Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.
Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.
Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?
Sākums – starpkaru periods
Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.
Pirmkārt, cilvēkresursi bija tiem laikiem ļoti augstas kvalitātes. Salīdzinot ar pārējo pasauli, latvieši, sevišķi Vidzemē un Kurzemē, bija ļoti izglītota nācija. Tikpat svarīgi bija tas, ka augstas kvalitātes institūciju (izglītības sistēma, likuma vara) pieredze bija ilgstoša.
Otrkārt, nozīmīgs pozitīvs grūdiens attīstībai bija agrārreforma. Ekonomiski agrārreformas rezultāts bija ne tikai zemju izdalīšana jaunsaimniekiem, bet pat svarīgāk – lielu meža platību nonākšana valsts īpašumā. Agrārreformai, protams, bija sava ēnas puse: Latvijā un Igaunijā tā tika realizēta salīdzinoši radikālā veidā, kas neatgriezeniski atsvešināja vācbaltu minoritāti.
Galu galā, pateicoties abiem šiem faktoriem, Latvija saglabāja stabilitāti pirmajos neatkarības gados un veiksmīgi attīstījās turpmāk.
Kā ar rūpniecību? Konkurētspējīgākā industrijas daļa, kas gan lielākoties bija ārvalstu īpašnieku un vācu minoritātes kontrolē, strauji attīstījās pirmajā Latvijas valsts pastāvēšanas desmitgadē, bet tad smagi cieta Lielās depresijas laikā. 30. gadu otrā puse, līdzīgi kā citur Austrumeiropā, iezīmējās ar uz vietējo tirgu vērstu valsts uzņēmumu veidošanu.
Taču jāatzīmē, ka līdzīgi kā pēc neatkarības atgūšanas 90. gados Latvijas starptautiskā specializācija starpkaru periodā bija diezgan vienkārša, ar ievērojami zemāku darba ražīgumu nekā Rietumu valstīs. Rūpniecības uzņēmumi bija sīki un fokusēti uz vietējo tirgu. Eksporta balsti tolaik bija resursi un lauksaimniecība: koks, bekons, sviests.
Vai varēja būt labāks modelis?
Ne pārāk. Kāds nožēlo, ka zaudējām industriālo bāzi, kas bija pirms Pirmā pasaules kara. Tomēr nevajag dzīvot ilūzijās par Krievijas impērijas industrijas īpašībām: tās attīstību nodrošināja uzņēmumi, kuri izmantoja no Rietumiem ievestas tehnoloģijas, kapitālu un daudzreiz pat vadību (vai līdzīgu vācbaltu vadību), strādājot uz Krievijas tirgu. Līdzīgi kā 1991. gadā, šiem uzņēmumiem Krievijas tirgus zudums bija izšķirošs, jo vietējo zināšanu šajās industrijās bija visai maz. Iepriekšējam biznesa modelim bija zudusi jēga, jo tirgus bija zudis, bet zināšanu, kas ļautu ātri pārprofilēties, nekad nebija bijis.
Ir, kas pārdzīvo agrārreformas diezgan radikālo ieviešanu un ar to saistītos vācbaltu atsvešināšanos no latviešiem. Tur nav ko nožēlot. Agrārreforma Latvijas iedzīvotājiem bija ieguvums kā kulturāli, tā arī ekonomiski. Skaidrs, ka reformas īstermiņa ietekme uz darba ražīgumu bija negatīva: īpašumi tika saskaldīti neilgtspējīgi mazos pleķīšos un izdalīti cilvēkiem, kuri nereti visai maz ko saprata no saimniecības vadīšanas. Taču reforma izcēla milzīgas masas no sociālās un ekonomiskās atstumtības. Ja okupācija nepārtrauktu šo periodu, varbūt mums nesanāktu plaukstoša lauksaimniecības valsts: daudzas jaunsaimniecības bankrotētu, bet, visticamāk, mums būtu dinamiska no laukiem pilsētā iebraukusi jaunatne. Šādu pozitīvu ietekmi no zemes reformām apstiprina arī pētījumi par līdzīgām situācijām, piemēram, pēc Franču revolūcijas. Protams, vēl labāk būtu, ja vācbaltu minoritāte paliktu šeit un integrētos latviešu populācijā, taču, reāli vērtējot, šāda integrācijas iespēja bija tuvu nullei. Apkopojot visu to – nē, nav īsti ko nožēlot. Ņemot vērā pieejamos resursus, diez vai neatkarības sākumposmā varējām ātri izdarīt ko labāk.
