Uzņēmējiem ir ambīcijas, tirgus situācija nav slikta, investoriem naudas netrūkst, lieli valsts un pašvaldību uzņēmumi varētu stimulēt tirgus kapitalizāciju, bet uzņēmējdarbības vides un nodokļu jautājumi pārlieku ietekmē biznesa noskaņojumu kopumā.

Tādi ir ikgadējās Dienas Biznesa trīspusējās diskusijas galvenie secinājumi, kurā piedalījās Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Liene Dubava, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite un Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kas, jūsuprāt, kopš pagājušās vasaras ir būtiski mainījies gada laikā globāli, finanšu tirgos un biznesā kopumā?

Roberts Idelsons: Finanšu tirgos šis gads, globāli raugoties, noteikti ir aizvadīts labi. Lielāko uzņēmumu akciju indeksi ir auguši. Izaugsme sasniedz 20% un vairāk. Ievērojot augošos riskus, ir bijušas arī svārstības. Arī procentu likmes sāk krist, un visā pasaulē kopumā tas nozīmē, ka nauda nedaudz paliek lētāka. Ekonomikā kopumā šobrīd arī nav notikušas lielas izmaiņas, un būtiska recesija nav novērota – ne Eiropā, ne ASV. Kopējā paradigma ir, ka viss ir labi. Turpinām investēt, indeksi aug, aizņēmēju kredītspēja ir laba. Ko nesīs atlikusī gada daļa – redzēsim! Rudens vienmēr ir tāds nenoteiktības laiks.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Veiksim domāšanas vingrinājumu un modelēsim situāciju, ka pašlaik dzīvojam pavisam nedaudz labāk nekā pirms gada. Pavisam mazlietiņ, tomēr labāk. Un nu pasakiet: vai tā ir laba vēsts? Rūpīgākie sekotāji ekonomiskajām peripetijām uzreiz jautās - kas ir tie «mēs»? Lūk, un vienkāršais, skaistais «jāvārds» acīmredzami iepriecinošajam jaunumam, ka dzīve gada griezumā ir gājusi pat uz augšu, ir samaitāts.

Ja «mēs», piemēram, ir Japāna, tad šīs rītausmas zemes kopprodukta izaugsme šā gada otrajā ceturksnī, kas ir par 1,4% lielāka nekā šai laikā pērn, tiek saukta par «gāšanos». Tas, ka japāņi ir pamanījušies būt mazliet produktīvāki un attiecīgajā ekonomikas rādītājā paķepuroties uz augšu, pasaulē tiek uztverts kā kritiens un liela vilšanās.

Raugoties no ikdienišķas loģikas redzes punkta, izaugsme ir izaugsme - tā nav kritums. Un izaugsme ir «labāk», ne «sliktāk». Bet, jūs teiksit, runa taču ir par makroekonomiku, runa ir par sevišķi sarežģītām attiecībām, kur spēlētāji saistīti tik sarežģītām saiknēm, ka, paraujot nedaudz vienu, tu nezini, kurš pavediena beigās piedzīvos smago piezemēšanos. Lūk, un tā tad arī ir mūsu problēma - šī sevišķā sarežģītība.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Strādājot pie mūzikla Vadonis, komponists Zigmars Liepiņš sapratis — Latvijai steidzami vajag jaunu Kārli Ulmani.

Vai Latvija nav kļuvusi par placadarmu kārtējam starptautiska mēroga eksperimentam, kas — Austrumi vai Rietumi ietekmē šeit notiekošos procesus, vai arī Obama Amerikā un Medvedevs Krievijā nav uzskatāmi par diktatoriem? Šādas un dažādas citas pārdomas radušās komponistam kādreizējam Radio SWH īpašniekam Zigmaram Liepiņam, strādājot ar kārtējo lieldarbu — muzikālo izrādi Vadonis, kas veltīta slavenākajam mūsu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.

Kopš atbrīvojāties no savām daļām Radio SWH, informācija par jūsu gaitām ir visai paskopa. Ko īsti šobrīd dara Zigmars Liepiņš?

