Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Ja valstī bērnu nav pietiekami daudz tāpēc, ka viņus nevar pabarot, šāda valsts beidzas iedzīvotāju trūkuma dēļ.

Tieši ar šādu Arhimēda cienīgu izsaucienu, kāds lasāms virsrakstā, varam nākt Latvijas politiķu un valdības priekšā, jo patlaban ģimene ar diviem bērniem un vienu apgādnieku pārtikai tērē vairāk nekā pusi no mājsaimniecības ienākumiem, un tas ir otrais lielākais rādītājs Eiropas Savienībā.

55,7% pārtikai divu bērnu ģimenē

Eurostat piedāvā datus par izdevumiem pārtikai procentos no visiem izdevumiem ģimenei ar diviem bērniem, kurai ir viens apgādnieks un kuras apgādnieka ienākumi veido 67% no vidējiem ienākumiem valstī. Šajā kategorijā Latvija ierindojas otrajā vietā pēc Bulgārijas. Proti, Latvijā šāda ģimene pārtikai tērē 55,7% no visiem ienākumiem. Precizēsim, cik ir 67% no vidējā ieņēmuma valstī. 2024. gada 3. ceturksnī vidējā alga bruto valstī bija 1703 eiro, bet neto, aptuveni noapaļojot, – 1250 eiro. Proti, divu bērnu ģimenes apgādnieks uz rokas saņem 837,5 eiro un no šīs summas aptuveni 467 eiro iztērē pārtikai, lai pabarotu ģimeni. Par atlikušajiem 370,5 eiro šai divu bērnu ģimenei ir jāspēj samaksāt mājokļa, transporta un higiēnas izdevumus un jāspēj domāt par trešo bērnu, lai valsts kļūtu plaukstoša un nācija stipra.

Valsts svētku nedēļā – 13. novembrī – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka, pildot VSIA Latvijas Radio (LR) un VSIA Latvijas Televīzija (LTV) dalībnieku sapulces funkcijas, pieņēmusi gala lēmumu par LR un LTV reorganizāciju un jaunas VSIA Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) dibināšanu. SEPLP apstiprināja arī LSM statūtus.

Diskusiju par jaunā LSM izveidi jeb, vienkārši sakot, LR un LTV apvienošanu vienā kopīgā mediju struktūrā iepriekšējo daudzu gadu garumā bijis daudz un pārpārēm, kas, protams, kaut kādā mērā sabiedrību, precīzāk sakot, abu sabiedrisko mediju auditoriju, sadalīja divās neremdināmu pretinieku daļās – vieniem šķiet, ka jauns, apvienots sabiedriskais medijs kļūs radošāks, interesantāks un varbūt pat izmaksās lētāk nodokļu maksātājiem.

Kamēr otri ieceri kritizēja un pauda bažas, ka jaunais uzņēmums kļūs nevis ekonomiski vieglāk paceļams, bet tieši pretēji – tā apetīte pieaugs. Un šeit vēlamies uzsvērt, ka, neskatoties uz to, ka faktiski jau tūlīt, tūlīt jaunais LSM sāks darboties, joprojām (vismaz mēs) neesam raduši atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem: vai jaunais LSM kļūs ekonomiskāks; vai jaunais LSM kļūs saturiski bagātāks; vai jaunais LSM kļūs par pārliecinoši lielākās Latvijas pilsoņu (nodokļu maksātāju) daļas uzticamu informācijas avotu; vai jaunais LSM būs ne tikai redakcionāli neatkarīgs, bet vienlaikus arī nebūs arogants pret savu finansētāju objektīvo kritiku; vai jaunais LSM patiešām sekmēs latviešu (valsts) valodu un latviskumu kā prioritāti sabiedriskajā telpā? Un tie ir tikai daži jautājumi, kuri mums rūp.

SIA Lursoft IT pētījums liecina, ka biznesa demogrāfija, proti, jaundibinātie uzņēmumi, gadu no gada Latvijā ir teju vienā un tajā pašā līmenī, turpretī Lietuvā un Igaunijā aug.

Igaunijā, lai gan pēdējos gados tur tiek paaugstinātas nodokļu likmes, biznesa demogrāfija ir izcila. Pēc iedzīvotāju skaita Igaunija ir mazākā no Baltijas valstīm, toties jaunus uzņēmumus pēdējo deviņu gadu laikā tajā reģistrē 1,5–3 reizes biežāk nekā ar cilvēkiem bagātākajās Lietuvā un Latvijā. To parāda SIA Lursoft IT pētījums pēc Latvijas, Igaunijas un Lietuvas uzņēmumu reģistru datiem.

