2018. gada 16.maijā tika publicēti SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa jaunākie rezultāti, kas kā ierasts izraisīja plašu diskusiju par ēnu ekonomikas apjomu un to ietekmējošiem faktoriem Latvijā un arī kaimiņvalstīs. Šogad šī diskusija izvērsās pat mazliet asāka, visticamāk, tamdēļ, ka ēnu ekonomikas apjoms 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu Latvijā palielinājās. Iespējams, diskusija saasinājās arī tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas, bet ēnu ekonomikas mazināšana jau vairākus gadus ir bijusi viens no politikas veidotāju solījumiem un noteiktajām prioritātēm.
Tika minēts, ka šāda tendence nav iespējama pie situācijas, kad Latvijā pieaug ekonomikas apjoms, palielinās budžeta ieņēmumi no nodokļiem, un/ vai pieaug vidējā alga. Kā vēl viens arguments nereti tiek minēts arī tas, ka SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa aprēķināšanā izmantotā metode balstās uz uzņēmēju aptaujām, nevis, piemēram, oficiālo statistiku, līdz ar to iegūtie rezultāti nevar tikt uzskatīti par ko vairāk kā uzņēmēju attieksmi pret ēnu ekonomiku.
Mūsuprāt, atsevišķu Latvijas ekonomikas ekspertu un valsts iestāžu komentāri parāda zināmu neizpratni par nacionālo kontu aritmētikas pamatprincipiem, tāpēc skaidrojam:
Arguments, ka ekonomika aug vai precīzāk - oficiālā statistika par ekonomiku rāda izaugsmi, neko nepasaka par ēnu ekonomikas tendencēm. Pie ekonomikas augšupejas ēnu ekonomika var gan palielināties, gan samazināties. Proti, ir iespējami daudz scenāriji situācijām, kas pieļauj gan ēnu ekonomikas palielinājumu, gan vienlaicīgi ekonomikas pieaugumu.
Līdzīgus argumentus var izmantot, lai izskaidrotu, kāpēc darbaspēka nodokļa ieņēmumu pieaugums automātiski nenozīmē to, ka ir samazinājusies ēnu ekonomika vai mazinājušās aplokšņu algas.
Vai SSE Riga pētījumā pielietoto metodi var izmantot ēnu ekonomikas aprēķinam?
Kā ēnu ekonomikas indeksa autori esam daudzkārt uzsvēruši, ka nepastāv neviena metode, kas var 100% precīzi izmērīt ēnu ekonomikas apjomu - galvenokārt tāpēc, ka ēnu ekonomiku veido apzināti slēpta darbība, piemēram, aplokšņu algas, peļņas neuzrādīšana, ko ir grūti tieši izmērīt. Tieši šī iemesla dēļ esam bieži aicinājuši politikas veidotājus ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumu plānošanu balstīt uz vairākām, vienai otru papildinošām metodēm. SSE Riga Ēnu ekonomikas indekss balstās uz uzņēmēju aptauju. Šī pieeja pamatojos uz pieņēmumu, ka tieši uzņēmēji, kuri paši iesaistās nepatiesu rādījumu sniegšanā, «ēnu ražošanā», aplokšņu algu maksāšanā, ir tie, kas vislabāk zina, cik liels produkcijas/ienākumu īpatsvars netiek deklarēts. Tieši uzņēmēji, nevis politikas veidotāji vai ekonomisti, kuriem var būt cits, ne vienmēr ar praktiski notiekošiem procesiem saistīts viedoklis. Šāda uz aptaujām balstīta pieeja ir viens no veidiem, kā ēnu ekonomiku var mērīt. Šāda «tiešā pieeja» gan līdz šim biežāk tikusi izmantota, lai aptaujātu nevis uzņēmējus, bet gan mājsaimniecības. Vēl pastāv «netiešā pieeja», kuras pamatā ir aprēķini, kas balstās uz netiešiem rādītājiem, kas korelējas ar ēnu ekonomiku.
Gan netiešajām metodēm, gan tiešajām ēnu ekonomikas aprēķināšanas metodēm ir savi trūkumi. Lielākais tiešo metožu trūkums ir tas, ka šīs metodes balstās uz daudziem pieņēmumiem un mēdz būt ļoti nestabilas. Ja neizpildās kāds no metodē pielietotajiem pieņēmumiem, metode var uzrādīt lielas svārstības. Turklāt šīs metodes balstās uz netiešiem rādītājiem kā, piemēram, bezdarbnieku skaitu un skaidrās naudas apjomu. Ja kāds no netiešajiem rādītājiem mainās neatkarīgi no ēnu ekonomikas situācijas, piemēram, cilvēki sāk vairāk lietot maksājumu kartes, tā samazinot skaidrās naudas apjomu, vai emigrācijas dēļ samazinājās bezdarbnieku skaits, var rasties ļoti maldinoši rezultāti par ēnu ekonomikas apjomu un dinamiku. Šīs metodes arī nepasaka neko par to, kāpēc ēnu ekonomika ir liela vai maza: vienīgi aprēķina to apjomu. Tomēr šādas metodes ir ļoti parocīgas, jo ar to palīdzību var salīdzinoši lēti un ātri aptuveni noteikt ēnu ekonomikas apjomu daudzās valstīs.
Esam vairākkārt uzsvēruši, ka darbs pie ēnu ekonomikas mazināšanas ir konstanti jāturpina, jo pretējā gadījumā iepriekš paveiktais ar laiku var izrādīties neefektīvs.
Tāpat gribam uzsvērt, ka ēnu ekonomikas mazināšanas metodes var mainīties, mainoties ekonomikas struktūrai, t.sk. pie ekonomikas izaugsmes vai ekonomikas lejupslīdes. Iespējams, ka tieši šobrīd politikas veidotājiem Latvijā, un arī pārējās Baltijas valstīs, būtu šim faktoram jāpievērš pastiprināta vērība, meklējot efektīvākus ceļus ēnu ekonomikas mazināšanai. Šādam darbam noteikti ir nepieciešams ieguldīt adekvātu resursu, tai skaitā, spēcinot analītisko kapacitāti.