«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs
Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?
Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.
Gaidim Bērziņam vēl bija mati. Viņi vēl bija jauni – pusi dienas sēdēja bankā, bet otrā pusē skrēja uz Universitāti, Juridisko fakultāti. Tieši tad viņi laikam saprata šī «maksātnespējas biznesa» būtību. Tu tātad ienāc lielā saimnieciskā organizācijā, kurā ir daudz dažādu aktīvu. Un tu pats lem, ko pārdot, ko nepārdot, kādus aktīvus atdot, kādus neatdot. Un pats sev ņem atalgojumu, cik uzskati par pareizu. Kļuva saprotams, ka tas ir ļoti labs bizness.
Tagad laikam tas ir kļuvis par vienu no galvenajiem biznesiem, kādēļ uzņēmumi pat speciāli tiek novesti līdz maksātnespējai, lai varētu pie tiem tikt?
Varu pastāstīt, kā tas ir izdevies. 2008.gadā bankrotēja Parex. Līdz tam Latvijas Komercbanku asociācija bija ļoti stipra, to kontrolēja vietējā kapitāla bankas. Augstā līmenī bija juridiskā ekspertīze, ko veica banku eksperti, kuri vērtēja, piemēram, kāda likuma izmaiņu ietekmi uz banku nozari. Pēc Parex bankas kraha vietējās bankas ne tikai zaudēja ietekmi, bet tika būtiski pazaudēta arī šī banku juridiskās ekspertīzes kvalitāte un nozīme. Jo skandināvu banku attieksme bija tāda: «kā ir, tā ir».
Tā nevis vienkārši «pazaudējās», bet tika pazaudēta tāpēc, ka ietekmi Latvijas komercbanku asociācijā pārņēma skandināvu bankas?
Skandināvu bankas uzskatīja, ka likumdošanas analīze nav īpaši svarīga, mēs esam lieli, mēs vienmēr pielāgosimies. Tas «tēvzemiešiem», tam pašam Gaidim Bērziņam, ļāva dabūt cauri attiecīgos likumus maksātnespējas jomā. Tikai tāpēc, ka bankas uzskatīja, ka ir tik lielas, ka vienmēr izgrozīsies. Rezultātā visi šie likumi izrādījās vērsti pret bankām. Jo kas ir maksātnespēja, runājot vienkāršā valodā? Maksātnespēja ļauj parādniekam izvairīties no atbildības, apmānīt banku, apmānīt kreditorus, pārdot aktīvus par samazinātu cenu un pēc tam izpirkt tos atpakaļ. Bankas šo maksātnespējas afēru rezultātā pamatīgi cieta, jo bija ļoti daudz manipulāciju.
Kas sekmēja šīs manipulācijas maksātnespējas jomā?
Ministra Gaida Bērziņa laikā tika izveidota maksātnespējas administratoru rinda. Kā lai administratori tiek pie vajadzīgajām lietām? Ir jāapvienojas! Tādēļ izveidojās divas administratoru grupas. Kā rīkojās administratori? Viņi zina, ka kādam uzņēmumam, piemēram, Dzimtā sēta, kurai bija ļoti daudz nekustamā īpašuma objektu, tiks ierosināta maksātnespēja. Tāpēc administratori izveido tā saucamo pool, proti, vairāki administratoru biroju darbinieki viens pēc otra dažu dienu laikā sastājas rindā. Kļūst pilnīgi skaidrs, ka kādam no «mūsējo» apvienības šī vajadzīgā lieta arī iekritīs. Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu. Un visu to sekmēja tas, ka bankas nepievērsa pietiekamu uzmanību visām šīm izmaiņām likumdošanā, kas tika attiecīgi dabūtas cauri.
Jūs sākāt runāt par savu konkrēto pieredzi ar Gaidi Bērziņu un Ilmāru Krūmu. Kā jums beidzās sadarbība ar viņiem?