Vai Ulmaņa laikā varēja izdarīt ko labāk? Nav nekāda pamata idealizēt Ulmaņa vadības darbību, jo Latvijas diezgan straujo ekonomisko attīstību tajā laikā noteica globālās krīzes beigas, pirmkārt jau Vācijā. Ar Vācijas lomu saistīts, līdzīgs «zelta laikmets», par ko vēl šodien uzņem nostalģiskas filmas, bija lielā daļā Austrumeiropas valstu. Kopumā situācija šajos gados bija tā laika unikālo apstākļu rezultāts, kurā pasaule atkopās no krīzes, Vācija bruņojās, modē nāca autoritārisms un brīvā tirdzniecība sāka balstīties uz bilaterāliem līgumiem. Arī protekcionisma balstīti industrializācijas mēģinājumi (mācoties no Vācijas piemēra) notika visā reģionā. Protams, ilgtermiņā Ulmaņa «valsts diriģētas saimniecības» politika nebija sevišķi efektīva un ilgtspējīga, taču patiesībā tā bija ļoti līdzīga tā laika globālajām tendencēm: visur Centrāl- un Austrumeiropas reģionā tika būvēta valsts saimniecības sistēma, kuru pēc šodienas standartiem uzskatītu par nodokļu maksātāju līdzekļu šķiešanu. Bet nav īsti korekti piemērot tiem laikiem šodienas olekti: mainoties laikiem un valdošajiem vējiem, mainītos arī politika un pielāgotos uzņēmumi.
Vienā ziņā tomēr «Ulmaņa laiki» noteikti bija panākums. Tā laika vadība spēja uzburt cerīgu nākotnes vīziju.
Daļēji tās ir autoritāras varas sekas (laikrakstos parādās mazāk negatīvu ziņu), tomēr tika daudz kas arī izdarīts – tika uzcelts liels skaits skolu un dažādu citu nozīmīgu būvju. Arī rūpniecībā «Minox» tomēr bija tā laika, nevis 20. gadu produkts. Tas viss kopā atstāja spēcīgu progresa iespaidu. Vēlākā okupācijas periodā spilgti atklājās šo simbolu augstā vērtība: Brīvības piemineklis, Brāļu kapi, daudzās skolas, «Minox» bija dadži acī okupācijas režīmam, kas mēģināja veidot stāstu par starpkaru Latvijas neveiksmi. Šie «pieminekļi» bija iedvesma latviešu jaunatnei, kura brīvu Latviju pati nebija redzējusi.
Otrā iespējaAtgūstot neatkarību, mēs nonācām atpakaļ sākuma punktā – pie kokapstrādes un citām relatīvi mazražīgām nodarbēm. Tomēr nu jau mūsu relatīvās pozīcijas bija sliktākas. Pasaule bija gājusi uz priekšu, kamēr mēs 50 gadus kārpījāmies drīzāk atpakaļgaitā. Salīdzinājumā ar pārējo pasauli vairs nevarējām lepoties ar īpašu izglītotību: represijās, karā un deģeneratīvajā PSRS melu sabiedrībā bijām daļēji zaudējuši uzkrāto cilvēkkapitālu. Tajā pašā laikā – pamats jau visumā bija tas pats: salīdzinoši laba izglītības sistēma un gadsimtiem nostiprināta institūciju pieredze bija tie faktori, kas diezgan ekstremālos apstākļos 90. gados ļāva noturēt stabilitāti un attīstīties. Un atkal, mūsu eksports bija ļoti vērsts uz kokmateriāliem un darbietilpīgām nozarēm. To papildināja PSRS mantojums (metālapstrāde, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība) un pakalpojumu eksportā tranzīts.