Nodarbojos ar savām mūzikas lietām, un ar zināmu sava kapitāla menedžēšanu. Tās «olas», kas savulaik ir «izdētas», tagad ir jāmēģina saglābt, lai tās nesaplīstu. Pa šo laiku esmu uzrakstījis Kapteiņa stāstus, svītu Dziesmu svētkiem Dziedot dzimu, dziedot augu, bet pašlaik top jauns darbs, kas pilnībā ir paņēmis manu laiku — muzikālā izrāde Vadonis.

Šā gada norises globālajā ekonomikā un finanšu tirgos turpina nolikt ieguldītājus krustcelēs – kādu investīciju stratēģiju turpmāk īstenot? To veicinājuši centrālo banku lēmumi, tāpat investorus satrauc iespējamais tehnoloģiju burbulis un ģeopolitiskās nesaskaņas, ASV un citu valstu parādi, kā arī citi riski.

Turklāt būtiski notikumi šogad mēdz visai strauji mainīties un attīstīties. Kādi ir galvenie pašreizējie riski un ko darīt investoram

Ģeopolitika: konfliktu scenāriju eskalācija

Jau vairākus gadus ģeopolitika kļuvusi par vienu no būtiskākajiem ekonomikas un finanšu tirgu risku avotiem. Ukrainas karš ilgst trešo gadu, konflikts Tuvajos Austrumos draud saasināties, Taivānas statuss joprojām ir ASV un Ķīnas spriedzes avots, kā arī globālā sacensība par to, kas dominēs tehnoloģiju nākotnē, licis pasaulei kļūt kareivīgākai. Līdz ar to ģeopolitiskā riska rādītāji ir pieauguši. Tomēr plašākā vēsturiskā kontekstā tie joprojām izskatās ierobežoti. Tāpat arī finanšu tirgus baiļu rādītājs, ko mēra ar VIX indeksu, joprojām ir salīdzinoši zems (atskaitot augusta sākuma akciju izpārdošanu). Sākoties karam Ukrainā, tas pāris mēnešus pakāpās virs 33 punktiem, pēc tam atkal noslīdot uz leju. Turklāt šis indekss ne tuvu nav tam līmenim, kāds bija 2008. gada lielās finanšu krīzes laikā – 59 punkti, vai 2020. gada kovida pandēmijas laikā – pie 53 punktiem.

No lielākajiem nodokļu maksātājiem gandrīz 50% krīzes laikā ir klājies sliktāk, pirmdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" pauda Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Viņa norādīja, ka valsts budžetā 60% iemaksu nodrošina 1800 uzņēmumu, tostarp 20% šo uzņēmumu krīzes laikā ir klājies labāk, bet gandrīz 50% ir klājies sliktāk.

"Pozitīvā ziņa ir tā, ka 20% ir uzlabojums, bet sliktā ziņa, ka gandrīz 50% ir gājis sliktāk," teica Jaunzeme. Tajā pašā laikā VID vadītāja minēja, ka pievienotās vērtības nodokļa maksājumi valsts budžetā atpaliek par 7-8%, bet darbaspēka nodokļa ieņēmumi atpaliek par 3-4%.

"Nav tik slikti kā bija gaidīts, bet nav arī pārmēru liels optimisms," sacīja Jaunzeme.

Viņa piebilda, ka VID ir segmentējis uzņēmumus pēc to līdzšinējās nodokļu maksāšanas disciplīnas. "Visiem, kam bijusi ļoti laba, laba vai ciešama disciplīna, mēs esam pretīmnākoši, savukārt tiem, kuri jau pirmskrīzes laikā nav rādījuši īpaši labu nodokļu nomaksas disciplīnu, mēs esam vai nu nogaidoši, vai atsakoši," sacīja Jaunzeme, runājot par atliktajiem nodokļu maksājumiem.

Lai gan ziemas riepas obligāti jālieto, sākot no 1. decembra, kas nozīmē, ka vēl vairākus mēnešus var tikt izmantotas vasaras riepas, ir svarīgi par to iegādi parūpēties laicīgi, lai, sākoties gada aukstajiem mēnešiem, Tavs auto būtu gatavs nepieciešamajām pārvērtībām. Taču, lai orientētos ziemas riepu piedāvājumā, jāņem vērā vairāki aspekti, kas apkopoti šī raksta turpinājumā.