Kā man tā beidzās? No sava viena miljona atpakaļ es dabūju simts tūkstošus. Es zaudēju lielu naudu. Vai es varēju kaut ko izdarīt? Nē, jo nebija nekādas caurspīdības, nekādu iespēju kontrolēt administratoru rīcību, viņi varēja rīkoties gan tā, gan šā. To sekmēja sistēma, par kuru maz kurš vēl zināja.
Kāpēc politiķi, jūsuprāt, pieļāva šādas negodīgas sistēmas izveidošanos maksātnespējas gadījumu administrācijā?
Politiķi ļoti labi saprot tikai to, ko izjūt paši uz savas ādas. Piemēram, tad kad tika diskutēts par ātro kredītu ierobežošanu, mēs daudzkārt devāmies uz Saeimas deputātu frakcijām, skaidrojām, ka šie ierobežojumi var novest pie citiem ierobežojumiem. Mēģinājām ieskaidrot, ka varbūt ir vajadzīgi precīzi formulēti un vērsti ierobežojumi. Nevis tā, ka ņemam un ierobežojam, bezmaz aizliedzam visu ātro kreditēšanu, jo tas var ietekmēt arī citas lietas. Un tā taču arī notika. Nosacījumus nācām mainīt arī līzinga kompānijām, piemēram, lai noformētu automašīnas līzingu, tika ieviests ļoti daudz ārkārtīgi stingru nosacījumu. Vēlāk paši politiķi sūdzējās: nevaru pārdot mašīnu, jo pircējam neļauj noformēt līzingu, vai nevaru nopirkt, jo man «nez kāpēc» līzingu nedod. Bet mēs taču jūs brīdinājām, ka tā būs šo likumdošanas izmaiņu dēļ, kuras jūs paši pieņēmāt! Bet, redziet, nesaprot politiķi neko, kamēr paši ar to nesaskaras. Ja skar personīgi, saprotam, ja neskar, neko saprotam. Tā diemžēl ir.
Vēl viena lieta, kura ir maz publiski izrunāta, ir šīs ABLV Bank problēmas, par kurām plašāka sabiedrība uzzināja pēkšņi, taču šaurākās aprindās atkal runā, ka «jau kopš pagājušā gada augusta to zināja». Ko jūs par to zinājāt?
Ko es par to zināju? Tik tiešām man bija sakars ar kādu darījumu kādas bankas pirkšanā, un pagājušā gada vasarā vairākas reizes nācās būt FKTK. Jau tajā laikā FKTK runāja, ka vajagot samazināt darbu ar nerezidentiem, ka esot tādas nostādnes un rekomendācijas, lai visu to samazinātu. Ar nerezidentiem faktiski tika saprasti nevis visi nerezidenti, bet Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstānas, Uzbekistānas pilsoņi, būtībā bijušās PSRS valstis. Jau pagājušajā gadā runāja par modeļa maiņu. FKTK visām bankām prasīja jaunus biznesa plānus, jautājot, kā tās strādās, samazinot nerezidentu īpatsvaru. Bet nerezidenti taču deva pamata ienākumus lielākajam banku skaitam! Turklāt kāpēc gan šie nerezidenti izvēlējās tādas bankas kā ABLV Bank vai Rietumu banka? Ne jau tāpēc, ka bankas vienkārši pateica «mēs būsim nerezidentu bankas», bet tāpēc, ka šajās bankās bija labs serviss. Oļegu Fiļu un Ernestu Berni atceros no 1995.gada, kad viņi vēl bija jauni puikas un tirgoja valūtu. Taču, kad viņi pieķērās klāt «Aizkraukles bankas» attīstībai, rezultāts bija tāds, ka jau 1998.gadā tai bija interneta banka, lieliska rēķinu apkalpošana. Tieši tāpēc nerezidenti izvēlējās šo banku. Nevis tāpēc, ka viņi vienkārši deklarēja, ka būs nerezidentu banka, bet tāpēc, ka viņiem jau deviņdesmito gadu beigās bija tik labs serviss, kāds skandināviem pat acīs nerādījās.
