Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.
Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.
Cik dzīvokļu un māju jums pieder un kur jūtaties vislabāk?
Savus īpašumus neesmu skaitījusi un šo informāciju nepubliskoju. Nesen Helsinkos nopirku vēl vienu dzīvokli – abi atrodas vienā rajonā, ar logiem uz parlamentu. Jaunais ir mazāks. Mans Rīgas un vecais Helsinku dzīvoklis ir vairāk nekā 300 kvadrātmetru liels. Vai nu veca kļūstu, vai prasības mainījušās, bet sagribējās mazāku. Virtuve, ēdamzona, kabinets, vannas istaba ar saunu un džakuzi, mana un viesu guļamistaba... Vairāk neko nevajag. Bet sākumā lielos droši vien iekāroju tāpēc, ka uzaugu trūkumā – bērnības atmiņas cilvēkam velkas līdzi visu mūžu. Es vēl tagad atceros skolas formas nodilušos elkoņus. Savukārt Spānijā man ir gana plaši apartamenti viesnīcā, un nekur neviens neierobežo manu brīvību. Jāsaka, Spānija un Helsinki Rīgu izkonkurē. Olga, mana uzticamā darbiniece – direktore, māte, māsa un draugs vienlaikus nu jau vairāk nekā 10 gadus, gan man sacīja – ja jūs pastāvīgi dzīvotu Spānijā, jums tur nepatiktu. Iespējams, ka viņai taisnība. Brīvdienās jau problēmu nav. Problēmas ir tur, kur pamata darbs un bizness.
Kopš 1980. gada es vairāk dzīvoju ārzemēs. Rīgā visbiežāk uzturos Elizabetes ielas dzīvoklī. Augstie griesti, kamīni, logi iziet uz parku. Man kā meitenei no Tukuma ir svarīgi, lai tas zaļums būtu, lai varētu elpot. Jūs uz dzīvokli neaicināju, jo man ir bēdīga pieredze – pēc tam, kad dzīvoklis bija aprakstīts presē, to apciemoja zagļi. Viss bija izvandīts, pat apakšveļa – pa komplektam salasīta. Uz pakaramajiem bija palikušas vien pāris drēbītes – laikam viņi tās firmas nezināja. Smejas. Kaut gan nepieķeros lietām, tikai dažām, sajūta bija nepatīkama. Arī rotām, kā redzat, nepieķeros – gredzena dēļ gar zemi nekrītu. Kaut gan tas bija Oskara (uzņēmējs Oskars Barševskis, Irēnas draugs – aut. ) dāvināts. Gulēt eju ar visiem gredzeniem un pulksteni, jo citādi no rīta steigā grūti atrast – kur nolikšu, tur paliks.
Bet rotaslietas taču stāsta par statusu, kā varat pret tām būt tik vienaldzīga!
Man tas bija svarīgi, uzsākot biznesu, bet nu vairs ne – man sevi vairs nav jāpierāda. Šodien saposos, jo vakarā jābrauc uz dzimšanas dienu vīrietim, kura garderobe ir eleganta un dārga. Viņš jutīsies iepriecināts, redzot, ka esmu saposusies par godu viņam, bet ikdienā mans apģērbs ir džinsi un balta blūzīte, krāsoties arī nemīlu.