Ieteikums #1: Pievērs uzmanību riepu saderībai ar Tavu automašīnu

Tāpat kā cilvēkam der konkrēta izmēra un tipa apavi, arī automašīnai nederēs jebkuras ziemas riepas – jāseko līdzi tam, lai riepu izmērs būtu pareizais. Kā to iespējams noteikt? Automašīnai piemērotāko riepu izmēru norāda paši auto ražotāji, šo informāciju attēlojot uz uzlīmes, kas atrodas vai nu degvielas tvertnes vāciņa iekšpusē, vai durvju ailē vadītāja pusē.

Taču ir viens bet – mašīnām ne vienmēr ir uzstādīti oriģinālie diski, un šādos gadījumos jaunas ziemas riepas jāiegādājas, par paraugu ņemot pašreizējo disku izmēru. Ja ailē norādīts viens izmērs, bet automašīnai uzmontēti mazāki vai lielāki diski, riepas jāiegādājas atbilstoši diskiem. Savukārt gadījumā, ja grasies iegādāties jaunas ziemas riepas komplektā ar diskiem, izvēlies Tava auto modelim piemērotāko komplektu, ņemot vērā uzlīmē esošo informāciju – tādējādi braukšana būs drošāka un ērtāka.

Akciju cenas pasaules biržās trešdien kritās, pastiprinoties tirdzniecības karam pēc ASV paziņojuma par plānotu 10% muitas tarifu noteikšanu jaunai Ķīnas preču grupai 200 miljardu ASV dolāru vērtībā un Pekinas solījuma īstenot pretpasākumus.

«Tirgi krīt panikā par abpusējā tirdzniecības kara ietekmi uz ekonomikas izaugsmi,» sacīja «Manulife Asset Management» investīciju analītiķis Viljams Hemlins.

Londonas, Parīzes un Frankfurtes biržu indeksi kritās par vairāk nekā vienu procentu.

Ievērojami saruka arī ASV biržu indeksi, kas pirms tam bija pieauguši četras tirdzniecības sesijas pēc kārtas. Starp firmām, kuru akciju cenas kritās visvairāk, bija «Boeing», «Caterpillar» un «John Deere», kas daudz eksportē savu produkciju uz Ķīnu.

«Investori tieši tagad vismazāk vēlas tirdzniecības un tarifu problēmu, kura varētu kaitēt akciju tirgum, kas tik labi ir turējies,» sacīja «Gorilla Trades» stratēģis Kens Bermans.

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Tu droši vien esi iegaumējis, kādas frāzes labāk neteikt ikdienas saskarsmē ar cilvēkiem, piemēram, "Vai Tu kļūsti plikpaurains?", "Tu patiešām izskaties resna šajā kleitā" utml. Taču ne visi cilvēki apzinās, ka ir vārdi, kas var sabojāt arī attiecības darbā un pat karjeru, vēsta CNN.

Šie vārdi var būt pirmie, kurus Tavs boss atcerēsies, domājot par Tevi.

Tātad šeit ir vikne frāžu, kuras labāk neteikt, atrodoties darbā:

"Šis nav mans darbs"

Ja kāds pie Tevis ierodas ar lūgumu, tam, visticamāk, ir iemesls. Jebkurā gadījumā šī ir Tava iespēja pierādīt, ka Tu atbalsti komandas darbu, kā arī spēj risināt problēmas. Turklāt, ja neatteiksi kolēģim, uzlabosi attiecības - Tu nevari zināt, varbūt Tev kādreiz būs nepieciešama viņa palīdzība.

"Nujā, nav problēmu" (Ja Tu nemaz tā nedomā.)

Ja Tu uzņemies darbu ar smaidu, bet patiesībā Tev nemaz nav plāns to padarīt, Tu riskē iegūt neuzticamas personas reputāciju. Ja Tu zini, ka nevari izdarīt šo darbu, esi atklāts.

