Eiropas Komisija (EK) maija beigās publicēja priekšlikumus par Covid-19 krīzē cietušās Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kura ietvaros paredzēts atbalsts visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.
Saskaņā ar piedāvājumu – tuvākajos 7 gados Latvijai no ES budžeta varētu būt pieejams gandrīz 12 miljardu eiro jeb tik, cik pēdējos 15 gados kopā. Kā Latvijai veiksmīgi un pilnvērtīgi iekļauties jaunajā ES ekonomikā? Kur investēt gudri, lai modernizētu ekonomiku laikā, kad to darīs visa Eiropa? Kurp virzīt skatu nākotnē, nevis (tikai) labot pagātnes kļūdas? Par to pārdomas turpmākajā rakstā.
Tātad, 27. maijā EK iepazīstināja ar savu izstrādāto Eiropas atveseļošanas plānu (turpmāk – EK plāns), pirmo reizi piedāvājot dubultā finansējuma pieeju. Jaunais EK plāns paredz papildu ierastajam 7 gadu budžetam (1.1 triljonu eiro apmērā) ieviest ārkārtas 4 gadu instrumentu 750 miljardu eiro apmērā. Tādējādi kopā Eiropas atveseļošanas plāna īstenošanai EK piedāvā rezervēt 1,85 triljonus eiro.
EK plāna pirmais instruments ir jau ierastais Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžets (Multiannual Financial Framework jeb MFF) 2021.-2027. gadam 1,1 triljona eiro apmērā. Jaunā MFF ietvaros Latvijai pieejamā finanšu aploksne varētu būt līdzīgā apjomā kā esošajā periodā 2014.-2020. gadam, t.i., nedaudz virs 7 miljardiem eiro. Instruments ir zināms, bet vienošanās par MFF sadali uz 7 gadiem parasti ir garš un sarežģīts process, jo katra dalībvalsts, Latvija tajā skaitā, pie sarunu galda mēģina panākt labāko darījumu.
Jaunums EK plānā ir ekonomikas atveseļošanas fonds Next Generation EU (Nākamās paaudzes ES), kas veidots, lai mazinātu Covid-19 krīzes radītos postījumus un “sagatavotu labāku nākotni nākamajai paaudzei”. Vēsturiskā atkāpe šim priekšlikumam ir Francijas un Vācijas līderu paziņojums šā gada 18. maijā par 500 miljardu eiro lielu grantu fonda izveidi, lai finansētu no pandēmijas smagi cietušās ES ekonomikas restartēšanu.
Šo iniciatīvu pozitīvi novērtēja arī ECB, turklāt norādot, ka tik liela šoka mazināšanai, kas skāris gan veselības, gan ekonomikas jomu, monetārajai un fiskālai politikai ir jāstrādā kopā, lai varētu stabilizēt finanšu tirgu, veicināt uzņēmumu likviditāti un nodrošināt atbalstu mājsaimniecībām. Tomēr vācu un franču idejai iebilda fiskāli konservatīvo valstu četrinieks, primāri noraidot ES parādzīmju emitēšanu fonda izveidei, un uzstājot, ka palīdzību krīzē skartajām dalībvalstīm vajadzētu piedāvāt caur subsidētiem aizdevumiem.
Neskatoties uz ierunām (vai varbūt ņemot tās vērā), EK pēc nedēļas prezentēja savu redzējumu par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, tajā skaitā Next generation EU (turpmāk – NextGen) fondu. Tā ietvaros 2/3 no 750 miljardu eiro budžeta dalībvalstīm tiktu piedāvātas grantu formā, iedvesmojoties no Francijas un Vācijas priekšlikuma, bet 250 miljardu eiro būtu pieejami kā aizdevumi, ja nepieciešams. Lai īstenotu jauno instrumentu, EK plānoja aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos.
Šobrīd Eiropa jau vairāk nekā 4 mēnešus ir Covid-19 krīzē, un atbalsts smagi skartajām valstīm ir nepieciešams tagad. Tomēr vienošanās dalībvalstu starpā par to, kā darbosies jaunais ekonomikas atveseļošanas instruments, pagaidām nav. Vācijas prezidentūras vadībā to cer panākt rudenī, bet pagaidām disputu centrā ir fonda lielums, īstenošanas instrumenti un nosacījumi.