Vai varēja veiksmīgāk pārdzīvot pārmaiņu laiku? Iespējams. Taču diez vai daudz labāk. Galvenais iemesls vairāku LPSR industrijas flagmaņu nāvei nebija privatizācijas procesa nianses, bet gan milzīgā tehnoloģiskās atpalicības aiza no Rietumu uzņēmumiem. PSRS ražošana patēriņa «tirgum» (tirgus, atcerēsimies, tolaik nebija) balstījās uz vārgu novecojušu produktu kopēšanu vidē, kur resursu cenas bija izkropļotas, nebija nekādas konkurences un pieprasījums – nesaprotams. Liekas tikai tagad sākam saprast, cik tāls šis modelis bija no Rietumu uzņēmumiem, kuru darbs bija ātri radīt izmaksu efektīvus, jaunus produktus, kas būtu vajadzīgi konkrētām maksātspējīgu patērētāju grupām. Papildus tam izšķirošajā laika periodā mēs cietām no valsts perspektīvas trūkuma. Tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Čehijā vācu uzņēmēji, redzot valsts nākotni Eiropas Savienībā (ES), investēja autobūves uzņēmumā «Škoda». Mums savukārt bijušās PSRS tirgus bija maksātnespējīgs un slēgts, bet valstī vēl aizvien bija draudīga Krievijas armija, kas atturēja investorus. Rietumos tajā brīdī neviens nemaz nevarēja iedomāties, ka kādreiz būsim ES un NATO dalībvalsts, bet drīzāk baidījās no bruņota konflikta pēc Moldovas parauga. Labākas izdzīvošanas iespējas bija tiem uzņēmumiem, kam bija kāds unikāls, konkurētspējīgs produkts, ko pārdot stabilā tirgū (kā tas bija farmācijas rūpniecībai), vai kur nepieciešamo investīciju apjoms nebija tik liels (vieglā rūpniecība). Kopumā: varbūt pārmaiņas varēja noritēt veiksmīgāk, bet diez vai nozīmīgi veiksmīgāk, jo uzņēmumu likteni lielākoties noteica objektīvi mainījušies apstākļi.
Daļēji varētu nožēlot pretējo – ilgstošu atbalstu dažiem lielajiem padomju uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas uzplauka pārejas perioda nesakārtotībā.
Ja mēs paskaitītu, milzīgas summas subsīdiju, nodokļu atlaižu, ES fondu, infrastruktūras projektu veidā ir ieguldītas nozarēs, kuras galu galā izrādījās ne tik ļoti perspektīvas.
Savulaik šķita, ka tranzīts būs dzinējspēks, bet tagad nu vairs tā neliekas. Likās, ka finanšu starpniecība varēja būt, taču arī vairs neliekas. Pat rūpniecībā tikai tagad «Liepājas metalurga» stāsts pamazām izgaismojas kā tāds, kur sabiedrība ir zaudējusi lielus līdzekļus. Var tikai minēt, «kas būtu, ja būtu», ja šo uzņēmumu darbinieki jau 90. gados sāktu apgūt citas iemaņas un visu milzīgo naudu, ar ko šīs nozares un uzņēmumi tika atbalstīti dažādos veidos, mēs ieguldītu, piemēram, skolās vai augstskolās.
Taču no otras puses… varbūt arī nevajag būt tik paškritiskiem. Ideālā attīstības stāstā vakardien iegūtās iemaņas ir noderīgas arī šodien, tomēr tas ne vienmēr ir iespējams, it sevišķi, sabrūkot impērijām. Galu galā, industrijas un uzņēmumi nāk un iet, bet, kamēr rūpnīcas lēnām mirst, cilvēkiem ir darbs un tiek izskoloti bērni. Tagad jau kādreizējie darbinieki ir pensijā, ir citi uzņēmumi un izaugusi jauna paaudze, kas strādā citur.