Nepieciešamību pēc Statoil zīmola maiņas var lieliski saprast atceroties Šarla de Golla citātu — kā lai pārvalda valsti, kurā ir tik daudz siera šķirņu? Proti — menedžēt dažādību ir ļoti sarežģīti, un tādam multinacionālam, daudzmiljardu uzņēmumam, kuram degvielas staciju tīkli pieder teju puspasaules valstīs daudz vienkāršāk, skaidrāk un prognozējamāk ir strādāt unificējot visu, ko vien iespējams unificēt, un viņam ir vienalga, ka šeit Latvijā kāds tik ļoti ir iemīlējis Statoilu — jo mīl jau nevis nosaukumu, bet servisu un ērtības, tā Statoil Fuel & Retail plānus visām degvielas uzpildes stacijām Eiropā mainīt nosaukumu uz Circle K komentē zīmolu eksperts, interneta žurnāla parbrendu.lv autors Krišjānis Papiņš.

«Un serviss kļūs vēl labāks!» — paziņo mārketinga komanda Singapūrā un pārkrāso Statoilu par CircleK. Īsāk sakot — tas atvieglo multinacionālās kompānijas ikdienas dzīvi.

Vai tas ir tālredzīgi? K.Papiņš uzskata, ka jā. «No globālas kompānijas viedokļa uzturēt vienu, unificētu brendu daudzās valstīs ir vieglāk nekā katrā valstī citu. Tas izmaksā mazāk, ir prognozējami, skaidri, saprotami. Visur viena kultūra, vieni principi, vieni standarti. Viss ir viena liela impērija, nevis kaut kādi «savienotie štati», kur katrs savā valstī ir mazs karalis, kuram ir «sava» stratēģija, kas tikpat labi var būt labāka kā sliktāka,» norāda K.Papiņš.

Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.

Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.

Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.

Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»

Latvijas elite ir zaudējusi spēju ietekmēt procesus valstī, prezidenta funkcijas pilda gadījuma cilvēks, bet politiķus sabiedrība uzskata par muļķiem un zagļiem. Tā situāciju valstī raksturo par vienu no ciniskākajiem, taču spīdošākajiem politiskā PR ekspertiem atzītais Mārcis Bendiks.Mārcis Bendiks: Tikai divas partijas man nav maksājušas par konsultācijām

Mārcis Bendiks: Tikai divas partijas man nav maksājušas par konsultācijāmKādu jūs redzat pašreizējo politisko situāciju Latvijā?Mārcis Bendiks: Tikai divas partijas man nav maksājušas par konsultācijām

Manuprāt, visa tā raustīšanās un visa veida neskaidrība, kas staro no lielās Latvijas politikas, ir atvasinājums no mūsu valsts elites krīzes – gan politiskās, gan ekonomiskās, gan arī intelektuālās. Šī elite pēdējo desmit gadu laikā ir zaudējusi jebkādu spēju ietekmēt procesus valstī.

Latvijas nodokļu sistēmas reformēšana šobrīd izskatās pēc izgāšanās. Vairāku mēnešu garumā tā tika politiķu deformēta dažnedažādos virzienos, lai nonāktu pie tā, pie kā tai nekādā gadījumā nevajadzēja nonākt – pie darbaspēka nodokļu celšanas. Tas ir absolūtā pretrunā ar esošo varas partiju solījumiem uzņēmējiem un pretrunā arī ar šīs pašas reformas veicēju sākotnēji puķainajiem saukļiem, jo visa reforma ir izrādījusies tik vien kā prasta nodokļu celšana, par ko DB savās iepriekšējās šīs tēmas publikācijās brīdināja. Šī ir skumja, lai arī ne negaidīta patiesība, un vismuļķīgāk esošajā situācijā laikam jūtas uzņēmēju organizācijas, kas nodokļu reformas izstrādes gaitā plecu pie pleca ar Finanšu ministriju cīnījās, lai nodokļu reforma tiktu izstrādāta un ieviesta, turklāt tagad, nevis nezināmā nākotnē.