Vēl tiek runāts par tādu procesu, ka tad, kad amerikāņi nopirka Citadeli, bijušo Parex banku, daudzi tās nerezidentu klienti nepalika šajā bankā, bet pārgāja uz ABLV un citām bankām. Kādēļ tā notika?
Tā ir taisnība. Parex bankas klienti pārgāja uz Aizkraukles banku. Kāpēc? Jo Aizkraukles bankai un Rietumu bankai ir labs klientu serviss. Jā, tas ir dārgs, taču skandināvu bankas tādu nepiedāvā. Runāju tikai par sevi un saviem klientiem, kurus es zinu, par to, kāpēc viņi izvēlas vienu vai otru banku. Skaidrs, ka daudzus interesēja bijušo Parex bank klientu informācija.
Arī FinCen 13.februāra paziņojums bieži vien tiek pasniegts kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Atkal jautājums - cik daudzi zināja, ka kaut kas tāds ir iespējams?
Protams, ka bankas zināja, jo visu laiku tika doti šie «maigie mājieni» par nerezidentu daļas samazināšanu. Tāpat bija zināma šī kopējā amerikāņu prakse uzlikt bankām sodus, pamatojot ar nepietiekošu AML nosacījumu ievērošanu, sodus attiecinot uz gada un pat divu gadu peļņas apjomu. Aizkraukles bankai sodu nebija, bet signāli tās virzienā bija jau no pagājušā gada vasaras. Man personiski FKTK tika pateikts tā: Sergej, iesi iekšā bankā, pirksi banku, zini, ka ar nerezidentiem tu nestrādā.
Gribējāt pirkt banku?
Jā. Taču nosaukumu es nesaukšu. Tas nebūtu korekti. Kā finansistam man patīk fakti, tāpēc es nerunāšu par to, ko pilsētā runā. Taču no pagājušā gada vasaras bija zināmas ļoti skaidras FKTK nostādnes attiecībā uz nerezidentiem – nestrādāt ar nerezidentiem. Sak, strādājiet tā kā skandināvu bankas, vienkārši.
Tātad arī valdībai šāda notikumu attīstība ar bankām nebija nekāds pārsteigums?
Protams. Tā taču bija jau kopējā nostāja – nestrādāt ar nerezidentiem, strādāt ar Latvijas klientiem, samazināt nerezidentu daļu.
Samazināt nerezidentu daļu tomēr nav tas pats, kas likvidēt bankas vispār?
Protams, taču, redziet, izzagt vienmēr ir vieglāk nekā nopelnīt. Tādu uzņēmumu kā bankas, ar tik lieliem aktīviem nav daudz. Tāpēc saprotiet, ka jebkuriem administratoriem tās šķiet gards kumosiņš.
Kad es kā žurnālists mēģinu izzināt, kāpēc finanšu ministre un valdība nemaz necīnījās par ABLV Bank saglabāšanu un darba turpināšanu, man dažkārt atbild: tu gan esi naivs, tā taču ir ģeopolitika, viņi tur neko nevarēja darīt!
Kā tad nevarēja, protams, ka varēja! Luksemburgā, Kiprā, Maltā un vēl daudz kur pasaulē strādā ar šiem nerezidentiem. Un visas šīs valstis un to valdības aizstāv savas intereses un savas bankas. Aizkraukles banka, Rietumu banka – šādas bankas pelnīja pa astoņdesmit miljoniem gadā. Cik šādu uzņēmumu mums Latvijā ir? Uz rokas pirkstiem var izskaitīt. Šajās bankās bija vislielākās algas. Ne tikai lielākās algas! Labākie, ambiciozākie darbinieki centās strādāt tieši šajās bankās. Labākie cilvēki! Labākie IT speciālisti. Labākie analītiķi. Labākie vērtspapīru speciālisti. Labākie juristi. Kāpēc Aizkraukles bankā bija vislabākās algas? Tāpēc, ka tai bija vislabākie darbinieki! Tieši, pateicoties šiem saviem cilvēkiem, labajiem speciālistiem, Aizkraukles banka varēja izaugt tik liela, dabūt vislabākos klientus. Nevis tāpēc, ka tā «ļaunprātīgi» mēģināja apkalpot Ukrainu, Baltkrieviju vai Kazahstānu! Jau 1998.gadā Aizkraukles banka izcēlās citu banku vidū – visā. Kontu apkalpošanā, internetbankas ziņā, darbā ar vērtspapīriem, investīcijām. Tajā jau tad bija tādas lietas, ko citas bankas vēl nespēja sev izveidot.
