzes pieslēgumi noteikti ir saglabājami rūpnieciskajiem patērētājiem, kuri nevar gāzi aizvietot ar konkurētspējīgu (augstas temperatūras, liels patēriņš) zaļās enerģijas risinājumu. Protams, dabasgāzes esošā infrastruktūra lielajās pilsētās ir neatsverams energodrošības balsts, kas obligāti jāsaglabā siltumapgādes uzņēmumiem, jo tādējādi ir iespējama kurināmā diversifikācija, bet vai tā ir jāuztur un jāattīsta katram mazajam patērētājiem paralēli ar elektroenerģijas un centralizētās siltumapgādes tīkliem?
Tā kā dabasgāzi iecerēts zaļināt ar daudz dārgāko biometānu, bet tālākā perspektīvā ar vēl dārgāko zaļo ūdeņradi šis produkts kļūs arvien dārgāks, un tas saglabāsies tikai specifiskiem patērētājiem. Protams, tehnoloģijas attīstīsies, jo, kā rāda pieredze, tad tieši to attīstība, piemēram, saules paneļu cenas ir samazinājusi vairākas reizes, kas Latvijai kā šo paneļu patērētājai ļauj būt ieguvējai, līdzīgi attīstās un turpina attīstīties enerģijas uzkrāšanas baterijas, ar katru desmitgadi kļūstot vairākas reizes lētākai vienas enerģijas vienības uzkrāšanai, Latvijā šīs tehnoloģijas plaša izmantošana vēl ir priekšā. Ir, protams, cits interesants jautājums par to, ka 2000. gadā Latvijā CO2 piesaiste pārsniedza emisijas, var teikt, ka bija klimata neitralitāte, taču pašlaik emisijas būtiski pārsniedz piesaisti. 2021. gada dati rāda, ka siltumnīcu gāzu emisijas, neskaitot zemes sektoru, sasniedza 10,7 milj. t CO2 ekvivalenta, bet, ieskaitot zemes sektoru, jau 12,62 milj. t. Zinot, cik maksā (pašlaik apmēram 50 eiro) viena CO2 emisiju tonnas kvota, var iegūt, cik tas izmaksā, ja tās nāksies pirkt, proti, 500 —620 milj. eiro, taču neviens nevar prognozēt, kādas būs šīs kvotas cenas perspektīvā, jo pavisam nesen tā bija ļoti tuvu 100 eiro atzīmei, un tad jau jārēķinās ar izmaksām no 1 līdz 1,25 miljardiem eiro gadā. Tā ir milzīga summa Latvijai. Taču pavisam kosmiskas izmaksas būs tad, ja emisiju kvotas tonna maksās 200 eiro par tonnu vai vēl vairāk. Protams, šodien ir grūti prognozēt, kāds būs šo emisiju kvotu cenu līmenis, bet ir skaidrs, ka lētākas tās nekļūs. Latvijai ir daudz jāizdara, un risinājumi nav vienkārši, lai zemes izmantošanas sektorā atgrieztos CO2 piesaiste. Un galu galā nauda, ko, iespējams, maksāsim par CO2 emisiju kvotu iegādi, tikai daļēji atsvērs klimatam nodarīto kaitējumu. Katrai nozarei un katram uzņēmumam ir pirmkārt jākļūst klimata ziņā ilgtspējīgam, tikai tā uzņēmumi varēs nodrošināt biznesa ilgtermiņa ilgtspējību.
Bet Latvija jau pašlaik ir liels zaļās enerģijas — kokskaidu granulu, brikešu, šķeldas — eksportētājs.
Varam ielūkoties tālākās nākotnes prognozēs, kuras jau pat ir fiksētas ministriju stratēģijas dokumentos. Proti, 2022. gadā Latvijā patērēja 16 TWh enerģijas (malka + granulas + briketes), bet 2040. gadā tiek prognozēts, ka patērēsim 22 TWh. Tajā pašā laikā 2022. gadā saražojām 29 TWh, no kurām 13 TWh eksportējām uz citām valstīm. Lauvas tiesu rada kokskaidu granulas — 65% no eksporta apjoma. Tas nozīmē, ka pašlaik Latvijā ražoto produktu — granulu — uz vietas izmantojam mazāk, nekā varētu patērēt. Cīņa, kas jāizcīna, ir par biomasas ilgtspēju ilgtermiņā, lai par šo vietējo resursu nebūtu jāmaksā C02 nodoklis. Lai nesanāk kā ar citu Latvijas resursu - kūdru, cīņu, kuru mēs jau esam zaudējuši, izcērtot robu Latvijas ekonomikā. Latvijas zinātniskās iestādes ir veikušas pētījumus par reālajām emisijām, lai tādējādi uz pierādījumiem balstītiem faktiem mainītu Eiropas noteikto CO2 emisiju aprēķināšanas metodiku, taču pagaidām šīs aktivitātes nav vainagojušās ar panākumiem. Diemžēl ir jāizmanto tās aprēķina metodikas, kādas tās ir, kaut arī var būt pamatotas šaubas par to patiesumu, ņemot vērā faktiskos dabas apstākļus. Nav jēgas izlikties, ka mūs tas neskars, ka klimata mērķus varēsim sasniegt lēti, ka mēs atjaunojamās enerģijas jomā sasniegsim mērķus vieglāk un ātrāk nekā kaimiņvalstis, nekas par to neliecina. Latvijas kaimiņvalstis arī meklē labākos iespējamos risinājumus un tos konsekventi īsteno visās nozarēs, un tas nav tikai piemērā ar reģenerācijas stacijām, bet arī vēja parkiem, par kuriem Latvijā aktīvi runājam, bet līdz reālajiem darbiem atšķirībā no Lietuvas vai Igaunijas tā arī nekur neesam tikuši, bet tie pēdējie īstenotāji, visticamāk, saskarsies ar zemākām elektroenerģijas tirgus cenām, kas šo attīstību sāks būtiski bremzēt un var arī apstādināt. Latvijas enerģētikā lielākais resurss ir biomasa, un lielākā nozare, kur tā tiek patērēta, ir siltumenerģija, pārdomāta un ilgtspējīga vietējo resursu, tajā skaitā atkritumu, izmantošana nākotnē ļaus Latvijai sasniegt klimata mērķus ekonomiski izdevīgākajā veidā.
