Latvijā līdz 2021. gadam notiks vērienīga administratīvi teritoriālā reforma - divu gadu laikā krasi tiks samazināts pašvaldību skaits.
Jau šodien Ministru kabinets plāno izskatīt likumprojektu Administratīvi teritoriālās reformas turpināšanas likums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sagatavojusi likumprojekta sākotnējo anotāciju. Tajā secināts, ka no 119 Latvijas pašvaldībām jau 2018. gadā pēc iedzīvotāju skaita 41 pašvaldība neatbilda novadu kritērijiem, bet 52 novados nebija kritērijiem atbilstoša attīstības centra.
2021. gadā pašvaldību vēlēšanas notiks jaunajās administratīvajās teritorijās un Latvijā būs pašvaldības, kuras spēj būt ekonomiski patstāvīgas un izpildīt savas funkcijas no pašu ienākumiem
Sarunā ar Dienas Biznesu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par) konkrētu «īsināmo» pašvaldību skaitu nemin, taču uzsver, ka 2021. gadā pašvaldību vēlēšanas notiks jaunajās administratīvajās teritorijās un Latvijā būs pašvaldības, kuras spēj būt ekonomiski patstāvīgas un izpildīt savas funkcijas no pašu ienākumiem. Šobrīd Latvijā ir nedaudz vairāk par desmit pašvaldībām, kuras nesaņem finansējumu no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Iespējams, ka Latvijā nākotnes pašvaldību skaits aprobežosies ar šādu skaitu. Administratīvi teritoriālā reforma būs viena no galvenajām tēmām VARAM dienas kārtībā tuvākā gada laikā, tāpat kā klimata pārmaiņu politikas jautājumi un Rīgas pašvaldībā notiekošais.
Šobrīd Latvijā ir 119 pašvaldības, vai paredzēts to skaitu vēl samazināt? Kādēļ?
Ir skaidrs, ka pašvaldību skaitam ir jāsarūk. Jāmēģina veidot novadus ar vienveidīgāku iedzīvotāju skaitu, šobrīd mazākajā novadā ir 1000 iedzīvotāju, lielākajā – 40 000. Latvijā pašvaldībām deliģēto funkciju apjoms ir relatīvi liels, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Mums ir nepieciešamas lielākas pašvaldības, lai spētu izpildīt funkcijas izglītības nodrošināšanā un sociālās palīdzības standarta sniegšanā. Šo pakalpojumu var nodrošināt tikai pie pietiekami liela iedzīvotāju skaita, kas spētu apmaksāt profesionāļu pakalpojumus, kopā sametot naudu caur pašvaldības budžetu. Ejam uz augstāku profesionalizāciju, un to nevar īstenot, ja ir daudz finansiāli mazspējīgu pašvaldību. Ja mēs Latvijā nolemtu saglabāt 119 pašvaldības, tad mums nāktos ievērojami atteikties no kādu pašvaldības funkciju realizācijas.
Jau, valdību veidojot, partijas vienojās, ka ir jārealizē pašvaldību reforma. Šobrīd esam reformas sagatavošanas fāzē. Lai reformu realizētu, ir jāpieņem likumprojekts Administratīvi teritoriālās reformas turpināšanas likums. Nākamais solis – VARAM piedāvās un valdība apstiprinās informatīvā ziņojuma veidā kritērijus un piedāvāto administratīvā iedalījuma projektu. Tas atbilstoši likumam ir jāapspriež ar pašvaldībām un iedzīvotājiem. 2019. gada nogalē, balstoties uz apspriešanu un piedāvāto administratīvā iedalījuma projektu, tiks sagatavota gala versija likumam – Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Process ir jāpabeidz 2020. gada jūnijā, lai 2021. gada jūnijā Latvijas pašvaldību vēlēšanas notiktu jaunās teritorijās.
Paralēli VARAM izstrādā kritērijus, pēc kuriem noteikt optimālo pašvaldību iedalījumu. Mēs strādājam ar ekspertiem, ar citiem valdību veidojošiem politiskiem spēkiem. Šobrīd esam ļoti tuvu tam, lai kritēriju projektu piedāvātu, un tas varētu notikt šā gada aprīlī. Ideja ir veidot ekonomiski patstāvīgākas pašvaldības, kas spēj izpildīt savas funkcijas no pašu ienākumiem. Pašvaldību finanšu izlīdzināšana saglabāsies kā sistēma, iespējams, mainoties nosacījumiem.
Izklausās, ka šoreiz reforma nenotiks pēc brīvprātības principa?