Neskatoties uz to, ka lēmums par pašlikvidāciju ir jau pieņemts, ir vērts vēlreiz parunāt par valdības uzvedību brīdī, kad bankai radās problēmas ASV FinCen paziņojuma dēļ. Atceramies 2008./2009. gadu - pasaules krīze, Parex bankas problēmas, sarunas ar SVF. Mūsu valdība, pat Valdis Dombrovskis, kuru daudz kritizēja par pārāk «mīkstu» uzvedību, meklēja kompromisus, diskutēja, bija jūtams, ka notiek kaut kāds sarunu process, kurā tiek salāgotas mūsu intereses un kaut kādas citas intereses. 2018.gads, amerikāņu paziņojums ABLV Bank sakarā, viss notiek ļoti strauji, uzreiz izskan kategoriski paziņojumi no finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas puses. Nav jūtama nekādu sarunu esamība, nekāda mūsu interešu aizstāvība. Kā to var izskaidrot?
Tā ir ģeopolitika. Amerikāņi pašlaik nekur neļauj bijušās PSRS pilsoņiem – krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem – ērti justies ar savu naudu. Jāsaprot, ka arī šī rīcība nebija vērsta pirmām kārtām pret kādas bankas akcionāriem, bet pret tās klientiem, kurus grib ierobežot. Taču, protams, tas nav normāli, ka piektdien vēl viss bija kārtībā, bet pirmdien jau bankā ierodas FKTK darbinieki un atslēdz SWIFT norēķinus. Bankai bija ļoti lieli aktīvi, ļoti liels pašu kapitāls, ļoti liels kredītportfelis, ļoti daudz brīvu naudas līdzekļu. Skaidrs, ka, ja viņiem neatslēgtu SWIFT, viņi mierīgi varētu atdot atpakaļ visiem nerezidentiem naudu, un tad viņiem vēl paliktu vienu miljardu liels kredītportfelis.
Tātad speciāli tika izdarīts tā, lai banka nevarētu atdot naudu nerezidentu klientiem?
Protams, ka tāpēc atslēdza SWIFT. Tas bija solis, kas mākslīgi «izslēdza» banku. Ko nozīmē atslēgt SWIFT? Tas nozīmē nogriezt skābekli. Ar tik likvīdiem aktīviem, tik daudz vērtspapīriem, kurus var ātri pārdot, pat pasakot, ka jūsu nauda šeit ir nevēlama, varēja visiem atdot naudu, un sveiki! Skaidrs, ka tur bija kaut kāds politisks lēmums.
Politisks bija arī Danas Reiznieces-Ozolas paziņojums, ka problēmas būs vēl desmit bankām. Valdības pārstāvji parasti izvairās lietot pat nesalīdzināmi maigākus izteikumus, ja tie negatīvi var ietekmēt finanšu sistēmu. Te pēkšņi - kā ar āmuru pa pieri. Kas tas bija?
Varu jūs nomierināt. Līdz 6. oktobrim nevienu banku neaizvērs, jo tam ir lieli politiski riski, tas var negatīvi ietekmēt valdības tēlu.
Jūs runājat par Saeimas vēlēšanu dienu?