Sarunas, pirmkārt, sarežģī jau mantotais iebildums pret kopējo ES parādzīmju emitēšanu, kā arī neskaidrība, par to, kā dalībvalstis aizņemtos līdzekļus atmaksās. EK rosinātie priekšlikumi, starp citu, ietver jaunu Eiropas līmeņa nodokļu ieviešanu (piemēram, digitālais vai nepārstrādātās plastmasas apjoma nodoklis) un augstākas dalībvalstu iemaksas ES budžetā (Latvijas iemaksu – ieņēmumu attiecībā 2018. gadā bija 1eur:5eur).
Papildu iebildumi no dalībvalstīm ir par NextGen finansējuma sadalīšanu: pirmkārt, granti, ko atbalsta Francija, Vācija, Itālija u.c. Dienvideiropas valstis, vai lielāks aizdevumu īpatsvars, uz ko uzstāj Nīderlande, Zviedrija, Austrija. Otrkārt, finansējuma “atslēga” jeb formula, saskaņā ar kuru aprēķināms dalībvalstij pieejamais finansējums. Šobrīd tās pamatā ir divi elementi: iekšzemes kopprodukts (IKP) un bezdarba līmenis. Baltijas valstis līdz ar Čehiju, Ungāriju, Rumāniju un Slovākiju ir satraukto austrumeiropiešu grupā par bezdarba nozīmību. Piemēram, pēc pašreizējā EK piedāvājuma Ungārijai no fonda būtu pieejams 6,1 miljards eiro grantos, bet pēc iedzīvotāju skaita līdzīgajai Portugālei – 12,9 miljardi eiro, jo bezdarbs tajā ir augstāks. Treškārt, nav skaidru nosacījumu, uz kuru pamata finansējums tiks piešķirts: konkrētu reformu veikšanai vai vispārējiem attīstības plāniem. Skeptiskākās dalībvalstis norāda, ka EK arī iepriekš ir bijuši ekonomikas veicināšanas instrumenti ar papildfinansējumu, piemēram, Investīciju jeb Junkera plānu (2015). Tomēr tā nav bijusi veiksmīga atbilde uz investīciju deficītu Eiropā, jo nav bijis sagaidāmo rezultātu metrikas.
Tikmēr – saskaņā ar esošo EK piedāvājumam – Latvijai no ekonomikas atveseļošanas fonda NextGen grantos varētu būt pieejami aptuveni 2.9 miljardi eiro un aizdevumos līdz 1.6 miljardi eiro. Kopā tie ir 4,5 miljardi eiro, kas ir vismaz 4 x lielāks apjoms, kā Latvija sākotnēji gaidīja. Līdz ar to sajūsmai ir sekojusi apjausma par daudzkārt lielākiem izaicinājumiem. Pagaidām jaunais NextGen piešķir dalībvalstīm salīdzinoši lielu brīvību, bet arīdzan atbildību krīzes pārvarēšanas pasākumu izvēlē. Instrumentam ir šādi galvenie elementi:
Plašs tēmu loks:
visam pāri “zaļāka un digitālāka Eiropa”, bet kopumā politiskās prioritātes NextGen būs tādas pašas kā MFF, t.i., aptver gandrīz visas jomas;
Šaurs laika rāmis: līdz 2022.gada beigām vismaz 60% no pieejamā grantu finansējuma ir jābūt noslēgtiem līgumos, pārējais līdz 2024. gada beigām.
Laikus neapgūto finansējumu pārdalīs citām dalībvalstīm;
Ātra plānošana: līdz 2021. gada aprīlim ir jāizstrādā un EK jāiesniedz pielāgotais valsts ekonomikas atveseļošanas plāns, ko varēs precizēt līdz 2022. gada aprīlim;
100% ES finansējums: projekta izdevumi var tikt pilnībā segti no ES, tomēr, ja projekts nesasniedz mērķus, tad projekta izmaksas paliek uz valsts (t.sk. pašvaldību) budžeta, tātad citu jomu rēķina.
Tādēļ ieguldījumi jāizvēlas apdomīgi. Tātad – Latvijai ir aptuveni pusgads, lai izdomātu, kur gudri investēt EK piedāvāto finansējumu, pieņemot, ka EK piedāvājums tiek apstiprināts bez būtiskiem labojumiem. Kopā ar esošo RailBaltic plānu, ES finansējums tuvākajos gados Latvijā var sasniegt 12 miljardu eiro, ar kuru palīdzību var veicināt to, ka pēc 10 gadiem Latvijas ekonomika ir konkurētspējīga un iederīga arī modernizētajā Eiropā. Tikmēr Francija ir jau paziņojusi, ka ieguldīs auto industrijā, lai veicinātu nozares pāreju uz elektromobiļu ražošanu un kļūtu par vadošo “tīro transportlīdzekļu” ražotāju Eiropā. Sadarbojoties Vācijas un Francijas investīciju padomēm, tiek plānots attīstīt mākslīgās inteliģences stratēģiju.
