Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.
Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.
Vairāki bīstami signāli
“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos — lietojamā resursa atjaunošanas spējās, bioloģiskas daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES Zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrākas kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apmēru. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.
“Šīs iniciatīvas, ja tās tiks pieņemtas, Latvijai radīs katastrofālas sekas, jo centralizētā siltumapgādē pašlaik 60% kurināmā ir biomasa — koksne, bet laukos mājām — pat vairāk nekā 90%,” tā J. Miezainis. Viņš norāda, ka, koksni padarot par neatjaunojamu resursu, tā nonāks emisiju tirdzniecības sistēmā un atvieglojumi, kurus pašlaik bauda iedzīvotāji, kā kurināmo izmantojot koksni (šķeldu, malku, granulas, briketes), beigsies. Iespējams, ka šāds pārejas periods būs līdz 2030. gadam. “Ja šāds scenārijs piepildās, tad šī apkures situācija ar superaugstajām cenām nākotnē būs vēl traģiskāka,” tā J. Miezainis.
Centralizētās siltumapgādes stūrakmens
“Biomasa (koksnes šķelda) ir stūrakmens, uz kura Latvijā balstās centralizētā siltumapgāde, bet uz malkas — reģionos, kur nav centralizētās siltumapgādes vai arī nekad nav bijusi izbūvēta dabasgāzes infrastruktūra un arī gāze ir bijusi dārgāka par citiem kurināmā veidiem, tāpēc šī resursa izmantošanas apgrūtināšanai vai sadārdzināšanai ir būtiska ietekme,” skaidro siltumapgādes SIA Gren Latvija valdes priekšsēdētājs Andris Vanags. Viņš atgādina, ka biomasa (šķelda) ir vienīgais energoresurss, kuru Latvijā ražojam, apmēram pusi no tā patērējam savā zemē, pusi pārvēršam kokskaidu granulās un eksportējam. “Granulu eksporta un Latvijā patērētās dabasgāzes korelācijas attiecība ir teju 1:1, jo 2021. gadā eksportējām granulas 10 TWh apmērā un to vietā importējām 11 TWh dabasgāzi. Protams, ne visu dabasgāzi iespējams aizvietot ar granulām, taču to var darīt siltumapgādē,” secina A. Vanags. Viņš norāda, ka ikviens eiro, par ko šis resurss tiek sadārdzināts, finālā iedzīvotāju maciņos atstāj 16 milj. eiro lielu ietekmi. Proti, ja sadārdzinājums ir 10 eiro, tad iedzīvotāju maciņos tas būs jau 160 milj. eiro apmērā.
“Savukārt, ja koksne kā energoresurss, piemēram, tiek aizliegts, tad izmaksas pieaugs vēl divas - trīs reizes salīdzinājumā ar pašreizējām rekordaugstajām siltumapgādes cenām,” stāsta A. Vanags. J. Miezainis papildina, ka reģionā būtisku elektroenerģijas daudzumu ražo, izmantojot dabasgāzi. “Šogad deviņos mēnešos Latvija par gāzi ir iztērējusi 805 milj. eiro, kamēr iepriekšējos gados analogā laikā tikai ap 100 milj. eiro, un tas nozīmē, ka elektrība nebūs lēta un tiem, kuri siltumapgādē izmanto siltumsūkni, šis siltums nebūs lēts,” tā J. Miezainis.
A. Vanags vērš uzmanību uz centralizētās siltumapgādes investīciju ciklu. “Latvijā ar valsts politiku, atbalstu, kā arī ES struktūrfondiem esam veicinājuši, lai centralizētajā siltumapgādē arvien vairāk izmantotu šķeldu, un arī pašlaik ir atvērtas valsts atbalsta programmas, kuras vērstas uz to, lai no dabasgāzes pārietu uz atjaunojamo energoresursu – šķeldu, arī granulām,” stāsta A. Vanags. Viņaprāt, lai šīs tehnoloģijas būtu efektīvas un nerastos sadārdzinājums patērētājam, to darba mūžam jābūt 20 līdz 30 gadi. Taču, ja tiek nolemts samazināt vai pat pilnībā liegt biomasas izmantošanu, tad pārejas periodam jābūt maksimāli garākam. “Par to kā iespējamu risinājumu pēc 30 gadiem ir jārunā šodien un vienlaikus pakāpeniski uz to arī jāvirzās, lai uzņēmēji var nomainīt tehnoloģijas, patērētāji - pielāgoties jaunajai situācijai,” savu pozīciju skaidro A. Vanags.