Tomēr ir situācijas, kad savs statuss dzīvē jāapliecina – īpaši nepazīstamā vidē pie nepazīstamiem cilvēkiem. Oskaram nesen palika 55 gadi, un viņš sev uzdāvināja pulksteni. Lepni rādīja man – kā patīk? Atbildēju, kā ir – nepatīk. Manuprāt, pulkstenis nepieciešams, lai redzētu pareizu laiku vai apliecinātu savu piederību attiecīgām biznesa aprindām. Ja par pulksteni tiek samaksāti 30 000 tūkstoši, tam vismaz jāizskatās tik vērtīgam. Pretējā gadījumā nesaprotu pirkuma jēgu. Pulksteņi ir vienīgais vīriešu aksesuārs, pēc kura tevi atpazīst – vai vari runāt par miljoniem. Pati visas šīs rotaļlietas parasti glabāju bankas seifā un esmu par slinku, lai no rīta ietu uz banku un vakarā nestu atpakaļ. Arī mainīt ar kvalitatīviem bižutērijas dublikātiem nejūtu vajadzību. Un kāda jēga pirkt arvien jaunas, ja pat meitas man nav, kam to visu atstāt! Šopingot un dzīties pēc ekskluzīvām lietām man nepatīk, ja nu vienīgi ārzemēs iepirkšanās dažreiz mēdz būt patīkama laika pavadīšana. Katru dienu mainīt rokassomu un pārkrāmēt visu no vienas otrā mēdz būt apgrūtinoši, bet diemžēl garderobi nākas saskaņot. Ar gadiem domāšana un vērtības mainās, arī mode mainās, bet es vairs neuzskatu par nepieciešamu tai ļoti sekot, galvenais, lai lietas, kuras valkāju, būtu kvalitatīvas.
Darbošanās ar nekustamajiem īpašumiem nodrošinājusi jums miljonāres statusu. Bet ar ko sākāt uzņēmējdarbību?
Ar apģērbu šūšanu, tad mēbeļu un restorānu biznesu. Materiālus mēbelēm vedām no Somijas, taisījām tās uz vietas – mums uz Ģertrūdes ielas bija viens no pirmajiem virtuves mēbeļu veikaliem Fines, kur tās varēja arī pasūtīt. Ātri vien sapratu, ka, turpinot strādāt šajā lauciņā, sajukšu prātā – bija jāuzmana vai katra skapīša durtiņa, lai to neaizlaistu pa kreisi, jākontrolē, kā meistari runā ar klientiem. Drīz Latvijā sāka ievest itāļu mēbeles, un šim savam biznesam pieliku punktu. Tikai manā virtuvē joprojām ir mūsu ražotās mēbeles – kā atgādinājums par to laiku. Tiesa, virtuve man vairāk tāda butaforiska, jo mājās es mēdzu būt reti. Visādi automāti arī sapirkti, bet kafiju vāru «pa vienkāršo», uzlejot ūdeni – man patīk tas biezuma tumīgums. Nemaz nemāku ar visiem tiem automātiem rīkoties, arī datoru, drošs paliek nedrošs, izslēdzu, izraujot štepseli. Ja tehnikai vairāk par piecām pogām, labāk klāt neķeros. Turklāt man ir balss internets – Baiba, aizsūti! Pirms pieciem gadiem aizbraucu slēpot uz Kolorado. Inventāru «izsniedza» automāts, vajadzēja tikai ievadīt savus datus – svaru, kājas izmēru, garumu. Es to izdarīt neriskēju – lūdzu palīdzību citiem. Skatījās uz mani apmēram tā – nav vēl nemaz tik veca, bet neko nesaprot! Tomēr palīdzēja.
Jūtaties kā pasaules pilsone? Jūsu biznesa partneris Džons Seilis teica, ka jūs tāda esot bijusi jau tad, kad viņš jūs iepazinis – 1994. gadā.
Brīva jūtos visur un ar visiem brīvi sarunājos. Daži konflikti ir bijuši, bet ne manis izraisīti.
Kādreiz otram esat nodarījusi to, ko negribētu, lai nodara jums?
Bija gadījums. Pirms 20 gadiem ārzemēs. Vajadzēja notikt darījumam, bet es noklusēju informāciju, lai otra puse nepasistu uz leju cenu. Apmānīju. Un ar šo sajūtu mēģināju sadzīvot. Tomēr pirms diviem gadiem es šim cilvēkam atzinos un piedāvāju atmaksāt toreiz darījumā zaudēto summu – 20 – 30 tūkstošus eiro. Viņa atbilde bija – vai tiešām domā, ka to nezināju jau tobrīd? Naudu nepieņēma un pārsteigumu neslēpa – cilvēks atzīstas pēc 20 gadiem! Bet es negribēju ar šo domu nomirt. Varbūt arī citreiz kādam esmu uzkāpusi uz varžacīm, bet ne apzināti. Dzīve ir tik īsa – labāk pati zaudēju materiāli, bet izvairos no stresa.