Eiropā tiek runāts arī par vietējiem nodrošinājumiem stratēģisko resursu vajadzībām, piemēram, medicīnas iekārtu, zāļu un sejas masku ražošana. Uz to norāda arī EK pētījums par potenciālajām investīciju jomām [22], līdztekus digitalizācijai, inovācijām un investīcijām. Šādi dalībvalstu plāni visdrīzāk mainīs esošās ražošanas ķēdes. Līdz ar to Latvijai tas var nozīmēt zaudēt daļu ražošanas (piemēram, auto detaļu ražošanā), ja laikus nepārorientējas, vai potenciāli iegūt jaunus noieta tirgus.
Tikmēr Latvijā, tāpat kā ES, ir bijuši izstrādāti un arī šobrīd ir jauni, aktuāli ekonomikas attīstības vai atjaunošanas plāni [23]. Tomēr IKP uz personu (pēc PPP) joprojām sasniedz tikai 69% no ES vidējā (2019), ar Baltijā zemāko rādītāja pārmaiņu tempu pēdējā desmitgadē: attiecīgi Latvija +9 pp, Igaunija +14 pp, Lietuva +18 pp. Tikmēr EK novērtējums par Atveseļošanas fonda ieguldījumu ietekmi uz ekonomiku, mobilizējot projektus 2021. un 2022. gadā, ir robežās no 1 pp līdz 2,25 pp klāt pie reālā IKP pārmaiņu tempa (salīdzinājumā ar bāzes scenāriju). Vienlaikus samazinot parāda līmeni pret IKP robežās no 0.5pp līdz 3.25pp līdz 2024. gadam zema parāda līmeņa valstu grupā, t.sk. Latvija.
Kādās jomās ES finansējums varētu nest vislielāko ieguvumu Latvijas ekonomikai nākotnē?
Atbilde, protams, nav viennozīmīga. Tomēr ir kritēriji un iestrādes, kas ļauj pieņemt, ka vieniem pasākumiem atdeves un izaugsmes potenciāls ir augstāks kā citiem, jo spēja operatīvi investēt šoreiz būs kritiska. Horizontāls redzējums: atbalstīt produktu komercializāciju, ražošanas modernizāciju un cilvēkresursu attīstību.
Tikmēr nozaru skatījumā tālāk tiktu izsvērti trīs priekšlikumi Ekonomikas atveseļošanas fonda investīciju virzieniem Latvijā (bet saraksts nav galīgs):
1. Investīcijas nozarēs ar zemu importa komponenti: piemēram, informācijas tehnoloģiju (IT) un digitālās tehnoloģijas, izglītība, veselība, kā arī būvniecība.
Uz digitālās izaugsmes potenciālu Latvijā ir norādījuši daudzi, arī Ārvalstu investoru padome. Šobrīd visattīstītākās digitālās ekonomikas ES valstu vidū (saskaņā ar EK digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksu (DESI)), ir Somija, Zviedrija un Dānija. Latvija šajā indeksā 2020. gadā ir noslīdējusi uz 18. vietu, kritums ir par 3 vietām salīdzinājumā ar pērnā gada vērtējumu. Galvenie DESI 2020 klupšanas akmeņi, kurus varētu risināt ar publisko investīciju palīdzību Latvijā, ir šādi:
Zema digitālo tehnoloģiju integrācija biznesa procesos, t.i., uzņēmēji nepietiekami izmanto digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas. Snieguma rādītājs Latvijā pamazām uzlabojas, bet joprojām esam 23. vietā;
Zems sniegums cilvēkkapitāla rādītājā, t.i., zems iedzīvotāju digitālo pamatprasmju līmenis un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) speciālistu īpatsvars, kas Latvijā ir tikai 1,7 % no kopējā nodarbināto skaita (vidējais rādītājs ES ir 3.9 %). Tātad pamatā DESI 2020 norāda uz nepieciešamību attīstīt cilvēkresursus un mainīt domāšanu. IKT speciālistu sagatavošanas un digitālo prasmju paaugstināšanas jomā ir iespējams vienlīdz attīstīt augstskolu programmas un starpdisciplinārus kursus mūžizglītības vai karjeras attīstības jomā, sniedzot uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem zināšanas un prasmes dažādu biznesa procesu digitalizācijai un automatizācijai.