Viņaprāt, jāņem vērā fakts, ka Eiropas Savienībā valstis būtiski atšķiras, jo Latvija ir viena no valstīm ar biomasas pašpietiekamību, turklāt tās daļu kā produktu vēl eksportējam uz citām Eiropas valstīm. “Ir jāatrod unikāls regulējums, lai valstis, kurām biomasas pietiek, to var patērēt,” tā A. Vanags. Viņaprāt, šāds patēriņš, kur biomasa tiktu iegūta ilgtspējīgas mežsaimniecības procesā, ir prioritāte Nr.1, un tas nedrīkstētu tikt apgrūtināts ar vēl kādu regulējumu. “Ja šo resursu iegūst atbilstoši ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai, tad nekādu jautājumu par sarežģītu pierādīšanas kārtību un sertifikācijas procesu attiecībā uz to, vai biomasa iegūta ilgtspējīgā apsaimniekošanas sistēmā, nedrīkstētu būt,” norāda A. Vanags. Viņaprāt, Latvijas iedzīvotājiem ir jāgūst labums no šī resursa, kas šeit ir pieejams.
Zviedrija - Latvijas sabiedrotais
“Pozitīvi, ka Latvija ir tik bagāta ar atjaunojamajiem resursiem, ka tos pat varam eksportēt un gūt ienākumus,” vērtē mežsaimniecības SIA Sodra Latvia valdes priekšsēdētājs Larss Georgs Hedlunds. “Arī Zviedrija, tāpat kā Latvija, ir bagāta ar mežiem, tikai Zviedrijā centralizētajā siltumapgādē netiek lietota dabasgāze, bet teju pilnībā to nodrošina ar koksni,” tā L.G. Hedlunds. Viņaprāt, gan Latvijas, gan Zviedrijas situācijā liegums koksni (šķeldu, granulas) izmantot centralizētajā siltumapgādē būtu pielīdzināms katastrofai. “Esam vienā laivā, un mums kopā jāstrādā Briselē, lai šāds scenārijs, kad koksni pielīdzina fosilajam energoresursam, neīstenotos dzīvē,” iesaka L.G. Hedlunds. Viņš atgādina, ka strīda būtība ir par to, vai zāģbaļķi drīkstētu izmantot kā kurināmo, taču tas nav prāta darbs, un to neviens nedara, bet Eiropā tāds priekšstats ir radies. “Loģiski, ka satrupējušu resnās dimensijas apaļkoku izmantos kā enerģētisko koksni, taču vēsturiski celulozes izejvielas – papīrmalka, celulozes šķelda - vienmēr ir bijusi dārgāka nekā malka, nemaz nerunājot par zāģbaļķiem. Tirgus ar cenu līmeni baļķus jau nemaz neļauj novirzīt kā kurināmo uz katlumāju,” uzsver L.G. Hedlunds.
Izjūt pieprasījuma pieaugumu
“Tā ir šodienas realitāte,” uz jautājumu, vai izjūt pieaugošo pieprasījumu pēc enerģētiskās koksnes, atbild L.G. Hedlunds. Viņš norāda, ka enerģētisko koksni pārdod kokskaidu granulu ražotājiem, kā arī vietējās pašvaldības siltumapgādes kompānijām. “Šķelda ir brīnišķīgs resurss, un šī vasara ir bijusi ļoti izaicinošs laiks siltumražotājiem, jo šī resursa cenas 2022. gadā ir būtiski pieaugušas, turklāt, ja iepriekšējos gados bija iespējas noslēgt līgumus par šķeldas piegādi uz gadu un piegādātāji varēja nodrošināt fiksētu cenu visam līguma periodam, tad šogad situācija ir mainījusies un nosacījumus diktē šķeldas pārdevēji — ražotāji, un tāpēc siltumražotāji nevar būt izvēlīgi,” skaidro A. Vanags.
Viņš atzīst, ka šķeldas cenas pieaugums ir milzīgs, jo šā gada oktobrī salīdzinājumā ar pērnā gada oktobri tās pieaugušas četras reizes. SIA Gren Latvija pērk šķeldu, kas ražota no ciršanas blakusproduktiem, taču ne visu patēriņu, it īpaši aukstas ziemas situācijā, var nosegt ar šo resursu, un vajadzīga arī dabasgāze. “Priekšrokas došana šķeldas ārvalstu vai tomēr pašmāju pircējam notiek ar cenu. Ja vietējais pircējs gatavs piedāvāt to pašu cenu, ko uzpircējs pie kuģa ostā, tad šī šķelda paliek Latvijā. Ja eksportētāja cena šķiet pārāk augsta, tad kuģi regulāri šo resursu izvestu no Latvijas uz Eiropu,” norāda A. Vanags. Viņš uzsver, ka cenas savā ziņā ir izlīdzinājušās, kaut arī Zviedrijā šķeldas cena ir zemāka nekā Latvijā. “Zviedrijā šķelda pie katlumājas maksāja ap 15 eiro par berkubikmetru, kaut arī pirms gada šī cena bija zemāka – tikai 12 eiro par berkubikmetru, un pieaugums par teju 25% nebija tā priecīgākā ziņa,” tā L.G. Hedlunds.
