Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos.

Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.

Vienā ailē ar Bulgāriju

Visas Eiropas Savienības valstis laikā no 2021. līdz 2023. gadam piedzīvojušas katastrofālu dzimstības samazinājumu.

2023. gadā vidēji Eiropas Savienībā (ES) piedzimuši par 10% mazāk bērnu nekā 2021. gadā, bet Latvija ar 16,82% kritumu ierindojas piektajā vietā ES pēc jaundzimušo skaita samazinājuma.

Ierobežojumi maina paradumus

Ne reizi vien, sludinot Covid-19 pandēmijas ierobežojumus visā ES, tika pieminēts fakts, ka šis laiks mainīs cilvēku paradumus, turklāt paradumu maiņa apstiprinājās daudzās jomās. Piemēram, uzplauka interneta tirdzniecība, attīstījās pakomātu tīkls, cilvēki mazāk apmeklēja veikalus, jo tajos nebija ieteicams iet, bija jālieto maskas un jāievēro citi ierobežojumi. Mainījās izglītības kultūra – daudz vairāk cilvēku aprada ar iespēju bērnus mācīt attālināti. Un vēl šobrīd, kad par Covid-19 runā tikai garāmejot, lai arī saslimstība ir ne mazāka kā 2020. gada martā, attālināto apmācību, mājmācību cilvēki izvēlas daudz biežāk nekā iepriekš. Izglītība, starp citu, ir pirmais indikators, ka ne visas paradumu maiņas bijušas pozitīvas, jo kopumā izglītības kvalitāte pasliktinājās, un vēl nav skaidrs, vai izdosies atgūt 2019. gada līmeni.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Latvija sociālo izdevumu jomā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētīto valstu vidū Eiropas Savienībā izceļas ar zemākajām izmaksām uz personu gadā līdztekus faktam, ka, rēķinot procentos pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), mūsu valsts tēriņi sociālajām lietām pēc pandēmijas izskatās neadekvāti. Iespējams, ka sistēmā ir pamatīgas rezerves naudas izteiksmē, kuru tieši šobrīd valstij trūkst.

Sociālie izdevumi ESAO izpratnē

Sociālie izdevumi, kurus uzskaita ESAO pētījumu valstīs, ietver naudas pabalstus, tiešu preču un pakalpojumu nodrošināšanu natūrā un nodokļu atvieglojumus dažādiem sociāliem mērķiem. Pabalsti var būt paredzēti mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem, slimiem, bezdarbniekiem vai jauniešiem. Lai programmas tiktu uzskatītas par «sociālām», tām ir jāietver resursu pārdale starp mājsaimniecībām. Sociālie pabalsti tiek klasificēti kā publiski, ja vispārējā valdība, proti, valsts, pašvaldības, tostarp sociālās apdrošināšanas fondi, kontrolē attiecīgās finanšu plūsmas. Visi sociālie pabalsti, ko nesniedz vispārējā valdība, tiek uzskatīti par privātiem. Privātus pārvedumus starp mājsaimniecībām neuzskata par «sociāliem». Neto kopējie sociālie izdevumi ietver gan valsts, gan privātos izdevumus, kas arī atspoguļo nodokļu sistēmas ietekmi, izmantojot tiešos un netiešos nodokļus un nodokļu atvieglojumus sociāliem mērķiem. Šis rādītājs tad arī tiek mērīts procentos no IKP vai ASV dolāros uz vienu iedzīvotāju.

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Valsts svētku nedēļā – 13. novembrī – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka, pildot VSIA Latvijas Radio (LR) un VSIA Latvijas Televīzija (LTV) dalībnieku sapulces funkcijas, pieņēmusi gala lēmumu par LR un LTV reorganizāciju un jaunas VSIA Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) dibināšanu. SEPLP apstiprināja arī LSM statūtus.

Diskusiju par jaunā LSM izveidi jeb, vienkārši sakot, LR un LTV apvienošanu vienā kopīgā mediju struktūrā iepriekšējo daudzu gadu garumā bijis daudz un pārpārēm, kas, protams, kaut kādā mērā sabiedrību, precīzāk sakot, abu sabiedrisko mediju auditoriju, sadalīja divās neremdināmu pretinieku daļās – vieniem šķiet, ka jauns, apvienots sabiedriskais medijs kļūs radošāks, interesantāks un varbūt pat izmaksās lētāk nodokļu maksātājiem.