Savukārt sabiedriskajā sektorā tālāka digitālo tehnoloģija integrācija, sekmējot programmu “spēju sarunāties”, padarītu efektīvāku pakalpojumu sniegšanu, piemēram, vēl ātrāka uzņēmumu un iedzīvotāju gada pārskatu iesniegšana, nedublējot Uzņēmumu reģistra (UR) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rīcībā esošos datus, vai arī centralizēta veselības datu uzkrāšana (ērču potes, recepšu zāles, aprūpe utt.).
Savukārt labi novērtēta DESI 2020 ietvaros ir publisko e-pakalpojumu esamība un platjoslas interneta pārklājums Latvijā. Abiem rādītājiem problēma drīzāk ir tālākas pieejamības vai pieprasījuma pusē, nevis piedāvājuma. Tikai 38% mājsaimniecību abonē vismaz 100 Mb/s platjoslas savienojumu [28]. Savukārt ceturtajā daļā Latvijas lauku skolu nav kvalitatīva ātrgaitas interneta [29]. Abiem faktoriem, iespējams, problēma ir “pēdējās jūdzes” jeb pieslēgumā līdz gala lietotājam, bet kopumā tas negatīvi ietekmē spēju pilnvērtīgi īstenot kompetenču izglītības pieeju Latvijā.
Savukārt publisko e-pakalpojumu vidē pieejamus risinājumus, saskaņā ar "Eurostat" novērtējumu 2019. gadā 20% aptaujāto Latvijā nav izmantojuši, “jo tas nav bijis obligāti», savukārt pavisam niecīgs skaits respondentu sniedza atbildes, ka pakalpojums vispār nav bijis pieejams. Šo iespēju neizmantošana savukārt nosaka, ka nepieciešams uzturēt augstāku nodarbināto skaitu valsts sektorā, t.sk., lai nodrošinātu klātienes konsultācijas. Koronavīrusa pandēmijas ietekmē 2020. gadā Latvijas sabiedrības digitalizācija līmenis, visdrīzāk, ir palielinājies. Tomēr progresu ir piedzīvojušas arī pārējās ES dalībvalstis. Līdz ar to kāpums DESI 2021 varētu nesekot, tomēr ieguvums ir gudrāka un efektīvāka saimniekošana Latvijā, vienlaikus rādot paradumu maiņas potenciālu.
Pasaule nenovēršami digitalizējas, un tas nozīmē pieprasījumu pēc aizvien efektīvākiem pakalpojumiem tuvāk dzīves vietai. Tādējādi ES Atveseļošanas fonda investīciju plānā Latvijā varētu runāt arī par Viedo pilsētu (Smart city) attīstību, kas, starp citu, ietver viedo mobilitāti, enerģiju, ēkas, veselību, izglītību un citus pakalpojumus. Saskaņā ar KPMG pētījumu digitālo tehnoloģiju pieejamība ir viena no iespējām, kā uzlabot, piemēram, komunālo pakalpojumu piegādi pilsētās. Viedo ūdens mērītāju ieviešana Toronto, Kanādā ir ļāvusi pāriet uz caurskatāmāku rēķinu sagatavošanas modeli, kā rezultātā sūdzības par ūdens mērītāju problēmām ir būtiski samazinājušās. Domāju, ka līdzīgas ērtības un efektivitāte ir ienākusi arī Latvijā līdz ar viedo elektrības (dažviet arī siltumapgādes) skaitītāju ieviešana, tomēr šādi viedizēti ir 60% objektu Latvijā, un process būtu turpināms.
Tikmēr nemainot gadsimtiem seno pieeju pilsētu infrastruktūras attīstībā, tiek atbalstīts problēmu cēlonis lietām, ko ar otru roku tiecamies risināt – pilsētas kļūst lielākas, garākas, sastrēgumi pieaug, ietekme uz vidi pasliktinās. Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā (Jūnijs 2020 norādīts, ka pilsētās ceļu transports ir viens no galvenajiem gaisa piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu emisiju cēloņiem, turklāt sastrēgumi sabiedrībai izmaksā miljardus. Pastāv spēcīga saikne starp ilgtspējīgāku pilsētu mobilitāti un ekonomisko izaugsmi.