A. Vanags steidz piemetināt, ka Zviedrijā atšķirībā no Latvijas ir ilgtermiņa līgumi, kur centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem ir iespēja pārskatīt cenu tikai vienu reizi gadā. “Ziņa, ka siltuma cena šajā apkures sezonā pieaugs par 25- 30%, Zviedrijā izraisīja sabiedrības sašutumu, bet Latvijā siltumenerģijas cena (tiem, kuri centralizētajā siltumapgādē izmanto šķeldu kā kurināmo) pieaugusi divas reizes, bet tiem, kuri patērē dabasgāzi, tiem par 300- 400%, kaut arī mājsaimniecību ienākumi nebūt nepieaug proporcionāli, un sadārdzinājums nav tikai enerģētikā, bet arī pārtikas precēm,” tā A. Vanags.
Viņš secina, ka iedzīvotāju pirktspēja samazinās. “Tā ir ārkārtas situācija, kurā ir nepieciešami ārkārtas pasākumi un risinājumi, tostarp ar valsts iejaukšanos, subsīdijām,” norāda A. Vanags. Viņš atgādina, ka pirms enerģētikas krīzes sekmīgi strādāja cenu faktors — diktāts – dažādiem koksnes sortimentiem, to novirzot pa attiecīgajiem sektoriem. “Pirms gada neviens papīrmalku nepārvērta dedzināmajā šķeldā, bet šodien veidojas cenu starpības koksnes sortimentiem, kas nav loģiskas, taču tā ir īstermiņa parādība, bet ilgtermiņā viss atgriezīsies ierastajā kārtībā, kur apaļkokam, kuram var pievienot vērtību, tas tiks īstenots ar dziļāku pārstrādi, bet enerģētikai nonāks zemākas kvalitātes koksne, kura citādi nav pārstrādājama un izmantojama, un tāpēc nevajadzētu īstenot pārnodrošināšanos ar kādu papildu regulējumu, piemēram, ka koksne enerģētikā var nonākt tikai pēc tās trešās pārstrādes,” stāsta A. Vanags.
Var samazināt slieksni
J. Miezainis vērš uzmanību, ka ES regulas pārskatīšanas gaitā ir parādījusies vēl viena iniciatīva — par obligātas dalības emisiju tirdzniecības sistēmas sliekšņa samazināšanu no pašreizējiem 20 MW, piemēram, līdz 10 MW vai pat 5MW centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem. “Ir situācijas, kad arī šādas nelielas siltumapgādes stacijas spiestas vienu kurināmo resursu uz kādu brīdi aizvietot ar citu (piemēram, kūdru), un tas nozīmēs, ka tam pieaugs izmaksas, jo jāpērk CO2 izmešu kvotas (pašlaik tās maksā ap 70 - 80 eiro/t), tādējādi sadārdzinot gala produktu,” skaidro J. Miezainis.
Viņš gan norāda, ka enerģētikā tiek patērēti tikai apmēram 10% no iegūtās koksnes, bet pašlaik ir paradoksāla situācija, kad īstermiņā enerģētikas produkcija ir dārgāka par zāģēto. “Pašreizējā krīzes laikā valsts intervence ar subsīdiju vai dotāciju palīdz stabilizēt situāciju, taču ilgtermiņā būtu vērts pārņemt Somijas pieredzi, kas veido kurināmā rezerves, kas neiejaucas tirgū līdz brīdim, kad ir krīzes situācija,” ierosina J. Miezainis.
Latvijas gadījumā enerģētiskās krīzes izsludināšanas situācijā pašvaldībām piederošie siltumapgādes uzņēmumi var slēgt līgumu bez energoresursa publiskā iepirkuma konkursa, taču tas nenoregulē cenu siltuma patērētājam un arī nepalīdzēs izvairīties no dramatiskiem siltuma tarifu pieaugumiem par 100— 200%. “Palīdzēt šādās situācijās var, tikai mērķtiecīgi veidojot sistēmu, kura krīzes brīdī spētu nodrošināt ar kurināmo par fiksētu cenu, lai nerastos strauji tarifu pieauguma lēcieni, kas ne tikai sāpīgi sit pa mājsaimniecību maciņiem, gan arī pa uzņēmēju konkurētspēju, jo ierēķinātajās fiksētajās izmaksās siltuma sadaļa it būtiski jāpalielina, kas labākajā gadījumā nozīmēs mazāku peļņu vai pat nepieciešamību paaugstināt sava produkta vai pakalpojuma cenu,” iesaka J. Miezainis.