Kamēr otri ieceri kritizēja un pauda bažas, ka jaunais uzņēmums kļūs nevis ekonomiski vieglāk paceļams, bet tieši pretēji – tā apetīte pieaugs. Un šeit vēlamies uzsvērt, ka, neskatoties uz to, ka faktiski jau tūlīt, tūlīt jaunais LSM sāks darboties, joprojām (vismaz mēs) neesam raduši atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem: vai jaunais LSM kļūs ekonomiskāks; vai jaunais LSM kļūs saturiski bagātāks; vai jaunais LSM kļūs par pārliecinoši lielākās Latvijas pilsoņu (nodokļu maksātāju) daļas uzticamu informācijas avotu; vai jaunais LSM būs ne tikai redakcionāli neatkarīgs, bet vienlaikus arī nebūs arogants pret savu finansētāju objektīvo kritiku; vai jaunais LSM patiešām sekmēs latviešu (valsts) valodu un latviskumu kā prioritāti sabiedriskajā telpā? Un tie ir tikai daži jautājumi, kuri mums rūp.

Ik gadu Latvijas publiskajā telpā nonāk lielāko nodokļu maksātāju saraksti, un nevilšus veidojas priekšstats, ka šie uzņēmumi ir Latvijas biznesa lielākā rota, lai gan patiesībā ir parasti uzņēmēji, un dažos gadījumos pat ir šaubas, vai uzņēmums būtu par tādu jāsauc.

Kā būtu jāmeklē uzņēmējs, kurš veido patiesi vērtīgo pienesumu valstij, ja tas nav lielāko saraksts? Cik adekvāti ir iedzīvotāju samaksātos nodokļu maksājumus skatīt no atsevišķu uzņēmumu prizmas?

Lielākie bez izvēles tiesībām

Lursoft apkopotie dati par 2023. gada lielākajiem nodokļu maksātājiem liecina, ka Top 10 sarakstā ir degvielas, elektrības, gāzes, naftas produktu, cigarešu un alkohola lieltirgotāji. Proti, runa ir par pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vietā. Ja pie katra benzīntanka varētu nolikt pa vienam VID darbiniekam, kurš PVN un akcīzi iekasē, tad gan pirmais trijnieks ‒ Orlen Latvija, Neste Latvija vai Circle K Latvija ‒, gan pārējie kļūtu par visnotaļ parastiem Latvijas uzņēmumiem, kuri nekādi neizceltos citu lielu un veiksmīgu uzņēmumu vidū. Likums par akcīzi un PVN, kā arī degvielas vai enerģijas iegādes neizbēgamība šos biznesa vides pārstāvjus padara par lielākajiem, jo valsts ir nolēmusi šādas nodokļu likmes konkrētajiem produktiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam no uzņēmumiem, un ir labi, ka valsts rīcībā ir šie godprātīgie nodokļu akumulētāji, citādi mums nepietiktu VID darbinieku, kurus izvietot DUS. Ir labi, ka cigarešu tirgotājs maksā nodokļus, un labi, ka to dara alkohola ražotājs, un tomēr ‒ tas lielākos nodokļu maksātājus automātiski nepadara par labākajiem uzņēmējiem, kuriem vajadzētu pievērst kādu īpašu uzmanību. Patiesībā apgrozījuma nodokļu maksātājs ir patērētājs, un nav ļoti svarīgi, kurš visvairāk ir akumulējis šo pienesumu.

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Tirdzniecība ar Krieviju ir pēdējā laika karstais kartupelis politiķu mutēs, jo sevišķi pēdējās raganu medības eksportētāju vidū, Ekonomikas ministrei Ilzei Indriksonei uzdodot publicēt tos, kuri eksportē uz Krieviju.

Nemedījot vainīgos, paraudzījāmies uz šo tirdzniecību skaitļos, un iznāk, ka uz Krieviju pārsvarā eksportējam spirtotus dzērienus, bet importējam minerālos produktus ‒ gāzi, degvielu, eļļas.

«Ļaunā» eksporta uz Krieviju portrets

Uzmetot acis lielajiem skaitļiem, patiesi var nolemt, ka nekas šajā dzīvē nemainās, jo 2022. gada martā Latvijas eksports uz Krieviju veidoja aptuveni 90 miljonus eiro, bet 2023. gada jūnijā ‒ 95 miljonus eiro. Toties, ja paņem pērnā gada jūniju, ir samazinājums par 56,6%. Ja neievēro izmaiņas eksporta struktūrā un inflāciju, tad varētu izvēlēties atbilstošu mēnesi un pataisīt Latvijas eksportētājus par gataviem neliešiem. Velns slēpjas detaļās, un tādēļ uz tām arī paskatījāmies. Sīkāk ir redzams, ka no eksporta vadošajām pozīcijām pazudušas mašīnas un mehānismi, noteicošo lomu atstājot pārtikas un dzērienu preču grupai, kur nozīmīgāko lomu spēlē alkoholiskie dzērieni.

