Gaļas kvalitātes kontroles ekspertus, kas formāli strādā PVD, faktiski algo kautuves.
Latvijas kautuvju īpašniekiem jāsamaksā Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) ne tikai par katru veterinārā eksperta nostrādāto stundu, kontrolējot kaujamos lopus un pārstrādei paredzēto gaļu, taču viņi spiesti samaksāt arī darba devēja nodokli par PVD darbiniekiem, uzkrājumus atvaļinājumiem, apmācībām un citus. Tomēr darba līgumi kautuvē strādājošajiem ekspertiem ir noslēgti ar PVD. Apzinot kontrolējošos dienestus, DB neizdevās atrast kaut vienu, kas strādātu pēc līdzīgiem principiem.
Maksājumi notiek atbilstoši Ministru Kabineta noteikumiem par PVD veikto valsts uzraudzības un kontroles darbību un sniegtajiem maksas pakalpojumiem. Līdz 2004.gadam eksperti bija kautuvju darbinieki. Lai it kā izslēgtu interešu konfliktu un likvidētu paškontroli uzņēmumos, 2004.gadā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas paredzēja, ka uzņēmumi pērk pakalpojumu no PVD. Pēc būtības nekas nemainījās, tikai ekspertiem darba līgumi bija formāli jāslēdz ar PVD. Noteikumi ir vairākas reizes grozīti, tomēr joprojām spēkā ir punkts, kas paredz, ka dienests ar pakalpojuma ņēmēju var vienoties par finanšu līdzekļu iemaksu dienesta kontā pirms valsts uzraudzības un kontroles darbību veikšanas un pakalpojumu sniegšanas un attiecīga rēķina saņemšanas.
DB rīcībā esošās dokumentu kopijas liecina, ka eksperta darba stundu uzskaite un tai atbilstošās maksas aprēķināšana nozīmē, ka faktiski iemaksas veido PVD darbinieku – ekspertu darba samaksas fondu. «Kāda runa var būt par objektīvu ekspertīzi?» DB atzina kāda PVD eksperte. Pēc viņas teiktā, šie noteikumi kalpo kā naudas izspiešanas mehānisms no uzņēmējiem, jo PVD nosaka, cik ekspertu katrā kautuvē nepieciešami. Šo apgalvojumu pamato DB rīcībā esoša dokumentu kopija, kurā kādas kautuves īpašnieks lūdz PVD samazināt ekspertu skaitu, jo viņu darba apmaksa prasa pārāk lielus līdzekļus. Uzņēmums apmaksājis arī veterināru nokļūšanu uz darbu un mājās. Citā iesniegumā uzņēmējs lūdz samazināt PVD maksu atbilstoši vispārējai atalgojuma sistēmai valstī, lai tā nepamatoti nesadārdzinātu gaļas pašizmaksu.
Miesnieku un gaļas tirgotāju savstarpējās atbalsta biedrības 2010 valdes priekšsēdētāja Iveta Stūrmane atzīst, ka šī samaksas sistēma ir absolūti negodīga, smagnēja un sarežģīta. No vienas puses – ekspertam jāievēro PVD prasības, no otras - kautuves īpašnieks viņam maksā algu un sedz transporta un citus izdevumus. «Tas ir valstisks rekets, taču uzņēmējiem nav izvēles. Pēc šādiem noteikumiem strādājot, valsts patur monopolu, bet kautuves nevar izvēlēties ekspertus, jo PVD tos atsūta ar rīkojumu. PVD regulē šos ekspertus, bet algu maksājam mēs. Tas ir nepareizi pašā pamatā,» tā Saimniecības Kunturi ražošanas vadītāja Santa Preimane. Kāds kautuves īpašnieks, kurš vēlējās palikt anonīms, atzina, ka veterinārajiem ekspertiem, šķiet, svarīgāks ir nostrādāto stundu skaits, nevis pārtikas drošība.
Uzņēmēji joprojām uztver veterināros ekspertus kā savus darbiniekus, kuriem jāgādā par to, lai kārtībā būtu dokumenti un lai ekspertīzes neradītu uzņēmējam neplānotus zaudējumus. Savukārt sabiedrība sagaida, lai pārtikas apritē nonākusī gaļa tiktu objektīvi kontrolēta, lai tiktu utilizēts viss, ko par nelietojamu atzinuši eksperti. Faktiski veterinārais eksperts ir starp diviem dzirnakmeņiem, DB atzīst Latvijas Veterinārārstu biedrības priekšsēdētāja Māra Viduža.
PVD pārstāve Ilze Meistere nenoliedz, ka samaksā par veterinārā eksperta darbu ietilpst arī darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Viņa gan skaidro, ka visā ES par oficiālās kontroles nodrošināšanu jeb veterinārā eksperta darbu kautuvēs maksā uzņēmējs nevis valsts.