Laiks pēc iestājas ES…. «Nezināšanas ekonomika»?
Kā nosaukt šo periodu, kas sākās līdz ar stabilitāti (iestāju ES un NATO) un pamazām beidzas tikai tagad? It kā nu mums bija visas iespējas, bet vispiemērotākais apzīmējums šim laikam, pēc analoģijas ar jēdzienu «zināšanu ekonomika», šķiet «nezināšanas ekonomika». Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kaut kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva «nezināt lietas».
Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību.
Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu tekošā konta deficīts, ļāva treknajos gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram. Modelis strādā labi, jo, ja neviens nezina, tad arī neviens neprotestē. Piemēram, ir mums autoavārijās bojā gājušo skaits pamatīgi augstāks nekā Igaunijā, bet nekas, to mierīgi varam paslaucīt zem tepiķa ar tēzēm: «Bet mums cilvēki bezatbildīgāki!» un neviens neko nejautā. Vienīgā disonanse šādā attīstības modelī rodas, kad mūsu nezināšana kādā jomā saduras ar kādām ietekmīgām pasaules zināšanām. Tajā brīdī aktuāla pēkšņi kļūst «kapacitātes stiprināšana» attiecīgajā jomā. Tā mēs pirms kāda laika «uzzinājām», ka vajadzētu izdalīt saprātīgus līdzekļus aizsardzībai, bet nupat esam noskaidrojuši, ka ir vērts rūpēties par organizācijām, kas cīnās pret dopingu sportā un naudas atmazgāšanu.
Vai varēja būt labāks modelis?
Kā var noprast no kritiskā toņa, šis bija periods, kad mēs varējām gan kaut ko izdarīt labāk... apmēram kā Igaunijā. Tomēr, tomēr… Pat tad jāatzīst, ka nekas nav ne nokavēts, ne zaudēts. Ja salīdzinām ar Igauniju, kura tiešām visās jomās dara visu pareizāk, izaugsmes ziņā mums ir veicies pat labāk. Tas nav tāpēc, ka nezināšana būtu kaut kas labs, bet vienkārši tāpēc, ka šajā attīstības stadijā Latvijai un Igaunijai kopējais – ģeogrāfija, vēsture (kropļojošā PSRS pieredze un vēlāka dalība ES, NATO) – pagaidām ir svarīgāks nekā atšķirīgais. Visai maz ticams, ka tā būs arī nākotnē, jo, vēsturisko faktoru lomai mazinoties, daudz svarīgāks kļūs cilvēkresursu kvalitātes jautājums.
Ko tālāk?
Jācer, ka pašlaik virzāmies prom no šīs «nezināšanas ekonomikas», taču nav skaidrs, uz kurieni īsti. Daudzi skatās uz citām valstīm, min piemērus par zvejnieku ciematiem, kas kļuvuši par attīstības centriem.
Mūsu gadījumā mācīšanās no citām valstīm ir no vienas puses sarežģīta, no otras viegla. Vieglums slēpjas tajā, ka uz ziemeļiem no mums ir ļoti līdzīga valsts, kas visu dara mazliet labāk un pareizāk. Sarežģītums ir tajā, ka nav skaidrs, vai, to kopējot, kas radikāli mainītos.