Protams. Varu pat saderēt par šo jautājumu. Politiskie riski tiks ņemti vērā. Jau tagad, var teikt, ir «pirmskrīzes» stāvoklis. Ja tiks aizvērta vēl kāda banka, tas nograus politiķu reitingus. Tāpēc līdz Saeimas vēlēšanām nevienu banku neaizvērs. Ko finanšu ministre ar savu izteikumu domāja? Protams, to, ka šīm desmit bankām ir nerezidentu bankas modelis, tām faktiski nav Latvijas klientu. Kāds ir šo nerezidentu banku modelis? Tiek savākta nauda no bijušās PSRS teritorijas, gluži vienkārši tāpēc, ka pie mums te ir klusi un mierīgi. Tā tiek ieguldīta vērtspapīros, vai arī tiek izsniegti kredīti tiem pašiem nerezidentiem, kuri nevēlas ņemt kredītus kādā skandināvu bankā. Šo modeli grib likvidēt. Domāju, ka licenci var pazaudēt kādas divas trīs bankas. Bet tikai pēc Saeimas vēlēšanām, jo tagad nevienam tas nav izdevīgi. Bankas aizvēršana ir liels tēla zaudējums gan finanšu ministram, gan FKTK, gan valdībai kopumā. To visi saprot.
Jūs nodarbojaties ar tā saucamo nebanku kreditēšanu. Jums laikam ir izdevīgi, ja bankas tiek aizvērtas?
Saprotiet, tad, kad banka tiek aizvērta, ļoti daudzi nekustamie īpašumi tiek iztirgoti par ļoti zemām cenām. Kādam tas būs izdevīgi. Notiks Aizkraukles bankas pašlikvidācija, un tas nozīmē, ka tās īpašumi tiks pārdoti par vairāk vai mazāk tirgus cenu. Taču, ja kādu banku likvidētu administratori, tās aktīvi tiktu izpārdoti ātri un par zemām cenām. Tas uzspridzinātu nekustamā īpašuma tirgus stabilitāti. Un tas nav vairuma tirgus dalībnieku interesēs. Man jau tagad daudzi klienti atsakās no plānotajiem pirkumiem, jo cer, ka varēs dabūt «kaut ko garšīgu», kad tiks izpārdota Aizkraukles banka. Nevienam tas nav izdevīgi.
Kā nevienam – tiem, kas grib pārpirkt pa lēto, un maksātnespējas administratoriem tas nav ļoti izdevīgi!?
Protams, ka maksātnespējas administratoriem banku problēmas ir ļoti izdevīgas. Tas nav tikai vilinoši. Kaut ko tādu var labi, ja desmit gados reizi saorganizēt! Tagad ir Trasta komercbanka administrēšanā. Bet iedomājieties, ja var tikt pie desmit bankām! Administratori ir ļoti ieinteresēti, lai bankas tiktu novestas līdz bankrotam. Taču Latvijas ekonomikai nebūt nav izdevīgi tas, ja ļoti daudz nekustamo īpašumu vienlaicīgi tiks izmesti tirgū īsā laikā. Kāpēc? Jo tas izjauks stabilitāti un var izprovocēt krīzi.
Ja jūs iepriekš teicāt, ka neviena banka netiks aizvērta līdz Saeimas vēlēšanām, jūs atzīstat, ka realitāte ir politiska ietekmējamība nozarē, kurā ir deklarēta neatkarīga regulācija? Kā ir ar to politisko spiedienu?
