Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārkārtas desinhronizācija no BRELL tiek uztverts kā pietiekami būtisks risks, tāpēc Baltijas valstis ir gatavas arī šādam scenārijam, norāda Rolands Irklis, AS Augstsprieguma tīkls (AST) valdes priekšsēdētājs.
Principā mēs apzināmies, ka Krievija varētu situāciju eskalēt un vienpusēji atslēgt Baltijas valstis no BRELL tīkla ātrāk, nekā tas šobrīd paredzēts, neslēpj R.Irklis, norādot, ka pašlaik Baltijas valstu sinhronizācija ar Eiropas tīkliem plānota 2025. gada februārī jeb gandrīz gadu agrāk, nekā plānots sākotnēji. Šāds lēmums pieņemts pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, teic R.Irklis, uzsverot, ka tehniski Baltijas energosistēmas sinhronizācijai ir gatavas jau šobrīd. Tas gan varētu nozīmēt papildu izmaksas balansēšanas jaudu nodrošināšanas dēļ, taču mēs esam gatavi, teic AST valdes priekšsēdētājs.
Jau vairākus gadus AST strādā pie Baltijas energosistēmas sinhronizācijas ar Eiropas tīkliem. Kā šobrīd veicas ar šī projekta īstenošanu - kad mēs beidzot būsim gatavi atslēgties no BRELL loka?
Šobrīd šis projekts tuvojas noslēgumam, un pašlaik iecerēts, ka sinhronizācija ar Eiropas tīkliem varētu notikt 2025. gada sākumā jeb gandrīz gadu agrāk, nekā sākotnēji iecerēts. Krievijas iebrukums Ukrainā mums visiem ir parādījis, ka atrasties vienā energolokā ar Krieviju un Baltkrieviju nav droši. Šī iemesla dēļ Baltijas valstis ir panākušas kopīgu vienošanos ar kontinentālās Eiropas operatoriem, ka sinhronizācija notiks nevis 2026. gada sākumā, bet gan 2025. gada februārī. Kopumā jāsaka, ka sinhronizācija ir gana sarežģīts process, kas sastāv no daudziem apakšprojektiem, tajā skaitā arī dažādiem infrastruktūras projektiem, kas īstenoti vairāku gadu garumā. Savā ziņā varētu pat teikt, ka sinhronizācija ar Eiropas tīkliem mūsu gadījumā sākās jau brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES). Sākotnēji tika izbūvēti vairāki Baltijas savienojumi ar Somiju, bet pēc tam arī Lietuvas-Zviedrijas un Lietuvas-Polijas savienojumi. Tāpat visu šo gadu laikā stiprinātas arī Baltijas iekšējās sistēmas, tajā skaitā īstenots Kurzemes loka projekts, kā arī izbūvēts Latvijas-Igaunijas trešais starpsavienojums. Šīs visas darbības ir nodrošinājušas labāku starpsavienojamību, kā arī labākas jaudas pieejamības starp robežām, tādā veidā radot priekšnosacījumus sinhronizācijai. Šobrīd savukārt aktīvi tiek strādāts pie Latvijas-Igaunijas pirmo divu starpsavienojumu atjaunošanas un sinhrono kompensatoru projekta. Plānots, ka katrā no Baltijas valstīm tiks uzstādīti trīs šādi kompensatori, un uz Latviju pirmais no tiem jau ir atceļojis šogad maijā. Plānots, ka sinhronizācijas brīdī, 2025. gada februārī, Baltijā no deviņiem plānotajiem sinhronajiem kompensatoriem būs uzstādīti septiņi, un šis ir ļoti svarīgs aspekts. Sinhronie kompensatori palīdz tīklu stabilitātes uzturēšanā, kā arī inerces nodrošināšanā. Piemēram, ja kādā brīdī pēkšņi pazūd liels ģenerācijas avots, tad šis sinhronais kompensators palīdz tīklam nezaudēt stabilitāti. Par stabilitāti domāts arī, iegādājoties papildu baterijas enerģijas uzglabāšanai. Šobrīd Latvija noslēgusi iepirkuma līgumu ar Rolls-Royce par bateriju iegādi. Līguma ietvaros paredzēts iegādāties baterijas ar kopējo jaudu 80 megavati (MW) un ietilpību 160 megavatstundas (MWh). Arī šīs baterijas paredzētas tīkla frekvences stabilitātes un automātisko jaudu rezervju nodrošināšanai.