Jūs ātri runājat.
Cik ātri runāju, tik ātri daru. Savu tēvu neesmu redzējusi, bet bērnībā dzirdēju runas, ka viņš bijis itālietis. Ja tā, tad varbūt no viņa man tā ātrā runa.
Mammai par tēvu nejautājāt?
Mamma mani pameta, tikko piedzimušu. Pa logu no dzemdību nama gluži neaizmuka, esot atprasījusies – pēc malkas jāaizbrauc, jo kā aukstumā zīdaini mājās vedīs. Gādāja malku viņa pāris mēnešus. Mani uzaudzināja audžuvecāki – no dzemdību nama paņēma. Adoptēt toreiz nevarēja, bet paņemt audzināšanā varēja. Tagad audžuvecāki jau miruši, bet mamma dzīvo Jūrmalā. Vēl vakar zvanīja.
Esat viņai piedevusi?
Man tas vairs nav aktuāli. Bērnībā citi bērni nenoguruši kaitināja – tev nav mātes! Aizstāvējos, kāvos ar puikām. Pirmo reizi mammu tā īsti ieraudzīju pirms skolā iešanas – dzimšanas apliecību vajadzēja, bet tā bija pie mammas. Pati mani uz skolu vedīšot, viņa paziņoja audžumātei. Pagalmā pie mājas auga ieva – ieķēros tajā kociņā un ņepačom ar viņu negāju! Bet uz skolu iet, to balto priekšautiņu gribējās. Pirmo nedēļu nokavēju, tad audžumāte dabūja dzimšanas apliecības dublikātu. Kad biju 10 vai 11 gadus veca, mamma man uzdāvināja lelli – es to iemetu krāsnī.
Spītīga bijāt?
Spītīga esmu joprojām, bet toreiz tā nebija spītība – naids tas bija. Citiem bija vecāki, bet man nekā! Audžutēvs dzēra – ienāca mājās un nokrita. Tiku dzirdējusi, kā reizēm viņš audžumātei pārmeta – ko to kvaņķi savāci! Protams, man tas viss sāpēja. Mamma uzradās arī uz maniem 18 gadiem, raudāja – meitiņ, manu! Bet man tobrīd gribējās viņai pa ģīmi ievilkt. Arī 25 gados, kad pirmoreiz precējos, viņa ieradās un raudāja. Netēloja jau viņa savu pārdzīvojumu, to tagad saprotu, bet... Mamma joprojām ir mundra. Ilgi gan neesmu redzējusi. Un ko darīšu, pie viņas aizbraukusi – ne man ar viņu ko runāt, ne arī vēlēšanās to darīt.
Vai nav sajūta – kaut kas šajās attiecībās nav nokārtots?
Es nemīlu atstāt nenokārtotas lietas. Ja ar Oskaru gadās domstarpības, nerimstos, līdz viss ir izrunāts. Bet, par māti runājot, – man to nevajag! Naids, aizvainojums un viss pārējais, kas var degt pamestā bērnā, manī ir izdedzis. Ja viņai vajadzētu naudu, es iedotu, bet viņa neprasa – varbūt sirdsapziņa neatļauj. Un viņai ir divi dēli, mani pusbrāļi – ir, kas palīdz.
Nekad neesat slēpusi, ka pamatkapitālu, uzsākot biznesu, jums nodrošinājuši bijušie vīri.