Arī iepriekšējā reforma bija ar diviem etapiem. Pirmais etaps bija pilnīgi brīvprātīgs, otrais – brīvprātīgs piespiedu kārtā. Jāsaka, ka kopš iepriekšējās reformas likumā ir paredzēta iespēja pašvaldībām apvienoties brīvprātīgi, bet desmit gados mēs esam redzējuši tikai vienas pašvaldības sadalīšanos, bet apvienošanos - nevienu.
Reformā galvenais kritērijs būs statistika vai kādi vēsturiski un emocionāli apsvērumi?
Protams, pēc iespējas ir jāņem vērā arī kultūrvēsturiskie apstākļi, bet jāatceras, ka pašvaldībās galvenokārt runa ir par pakalpojumiem, un svarīgi, lai pakalpojumu varētu sniegt un tas būtu pieejams cilvēkiem. Saprotam, ka aizvien lielāku pakalpojuma klāstu iedzīvotāji saņem attālināti, bet izglītības un sociālās palīdzības funkcijām ir mobilitātes robeža. Izglītības jomā ir bijuši pētījumi, kuri rāda, kāds ir optimālais skolu tīkls Latvijā.
Šoreiz administratīvi teritoriālā reforma ies vienā solī ar izglītības reformu?
Līdz šim laukos zināja, ka pirmsvēlēšanu gados skolas neslēgs, jo vadošie spēki gribēs, lai viņus atkal ievēl? Vai tuvākajos gados var paredzēt lielāku spiedienu uz pašvaldībām izglītības jomā?
Es nevēlētos obligāti šos jautājumus sasaistīt, jo izglītības reforma ir Izglītības ministrijas atbildība un tai ir jāpiedāvā risinājumi. Es apzinos, ka administratīvi teritoriālā reforma var kļūt par grūdienu reformām izglītības tīklam, kā arī kultūras un citās jomās. Skolu tīkla reforma noteikti būs, tas ir neizbēgami. Latvija šobrīd par viena bērna izglītošanu skolā maksā no 1 līdz 4 tūkstošiem eiro gadā, un diemžēl tur, kur maksājam visvairāk, ir vissliktākie rezultāti. Absurdā situācija ir izveidojusies neoptimāla skolu tīkla dēļ, jo uz viena bērna izglītību tērējam lielu naudu, bet spējam samaksāt mazas algas skolotājiem. Veidojas situācija, kad ilgtermiņā cilvēki tiek ievilkti nabadzības cilpā, no kuras nav izejas. Izglītība ir spēcīgākais sociālais lifts uz labāku stāvokli, tādēļ ir svarīgi, lai reforma notiktu.
Bet kā pašvaldības var realizēt savas funkcijas līdz nākamajām vēlēšanām, ja budžetā solīto 19,6 % nodokļu ieņēmumu vietā šogad iezīmēti 19, 4 % ?
Ko darīt ar 0,2 procentiem? Es teiktu, ka tas ir abstrakts jautājums. Aplūkojot ilgākā laika posmā pašvaldības finanšu situāciju, pašvaldību daļa no budžeta ir bijusi gan zem 19 procentiem, gan virs 20 procentiem no kopapjoma. Jāsaprot, ka pašvaldību attīstībai ir novirzīti ievērojami Eiropas fondu līdzekļi un šogad un nākamgad notiks lielas, masveidīgas investīcijas pašvaldībās. Turklāt valdība nodrošina iespēju aizņemties kredītus valsts kasē. Lielāka diskusija būs par nākamā gada budžetu. Lai nodrošinātu Kučinska valdības solīto, valstij būtu jānovirza 250 milj. eiro pašvaldību dotēšanai, un šī būtu neiedomājami liela summa, ko valsts, visdrīzāk, nevar atļauties.
Jau ilgāku laiku tiek runāts par pašvaldību iesaistīšanos īres namu būvniecībā, par labo piemēru minot Valmieru. Jūsu komentāri?
Latvija ir zeme, kurā sarūk iedzīvotāju skaits un pieaug dzīvojamā platība kvadrātmetros uz vienu iedzīvotāju, bet ne tur, kur ir darba vietas. Pirmais solis, kas ir jāizdara, ir jāapstiprina jauns Dzīvojamo telpu īres likums, un Saeimā tas tiek skatīts. Pašreizējais dzīvojamo telpu īres regulējums diemžēl privātas investīcijas īres tirgū neveicina. Soļi, kas jārealizē, – jāpieņem jauns īres regulējums, jānosaka finanšu pieejamības instrumenti. Parasti Eiropas Savienības valstīs tas ir atbalsta instruments, kur valsts piedalās, palīdzot iegūt kredītu, samazinot izmaksas.
Zinu, ka Ekonomikas ministrija strādā pie šī jautājuma, un mēs no VARAM puses stimulēsim, lai paralēli privātām investīcijām ir pieejamas pašvaldības investīcijas, kā tas ir citās Eiropas valstīs.