Daudzu sērijveida paneļu ēku normatīvais ekspluatācijas laiks ir vidēji 50 gadu – tas nozīmē, ka dzīvojamajām ēkām, kas celtas 1974. gadā vai agrāk, šis termiņš ir pienācis šogad – 2024. gadā, īsi un lakoniski konstatēts Latvijas Stratēģiju un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) jaunākajā pētījumā Rīgas metropole 2040: pārvaldāma, dzīvojama, inovatīva, kas klajā nācis oktobrī.

Blokmājas Rīgā – cik to ir?

Lai saprastu un apzinātu problēmu, vispirms ir jānonāk pie rezultāta vismaz divos ceļos, un to arī darījām. Saprotams, ka padomju laikā būvētās mājas ir ne tikai Rīgā, tādēļ, lai nonāktu pie ticama rezultāta, izmantojām ne tikai LaSER pētījuma datus, bet nodrošinājāmies ar vispārīgiem Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem par visas Latvijas mājokļiem. Lai atlasītu mājokļus, kas atbilst prasībai «padomju laikā celta daudzdzīvokļu māja», ņēmām visus reģistrētos mājokļus – gan dzīvokļus, gan privātmājas –, kas ir apdzīvoti un kuros ir centrālapkure. Šāda atlase satur nelielu kļūdu, jo arī lielajās pilsētās tiek celtas privātmājas ar centrālapkuri, tomēr kļūda pret kopskaitu ir neliela, turklāt netiek pētīti lauku apvidi, kur privātmājas ir pārsvarā. No šīs atlases redzams, ka Rīgā atrodas gandrīz puse mājokļu ar centrālapkuri no visiem Latvijas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri. Proti, var secināt, ka mazākā daļa no visām daudzdzīvokļu mājām atrodas Rīgā. Zināms, ka lielākais vairums paneļu namu ir celti laikā 1961. līdz 1990. gadam. Lai arī CSP atlase piedāvā būvniecības laiku no 1981. līdz 2000. gadam, ir zināms, ka šī perioda otrajā desmitgadē praktiski nekas netika uzcelts. Tādējādi iegūstam, ka aptuveni divas trešdaļas no Rīgas apdzīvotajiem mājokļiem ar centrālapkuri ir mājas, kuru būvniecības termiņš ir no 1961. līdz 1990. gadam, turklāt pēdējā piecgade būvniecībā bija pasīvāka. Tie ir aptuveni 180 tūkstoši mājokļu, un pieņemot, ka vidējais blokmājas dzīvokļu skaits ir ap 30, iegūstam 6000 māju. Arī LaSER pētījumā tiek konstatēts, ka 72% Rīgas iedzīvotāju dzīvo paneļu namos, kas celti no 1958. līdz 1985. gadam, un kopumā Rīgas pilsētā ir 6000 padomju laikos celtu sērijveida paneļu namu. Proti, no visiem avotiem iegūstam līdzīgu rezultātu un par nosaukto problēmas apmēru varam būt pārliecināti.

Aizvien paliek neatbildēts jautājums, vai un kad Rail Baltica dzelzceļš tiks uzbūvēts un sāks funkcionēt.

1991. gadā – tātad pirms 33 gadiem – parādījās ideja, kuru varētu raksturot, pārfrāzējot visiem labi zināmas dzejas rindas: «Es celt gribu sliedes visgarākās, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā. Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: uz priekšu tik trauksies sliežu ceļš!» Iespējams, sākumā kāds zināja, kāpēc šīs sliedes grib, kam to visu vajag. Iespējams arī, ka saprata, kas un ko darīs. Kas būs pārvadātājs, kas un ko vedīs un cik tālu, turklāt arī – kāpēc. Jo bija, ko vest! Bija cilvēki, un arī kravas bija.

Ar laiku atbildes uz šiem jautājumiem sāka balot un izplēnēja. Kāpēc vajag sliedes, ja var būvēt termināļus? Kāpēc iet uz priekšu, ja tepat uz vietas betonu liet ir rentablāk? Nav tālu jāved! Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi Valsts kontrole (VK), turklāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Pēc VK secinājumu publiskošanas Latvijas politiskajā un ierēdnieciskajā vidē sākās savdabīgs process, ko vienkāršoti varētu apzīmēt – lielākā pārsteigtā nezinīša tēlošana.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir par 8 miljardiem eiro mazāks, jo kopš 2008. gada mums ir par 169 tūkstošiem strādājošo mazāk un kā iedzīvotāju skaits, tā arī strādājošo skaits ik gadu valstī samazinās.