Varu runāt tikai par personisko pieredzi. Politiķi ir tādi cilvēki, kuri cenšas neuzņemties nekādu atbildību. Viņiem labāk ir neko nedarīt, nekā uzņemties kaut kādu atbildību. Politiķiem nepatīk nekas konkrēts. «Ir viedoklis», viņi saka. «Pirmsšķietami» - tagad pat tāds vārds ir izgudrots. Arī regulatorā tie ir galvenie vārdi. Un Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Valsts iestādēs tagad visur skan šis «pirmsšķietami». Nav tā, ka kāds, piemēram, skaidri un gaiši pasaka: ja jūs strādājat ar nerezidentiem, mēs jūsu banku veram ciet. Nē. Visur ir mājieni. Rekomendācijas. «Mums liekas», «varbūt jums labāk vajadzētu darīt tā». Viss tādā miglainā, aizplīvurotā formā. Vienlaikus bankām tiek izvirzītas prasības, kuras skaisti izskatās uz papīra, bet kuras nav viegli izpildīt. Un tas nozīmē, ka būs problēmas, par kurām jums neviens nesaka.
Vai Ilmāra Rimšēviča arests jums bija pārsteigums?
Kā lai jums pasaka. Komunikācija ar Rimšēviču nebija pienākums. Rast iespēju «izejai uz Rimšēviču» bija svarīgi nevis tāpēc, ka viņš būtu varējis kādam palīdzēt, bet tāpēc, ka viņš tomēr varēja radīt problēmas. Tā ir šī divējādā patiesība. Redziet, parasti nekad nav tā, ka viena puse melo, bet otrai ir pilnīga taisnība. Patiesība parasti ir kaut kur pa vidu. Rimšēvičs ne no viena neizspieda naudu. Bet «izeja uz Rimšēviču» - tas bija kā «apdrošināšanas polise». Varbūt vajadzēs, varbūt nevajadzēs. Zināt, kā joko banku sakarā? Kad spīd saule, banka tev piedāvā lietussargu. Kad līst lietus, banka paprasa lietussargu atpakaļ. Gan jau katram ir sava taisnība.
Taču šī forma – ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Centrālās bankas baņķiera arests – jums likās adekvāta?
Es tajā dienā nedabūju atpūsties. Biju slēpot. Bet tā vietā, lai vizinātos, sēdēju portālos un rakstīju īsziņas. Jo visiem tas bija šoks. Man zvanīja no Krievijas un no Ukrainas. Visi gribēja zināt, kas notiek. Jo tas bija visās ziņās, visur, ne tikai Latvijā. Skaidrs, ka Latvijas tēls cieta. Tas bija reāls «perebors». Protams, aizturēt uz 48 stundām - tās ir tiesībsargājošo iestāžu tiesības. Taču valstij tas rada riskus. Varu minēt konkrētu personisku pieredzi. Mūsu klienti grib mums veikt maksājumu, bet viņu partneri no Meksikas jau saka: klausieties, varbūt mēs jums nemaksāsim uz Latviju, jums tur ir problēmas, mēs aizskaitīsim jums kaut kur citur, uz Igauniju, piemēram. Meksikā tas atbalsojās! Rimšēviča arests un tātad kaut kādas Latvijas problēmas.
Ko jūs domājat par Mārtiņa Bunkus slepkavību?
Protams, es pazinu Bunkus. Taču ne tik labi, lai raksturotu viņu kā cilvēku. Domāju, ka slepkavības pasūtītāji noteikti nav no Latvijas. Trasta komercbankā bija ļoti daudz nerezidentu naudas – no Kazahstānas, Uzbekistānas, Azerbaidžānas, protams, Ukrainas. Bet cilvēki tur ir pietiekami skarbi. Savukārt maksātnespējas administratori bieži izvairās no konkrētas atbildes. Jautājumus nerisina, velk garumā. Tas ir bezprecedenta gadījums. Taču jūs saprotat, ka bija cilvēki, kas Trasta komercbankā turēja miljonus. Bet viņi ne tikai nedabūja savu naudu, bet nedabūja pat konkrētu atbildi, kad un cik. Tāpēc Bunkus slepkavība bija zīme. Tas bija vēstījums maksātnespējas administratoru «rasei» no cilvēkiem no Austrumiem, kuriem ir cita izpratne par dzīvi, par to, ko drīkst un ko nedrīkst.