2009. gada "Reason" fonda pētījumā norādīts, ka pāreja uz brīvas plūsmas satiksmi varētu palielināt darba ņēmēju produktivitāti reģionos ar lielu satiksmes pārslodzi pat līdz 30 %. Tomēr auto ceļu kapacitātes palielināšanai ir spirāles efekts. Tas rada intensīvāku satiksmi un līdz ar to jaunus sastrēgumus. Tāpēc risinājums mobilitātes paaugstināšanai ir drīzāk meklējams citās, viedākās un videi draudzīgākās pieejās, piemēram, velo un elektro transports, visa veida sabiedriskā transporta integrācija pilsētas plūsmā u.tml.
Savukārt būvniecība ir joma, kur līdzekļus var ieguldīt daudz un ātri. Jau iepriekš ticis ziņots, ka kopējais finansējuma deficīts ceļu jomā lēšams ap 4 miljardiem eiro. Savukārt novecojušu mājokļu fonda dēļ personu īpatsvars, kas dzīvo mājokļos ar būtiskiem bojājumiem 2018. gadā Latvijā bija trešais augstākais ES, un tas mazina arī iedzīvotāju mobilitātes iespējas, tādējādi arī darba tirgus attīstību, īpaši reģionos.
Tomēr, tā kā ES Atveseļošanas fonds būs pieejams visā Eiropā, arī kaimiņvalstīs, tad, mobilizējot NextGen līdzekļus šajā virzienā, būvniecības nozare Latvijā ātri atdursies pret augšējo jaudu robežas. Tā ietekmē pieaugs cenas un uzbūvēt varēs mazāk kā citos apstākļos. Turklāt ēkas vai citi tamlīdzīgi instrumenti būtiski neuzlabos ekonomikas izaugsmes iespējas nākotnē, ja nepiešķirs nozīmi energoefektivitātei un alternatīviem energoresursiem (pasīvās mājas, saules kolektori vai tamlīdzīgi). Tikmēr ieguldījumi būtu virzāmi kritiski svarīgas infrastruktūras attīstībai, arī IT sektoram, piemēram, platjoslas interneta pieslēgumu nodrošināšanai līdz gala patērētājam, kā arī uzņēmējdarbībai nepieciešamās infrastruktūras pilnveidei, piemēram, administratīvi teritoriālās reformas ietvaros, kā arī, lai sekmētu investīciju piesaisti Eiropas stratēģisko nozaru/rezervju projektos.
2. Investīcijas nozarēs ar potenciāli augstu pievienoto vērtību. Latvijā izceļas, piemēram, kokrūpniecība un produkti no meža biomasas, viedo būvmateriālu ražošana, elektronisko iekārtu ražošana.
Katrā nozarē ir potenciāls ražot gan zemas, gan arī augstas pievienotās vērtības produktus. Tikmēr kolēģis Uldis Rutkaste ir izpētījis, ka Latvijā kokrūpniecība, būvmateriālu ražošana un elektronisko iekārtu ražošana izceļas uz citu fona ar to, ka tās spējušas straujāk nekā pārējās Latvijas nozares pietuvoties atbilstošo jomu produktivitātes līmeņiem Eiropas pārtikušajās valstīs. To sasniegtā pievienotā vērtība, rēķinot uz vienu darbinieku, jau pietuvojusies 40% no atbilstošā attīstīto valstu rādītāja. Tātad vismaz trijās nozarēs ir izveidoti labi pamati turpmākai attīstībai, kas būtu jāizmanto Latvijas labā.
Tomēr, ja būvmateriālu un elektronikas/elektrotehnikas ražošana ir vidēju un augstu ienākumu nozares, tad kokrūpniecība kopumā ir zemu ienākumu joma. Tikmēr, ņemot vērā Latvijā pieejamos resursus, uzkrāto pieredzi, zināšanas un attīstītu industrijas bāzi, kokrūpniecības potenciālu ir iespējams stiprināt, papildus ieguldot pētniecībā. Tas kopumā radītu labvēlīgus priekšnoteikumus bioekonomikas inovatīvu produktu attīstībai Latvijā no meža biomasas. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) institūta pētījumā “Meža biomasa – jauni produkti un tehnoloģijas”, identificējot perspektīvākos inovatīvos produktus, kurus varētu ražot Latvijā, ir norādīts uz trīs produktiem ar augstu pievienoto vērtību:
tekstilšķiedra no koksnes (īpaši liocels, kam ir labāka nodilumizturība kā viskozei, turklāt ražošanas process apkārtējai videi ir mazāk apgrūtinošs); ksilāns un tā atvasinājumi (salda viela, ko izmanto pārtikā un farmācijā; Austrija un Somija kā veiksmes stāts) bioeļļa (Ziemeļvalstīs ir attīstīts bioenerģijas sektors); Šiem trim bioproduktiem ir arī vislielākais komercializācijas potenciāls. Piemēram, augoša farmaceitiskās industrijas pieprasījuma rezultātā ksilola tirgus apjoms ik gadu pieaug par 3–4%, bet Latvijā ksilitolu neražo un neimportē.