Cilvēku daudzums rūk

Latvija ir pasaules mēroga rekordiste iedzīvotāju zaudēšanā un pirmajā vietā, ja salīdzinām ar 1990. gadu. Šī cilvēku iztrūkuma dēļ valsts budžetā neienāk aptuveni 2,5 miljardi eiro, kas ir šo Latvijā neesošo strādājošo nesamaksātie nodokļi. Latvijā ir visnotaļ populāri runāt par to, ka galvenais un noteicošais ekonomikā ir produktivitāte un pievienotā vērtība. Proti, jo cilvēks strādā vairāk un saražo labāk, jo lielāks labums. Diemžēl, par iekšzemes kopproduktu runājot, tā domāt gluži nevar, jo nozīme ir arī cilvēku kopskaitam ekonomikā. Nozīme ir arī mazāk produktīviem darbiem, jo visi nevar būt programmētāji, kādam ir jākaplē bietes.

Eiropas Centrālās bankas likmes celšana cerībā slāpēt inflāciju Latvijā izraisījusi ne vienu vien diskusiju. Nodoklis avansā? Virspeļņas nodoklis? Necelt likmes iepriekš aizņemtai naudai, kaut arī līgums par mainīgo likmi (balsojums portālā ManaBalss)?

Jēga ir inflācijas slāpēšanā, un komercbankas to var veicināt, citās valstīs tā dara, nekropļojot tirgu un noslēgtos līgumus. Proti, bankas aizdod aizņemtu naudu, un, ja vien tās aizdevēji, depozītu noguldītāji arī pelnītu, būtu nodoklis.

Ir skaidrs, ka straujā centrālo banku bāzes likmju celšana beidzot ir atgriezusi bankas pie tām pierastajām peļņas maržām, tomēr vietvietām komercbankas cenšas ignorēt savu dalību inflācijas apkarošanā, ko realizē centrālās bankas, liecina Financial Times publiskotie reitingu aģentūras S&P dati un analīze.

Kā un kāpēc bankas pelna?

Banku neto procentu ienākumi veidojas no procentu ieņēmumiem no aizdevumiem, atņemot no tiem procentu izdevumus, ko veido depozīta un noguldījuma procentu izmaksas, kā arī izmaksas par aizņēmumiem no Centrālās bankas, kā apmēru nosaka Centrālā banka caur Centrālās bankas procentu likmes palielināšanu vai samazināšanu. Lai arī Centrālās bankas procentu likmes komercbankas nevar ietekmēt, procentu ieņēmumi, it īpaši Eirozonā, tiek veidoti no mainīgās likmes (jeb Centrālās bankas procentu likmes, pieskaitot tai klāt maržu), lai samazinātu bankas risku par tās pelnītspēju dažādās ekonomiskās situācijās, nodrošinot finanšu sektora stabilitāti.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Latvijā nepieciešama pamatīga visu birokrātisko procedūru revīzija.

Valsts parāda apkalpošanas izmaksu straujais pieaugums prasa nekavējoši palielināt nodokļu ieņēmumus, kas nepastarpināti paredz radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Finanšu ministrijas prognozes par to, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas 2025. gadā pārsniegs 507 miljonus eiro, kamēr 2022. gadā tās bija vien nepilni 167 miljoni eiro, ir salīdzināmas ar sarkanās lampiņas iedegšanos vadības panelī. Var jau šo ļoti straujo valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu norakstīt uz ģeopolitiskās situācijas radīto defektu, tomēr ilgtermiņā ar šādu attieksmi nekur tālu tikt nevarēsim, jo agrāk vai vēlāk būs jāiemācās dzīvot no pašu nopelnītā, nevis nemitīgi palielinot valsts parādu. Latvijas austrumu robeža paliek, kur bijusi, un Eiropas Centrālas bankas paaugstinātās bāzes procentlikmes ir ne tikai sadārdzinājušas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet vienlaikus pamatīgi slāpējušas ekonomiskās aktivitātes Latvijas (un ne tikai) ražotāju lielākajos noieta tirgos. Bagātības radītāju – nodokļu maksātāju – kopēji samaksātās summas ir iespaidīgas, taču tik un tā nespēj nosegt visas vajadzības. Turklāt sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūras nodrošināšanai pieaug.Atliek vienīgais risinājums, kādu līdz šim pazīst valdība – paredzēt budžeta deficītu. Situāciju vēl satraucošāku padara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.