Domājot, ko un kā darīt ar nodokļiem un to likmēm, lai palielinātu valsts budžeta ieņēmumus, protams, var iet tālu, bet ne bezgalīgi. Pie šādas atziņas jānonāk, uzzinot, ka no nākamā gada Finanšu ministrija ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) vēlas aplikt arī nevalstiskās organizācijas, kas līdz šim vēl nav darīts.
Protams, varētu gari un plaši diskutēt par to, cik pareizs ir šāds solis pret sabiedriskajām organizācijām no demokrātijas un dažādiem citiem visnotaļ cēliem aspektiem, taču var arī paskatīties, kāds tam visam varētu izrādīties finansiāli aprēķināmais efekts.
Nenoliedzami sava pozitīvā ietekme šādam lēmumam varētu būt – visticamāk, izzustu lērums dažādu biroju, kas maskējas zem sabiedriskās organizācijas karoga, bet reāli veic biznesa funkcijas, nodokļu veidā maksājot ievērojami mazākas summas nekā konkurenti. Skaidrs, ka no šādām sabiedriskajām organizācijām pašai sabiedrībai nav nekāda labuma. Tajā pašā laikā šāda aplikšana ar UIN skartu arī nopietnas nevalstiskās organizācijas, kas savas darbības nopietnību ir pierādījušas jau daudzu gadu laikā, ne tikai izplatot dažādus paziņojumus un cīnoties par savu biedru tiesībām varas gaiteņos (gan Latvijas, gan Eiropas līmenī), bet arī, piemēram, rīkojot izglītojošus seminārus par dažādām jaunām likumdošanas normām un to piemērošanu. Loģiski, ka šādu semināru rīkošanai ir noteiktas izmaksas, ko sedz attiecīgās organizācijas biedri, maksājot dalības maksu. Tādējādi vismaz teorētiski iznāk, ka organizācija ir veikusi saimniecisko darbību, ko šobrīd valdība acīm redzami ir naska aplikt ar UIN, taču praktiski nekāda biznesa tur nav.
Diezgan naivi būtu iedomāties, ka biedrības X biedri maksās par dalību šīs pašas organizācijas rīkotā izglītojošā pasākumā ar tādu aprēķinu, lai tai vēl iznāktu pieklājīga peļņa. Un tas ir tikai viens piemērs, kas raksturo ilūziju, ka nopietni strādājošas sabiedriskās organizācijas varētu tiekties uz miljonu pelnīšanu.
Ir skaidrs, ka dažādas biedrības, asociācijas, savienības un citas šāda veida organizācijas UIN maksāt negrib un nemaz nevar atļauties to darīt. Tādēļ, visticamāk, varam sagaidīt, ka, tās apliekot ar minēto nodokli, dažādas aktivitātes, ko varētu klasificēt kā saimniecisko darbību, vairs nenotiks vispār vai arī notiks tik mizerablā apmērā, ka pat tā īsti pieminēt nebūs vērts. Tam jau būs veseli divi efekti, un diez vai būtu kaut cik interesanti piedzīvot kaut vienu no tiem.
Pirmkārt, ministrijas varēs pašas prātot, kā izskaidrot uzņēmējiem, ko tās ir domājušas ar vienu vai otru punktu kārtējā jaunajā likumprojektā. Tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā, ka nereti tur sarakstītais parastajiem «mirstīgajiem» ir grūti saprotams. Otrkārt, nodokļu administrācija, visticamāk, varēs nogurdinoši sēdēt un gaidīt, kad no sabiedriskajām organizācijām UIN veidā sāks plūst eiro straumes, jo tās centīsies apiet jebkādas aktivitātes, kas varētu izskatīties pēc saimnieciskās darbības.