Veiksim domāšanas vingrinājumu un modelēsim situāciju, ka pašlaik dzīvojam pavisam nedaudz labāk nekā pirms gada. Pavisam mazlietiņ, tomēr labāk. Un nu pasakiet: vai tā ir laba vēsts? Rūpīgākie sekotāji ekonomiskajām peripetijām uzreiz jautās - kas ir tie «mēs»? Lūk, un vienkāršais, skaistais «jāvārds» acīmredzami iepriecinošajam jaunumam, ka dzīve gada griezumā ir gājusi pat uz augšu, ir samaitāts.
Ja «mēs», piemēram, ir Japāna, tad šīs rītausmas zemes kopprodukta izaugsme šā gada otrajā ceturksnī, kas ir par 1,4% lielāka nekā šai laikā pērn, tiek saukta par «gāšanos». Tas, ka japāņi ir pamanījušies būt mazliet produktīvāki un attiecīgajā ekonomikas rādītājā paķepuroties uz augšu, pasaulē tiek uztverts kā kritiens un liela vilšanās.
Raugoties no ikdienišķas loģikas redzes punkta, izaugsme ir izaugsme - tā nav kritums. Un izaugsme ir «labāk», ne «sliktāk». Bet, jūs teiksit, runa taču ir par makroekonomiku, runa ir par sevišķi sarežģītām attiecībām, kur spēlētāji saistīti tik sarežģītām saiknēm, ka, paraujot nedaudz vienu, tu nezini, kurš pavediena beigās piedzīvos smago piezemēšanos. Lūk, un tā tad arī ir mūsu problēma - šī sevišķā sarežģītība.
Ja vienkārša loģika, kur «labāk» nozīmē tiešām labāk, nedarbojas, tad kaut kas greizi nav vis ar vienkāršību, bet gan parādību kompleksu, kurā tā nedarbojas. Proti, ar šo mūsu pasaules kārtību. Problēma ir mūsu, ļautiņu, cienīgumā, ko negribas zaudēt vai atzīt, ka tas dažā ziņā jau zudis, un turpināt savā starpā runāties cienīgi un smalki un par muļķi padarīt nabaga vienkāršo loģiku, kas nesaka «izaugsme» tur, kur patiesībā ir kritums un gāšanās.
Esam pārtērējušies - tik vienkārši tas ir. Bet pavilkt svītru zem tā ir ai! cik sāpīgi. Pat ne tik vecos laikos pašreizējo dilemmu situācijā jau būtu gājis vaļā karš. Saprotams, ka labāk gan bez tā, un «Eiropas projekts» par šo sasniegumu vien ir pelnījis augstu slavu. Tomēr svītra jāpavelk būs, un tas, vai tā izpaudīsies kā eiro un kādu citu valūtu devalvācija vai kas, ir tikai metodes jautājums. Un tad kaut uz brīdi, tomēr atkal divi plus divi būs četri, nevis 1,5.
Jautājums ir - ko tad? Atpakaļ «pie lietas»? Nelolojot sevišķu entuziasmu par gūtajām «krīzes mācībām», tomēr jāizsaka secinājums, ka, mērot savu privāto un arī valsts labklājību, jāprot izvēlēties tiešām pareizos atskaites punktus, nevis tikai atsevišķos rādītājos dzīties, lai tik būtu aizvien «labāk».
Latvijā pa procentpunktiņam vien tiešām kļūst labāk - tāda ir vienkāršā loģika. Un, kas zina - varbūt arī kāroto «Eiropas vidējo līmeni» sasniegsim ātrāk, nekā domāts. Sevišķi jau tāpēc, ka pārtikušajai Eiropai sava standartu latiņa būs vien jānolaiž.
DB nenodarbojas ar šarlatānu psiholoģiju un nesaka - «domāsim tik pozitīvi un pasaule ap mums mainīsies. Nē, no padomāšanas vien nemainīsies». Augoņi ir jāšķērž, brūces ir jāpārsien, vārgie ir jābalsta un jāstiprina, un tas ir un būs sāpīgi, laikietilpīgi un dārgi. Tomēr mēģināt dzīvot tā, lai arī 0,2% izaugsme ir tiešām izaugsme, ir labs mērķis.