Cik līdz šim sinhronizācijas projekts izmaksājis, un kā šīs izmaksas nākotnē atspoguļosies elektroenerģijas lietotāju gala rēķinos?
Projekts ir ļoti ievērojams, līdz ar to arī kopējās izmaksas nav mazas. Ja mēs skaitām arī Kurzemes loka un Latvijas-Igaunijas trešā starpsavienojuma izbūvi, kopējās sinhronizācijas projekta izmaksas ir aptuveni 464 miljoni eiro. Labā ziņa ir tā, ka lielākā daļa no šīs summas jeb 300 miljoni eiro tiek finansēta, izmantojot ES līdzekļus. Papildus tam gandrīz 92 miljonus eiro no šīs summas mēs sedzam no pārslodzes maksas ieņēmumiem, kas neatstāj ietekmi uz tarifu. No mūsu pašu finansējuma tarifā tiks iekļauti nedaudz vairāk kā 72 miljoni eiro. Faktiski daļa no šīs summas jau šobrīd ir iekļauta tarifā, tajā skaitā Kurzemes loka un Latvijas-Igaunijas trešā starpsavienojuma izmaksas. Līdz ar to jāsaka, ka projekta gala ietekme uz tarifā iekļautajām kapitālizmaksām ir niecīga. Turklāt jāņem vērā, ka daži no šiem projektiem uzņēmuma darbības izmaksas palīdz pat samazināt, piemēram, bateriju iegāde palīdz samazināt izmaksas attiecībā uz balansēšanas jaudām par aptuveni 20 miljoniem eiro gadā. Tas patērētājiem ir liels ieguvums - daudz lielāks nekā mūsu finansiālais ieguldījums. Īsāk sakot - sinhronizācijas projekta ietekme uz tarifu, raugoties no kapitālieguldījuma skatupunkta, ir ļoti niecīga. Tajā pašā laikā, protams, pieaug mūsu operatīvās darbības izmaksas. Mums pašiem būs jāstabilizē tīkls un jānotur šī frekvence, kā ietekmē mums būs vajadzīgas lielākas jaudu rezerves, kuras sākotnēji daļēji nodrošināsim paši - ar baterijām, bet daļu pirksim tirgū. Nākotnē savukārt šīs jaudu rezerves mums pilnībā būs jāiegādājas tirgū līdzīgi tam, kā to dara jebkura cita ES valsts. Tad attiecīgi šīs izmaksas vajadzēs segt patērētājiem. Līdz ar to patērētājiem pēc būtības ir jārēķinās ar zināmām papildu izmaksām sinhronizācijas dēļ.
Minējāt, ka dažas izmaksas jau ir iekļautas tarifā. Vai ir iespējams konkrēti nosaukt, piemēram, par cik procentiem tarifs pieaugs šī konkrētā projekta dēļ?
Atbilstoši aplēsei pie pašreizējās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas noteiktās kapitāla atdeves likmes ieguldījumi sinhronizācijas infrastruktūras projektos (CAPEX) nākamajā regulatīvajā periodā no 2026. gada elektroenerģijas vidējo pārvades tarifu ietekmēs vien par nepilnu procentu. Šie cipari gan varētu mainīties, jo mēs joprojām veicam aprēķinus.
Zināms, ka ukraiņi, sākoties karam, savus tīklus sinhronizēja ar Eiropu nekavējoties. Kāpēc Baltijas valstīm šis process aizņem gadus?