Reģionālā plaisa ir iedzīvotāju vai valsts problēma? Statistika ziņo, ka ārpus Rīgas ir mazākas algas, mazāk darba vietu, mazāk skolu.
Pilnībā novērst reģionālās atšķirības ienākumos nekad neizdosies. Pasaulē nav valsts, kas to būtu izdarījusi, un arī mums neizdosies, bet ir būtiski mazināt reģionālo plaisu. Pēdējos 15 gadus aktīvi esam ieguldījuši Eiropas Savienības līdzekļus reģionālo atšķirību mazināšanai. Esam panākuši galveno mērķi – Latvijā ienākumi ir auguši, kļūstam turīgāki, bet iekšēji atšķirība pieaug. Ir skaidri redzams, ka Latvijā ir izveidojušies divi ekonomiskie reģioni – Lielrīga un pārējā Latvija, kur abos reģionos atšķirības ienākumos ir 2,5 reizes uz cilvēku.
Līdz šim mums nav izdevies mazināt atšķirības. Manuprāt, tādēļ, ka lielākoties ieguldījumi ir plānoti valsts un pašvaldību izdevumos. Mums ir uzbūvēti jauni objekti, cerot šādi piesaistīt iedzīvotājus teritorijai, bet svarīgākais kritērijs, kas iedzīvotāju piesaista apdzīvotai vietai, ir labi apmaksāta darba vieta. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, ir paredzēt mobilitātes iespējas. Esam posmā, kad mums nav bezdarba. Latvijas problēma ir darba alga. Ir jābūt konkurētspējīgākām darba algām, lai uzlabotu ārējās migrācijas saldo un cilvēki nebrauktu no Latvijas prom.
Vai nevajadzētu izveidot bonusu sistēmu, lai iedzīvotājus noturētu reģionos?
Latvija ir brīva valsts, un nevar aizliegt cilvēkiem pārvietoties. Ja cilvēks atrod savu personisko dzīves ceļu Rīgā, tas ir labāk nekā gadījumos, kad iedzīvotājs atrod savu ceļu Dublinā. Tas šobrīd ir lielākais izaicinājums – noturēt cilvēkus Latvijā. Mobilitātes iespējas ļautu cilvēkiem palikt dzīvot savās mājās, bet strādāt vietā, kur ir labi apmaksāts darbs. Visdrīzāk, ka cilvēks savā dzīvesvietā darbu vairs nevar atrast vai atalgojums viņu neapmierina, tādēļ viņš brauc prom.
Kopumā Latvijas lauksaimniecības un mežsaimniecības sektoros ir bijušas lielas investīcijas, bet tās nepalielina darba vietu skaitu, tās palielina algu. Lauksaimniecībā nodarbināto skaits saruks arī nākotnē, tādēļ laukos dzīvojošiem jāatrod nodarbinātības iespējas pilsētā. Ar labu mobilitāti ir iespējams nodrošināt dzīvošanu lauku viensētā un strādāšanu pilsētā. Jādomā par sabiedriskā transporta pārklājumu, par dzelzceļa izmantošanu, kas ļautu pārvarēt lielākus attālumus mazākā laika periodā bez sastrēgumiem.
Šobrīd, saskaroties ar situāciju, kad cilvēkam nav darba vai viņš vēlas labāk atmaksātu darbu, iedzīvotājs galvenokārt izvēlas izbraukt no Latvijas, kaut gan Latvijā ir vietas, kur maksā relatīvi lielu algu, bet ir darba roku trūkums.
Bieži mobilitātes problēma ir cilvēku galvās – esam gatavi lidot pāri visam kontinentam, lai atrastu tur darbu, bet neesam gatavi braukt 100 kilometrus. Protams, daudzi no reģioniem sameklē darbu pilsētā, bet mums ir jāatvieglo process. Ja cilvēki mainīs paradumus un masveidā būs gatavi doties uz darbu Rīgā ar privāto auto, pilsētā būs noslogota satiksme un krasi pasliktināsies gaisa kvalitāte.
Runājot par gaisa kvalitāti, Nacionālais enerģētikas un klimata plāns līdz 2030. gadam paredz samazināt siltumnīcas gāzu emisijas par 6% attiecībā pret 2005. gadu. Lauksaimniecības nozare emisijas ir audzējusi atšķirībā no citām nozarēm. Kā turpmāk būs ar A vai B kategorijas vides piesārņošanas atļauju saņemšanu, vai kādas nozares tās nevarēs saņemt?
