Digitālo pakalpojumu nodoklis Latvijā varētu tikt ieviests pēc tam, kad par to tiks panākta vienošanās OECD līmenī, kura tiek gaidīta jau šogad.

Tādu aina iezīmējās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas sēdē, vērtējot digitālās ekonomikas nodokļu izaicinājumus.

Pēc Finanšu ministrijas (FM) informācijas, digitālo pakalpojumu nodokļa nav ne Igaunijā, ne arī Lietuvā. Jāņem vērā, ka tās ES dalībvalstis, kuras ieviesušas digitālo pakalpojumu nodokli, nesteidzas ar tā piemērošanu, piemēram, Francija atlikusi tā piemērošanu līdz šā gada beigām, Spānija - noteikusi, ka attiecīgais likums (kurš bijis izstrādāts jau pirms diviem gadiem) nestājas spēkā, liecina FM informācija.

Maina visu būtību

"Digitālās ekonomikas izaicinājumi skar visus nodokļu veidus," uzsvēra FM valsts sekretāres vietnieks Ilmārs Šņucins. Digitalizētajiem uzņēmumiem ir vairākas būtiskas iezīmes, kas tos atšķir no klasiskās ekonomikas. Proti, jauno tehnoloģiju attīstība rada iespēju būtiskai līdzdalībai konkrētā ekonomikā bez (vai ar nebūtisku) fiziskās klātbūtnes, piemēram, tiešaistes mazumtirgotāji, sadarbības platformas Airbnb, abonentmaksas "Netflix". Tāpat liela nozīme ir, tā dēvētajiem, nemateriālajiem aktīviem -- datiem, algoritmiem, intelektuālajam īpašumam, kas var ļoti viegli mainīt savu pieraksta adresi. Digitalizēto uzņēmumu darbībā pastāv tāds fakts kā lietotāju radītā vērtība un pats produkts nepastāv, ja tā lietotāji nepiedalās tā radīšanā, piemēram, "Facebook" (pats neraksta ziņas, tās raksta lietotāji).

PVN lieta

I. Šnucins atzina, ka viena no konstatētajām problēmām ir PVN iekasēšana, pieaugot preču un pakalpojumu apjomiem, ko tiešsaistē iegādājas gala patērētāji no ārvalstu piegādātājiem. Šajā jomā Eiropā jau ir kopīgs risinājums. Proti, tirgotājam jāreģistrējas tikai vienā ES dalībvalstī, bet PVN tiek rēķināts pēc galapatēriņa valsts nosacījumiem un reģistrācijas dalībvalsts pārskaita citām dalībvalstīm tām pienākošos PVN maksājumus (MOSS sistēmā). Savukārt e-komercijai ES direktīvas prasības Latvijas normatīvajos aktos jāievieš jau ar 2021. gadu. Proti, tiek paplašināts esošais režīms uz jebkādiem pakalpojumiem un preču tālākpārdošanai ES teritorijā un arī ieviests jauns īpašs režīms importam, un tiek atcelts PVN atbrīvojums mazas vērtības preču sūtījumiem. "Tas nozīmē, ka patērētājiem bez jebkādiem apgrūtinājumiem Eiropas mērogos tiks nodrošināti miljardos eiro mērāmi ieņēmumi," skaidroja I. Šņucins.

Peļņas nodokļa problēma

FM valsts sekretāres vietnieks atzina, ka sarežģītāks jautājums ir par uzņēmumu ienākuma nodokli, jo starptautiskie nodokļu noteikumi caur plašu divpusējo nodokļu konvenciju tīklu veicina pārrobežu sadarbību un investīcijas, novēršot dubultu nodokļu aplikšanu, kā arī nodrošina informācijas apmaiņu starp nodokļu administrācijām.

OECD ir izstrādāts BEPS (base erosion and profit shifting - nodokļa bāzes erozijas un peļņas novirzīšanas novēršanas projekts), kas novērš sistēmas nepilnības, kas ļāva izvairīties no nodokļu nomaksas, kas tika ietverti ES direktīvās un arī Latvijas normatīvos. Digitālā uzņēmējdarbība rada jautājumu, kā tiesiski noteikt uzņēmumu ienākuma nodokli, ja bizness tiek veikts bez fiziskās klātbūtnes, kā noteikt to peļņas daļu, ko attiecināt uz digitālo uzņēmējdarbību.

Jāņem vērā, ka valstu vienpusējie pasākumi pārrobežu uzņēmējdarbībai nevar būt pretrunā nodokļu konvencijām, kur definēts patstāvīgās pārstāvniecības jēdziens, kas balstās uz fizisko klātbūtni. Minēto iemeslu dēļ arī mēģinājumi piemērot šo nodokli ir cietuši neveiksmi, jo tiesas tos pasludinājušas par nepamatotiem, piemēram, Francija pret "Google".