Jau pirms kara Ukraina gāja sinhronizācijas virzienā - faktiski tāds bija viņu plāns, un atsevišķus lēmumus viņi bija pieņēmuši pat agrāk nekā Latvija, Lietuva un Igaunija. Baltijā skaidrs mērķis par atvienošanos no BRELL loka tika pieņemts ap 2018., 2019. gadu. Protams, arī pirms tam tika īstenoti vairāki projekti, kas šobrīd atbalsta sinhronizāciju, piemēram, jau minēto starpsavienojumu izbūve, taču skaidra lēmuma nebija. Tajā pašā laikā Ukraina pie sinhronizācijas ar Eiropas energotīkliem aktīvi strādāja jau kopš 2017. gada. Viņiem bija mērķis - integrēties Eiropas tirgū, un, lai to izdarītu, viens no priekšnoteikumiem bija sinhronizācija. Situācija Baltijā bija citāda - mēs jau varējām tirgoties ar Eiropu un brīvi pārvadīt elektroenerģiju uz šo reģionu, arī nebūdami sinhronizēti. Mums bija savienojumi gan ar Somiju un Zviedriju, gan ar Poliju, bet ukraiņiem šādas tirgus integrācijas nebija. Līdz ar to jau kopš 2017. gada viņi veica attiecīgās darbības, lai sinhronizācija varētu notikt. Sākotnējais plāns bija sinhronizēties 2023. gadā, tāpēc jāsaprot, ka laikā, kad sākās karš, jau bija izdarīta ļoti liela daļa priekšdarbu, lai šī sinhronizācija varētu notikt. Tāpat jāņem vērā, ka Ukrainas energosistēma ir daudz lielāka nekā Baltijas valstīm - viņi spēj sevi nodrošināt ar attiecīgajām jaudām, kas nepieciešamas sistēmas balansēšanai. Īsāk sakot - 2022. gadā Ukrainai tehniski bija iespējams sinhronizēties ar Eiropu gadu agrāk, nekā tas paredzēts. Principā tas pats šobrīd notiek arī Baltijā - ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, sinhronizācija tiks īstenota gandrīz gadu agrāk.
Krievija pēdējos gados sevi pierādījusi kā ļoti nestabila partnere, un periodiski publiskajā telpā izskan bažas par to, ka Baltijas valstis kādā brīdī varētu tikt patvaļīgi atslēgtas no BRELL loka. Kāds ir jūsu viedoklis - vai mums par to vajadzētu domāt?
Mums par to ne tikai vajadzētu domāt, bet par to arī tiek domāts. Mēs apzināmies šo risku, un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šis risks par ārkārtas desinhronizāciju no BRELL tiek uztverts kā pietiekami būtisks. Principā mēs esam gatavi arī situācijai, kad Krievija izvēlas situāciju eskalēt un vienpusēji atslēdz Baltijas valstis no BRELL tīkla ātrāk. Mums ir noslēgtas vienošanās ar Polijas un Skandināvijas operatoriem, ka, ja gadījumā šāds scenārijs īstenojas, viņi ir gatavi sniegt Baltijai frekvences atbalstu. Jebkurā gadījumā - mums ir skaidrs rīcības plāns, ko dara gan Baltijas valstu, gan kaimiņvalstu operatori, lai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sinhronizācija ar kontinentālo Eiropu varētu notikt vēl ātrāk. Īstermiņā tas, protams, varētu nozīmēt papildu izmaksas balansēšanas jaudu nodrošināšanas dēļ, bet tehniski pārslēgšanās ir iespējama jau šodien.
Īsumā - kāds ir plāns?
Gadījumā, ja Krievija patvaļīgi atslēdz Baltijas valstis no BRELL loka, palīdzība no citiem operatoriem būtu tūlītēja un nepārtraukta. Zviedrijā un Somijā ir līdzstrāvas kabeļu savienojumi ar lielām jaudām, kā rezultātā šo valstu operatori šādā situācijā ir gatavi nekavējoties nodrošināt Baltijai frekvences atbalstu. Savukārt, kas attiecas uz savienojumu ar Poliju, jāsaka, ka arī šobrīd, īstenojot sinhronizāciju plānotā veidā, mēs jebkurā brīdī un pietiekami ilgu laiku esam gatavi strādāt nosacītā salas režīmā. Savienojums ar Poliju mums ir tikai viens, un mēs apzināmies, ka kādā brīdī arī šis savienojums būs jāremontē, tāpēc mēs esam gatavi gan plānotiem, gan neplānotiem šī savienojuma atslēgumiem. Īsāk sakot - Baltijas valstīm ir gan savas jaudas, gan arī pietiekams atbalsts un starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm, lai spētu sevi nodrošināt ar nepieciešamo elektroenerģiju un patstāvīgi uzturētu frekvences līmeni, esot arī atvienoti no kontinentālās Eiropas. Līdz ar to - mēs esam gatavi izdzīvot salas režīmā tik ilgi, cik tas nepieciešams - arī šodien.