Faktiski Igaunijā pēdējos gados dzimst visvairāk jauno potenciālo nodokļu maksātāju, kuri nākotnē varētu kļūt par nozīmīgu ekonomikas dzinējspēku.2024. gads parāda skarbāku ainu. Igaunijā reģistrēti 23 503 jauni uzņēmumi, kamēr Lietuvā – 16 078, bet Latvijā – tikai 9320, kas gan ir nedaudz vairāk nekā gadu iepriekš, bet mazāk nekā 2022. gadā. Kopumā jaundibināto uzņēmumu skaits Latvijā rūk.

Ņemt no turīgākā un dot trūcīgākajam – tas nestrādā īsti labi, jo beigās donors arī kļūst par plukatu.

Rīgas pašvaldības īpašumā esošā zeme un ēkas, attiecinot pret pilsētas IKP, ik gadu sarūk vērtībā, samazinās arī pilsētas ilgtermiņa saistības, toties nemainīgi aug līdzmaksājumu Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā absolūtie lielumi. Pētījumā tiek izmantoti pētnieka, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera apkopotie dati par pašvaldību saistību, zemes un ēku vērtību izmaiņām atbilstoši Valsts kases informācijai, kā arī Rīgas pilsētas līdzmaksājumu dinamika Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā atbilstoši pilsētas ikgadējiem konsolidētajiem budžetiem.

Puse Rīgas īpašumu pagaisuši

2009. gadā Rīgas pilsētas īpašumā bija ēkas un zeme par aptuveni 1,88 miljardiem eiro, bet 2024. gadā Rīgas nekustamo īpašumu vērtība bija 1,84 miljardi eiro. Ievērojot, ka inflācija 2009. gadā bija vien 9,7%, 2010. gadā – 2,5% un tad jau nedaudz nomierinājās, lai «trakot» atsāktu 2022. gadā. Caurmērā varam droši apgalvot, ka, absolūtajai vērtībai praktiski nemainoties, Rīgas īpašumu vērtība ir samazinājusies par aptuveni 50% vai divas reizes. CSP inflācijas kalkulators, salīdzinot 2009. gada 1. janvāri ar 2025. gada 1. janvāri, preču un pakalpojumu cenu ziņā apgalvo, ka inflācija ir 55,8%. Vienkāršībai un noapaļojot – izmantojam divas reizes, jo nekustamo īpašumu cena ir atkarīga no pārdošanas iespējas un zemi vai nekustamo īpašumu nevaram gluži vērtēt tikai pēc naudas skalas. Tajā pašā laikā vērtējums ir uzskatāms par samērā drošu, jo zemes un namu īpašumu vērtība parādās Rīgas bilancē, bet no tās pazūd atsavināto īpašumu cena. Proti, ar laiku īpašumi tiek pārdoti, bet pēc absolūtās vērtības atlikušie maksā tikpat, un no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka nekas nemainās. Patiesībā Rīgas rāte, rēķinot 2009. gada cenās, ir zaudējusi vismaz pusi no īpašumu vērtības. Vai nu tie ir atsavināti, vai arī totāli zaudējuši vērtību, nonākot avārijas stāvoklī. Visticamāk, skaitot īpašumus, proporciju neiegūsim, jo atsavināti ir vērtīgie vai likvīdie īpašumi, bet palikuši tādi, kurus pārdot ir grūti. Daļa no tiem stāv un bojājas.

Pēdējos gados novērotais straujais publisko tēriņu pieaugums komplektā ar ekonomiskās izaugsmes stagnāciju spiedīs meklēt risinājums.

Publisko tēriņu turpmāks straujš kāpums nozīmē, ka jāsāk domāt par izdevumu samazināšanu, rīkojot lietderības revīzijas un institūciju auditus. Alternatīva ir celt nodokļus, samazināt birokrātiskās prasības un atteikties no kādu sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu sniegšanas vai samazināt to kvalitāti, pieejamību. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp! Diemžēl, visticamāk, visi minētie būs kā komplekss risinājums.

Kāpēc? Tā, kā bija, vairs nebūs, pasaulē sākusies, iespējams, lielākā pārbūve kopš PSRS sabrukuma, tās pamatā būs ASV noteiktie ievedmuitas tarifi, uz kuriem savu atbildi jau sniegusi Ķīna un arī ES parādā nepaliks. Līdz šim par tarifu tirdzniecības kariem runāja kā par vēsturisku reliktu, tagad jāsecina – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Var patikt, var nepatikt, bet tarifu karš nozīmē gan tiešus triecienus ES dalībvalstu, tostarp Latvijas, ekonomikām, gan arī netiešu ietekmi. Cik liela būs ietekme – tas pašlaik ir kā kopsumma vienādojumam ar vairākiem nezināmajiem, tāpēc cerēt uz būtisku tautsaimniecības izaugsmi ir samērā naivi, būs labi, ja tā būs kaut vai neliela, turklāt budžeta deficīta maģiskie 3% tiks tik un tā «pārkāpti». Sliktākajā scenārijā – recesija. Šādos apstākļos par būtiskiem valsts izdevumu palielinājumiem bez kādas ārējās piešprices ir jāaizmirst.