Lielās trīs jomas klimata pārmaiņu jautājumā ir enerģētika, transports un lauksaimniecība. Kopš 2005.gada varam novērot, ka ir noticis mērķtiecīgs emisiju samazinājums enerģētikā, tai skaitā arī ar OIK palīdzību, un enerģētikā ir skaidrs, kas ir jādara.
Savukārt transporta jomā progress ir bijis mazāks, ir bijis dabiskais progress, jo katra nākamā automašīna ir ar mazāku izmešu apjomu. Milzīgu efektu dod dzelzceļa elektrifikācijas projekts, arī šajā jomā ir skaidrs, ko var darīt.
Ja paskatāmies uz Latvijas emisiju struktūru, rūpniecības sektorā emisiju struktūrā nav problēmu. Katra jauna iekārta ir videi draudzīgāka, energoefektīvāka un ar mazākiem izmešiem.
Vislielākā neskaidrība ir ar lauksaimniecību. Ja transporta jomā CO2 izmešu apjoms stāv uz vietas un nepieaug, tad lauksaimniecībā CO2 izmeši pieaug. Ja lauksaimniecībā CO2 izmeši stāvētu uz vietas, tad praktiski mēs būtu izpildījuši 6 % samazinājumu, jo rūpniecība un enerģētika samazinājumu būtu nodrošinājusi. Šī nav tikai Latvijas problēma, tā pastāv daudzās Eiropas Savienības valstīs, tādēļ ir sagatavoti priekšlikumi, kā lauksaimniecībā ir iespējams emisijas samazināt – sākot ar lopu pareizas barošanas procesa nodrošināšanu, ganību perioda pagarināšanu, beidzot ar kūtsmēslu pārstrādi un augsnes virskārtas uzaršanas tehnoloģijas pamainīšanu.
VARAM nākamajā plānošanas periodā uzstās uz to, ka Zemkopības ministrijai ir jāņem vērā klimata perspektīva, sagatavojot kopīgo lauksaimniecības politiku. Tas nozīmēs mainīt prakses, pieejas, bet tas ir izdarāms.
Uzreiz rodas konkrēts jautājums. SIA Gallusman vēlas īstenot Ovostar Union olu ražotnes projektu Latvijā un šobrīd veic ietekmes uz vidi procedūru. Uzņēmums vēlas celt dējējvistu fermas Tukuma un Ogres novadā, kurās var turēt līdz 10 miljoniem vistu. Tik lielas fermas pat Eiropā nav. Latvija ir gatava tikt galā ar vistu mēsliem?
Man nav iebildumu pret lielām investīcijām Latvijas ekonomikā, bet šajā projektā mani mulsina, ka šādam lielam uzņēmumam plānotā metode vistu mēslu pārstrādei ir mēslu izvietošana uz laukiem. Šī ir ļoti veca tehnoloģija. No vides un klimata pārmaiņu kvalitātes viedokļa šis ir pilnīgi nepareizs virziens. Es nevaru iedomāties, ka Latvijas vides institūcijas varētu kaut ko tamlīdzīgu atbalstīt. Noteikti nonāksim līdz pienākumu uzlikšanai piesārņojošu darbību atļaujā nodrošināt modernu kūtsmēslu pārstrādi. Šādam objektam tas ir obligāts nosacījums, par to nevar būt pat diskusijas. Protams, jebkurš rūpniecības uzņēmums rada arī citus izmešus. Bet kūtsmēslu apstrādes tēma ir tieši klimata izmaiņas ietekmējošs faktors, un mums visiem par to nāktos maksāt. Es neredzu racionālu iemeslu, kādēļ atbalstīt projektu, kurā vistu mēslu netiek pārstrādāti. Var tikai iedomāties zemes teritorijas apjomu, kas būtu nepieciešams, lai kūtsmēslus izkliedētu. Ja fermā būs 10 miljoni vistu, tā varētu būt desmitā daļa Latvijas teritorijas.
Noslēgumā – Rīgas mērs Nils Ušakovs dosies uz Briseli vai cietumu?
Es nevaru atbildēt uz otro jautājuma daļu, jo man nav pietiekamas informācijas. KNAB veic izmeklēšanu. Cik es saprotu, Ušakovam nav nekāds statuss, bet ir fakti par viņa dzīves un darba vietas pārbaudi, dokumenti ir izņemti. Tas droši vien neko labu par viņa nākotnes izredzēm neliecina. Savukārt, atbildot uz jautājuma daļu par Ušakova nonākšanu Briselē, varu atbildēt nevis kā VARAM ministrs, bet politiķis. Es cerētu, ka viņš nenonāks Briselē, bet tas ir Latvijas iedzīvotāju rokās, jo kandidēt vēlēšanās mēs Nilam Ušakovam nevaram aizliegt.