Nesen DB intervijā Ignitis Group vadītājs norādīja, ka ap 2030.-2032. gadu Baltijas valstis varētu sevi pilnībā nodrošināt ar elektrību, turklāt ražojot to tikai no atjaunojamajiem energoresursiem (AER). Kādas ir jūsu prognozes?
Teorētiski tas ir iespējams, taču, vai tas tā notiks realitātē - nav zināms. Tas ir atkarīgs no dažādu faktoru virknes. Tajā pašā laikā nevar noliegt - interese par AER ģenerāciju Baltijā šobrīd ir ārkārtīgi augsta. Uzņēmēji ir gatavi investēt mūsu tirgos, un Latvijā šobrīd ir rezervētas jaudas sešu gigavatu (GW) apmērā. Lielākā daļa no šīm jaudām ir rezervēta saules ģenerācijai, jo vēja gadījumā no sākuma ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, kas šo procesu sarežģī. Piedevām mēs zinām, ka reālais pieprasījums ir vēl lielāks, tāpēc mēs šobrīd strādājam pie risinājuma, lai potenciālajiem attīstītājiem varētu piešķirt papildu jaudas. Iespējas ir, arī tīkli šobrīd atļauj pieslēgt lielu apjomu atjaunīgās enerģijas jaudas. Principā - ja mēs šobrīd pie tīkla pieslēgtu visus tos, kas ir rezervējuši jaudas, šo līmeni, ka varam sevi pilnībā nodrošināt, izmantojot zaļo enerģiju, mēs varētu arī sasniegt. Tas nezināmais šajā gadījumā ir - cik no tās intereses transformēsies reālos projektos un investīcijās. Liela daļa no šīm jaudām tika rezervētas 2021. un 2022. gadā, kad elektrības cenas bija ļoti augstas un investoru interese - saprotama. Šodien tirgus ir normalizējies, un elektrības cenas reizēm ir pat negatīvas, tāpēc rezervētās jaudas nav simtprocentīgs garants, ka investori joprojām tiešām ir ieinteresēti būvēt šos vēja vai saules parkus. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsaka - jā, tehniski mēs esam spējīgi pilnībā sevi apgādāt, izmantojot AER, taču tas ir atkarīgs no investoriem un elektrības cenām tirgū. Tāpat nozīmīgs aspekts ir arī patēriņa tendences - ja patēriņš augs, arī interese ieguldīt atjaunīgās enerģijas ražošanā attiecīgi kļūs lielāka. Nav noslēpums, ka arī Vācija uz Baltiju skatās kā uz reģionu ar lielu potenciālu AER ražošanā. Vācija kopā ar Baltiju pašlaik aktīvi strādā pie idejas par Baltic Wind Connector projektu, kas savienotu šīs valstis un brīdī, kad Baltijai būs attīstīta AER ražošana, mēs elektrību potenciāli varētu arī eksportēt uz Vāciju. Iespējas un ekspektācijas, un patiesībā arī iespēja, ka šie scenāriji īstenosies, ir visai lielas, taču ir arī vairāki nezināmie.
Kāpēc jaunu AER jaudu attīstība Latvijā līdz šim nedaudz kavējusies un nav bijusi tik strauja kā, piemēram, Igaunijā un Lietuvā?