Tā sakot, zinātnieki vēl strīdas. Globāli un ilgākā termiņā tādi pārliecinoši straujas izaugsmes stāsti – izraušanās no agrārā modeļa uz attīstītu ekonomiku – nav tik daudz. Plašākā pasaules kontekstā tās valstis, kas tagad ir labklājīgas un tehnoloģiski attīstītas, lielākoties tādas ir bijušas jau ļoti ilgu laiku, un retie brīnumu stāsti, kad agrāra/uz resursiem balstīta valsts izrautos un nostātos līdzās tehnoloģiski attīstītākajām ekonomikām, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi (ja neskaitām naudas atmazgāšanas sīkvalstiņas). Būtu jāpiemin Dienvidkoreja, varbūt Singapūra. Tomēr arī ar šiem piemēriem ir grūti. Līdzīgi kā cilvēkiem, arī valstīm ir tendence sasniegto labklājību redzēt tikai kā savu nopelnu, kaut patiesībā milzīga nozīme ir bijusi veiksmei un tam, ka atradies pareizā vietā pareizā laikā un ar pareizajiem draugiem. Ir izdotas neskaitāmas grāmatas par veiksmīgo Austrumāzijas valstu pareizo politiku un apņēmīgajiem cilvēkiem. Tomēr šaubos ne tikai par to, vai no šī stāsta var mācīties (arī kulturālu atšķirību dēļ), bet arī par to, vai tai politikai vispār bija kāda nozīme lielāku spēku priekšā. Šie brīnumu stāsti radās aukstā kara apstākļos, kad ASV un sabiedrotajiem bija mērķis nostiprināt savas pozīcijas Āzijā, un nav nekā labāka par situāciju, kurā pasaules varenie vēlas, lai tava valsts izveidojas par tādu «kapitālisma Potjomkina sādžu» vai «reģionālu Šveici».
Tātad – ko no tā visa paņemt? Skatoties pagātnē, nekādas īpašās mācības nākotnei mēs nevaram atrast. Kādreiz bijām salīdzinoši izglītoti pasaules mērogā, tagad vairs neesam. Gandrīz visu laiku vēsturē esam balstījušies uz ģeogrāfisko stāvokli un vietējiem dabas resursiem, ne augstas kvalifikācijas darbiem. Tas nebūt nav slikti, jo vēsturiski ar to spējām nodrošināt sev pietiekami augstu labklājības līmeni. Tomēr šis labklājības līmenis vienmēr ir bijis ievērojami zemāks nekā Rietumvalstīs. Mācīties no citām valstīm arī diez vai varēsim, jo veiksmes stāsti lielākoties ir radušies pilnīgi atšķirīgā kultūrā un kaut kā aizdomīgi koncentrējas lielvalstīm stratēģiski svarīgos reģionos.
Ko īsti varam darīt?
Pirmā patiesība, kas jāsaprot: vienkārši nav tāda viegli nošpikojamu darbību secība, kuras izpildot, mēs kļūtu bagāta valsts. Protams, ekonomisti teiks, ka izaugsmei svarīgi faktori ir institūcijas vai korupcijas līmenis, vai kapitāls, vai jebkas cits, taču visām šīm sakarībām ir viena problēma – nav skaidrs, vai tur ir kāda cēlonība. Piemēram, noteikti zināms, ka bagātākās valstīs ir arī kvalitatīvākas institūcijas, taču tas galīgi nepierāda, ka nabadzīgā valstī kādas konkrētas institūcijas ir iespējams uzlabot tā, lai tāpēc valsts pēkšņi kļūtu bagāta.
No tā loģiski izriet vēl viena patiesība: varbūt mēs nekad nekļūsim bagāti kā, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā? Ir iespējams, ka kļūsim, taču tas nav garantēts. Pesimistiski?
Bet varbūt nē. Varbūt tā beidzot ir iespēja padomāt par mērķiem, kas būtu svarīgāki par statistikas rādītājiem. Cilvēku vēlmes nav saistītas ne ar iekšzemes kopproduktu, ne eksportu, ne augstas pievienotās vērtības nozarēm. Bet ko vēlamies? Skaidrs, ka ilgākā termiņā gribētos uzlabojumus tādās fundamentālās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība. Tomēr ikdienā šādi uzlabojumi notiek lēni un ir praktiski nenovērojami. Tādā īsākā termiņā, kurš attiektos uz mūsu dzīvi, mēs drīzāk gribam vienkārši patīkami pavadīt savu dzīves laiku ar apziņu, ka kopumā viss iet uz augšu, kā arī gribam redzēt savu svarīgumu, savu vietu kaut kādā lielākā plānā, pat ja tā būtu tikai ilūzija.