Pēdējais, Esko Pulkinens, ir arī viens no somu kompānijas Avota Scandinavia Oy līdzīpašniekiem. Visi mani vīri bijuši augsta ranga uzņēmēji. No Dānijas vīra aizgāju, paņemot līdzi tikai savu garderobi. Viņš bija gudrs, inteliģents, izdarīgs, un mūsu šķiršanās iemesls būtībā bija manī – negribēju samierināties ar rotaslietas statusu viņa dzīvē. Vienmēr bija jābūt skaisti tērptai, smalki jāuzvedas. Vīrs norādīja, kuram viņa biznesa partnerim viesību laikā jāvelta vairāk uzmanības, kuram – mazāk. Uz veikalu iepirkties mani veda ar mašīnu stilista pavadībā – vīra prestižam to vajadzēja. Strādāt nedrīkstēju. Un tas viss ar mani notika laikā, kad Latvijā daudzi tulpes vēl stādīja! Man tā dzīvot bija garlaicīgi, kā Tukuma meitenei man toreiz luksus dzīve bija tāla un sveša, visa labuma bija par daudz. Tomēr nevaru noliegt, ka šis laiks un vīrs man iemācīja daudz ko tādu, kas vēlāk noderēja. Kad runāt, kad labāk paklusēt. Arī no Esko daudz ko iemācījos – biznesā, finanšu lietās. Toreiz, kad sāku nodarboties ar nekustamajiem īpašumiem, par astoņiem tūkstošiem USD varēja nopirkt labu dzīvokli. Esko man aizdeva 200 000 USD. Ieguldīju naudu dzīvoklīšos, tos pēc laika pārdevu, nopirku māju, izremontēju, izīrēju. Par īres naudu iegādājos nākamo īpašumu. Par to, kā tiku pie saviem dzīvokļiem Elizabetes ielā, vispār ir īpašs stāsts – vajadzēja izsmadzeņot veselu shēmu. Risks arī bija – nezināju, vai īpašumam neuzradīsies īpašnieks.
Cik maksā māja Vecrīgā, kurā atrodas jūsu birojs?
Reāli sešus miljonus eiro. Bez mana biroja ēkā vēl ir seši kompānijas īrnieki.
Birojs gan aizņem pavisam nelielu platību. Pati to iekārtojāt?
75 kvadrātmetru lielo biroju iekārtoju pati. Visus rakstāmgaldus sameklēju dažādos Rīgas antikvariātos. Flīzes, santehniku, biroja virtuvi, sienu gleznojumus, krāsu toņus izvēlējos kopā ar arhitektu Agri Padēli-Līnu, pati esmu dizainere pēc izglītības un uzticos profesionāļiem. Agris arī ir projekta autors šim skaistajam namam, un, manuprāt, rezultāts ir lielisks. Rekonstrukcijas laikā mēs ar Agri tikāmies pāris reizes nedēļā šajās telpās, kur viss bija izlauzts, sēdējām uz grīdas un apspriedām celtniecības gaitu. Dzīvoklī savukārt strādāju kopā ar arhitektu Andi Sīli. Viņš ieteica vienu istabu izkrāsot spilgti dzeltenā krāsā. Biju šausmās – tikai ne dzelteno! Man nepatīk spilgti toņi. Sīlis teica – pagaidi, būs saulains! Ja nepatiks, visu pārkrāsošu par savu naudu. Bet rezultāts bija lielisks. Tas tikai liecina, ka profesionāļiem jāuzticas – viņi visu redz kopumā. Birojā trepēm un papildu sijām pēc arhitekta ieteikuma vecais koks pat tika pirkts speciāli.
Krustu pie sienas arī pielikāt pati?
Nē, pēc draudzenes Māras ieteikuma biroju iesvētīt bija atnācis batjuška Renārs. Es gan īpaši šādām lietām neticu, bet lai – arī sliktāk no tā nevienam nekļūs. Māra, ticīgs cilvēks, iedeva man Dieva vārdus, kas sargā – kopš tā laika tos arī nēsāju līdzi, un patiešām šajā laika periodā nekādas ķibeles nav atgadījušās. Sālsmaizē viņai no Bangkokas atvedu ziloni ar snuķi uz augšu, jo vietējie stāstīja, ka tāds nes mīlestību un laimi. Galvenais tam ticēt.
Vai biznesā draugi var būt?
Džons manā dzīvē ir vīrietis numur viens, uzticos viņam it visā. Olgai tāpat – ar Olgu pat izlūkos var iet. Šajā ziņā nedalu vīriešus un sievietes – visu nosaka cilvēks. Ar Oskaru kopējā biznesa projektā esmu, jo sagadījās tā, ka nebija citas izvēles. Bizness un kopā būt ir dažādas lietas. Viņš ir fanīgs, viegli iekļaujas jebkurā situācijā un kompānijā, un visas lietas uztver viegli, bet biznesā vajag stingru roku, un šajā jautājumā mūsu domas dalās.