Tam ir vairāki iemesli, un viens no galvenajiem noteikti ir obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sāga. Latvija strauji vēlējās iet uz priekšu ar AER attīstību un atbalsta mehānismiem, taču kādā brīdī acīmredzot pāršāva pār strīpu. Šis regulējums bija pārāk liberāls, un pieteikties tam varēja pārāk daudzi, saņemot lielu, brīžiem pat neadekvātu atbalstu. Līdz ar to jāsecina, ka šis OIK dizains un to pavadošie skandāli būtiski ietekmējuši AER nozares attīstību Latvijā. Kad mūsu valstī tika ieviests moratorijs un jaunas atļaujas obligātajā iepirkumā vairs netika piešķirtas, Igaunija un Lietuva turpināja audzēt atjaunīgo jaudu apjomus un virzīties uz priekšu. Otrkārt noteikti jāņem vērā arī vēsturiskie aspekti - mēs vienmēr esam bijuši salīdzinoši labi nodrošināti ar jaudām. Mums ir gan hidroelektrostacijas (HES), gan arī modernas termoelektrocentrāles (TEC) - Latvija ir relatīvi pašpietiekama, un mēs ļoti bieži elektrību arī eksportējam. Kaimiņos situācija ir atšķirīga. Lietuva kopš Ignalinas atomelektrostacijas aizvēršanas ir bijusi pastāvīgā elektrības deficītā, bet igauņi savukārt skaidri apzinās, ka viņu degslānekļa stacijas nav ilgtermiņā izmantojams risinājums. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņiem spiediens attīstīt AER jaudas bijis daudz lielāks nekā mums. Īsāk sakot - iemesls, kāpēc mums jaunās jaudas ir attīstījušās lēnāk, meklējams dažādu aspektu kombinācijā. Tas gan nenozīmē, ka mēs esam kaut ko nokavējuši. Mēs redzam, ka saules ģenerācija Latvijā šobrīd attīstās ļoti strauji, un arī interese par iespējām būvēt vēja parkus ir augsta. Par to liecina, piemēram, fakts, ka pašlaik tiek veikts liels skaits ietekmes uz vidi novērtējumu.
Kā AST iesaistās AER projektu attīstīšanā? Sabiedrībā visskaļāk noteikti izskanējis Kurzemes loka projekts, taču kas vēl tiek darīts?
Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai ir tīkls, kam pieslēgties. Kurzemes loks un Latvijas-Igaunijas trešais starpsavienojums šajā gadījumā ir labi piemēri. Tās ir papildu līnijas, kas ļauj pieslēgt tīklam vairāk atjaunīgo ģenerāciju, ko tālāk pārvadīt Latvijas sistēmā vai uz kaimiņvalstīm. Tāpat mēs nemitīgi sadarbojamies ar AER attīstītājiem gan tehniskā procesa, gan būvniecības laikā, lai vēlāk nodrošinātu šo staciju veiksmīgu pieslēgšanu tīklam. Līdz pagājušā gada vidum esam izsnieguši tehniskās prasības kopumā par sešiem GW jaunu ģenerāciju, kas ir milzīgs apjoms. Kā jau minēju, lielākā daļa ir saules jaudas. Šobrīd jaunu jaudu piešķiršana vairs nenotiek, taču mēs kopā ar Klimata un enerģētikas ministriju strādājam pie tā, lai būtu iespējams piešķirt attīstītājiem papildu jaudas. Plānotais papildu apjoms varētu būt 3,8 GW, ko varētu piešķirt tiem attīstītājiem, kas šobrīd, piemēram, pabeidz ietekmes uz vidi novērtējumu. Vienlaicīgi sagaidām, ka ne visi no šiem 6 GW tiks realizēti, kas nozīmē, ka arī daļa no šīs jaudas varētu atbrīvoties. Pašlaik tiek domāts arī par to, kādā veidā šo procesu paātrināt. Respektīvi - mēs vēlamies, lai investori, kuri apzinās, ka nespēs piesaistīt finansējumu un realizēt projektus, šīs jaudas atbrīvo ātrāk.
Kādi kopumā ir AST nākotnes plāni - kāda ir jūsu nākotnes vīzija?
Mūsu nākotnes vīzija primāri saistīta ar papildus savienojumiem ar citām valstīm. Tāpat mēs, protams, uzturēsim kārtībā arī esošo tīklu, vērtējot iespējas, kā mēs to varam padarīt gudrāku un viedāku. Viena no iespējām ir ieviest papildu digitālos risinājumus, kas ļautu vēl veiksmīgāk monitorēt tīklu, laicīgāk identificēt iespējamās problēmas un preventīvi tās novērst. No lielajiem AST projektiem, neskaitot sinhronizāciju, vēl noteikti jāmin ELWIND, kas vienlaicīgi būtu arī Latvijas-Igaunijas ceturtais starpsavienojums. Vēl, protams, sarakstā ir jau pieminētais Baltic Wind Connector, kas savienotu Baltiju un Vāciju, kā arī Latvijas-Zviedrijas potenciālais starpsavienojums.