Pēc uzņēmuma ienākuma nodokļa raustīšanas un, visticamāk, neizbēgamās akcīzes nodokļa pacelšanas, kārta tomēr pienāca arī sociālā nodokļa kāpumam un nu jau arī iedzīvotāju ienākuma nodoklim (IIN). Valdošā koalīcija vienojās par trīs dažādām IIN likmēm – pat līdz 31% – to nosaucot par progresivitāti, kad bagātais maksā vairāk, lai gan par Latvijas bagātības mērauklu Eiropas Savienības līmenī varētu vien nopūsties. Arī 3% IIN likmes starpība gada ienākumiem diapazonā no 20 līdz 55 tūkst. eiro nevienlīdzības mazināšanas kontekstā izskatās diezgan nenopietni. Ja gribēja tiešām atvieglot situāciju mazo algu saņēmējiem, tad varēja līdz 20 tūkst. eiro gada ienākumiem noteikt, piemēram, 10% IIN likmi – tad tas būtu vairāk par kosmētiskām darbībām.

Jūlijs bija bagāts ar notikumiem gan finanšu tirgos, gan ārpus tiem. Kamēr situācija Tuvajos Austrumos turpināja pasliktināties, ASV demokrāti nolēma mainīt savu prezidenta amata kandidātu gaidāmajās vēlēšanās, lai gan pagaidām ir grūti pilnībā novērtēt ieguvumus no Džo Baidena aizstāšanas ar Kamalu Harisu.

Vienlaikus ASV akciju tirgū notika kapitāla rotācija (grūti pateikt, vai šī tendence būs noturīga), un sākusies arī finanšu pārskatu sezona – līdz šim S&P 500 indeksa uzņēmumi uzrāda labus peļņas rādītājus vienlaikus ar ieņēmumu pieauguma tempu samazināšanos. Netika atstātas novārtā arī centrālās bankas: Federālo rezervju sistēma nemainīja procentu likmes, bet norādīja, ka septembrī tās, iespējams, tiks samazinātas. Japānas Banka paaugstināja likmes no 0-0,1% diapazona līdz 0,25%, tādējādi nostiprinot jenas kursu (un sarūgtinot tirgus dalībniekus); un Anglijas Banka samazināja oficiālo bankas procentu likmi par 25 bāzes punktiem līdz 5,00%.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Eksperti un Db lasītāji iesaka, kā tikt galā ar krīzes radītajām drūmajām emocijām.

«Būt kritiskam pret sevi un laikā mācēt apstāties. Ja būsim vērīgi pret sevi, tad sapratīsim, ka kaut kas jāmaina, jādara savā labā. Cilvēks nedrīkst iet un darboties, līdz krīt, pārprasta pienākuma apziņa un kompleksu vadīta rīcība agrāk vai vēlāk novedīs pie saslimšanas. Par sevi atbildīgi cilvēki, kuri vienmēr uzvedas atbilstoši savām sajūtām, vajadzībām, spējām, nedarot sev pāri, populācijā ir tikai 10 %. Pārējie deviņdesmit darbojas citu iemeslu vadīti. Jauns cilvēks ar teicamnieka sindromu būs gatavs strādāt ilgas darba stundas katru dienu. Tomēr rodas jautājums - cik ilgi viņš izturēs,» uzskata ārste homeopāte Inguna Vecvagare.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Pēdējos gados no finanšu nozarē strādājošiem uzņēmumiem pamatoti lielāko uzmanību ir izpelnījušās bankas. Tomēr šajā nozarē ir arī cita veida uzņēmumi, kurus arī uzrauga FKTK, piemēram dzīvības un nedzīvības apdrošināšanas kompānijas, pensiju fondi, krājaizdevu sabiedrības, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, apdrošināšanas brokeri utt.

Šo uzņēmumu darbība neskar tik plašas sabiedrības masas kā bankas, tomēr arī šiem uzņēmumiem ir vērts pievērst uzmanību. Šoreiz par nedzīvības apdrošināšanas nozari, tās «veselību» un valdošajām tendecēm.