3% likme

Eiropas līmenī ir divi Eiropas Komisijas 2018. gada priekšlikumi -- digitālo pakalpojumu nodoklis un nozīmīgas ekonomiskās klātbūtnes priekšlikums. Nozīmīgas ekonomiskās klātbūtnes priekšlikums būtu ilglaicīgais risinājums, kur peļņas nodokļa vajadzībām ņemtu vērā arī nozīmīgu digitālu klātbūtni. Tiesa gan ES direktīva attiektos tikai uz ES, bet neattiecas uz trešajām valstīm un ar tām ES būtu jāpārslēdz divpusējie līgumi atbilstoši direktīvai.

Pēc I. Šņucina skaidrotā, digitālo pakalpojumu nodoklis tika uzskatīts kā pagaidu risinājums līdz brīdim, kamēr starptautiskā līmenī tiek sasniegts kāds "consensuss" šajā jautājumā. Ar šo nodokli varētu tikt aplikti ieņēmumi no marķēto reklāmu izvietošanas, no digitālo saskarsmju nodrošināšanas lietotājiem, kā arī ieņemumi no lietotāju datu tirdzniecības.

Digitālo pakalpojumu nodokļa likme tika plānota 4% apmērā, to uzliktu dalībvalstī, kurā atrodas lietotāji, bet tā maksātāji būtu tikai tādi, kuru kopējie ieņēmumi pasaules līmenī pārsniegtu 750 milj. eiro, un vismaz 50 milj. eiro, ko gūst no darbības ES. Tiesa, par digitālo pakalpojumu nodokli (arī uz reklāmu) politiskā vienošanās nav panākta. "Šie priekšlikumi nav atsaukti, bet tālākā darbība ar tiem ir apturēta, jo par digitālās ekonomikas izaicinājumu tiek diskutēts OECD (137) valstu vidū," norādīja I. Šņucins.

Viņš atgādināja, ka līdz 2020. gada nogalei paredzēts panākt vienošanos par jauno arhitektūru. Pērnā gada maijā OECD vienojās par divu pīlāru pieeju. Pirmais pīlārs paredz pārskatīt noteikumus attiecībā uz to, kur maksājami digitālo uzņēmumu nodokļi un kāda peļņas daļa tiek attiecināta uz konkrēto jurisdikciju (peļņas sadalījumu pa valstīm). Tas sadalītu valstis - tajās, kur šie digitālo pakalpojumu sniedzēji ir reģistrēti un tām faktiski būtu jāatsakās no peļņas nodokļa daļas par labu tām valstīm, kurās attiecīgi pakalpojumu sniedzēji pelna naudu. Jāņem vēra, ka ļoti daudz šo digitālo pakalpojumu sniedzēju ir reģistrēti ASV. Savukārt otrais pīlārs paredz noteikumus, ka starptautiskie uzņēmumi, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas digitālajā vai tradicionākajā vidē, maksā nodokli vismaz noteiktā minimālā līmenī. "Tas gan neparedz valstīm obligāti iekasēt lielāku nodokli," tā I. Šņucins.

Bez atbalsta

Šā gada 30. janvāra Saeimas plenārsēdē atbalstu neguva opozīcijā esošo deputātu piedāvātais Digitālo pakalpojumu nodokļa likumprojekts, kurš jau no 2021. gada paredzēja ar 3% lielu ienākuma nodokli no bruto ieņēmumiem par digitālajiem pakalpojumiem tos pakalpojumu sniedzējus, kuru iepriekšējā gada pārdošanas ieņemumi pārsniedz 750 milj. eiro un Latvijā pārsniedz 0,5 milj. eiro.

Likumprojekta anotācijā tika norādīts, ka: "ņemot vērā pieaugušo ārvalstu digtālo mediju dalību Latvijas mediju tirgū, ietekme uz valsts budžetu pēc zvērinātu advokātu biroja "Primus Derling" aprēķiniem būtu līdz pat 29,6 milj. eiro". Saeimas deputāte Dana Reizniece -Ozola atgādināja, ka digitālo pakalpojumu nodokli Latvijā var ieviest un nevajag gaidīt uz OECD vai ES. "OECD pie šīs problēmas strādā jau vairākus gadus, bet lēmumi tiks novilcināti tādēļ, ka tur liels spēlētājs ir ASV, kur digitālās kompānijas pelna no šībrīža situācijas, ka nodokļi netiek piemēroti," prognozēja D. Reizniece- Ozola.