Vai ieklausāties, ko saka intuīcija?
Ieraugu ēku, kuru gribu pirkt, un jau redzu – kāda tā būs pēc rekonstrukcijas. Arī cilvēkus jūtu – ir mans vai nav. Ja pirmajā tikšanās reizē, risinot neitrālas pusdienu sarunas, man ir smaga, nospiedoša sajūta, mēģinu no šādiem cilvēkiem distancēties. Manas sajūtas mani nekad nav pievīlušas.
Kāda bija sajūta, kad aptvērāt – nopelnīts pirmais miljons?
Neesmu par to domājusi. Es smaidu par miljonāru sarakstiem un grāmatām. Ja īpašums ir miljonu vērts, bet bankai parāds 900 000, tad cilvēks ir vai nav miljonārs? Miljonārs ir tas, kuram miljoni ir reāli īpašumā – bankā vai biznesā – un nav saistību ar banku. Mēdz būt, ka kredīts ir lielāks par īpašuma vērtību, tātad, pēc manas saprašanas, īpašnieks ir banka.
Lato Lapsam uz jautājumu – vai gribētu kļūt par miljardieri, jūs atbildējāt, ka neesat gribējusi kļūt ne par miljonāri, ne miljardieri, jo cilvēkam tik daudz naudas nevajag. Bet cik vajag?
Jau ceturto gadu ziemā braucu apkārt pasaulei – man patīk ceļot, patīk labi justies vidē, kur atrodos. Es tērēju naudu, kā gribu. Tātad naudu vajag tik, lai varētu nodrošināt savu labsajūtu un komfortu. Bez visa, kas man ir, vēl domāju nopirkt īpašumu Taizemē, jo Spānijā kļūst pārāk glamūrīgi, ar to glamūru pietiek niecīgā dzīves sadaļā. Tāpēc domāju par Taizemi – tur joprojām uz restorānu iet šortos, ārišķībām neviens nepievērš uzmanību. Lidmašīnu man nevajag, savu vismaz 30 metrus garu jahtu gan gribētu, jo man patīk jūra. Taču man kā sievietei, kas no tehnikas stāv tālu, tas būtu sarežģīti, bet noalgot komandu – apgrūtinoši. Visu laiku blakus sveši cilvēki. Rīgā pat bez mašīnas iztieku. Nopirku, bet izjutu to kā apgrūtinājumu un pārdevu. Iztieku ar kompānijas mašīnu.
Naudu mēdzat aizdot?
Reiz, tas bija jau sen, aizdevu – šis cilvēks ar mani nesveicinās vēl šodien. Smaida. Tomēr dažreiz aizdot sanāk. Arī tagad aizdevu draugam uzņēmējam – kad un vai atdos, nezinu. Pati esmu uzņēmēja, tāpēc spēju iedomāties, kā justos, ja banka draudētu rīkot izsoli ieķīlātajam īpašumam. Ja neatdos, badā nenomiršu. Šodien ar savu sirmo galvu, kas nokrāsota ruda, neko no dzīvē izdarītā nenožēloju, bet dažas lietas varbūt darītu savādāk – labāk pie turīga vīra, nevis pati pa dzīvi un biznesu sistos. Biznesā nešķiro – sieviete vai vīrietis. Ja man vīrietis uzbrauc un vēl matom, es naktī raudu. Vīrietis neraudātu.
Ir gadījies, ka vīrieši darījumu ar jums mēģina noslēgt caur gultu?