Kā tad apdrošināšanas nozarē strādājošie uzņēmumi jūtas? Šeit būtu vietā nodalīt apdrošināšanas kompānijas un apdrošināšanas brokerus. Atgādināšu, ka apdrošināšanas kompānijas ir tās, kas reāli apdrošina, t.i. par mūsu (klientu) iemaksātajām naudiņām, ko nozarē sauc par prēmijām, tās uzņemas noteiktas saistības, piemēram atlīdzināt zaudējumus ugunsgrēka, satiksmes negadījuma vai traumas rezultātā. Savukārt apdrošināšanas brokeri ir uzņēmumi, kuri par noteiktu samaksu klientiem (biežāk juridiskām personām) palīdz izvēlēties apdrošināšanas kompāniju un asistē arī visā apdrošināšanas līguma/polises darbības laikā. Apdrošināšanas nozarē strādā arī aģenti, kas visbiežāk ir fiziskas personas, kas pārstāv vienu konkrētu apdrošināšanas kompāniju, un aģentūras, kas visbiežāk ir juridiskas personas, kas arī pārdod vienas konkrētas apdrošināšānas kompānijas produktus. Šoreiz par tirgus svarīgākajiem spēlētājiem, t.i. apdrošināšanas kompānijām un nedaudz par brokeriem.

Lai arī oktobrī gada inflācija uzskrēja 11 gados neredzētā virsotnē, pakāpjoties līdz 13,2%, baņķieri pārliecināti par ekonomikas «mīkstu» piezemēšanos.

Finansisti lēš, ka augsta inflācija būšot līdz šā gada beigām un arī nākamā gada sākumā - tomēr to pieļauj arī patlaban baņķieru lēstais Latvijas ekonomikas «mīkstās piezemēšanās» scenārijs. «Mans personiskais viedoklis, arī Nordea scenārijs, ka Latvijas ekonomikā būs t.s. «mīkstā» piezemēšanās.

Tās ietvaros inflācija tuvākajos mēnešos nesamazināsies, drīzāk kļūs nedaudz sliktāk, pirms kļūs labāk. Saruks ekonomikas izaugsme, arī banku sektora attīstība palēnināsies,» Db pastāstīja Ziemeļvalstīs lielākās banku grupas Nordea filiāles Latvijā vadītājs Valdis Siksnis. SEB Unibankas ekonomists Andris Vilks minēja, ka, lai arī oktobrī inflācija pārsniegusi 13 % un tāda saglabāsies arī nākamajos 2 mēnešos (gada beigās 13.5 %), tomēr daudzos rādītājos jau parādās atvēsināšanās pazīmes. «Lai būtu cietā piezemēšanās, jābūt ļoti smagiem faktoriem,» tā viņš.

2007. gadā Latvijas uzņēmēji vēl ir guvuši pēdējo lielo peļņu, kura pārtrumpojusi par gadu iepriekš sasniegtos rekordus, - tā rāda pagājušā gada beigās Lursoft un Baltic Screen apkopotie Latvijas uzņēmumu 2007. gada peļņas rādītāji.

Pārskats par pēdējiem trim gadiem rāda, ka visveiksmīgākais Latvijas uzņēmējiem ir bijis tieši 2007. gads, kas visdrīzāk var pretendēt uz vistreknākā gada nosaukumu: 2005. gadā desmit uzņēmēji, kuriem piederošajām kapitāldaļām atbilda vislielākā gūtā peļņa, kopā bija sapelnījuši nepilnus 73 miljonus latu, 2006. gadā šī summa bija palielinājusies līdz 100 miljoniem latu, savukārt 2007. gadā, kā rāda nule apkopotie dati, tā pieaugusi vēl par gandrīz desmit miljoniem latu.

Arī lielāko 2007. gada pelnītāju sarakstā pirmās četras vietas ieņem baņķieri – nu jau bijušie Parex bankas akcionāri Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis (kuri peļņas gūšanas laikā vēl bija kredītiestādes īpašnieki, līdz ar ko iekļauti šajā sarakstā) un Aizkraukles bankas īpašnieki Oļegs Fiļs un Ernests Bernis, turklāt saraksta pirmajā desmitniekā ir vēl divi banku akcionāri – Rietumu bankas līdzīpašnieki Leonīds Esterkins un Arkādijs Suharenko.