Grābstoties ap kadastrālo vērtību un spēlējoties ar nekustamā īpašuma likmi, valsts un vietvaras neapdomīgi izdara spiedienu uz visu iedzīvotāju rocību
Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) salāgošana ar iedzīvotāju labklājības līmeni praksē nenotiek, tāpēc, kadastrālo vērtību pietuvinot tirgus cenu līmenim, belzienus saņem ne tikai tie, kuriem tas varbūt pienāktos par mitināšanos ekskluzīvos mitekļos, bet arī tie, kuri vēsturiski iegadījušies kaimiņos un kuru īpašuma vērtība stihiski pieaugusi, piemēram, kopā ar jaunajiem privātmāju ciematiem līdzās. Pa vidu arī nekustamo īpašumu bizness, kura dalībnieki par nepārdotiem īpašumiem NĪN nomaksā baltu naudu un, izdzirdot par plāniem NĪN uzšaut debesīs, ievērojami skeptiskāk skatās uz projektiem nākotnē. Tāpat mūsu NĪN politika var no Rīgas un Latvijas atgrūst ārvalstu investorus, kuri, apostījuši gaisu, nobāzēsies kaimiņzemēs.
Slaukt NĪN kā govi nopietni vajadzētu traucēt veselajam saprātam par sekām, kādas iestātos, ar šo nodokli mēģinot līdz malām piešļākt pašvaldību nodokļu slauceni. Lielākais kadastrālo vērtību pieaugums skar lauksaimniecības zemi, jaunos projektus un ciematus, lai gan pēdējie nekustamo īpašumu burbuļa laikā burtiski samesti slapjās pļavās, pie kurām savulaik par smiekla naudu tika izmanīgākie šādu projektu attīstītāji. Tās pašas tagad uz nodokļiem kārās pašvaldības tolaik tik paklausīgi gāja attīstītāju pavadiņā, ka nevīžoja pat iemest acis to plānos. Tā dažu labu šādu ciematu atbildīgie darboņi būvvaldēs saskaņoja, piemēram, bez piebraucamā ceļa, par tādiem labumiem kā jelkāda infrastruktūra, izņemot bebra kunga appludinātus pēdējos 30 gadus neviena nekop- tus novadgrāvjus, nemaz nerunājot. Tagad skrūvēt nodokli šādiem pierīdziniekiem tomēr šķiet kaut kā amorāli. Tomēr tieši Rīgā, Pierīgā un Jūrmalā kadastrālās vērtības kāpums bijis visievērojamākais un tur pašvaldības grib iekosties barojošajā NĪN pīrāgā tā, ka tauki notek gar lūpu.
Spilgti piemēri ir galvaspilsētas mērija un arī nēģu karaliste Carnikava, kuras par savu NĪN iekasējuma apetīti ne tuvu nesarkst komplektā ar vēlmi pieaudzēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus. Tā vietā, lai censtos piesaistīt investīcijas, radot darba vietas un līdz ar to arī nodokļu ieņēmumus, pašvaldības cenšas piespiest cilvēkus kļūt par rīdziniekiem vai carnikaviešiem, kā šajā gadījumā. Vai esam situācijā, kad nodokļi tiek palielināti tikai tāpēc vien, ka «valstij vajag» vai «pašvaldībai vajag»? Apetīte aug, bet pašvaldības tādējādi riskē pašas aprīt savus iedzīvotājus, un vispirms mazturīgākos, cilvēkus gados, kā arī daļu jauno ģimeņu. Vai Rīga un 50 kilometri ap to būtu jāpadara tikai par maksātspējīgāko valsts iedzīvotāju rezervātu? Taču nē, tāpēc NĪN politikai jāmaina virziens, lai nenonāktu situācijā, par kādu brīdina bijušais Latvijas Tirdzniecības un rūpnīcas kameras prezidents Andris Lasmanis, apgalvojot, ka NĪN ir pulvera muca. Tā agrāk vai vēlāk var iet gaisā, ja netiks rasti sakarīgi risinājumi, lai NĪN izmaiņu epopejā ieskanētos ar politisko gribu apveltīta saprāta balss.