Latvijas nodokļu sistēmas reformēšana šobrīd izskatās pēc izgāšanās. Vairāku mēnešu garumā tā tika politiķu deformēta dažnedažādos virzienos, lai nonāktu pie tā, pie kā tai nekādā gadījumā nevajadzēja nonākt – pie darbaspēka nodokļu celšanas. Tas ir absolūtā pretrunā ar esošo varas partiju solījumiem uzņēmējiem un pretrunā arī ar šīs pašas reformas veicēju sākotnēji puķainajiem saukļiem, jo visa reforma ir izrādījusies tik vien kā prasta nodokļu celšana, par ko DB savās iepriekšējās šīs tēmas publikācijās brīdināja. Šī ir skumja, lai arī ne negaidīta patiesība, un vismuļķīgāk esošajā situācijā laikam jūtas uzņēmēju organizācijas, kas nodokļu reformas izstrādes gaitā plecu pie pleca ar Finanšu ministriju cīnījās, lai nodokļu reforma tiktu izstrādāta un ieviesta, turklāt tagad, nevis nezināmā nākotnē.
Pēc uzņēmuma ienākuma nodokļa raustīšanas un, visticamāk, neizbēgamās akcīzes nodokļa pacelšanas, kārta tomēr pienāca arī sociālā nodokļa kāpumam un nu jau arī iedzīvotāju ienākuma nodoklim (IIN). Valdošā koalīcija vienojās par trīs dažādām IIN likmēm – pat līdz 31% – to nosaucot par progresivitāti, kad bagātais maksā vairāk, lai gan par Latvijas bagātības mērauklu Eiropas Savienības līmenī varētu vien nopūsties. Arī 3% IIN likmes starpība gada ienākumiem diapazonā no 20 līdz 55 tūkst. eiro nevienlīdzības mazināšanas kontekstā izskatās diezgan nenopietni. Ja gribēja tiešām atvieglot situāciju mazo algu saņēmējiem, tad varēja līdz 20 tūkst. eiro gada ienākumiem noteikt, piemēram, 10% IIN likmi – tad tas būtu vairāk par kosmētiskām darbībām.
Vēl pirms dažiem mēnešiem atbildīgie ministri slavēja nodokļu reformas pienesumu Latvijas konkurētspējas un labklājības uzlabošanā, taču tagad tas viss sāk izskatīties pēc kārtējās pātagas ēnu ekonomikas vai aizbraukšanas virzienā. Kamēr valsts galvenās amatpersonas mediju priekšā cenšas kaut ko murmināt, ka reformas rezultātā jau nevienam sliktāk nebūs, ir acīmredzami, ka lielākie nodokļu reformas cietēji izrādīsies tie, kas legāli maksāja lielākas algas par minimālajām.
Nav runa par to, ka nekādu nodokļu reforma Latvijā nebūtu bijusi vajadzīga, taču profesionālajā vidē jebkuras lielas izmaiņas parasti veic uz nelieliem prototipiem. Tās notestē, izkalkulē visus plusus, mīnusus un tad saprot, vai vispār ir vērts turpināt. Taču par šo nodokļu reformas «izstrādājumu», kas skar visu un visus, pagaidām nav informācijas, ka kāds vispār ir modelējis, vai šo lēmumu rezultātā valsts budžets labāk pildīsies. Vai būs ievērojams fiskālais efekts? Cik ātrā laikā pēc izmaiņu ieviešanas? Un kas notiks līdz tam? Ja šādu atbilžu šobrīd nav, tad ar ko ir pamatoti šādi tautsaimniecību dziļi ietekmējoši lēmumi un kurš par tiem atbildēs? Vēl viena fundamentāla lieta – par pozitīvām izmaiņām šajā valstī varēs runāt vien tajā brīdī, kad politiķi pārstās domāt «lai nepaliktu sliktāk» kategorijā, bet gan pārejot uz «kā panākt reāli labāk» domāšanu.