Pačučēsim, izdomāsim? Nav man ar tādiem bijusi darīšana, tomēr viens padomju laiku augsta ranga ierēdnis ventspilnieks, mani satiekot, joprojām saka – tad neatdevies, bet piedāvājums joprojām ir spēkā. Dažiem tagad labiem un uzticamiem draugiem, biznesa partneriem doma mani pavedināt galvā esot ieskrējusi, bet, sapratuši savas iespējas, viņi pārgāja uz normālām darījumu partneru attiecībām. Pati mērķu sasniegšanai biznesā seksu izmantojusi neesmu, jo ir tik daudz iespēju, kā nopelnīt maizītei, ja nu galīgi nav ko ēst. Sekss kā bizness man ir pilnīgi nepieņemams. Tomēr nenosodu meitenes, kas to dara.
Man ir pārāk augstas prasības pret visu, arī pret vīriešiem. Savu īsto mīlestību tā arī neesmu satikusi vai palaidusi garām – sekss nav mīlestība. Protams, arī pati neesmu pilnība, bet pierīvēšanās var notikt tikai par 10%. Ar maniem vīriešiem pat tas nenotika. Vēl vairāk – mēs nevis satuvinājāmies, bet pamazām attālinājāmies – pamazām viņus pāraugu. Mums vairs nebija par ko runāt. Izšķīrusies joprojām neesmu – situācija ir gaisā pakārusies, un nav īpašas vajadzības to risināt.
Pašpārliecinātības trūkumu jums pārmest nevar.
Kompleksi vairāk ir vīriešiem – viņiem ir svarīgi, ar kādu mašīnu brauc, kāds interjers birojā. Man to nav – esmu pārāk labās domās par sevi. Pirms pasākuma nepagūstu nolakot nagus? Nu un tad! Bet vīrietis nevar izvēlēties, kuru no pieciem pelēkajiem uzvalkiem vilkt. Bet, mīļais – vai kāds pamanīs, ka šodien tev cits pelēkais mugurā! Un kuram tas galu galā ir svarīgi? Ja sieviete varētu vīrieti izaudzināt, es joprojām būtu pirmā un vienīgā laulībā. Bet zinu, ka nevaru. Par pārāk daudzām lietām mums ir atšķirīgi uzskati arī ar esošo draugu, tāpēc esam kopā tikai kādā dzīves sadaļā.
Pēc gada jums būs apaļa jubileja.
Tiešām?! Sen neesmu svinējusi jubilejas, pilnīgi aizmirsies... Gadus nejūtu. Mani draugi un biznesa partneri pārsvarā ir daudz jaunāki – jūtos viņu vecumā. Laikam biežāk jāieskatās pasē. Itālijā, pa ielu ejot, joprojām dibenā kāds iekniebj – pat Oskaram blakus esot. Mini svārkus vēl varu atļauties, viss kārtībā!
Jūs tiešām labi izskatāties. Ievērojat diētas un apmeklējat sporta zāli?
Sāli lietoju minimāli, saldumus nemaz, bet jo asāks ēdiens, jo labāks. Citas diētas nav. Ja mugura no augstpapēžu kurpēm iesāpas, uz masāžu aizeju, bet sporta klubā esmu bijusi reizi mūžā. Pietika.
Nākotni plānojat?
To, kas ārpus biznesa – nē. Ja tajā būtu iesaistīts vēl kāds bez manis, tad plānotu, bet nav un tāpēc dzīvoju, kā jūtu un gribu. Vienu gan gribētu – lai mani vienreiz uzaicina uz prezidenta rīkotu balli – pieņemšanu. Pirms dažiem gadiem piedalījos prezidenta ballē Somijā, ļoti patika. Skaistas dāmas, smokingos tērpti eleganti kungi.
Varbūt jums pašai jākļūst par prezidenti?
Vai jūs esat traki? Smejas. Kādam tas jādara, bet uzņemties atbildību par valsti, to vadīt, visam dzīvot līdzi, nemitīgi mācīties... Neesmu ne tik gudra, ne tik spējīga, enerģiska, inteliģenta. Kā arī ļoti pārdzīvotu, ja mani tauta lamātu, bet mūsu tauta bez tā nevar. Budžetu uzreiz sadalītu pensionāriem, jo tā ir mūsu pagātne, un izglītībai, jo tā ir mūsu nākotne. Galu galā ne tikai tauta, bet arī Saeima man brauktu krāgā.