3. Ieguldījums cilvēkkapitālā, piemēram, izglītības (arī mūžizglītības, karjeras izglītības u.tml.) un veselības jomas.
Izglītība un veselība ir horizontāli instrumenti, no kuru attīstības labumu gūst visa ekonomika. Pie digitalizācijas priekšlikumiem jau rakstīju par IKT speciālistu un digitālo prasmju paaugstināšanas iespējām, lai veicinātu Latvijas konkurētspēju Eiropā. Tikmēr nākotnes izaicinājumus Latvijai metīs ne tikai modernizācija, bet arī demogrāfijas pārmaiņas. Saskaņā ar EK ziņojumu par Demogrāfijas pārmaiņu ietekmi Latvijā jau tuvāko 10 gadu laikā par 16% samazināsies darbspējīgo iedzīvotāju skaits, vidējam dzīves ilgumam turpmāk pieaugot vidēji par 3 gadiem desmitgadē. Tas nozīmē, ka esošajam darbaspēkam jākļūst produktīvākam, lai spētu uzturēt ekonomiku. Savukārt veselības aprūpei – efektīvākai, lai varētu nosegt gan ilgākas un plašākas veselības aprūpes vajadzības, gan palielinātu kvalitatīvas dzīves gadus, tādējādi sekmējot iespēju darba tirgū saglabāt vairāk cilvēku.
Turklāt, domājot par horizontālo nozaru attīstību, atgādināma ir arī iepriekš minētā iespēja Latvijai iesaistīties Eiropas stratēģisko nozaru/rezervju projektos. Eiropa meklēs jaunas ražošanas vietas tuvāk mājām, un Latvijai ir potenciāls šis investīcijas piesaistīt, ja ieguldīsim savos cilvēkresursos. Saskaņā ar Ārvalstu investoru novērtējumu izglītības un zinātnes kvalitāte 2019. gadā tika novērtēta ar “2.7” (5 punktu skalā), bet vadības līmeņa darbaspēka pieejamību ar “3.1”. Turklāt šie ir vieni no kritiskāk novērtētajiem investīciju klimata rādītājiem. Par izglītības nozares vajadzībām un attīstības virzieniem makroekonomika.lv vietnē pieejama rakstu sērija “Par izglītību: no viduvējības uz izcilību”.
Tikmēr ieguldījums cilvēkresursos nozīmē arī analītiskās kapacitātes stiprināšanu Latvijā, atbalstot pētījumus gan universitāšu institūtu ietvaros, gan neatkarīgu domnīcu līmenī. Tas veicinātu stratēģisku un ilgtspējīgu lēmumu pieņemšu, kuru ietekme stiepjas ārpus viena politiskā cikla.
EK Ekonomikas atveseļošanas fonda potenciālie investīciju virzieni, kas minēti šajā rakstā, nav vienīgie iespējamie. Tikmēr ir skaidrs, ka 12 miljardu eiro Latvijai nesīs gan strukturālas, gan makroekonomiskas implikācijas. Lai novērstu investīciju burbuli un sekmētu stabilitāti, svarīgi ir nodrošināt ne tikai gudru ieguldīšanu, bet arī sasaisti starp NextGen investīcijām (2021. – 2024.) uz MFF (2021. – 2027.), jo stratēģisku un lielu projektu īstenošana, visdrīzāk, būs ilgāka kā līdz 2024. gadam.
Noslēdzot rakstu, jāsaka, ka EK ir tikusi kritizēta par lēnu startu Covid-19 krīzē. Tomēr tālākā reakcija ir bijusi salīdzinoši ātra un apjomīga – gan Ekonomikas atveseļošana plāns, gan valsts atbalsts regulējuma pārmaiņas, gan fiskālās disciplīnas prasību mīkstināšanā. Jautājums ir par dalībvalstu spēju vienoties, tomēr kopumā ir vērojama izpratne un vēlme iet šo ceļu kopā. To, vai EK piedāvājums būs bijis vēsturisks, varēsim vērtēt pēc 20 gadiem, tomēr EK priekšlikums ir potenciāli nozīmīgs instruments Eiropas un Latvijas ekonomiskajai izaugsmei. Arī turpmākais laiks solās būt interesants.