Viņš norāda, ka Latvijā centralizētā siltumapgāde ir pašvaldību autonomā funkcija, bet vienā apdzīvotā vietā 2020. gadā, kad slēgšana draudēja siltumapgādes uzņēmumam, tad īsti neviena ministrija nebija gatava iesaistīties tās risināšanā, un, pat atlaižot vietējo domi, problēma ar siltumapgādi konkrētajā vietā jau netiktu atrisināta. “Ne pašvaldību, ne vēl jo vairāk privātajiem siltumapgādes uzņēmumiem nav spēju no saviem līdzekļiem amortizēt tik milzīgas energoresursu cenu svārstības tirgū, kādas pašlaik tiek pieredzētas,” tā J. Miezainis.
Resursu pietiks, tikai kāda būs to cena
“Gren strādā visās trijās Baltijas valstīs, un mēs patērējam ap 2TWh energoresursu, visvairāk Igaunijā - ap 1TWh, Lietuvā kā energoresursi tiek izmantoti atkritumi. Šai apkures sezonai enerģētiskās koksnes resursu pietiks, tikai jautājums ir par to cenu,” uz jautājumu par to, vai pietiks resursu apkurei, atbild A. Vanags. Viņš novērojot situāciju, ka Lietuvā Baltpoll biomasas biržā cenas jau trešo nedēļu pēc kārtas par dažiem procentiem samazinās, tieši tāpat arī zāģmateriālu cenas. “Situācija īstermiņā normalizējas, bet riski par to, kāda tad būs ziema (auksta un gara vai tomēr ne pārāk auksta un īsa) ne tikai Latvijā, bet arī Skandināvijā un Eiropā, saglabājas, un no šiem faktoriem arī būs atkarīgs, kā pārziemosim,” vērtē A. Vanags.
Viņš vērš uzmanību, ka šķelda ir tikai viens aspekts, jo aukstas (-15grādi ilgāku laiku) ziemas gadījumā nāksies vairāk patērēt tieši dabasgāzi, tādējādi ir būtiski, lai būtu pieejami abi energoresursi, bet ir jautājums, cik drošus līgumus par to piegādi var noslēgt, jo piegādātājiem pašreizējā situācijā var būt pat ekonomiski izdevīgāk atkāpties no noslēgtā līguma izpildes un samaksāt atkāpšanās naudu, nekā izpildīt līgumu par tajā paredzētajām resursu piegādes cenām. Proti, iepriekš ik mēnesi tika samaksāti 90% no paredzētās summas par piegādāto šķeldu, bet pārējie 10% kalpoja kā nodrošinājums, kas tika akumulēts un izmaksāts šķeldas piegādātājam apkures sezonas beigās — aprīlī. Pašlaik cenas pieaugums ir tik liels, ka piegādātājs samaksā 10% drošības naudu un atkāpjas no noslēgtā līguma izpildes, un, ja nav citu piegādātāju, tad siltuma ražotājs šādā gadījumā paliek bez resursa, bet cilvēki - bez siltuma.
“Gan energoresursu pircējiem, gan to pārdevējiem visa ziema paies pārrunās par to, cik lielas rezerves ir piegādātājam, vai uz viņu var paļauties, vai jāslēdz kāds papildu līgums ar vēl kādu citu piegādātāju u.tml.,” gaidāmo darba cēlienu iezīmē A. Vanags. Viņaprāt, šāds risks šajā apkures sezonā būs augstāks, nekā tas bija pagājušajā. “Visaugstākais risks saistībā ar gāzi bija augustā, pašlaik situācija ir normalizējusies, taču jāņem vērā, ka siltumapgādei nevajag tik daudz gāzes kā elektroenerģijas ražošanai,” uz jautājumu par gāzes faktoru atbild A. Vanags.
Savukārt J. Miezainis tikai atgādina, ka šādā situācijā ir vajadzīgs valsts nozīmes drošinātājs. “Ar līgumsodu jau konkrētu apdzīvoto vietu neapkurinās, tāpēc ir vajadzīgs vai nu rezerves kurināmais, vai arī cits piegādātājs,” tā J. Miezainis. Viņš vērš uzmanību, ka energodrošība balstās dažādībā — jo dažādāki resursi, jo lielākas alternatīvas un daudzveidīgākas iespējas, un mazāki riski un lielāka drošība. “Biomasas stacijās var izmantot dedzināmo kūdru, pat atkritumus, Rīgas TEC gāzi īslaicīgi var aizstāt ar dīzeļdegvielu, taču šīs iespējas jāapzina laicīgi, bet valstisku politiku šajā jomā neredzu,” tā J. Miezainis.