Paspekulēšu par dažiem valsts politikas veidiem, kas varētu dot apmierinātību ar dzīvi un iespaidu, ka «viss iet uz augšu».
Pirmkārt, investīcijas infrastruktūras projektos tur, kur ir cilvēki un kur to skaits pieaug. Pagaidām mūsu politikas loģika balstās uz ierasto komunistisko pārdali. Mēs daudz cenšamies kaut ko mākslīgi «attīstīt» vietās, no kurienes cilvēki bēg, bet par vietām, kur cilvēki dzīvo, tiek uzskatīts, ka: «neko nevajag, tāpat biezie». Rezultātā sanāk diezgan muļķīga naudas šķiešana un vidējās dzīves kvalitātes pasliktinājums. Piemēram, tiešām nezinu, cik lietderīgs būs simtus miljonus izmaksājošs dzelzceļa elektrifikācijas projekts, taču noteikti zinu, ka sabiedrībai būtu milzīgs ieguvums no investīcijām maģistrālo ceļu infrastruktūrā Rīgā un Pierīgā. Šādi redzami un bieži lietojami uzlabojumi uzlabo cilvēku dzīvi ne tikai tiešā veidā, bet arī netieši, radot optimismu par valsts nākotni. Ja ir kaut kas, ko varam mācīties no Ulmaņa valdīšanas, tad tā ir izpratne, ka lieli un redzami investīciju projekti ir svarīgi, jo rada labsajūtu un liek ar cerībām skatīties nākotnē.
Otrkārt, investīcijas cilvēkkapitālā (radošumā un zināšanās). Ja mums ir vēlme kaut ko atbalstīt, lauksaimniecībā, rūpniecībā, IT vai citā jomā, kāpēc to nedarīt lielākoties caur atbalstu zināšanām? Atbalsta subsīdiju var sniegt dažādos veidos, taču ieguldījumi zināšanās nebūs zemē nosviesta nauda. Un es te nerunāju tikai par ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē (R&D), bet atbalstu jebkurām radošām un zināšanu aktivitātēm, sākot no atbalsta autoriem grāmatu tulkošanai un prezentēšanai ārvalstīs līdz pat demokrātisko institūciju (pirmkārt jau partiju) analītiskās kapacitātes stiprināšanai
Īstās zināšanās ieguldītā nauda nekad nebūs zaudēta.
Pat ja attiecīgās zināšanas lietojošais uzņēmums bankrotē, cilvēki un viņu zināšanas paliek. Šāds atbalsts arī būtu ļoti veselīgs vēlmes «ražot ar augstu pievienoto vērtību» kontekstā, jo automātiski atlasa šāda veida uzņēmumus, nediskriminējot nozares.
Un galu galā, atbalsts tiešā veidā patīkamai laika pavadīšanai pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Piemēram, izskatās, ka latviešiem noteikti patīk teātri. Nu tad atbalstīsim cilvēku vēlmi tos apmeklēt! Subsidēsim arī koncertu apmeklējumus, amatieru teātrus, dažādas biedrības, amatieru sporta un hobiju klubus, un sakārtosim to skaisto vidi, kas mums Latvijā ir: pilsētu centrus, pludmales un mežus tā, lai tur tiešām būtu patīkami uzturēties.
Vienkāršāk sakot, nemēģināsim izmisīgi noturēt kaut ko, kas ir bijis vēstures kartēs, nesaspringsim uz statistikas rādītāju pumpēšanu, bet sāksim ieguldīt šodienas cilvēkos: tajās vietās, kur viņi atrodas, un tajos pasākumos, no kuriem viņi gūst labas emocijas. Ja tā darīsim, tad neredzu, kā tāda sabiedrība var būt neveiksmīga, pat ja nav ļoti bagāta.
#1/2