Mūsu valstī ir viens no lielākajiem krīzes riskiem zemu algu saņēmējām ģimenēm ar bērniem.

Latvijā, Igaunijā, ASV, Maltā un Nīderlandē diviem ģimenes apgādniekiem, kuriem ir divi bērni un kuri saņem minimālo atalgojumu, paliekot bez darba un saņemot visus iespējamos pabalstus, jāstrādā vēl 80 stundas nedēļā, lai nenokļūtu zem nabadzības sliekšņa, liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) apkopotie dati par organizācijas dalībvalstīm.

Pēc OECD datiem, Latvijā ir viens no sliktākajiem sociālajiem nodrošinājumiem zemu algu saņēmējām ģimenēm ar bērniem – divu minimālo algu saņēmējiem – divu bērnu vecākiem pēc darba zaudējuma, lai nenokļūtu zem nabadzības sliekšņa, jāstrādā vēl 80 stundas nedēļā par minimālo stundas likmi, kas ir nepilnas 12 stundas dienā vienam no ģimenes locekļiem, turklāt septiņas dienas nedēļā, vai pilna darba nedēļa abiem. Proti, fiziski tas iespējams vien blēdoties. Vai arī valstij jālemj par pabalstu palielināšanu.

2025. gadā Lietuvā ir vislielākā minimālā darba alga Baltijā, tomēr darba devējiem šajā valstī ir zemākās darbaspēka nodokļu izmaksas, savukārt darba ņēmējiem visvairāk makā iekrīt Igaunijā.

Tā liecina a/s BDO Latvija pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie bruto algas 2000 eiro mēnesī, kā arī tas, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā.

Lietuva interesantāka darba devējiem

Ja raugās tikai uz minimālas algas izmaiņu dinamiku, tad 10 gadu laikā Lietuva no Baltijas arjergarda ir kļuvusi par līderi, jo 2025. gadā tieši Lietuvā ir vislielākā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas. Lai arī lielās algas var vērtēt kā šķērsli ekonomiskai attīstībai un konkurētspējai, jāpiebilst, ka šajā valstī strādājošajiem darba devējiem darbaspēka izmaksas ir ievērojami zemākas nekā analogu algu maksājošajiem darba devējiem Igaunijā vai Latvijā. Proti, tāda ir nodokļu politika – salīdzinoši liela minimālā alga, bet faktiski zems nodokļu slogs darba devējam. Tieši šis paradokss varētu būt viens no iemesliem dienvidu kaimiņvalsts pēdējo gadu straujajai ekonomiskajai attīstībai.

Farmaceitiskās aprūpes un zāļu apgādes nozares pārstāvji uzsver, ka Veselības ministrijas (VM) un veselības ministra Hosama Abu Meri īstenotās zāļu tirgus reformas pašreizējās sekas ir nevis ieguvums pacientiem, tostarp zāļu cenu samazinājums, bet gan haoss ar pāreju uz jauno sistēmu, ražotāju cenu pieaugums un neskaidrība par nākotni, tostarp visu iedzīvotājiem nepieciešamo medikamentu pieejamību kā tādu jebkurā Latvijas reģionā.

No šā gada 1. janvāra spēkā stājušies grozījumi vairākos normatīvajos aktos, kas nosaka principus zāļu cenu veidošanai un pieejamībai Latvijas pacientiem. Vienlaikus līdz pat decembra pēdējām darba dienām VM un tās padotības iestādes nebija nodrošinājušas visu nepieciešamo, lai aptiekas un citi tirgus dalībnieki varētu savlaicīgi un bez pārrāvumiem to darbībā nodrošināt pāreju uz jauno modeli un sistēmu. Reformas politiskais uzstādījums bija pazemināt recepšu medikamentu cenas, taču janvāra pirmās dienas jau skaidri parāda, ka realitātē Veselības ministrija ministra Hosama Abu Meri vadībā būs panākusi pretēju efektu, jo daudzas zāles šīs reformas dēļ iedzīvotājiem izmaksās dārgāk, piektdien preses konferencē norādīja aptieku un zāļu apgādes uzņēmumu pārstāvji.