Tas esot iemesls, kāpēc atsevišķas valstis piemēro dažādus nacionāla līmeņa risinājumus, novirzot šo finansējumu dažādām nozarēm. Viņasprāt, Latvija var veidot savu digitālā pakalpojuma nodokļa kārtību, atrunājot, ka tas darbojas līdz starptautiskā regulējuma ieviešanai vai arī Latvijas risinājums ir spēkā, ja ES līdz konrētam datumam nepanāk konkrētu vienotu pozīciju šī nodokļa sakarā.

Vienpusējas rīcības sekas

Kā alternatīva digitālo pakalpojumu nodokļa iztrūkuma, ir vienpusēja rīcība, taču jārēķinās ar šādas rīcības sekām, jo tādējādi tiek pārkāptas noslēgtās nodokļu konvencijas nosacījumi. Savukārt atceļot šīs konvencijas, tiktu ietekmēts klasiskais bizness. "Īpaši mazākām valstīm ir jautājums par administrēšanu, ja digitālo pakalpojumu sniedzējam nav savas pārstāvniecības šajā valstī," norādīja I. Šņucins. Proti, ir jautājumi par administrēšanas izmaksām, jo apliekamais uzņēmums atrodas citas valsts nodokļu administrācijas atbildības zonā, tāpat kā varētu notikt informācijas apmaiņa, nodokļa auditi, nodokļa piedziņa, strīdus situāciju risināšana. No ES skatupunkta vēl ir jautājumi par valsts atbalsta riskiem, ja šādu nodokli ievieš ar ienākumu sliekšņiem. "Ja nav globāla risinājuma, tad var rasties liela neskaidrība un tas var novest pie citas valsts pretpasākumiem - tirdzniecības kariem," brīdināja I. Šņucins.

Savukārt FM Komercdarbības atbalsta kontroles departamenta direktores vietniece Edīte Bērziņa atgādināja par valsts atbalsta riskiem situācijā, kad no publiskajiem resursiem tiek atbalstīta konkrēta (lieli vai mazi, ārzemju vai pašmāju) uzņēmumu grupa vai noteikti sektori. "Jautājums nav par to, kāda ir ideja, bet gan par to, kāds ir tās izpildījums, kāpēc vieni tiktu aplikti, bet citi ne," tā E. Bērziņa.

125 milj. eiro aizgājuši secen

Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa uzsvera, ka industriākās revolūcijas ietekmē būtiski mainījušies mediju patēriņa ieradumi un vienblaikus būtiski saasinājusies konkurence. Proti, 1999. gadā - 6 TV kanāli piedalās reklāmas tirgū un visi seši ir Latvijas jurisdikcijā. Savukārt 2019. gadā jau 30 TV kanāli piedalās reklāmas tirgū un tikai 11 no tiem ir Latvijas jurisdikcijā.

Pēc Latvijas Reklāmas asociācijas datiem četru globālo mediju ieņēmumi pārsniedz Latvijas tirgus apjomu. Reklāmas tirgus apjoms 2008. gadā bija 138.2 milj. eiro, kas 2009. gadā saruka līdz 75.2 milj. eiro un 2010. gadā teju līdz nedaudz vairāk par 60 milj. eiro. 2018. gadā tikai Latvijas mediju reklāmas apjoms bijis 85.24 milj. eiro un teju identisks - 81.72 milj. eiro - arī globālajiem medijiem, savukārt 2019. gadā šis globālo mediju apmērs tiek lēsts uz 125 milj. eiro - tas ir vairāk nekā visu Latvijas mediju apgrozījums.

Tā rezultātā samazinās lokālo mediju ienākumi un daudzi no tiem strādā ar zaudējumiem un tiek apdarudēta Latvijas informatīvā telpa. "Šādos apstākļos būtu tikai taisnīgi, ka visiem būtu vienlīdzīgas konkurences pozīcijas vismaz nodokļu sloga apmērā, jo Latvijas informatīvās telpaas sarura veidotāji šeit maksā visus nodokļus, kamēr citi to nedara un atņem arvien lielāku ienākumu daļu," tā B. Liepiņa.

Viņasprāt, ir vajadzīga rīcība jau tagad, nevis gaidīt uz kādiem iespējamiem risinājumiem pēc trijiem vai pieciem gadiem. "Digitālais nodoklis ir viens no iespējamiem risinājumiem, bet tam jēga ir tikai tad, ja iegūtie šī nodokļa ienākumi nonāk medijos, kas rada saturu Latvijā," skaidroja B. Liepiņa. Viņa kā vēl vienu papildus risinājumu piedāvāja pārskatīt nesamērīgos ierobežojumus, kādu nav citās ES dalībvalstīs.