Valsts vēlme, ar solidaritātes nodokļa ieviešanu iekasēt vairāk naudas nodokļos, cerēto rezultātu var arī nenest
Pašvaldību ienākumiem pastāv risks pat samazināties. Saruks arī to uzņēmumu konkurētspēja, kuri savu produktu radīšanai izmanto augstas kvalifikācijas speciālistus. Par to liecina Deloitte apaļā galda diskusija par solidaritātes nodokļa slēptajiem riskiem. Uzņēmēji uzskata, ka solidaritātes nodokļa ieviešana nevis veicinās investīciju pieplūdumu Latvijas ekonomikai, bet – tieši pretēji – slāpēs, turklāt netiek izslēgts, ka pat tie, kuri jau ir investējuši Latvijā, augstākā līmeņa speciālistu darba vietu pārcels uz kādu no kaimiņvalstīm.
Tiek pieļauts, ka daļa solidaritātes nodokļa maksātāju šāda nodokļa ieviešanu Latvijā apstrīdēs Satversmes tiesā. Valsts, daudz gribēdama, finālā varot dabūt ļoti maz – patiesībā konsolidētais efekts var būt arī negatīvs.Efektīvāk būtu bijis palielināt nodokļu iekasējamību, vēl jo vairāk, ja valsts budžeta parāds uz šā gada oktobri ir 1,47 miljardi eiro.
Šaubās par ienākumu
«Pēc Finanšu ministrijas aplēsēm šis nodoklis skars 4700 personu, taču nekur nav novērtēts risks, ka daļa no šīm personām īstenos nodokļu optimizācijas pasākumus un valsts cerēto 40,9 milj. eiro vietā iegūs ievērojami mazāk. Ir sagaidāms, ka tolerance pret jauno nodokli būs krietni zemāka nekā pret krīzes laika lēmumu uz pieciem gadiem atcelt sociālo iemaksu griestus,» uz riskiem norāda SIA Deloitte Latvia nodokļu eksperts Kaspars Rumba.
Viņš kā piemēru min iespēju, ka uzņēmumu vadītāji kļūs arī par vadītās kompānijas kapitāldaļu turētājiem un valsts (saņem solidaritātes nodokli) un pašvaldība (saņem iedzīvotāju ienākuma nodokli) iegūs mazāk nodokļos nekā pašlaik, jo pašreizējo 23% vietā varēs saņemt tikai 10%. «Pārrēķinot Finanšu ministrijas datus, jāsecina, ka aprēķinā ir pat matemātiska kļūda 5,29 milj. eiro apmērā, jo 2016. gada ieguvums rēķināts, pieņemot 2015. gada sociālo iemaksu griestus,» norāda K. Rumba. Arī Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors Ģirts Greiškalns nav pārliecināts, vai valsts patiešām prognozēto summu iekasēs. «2008. gadā, kad tika atcelti sociālo iemaksu griesti, ieguvums tika lēsts 59 milj. eiro apmērā, taču pēc maniem aprēķiniem tie bija tikai 3 milj. eiro, jo prognoze tika balstīta uz visus griestus pārsniegušo summu, nevis uz nodokli no šīs pārsnieguma summas. Toreiz tika lēsts, ka šī norma skars aptuveni 7000 lielo algu saņēmēju, bet tagad pēc krīzes jau runā tikai par 4700, kaut arī, protams, ir augstāki sociālā nodokļa maksāšanas griesti,» paradoksālu faktu min Ģ. Greiškalns. Viņaprāt, 40,9 milj. gadā uz 4700 maksātājiem ir ļoti liels skaitlis. «Balstoties uz savu pieredzi, varu izteikt tikai pieņēmumu, ka aplēsēs nav ņemtas vērā šī nodokļa apiešanas iespējas un to ietekme uz budžetu,» norāda kādreizējais Saeimas deputāts un bijušais ekonomikas ministrs, domnīcas Certus vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis. Viņš atgādina, ka pat šā gada sākumā, kad bija zināms Krievijas rubļa vērtības krituma dziļums, netika samazinātas nodokļu ieņēmumu prognozes, kaut arī Krievija bija trešais lielākais Latvijas tirdzniecības partneris. «Kas tas par solidaritātes nodokli, ja, paņemot no lielo algu saņēmējiem, to nebūt nav paredzēts izmantot maznodrošināto atbalstīšanai? Tas ir tāpat kā, ja Robins Huds, atņemot turīgajiem, iegūto izmantotu sev jauna bruņojuma iegādei,» tā V. Dombrovskis. Viņaprāt, vēlme paņemt vairāk no ļaudīm, kuri jau daudz maksā, ir signāls tiem, kas dzīvo ēnu ekonomikā – palieciet, kur esat.
Optimizācijas ceļi
«Ir uzņēmumi, kuri strādā visās trijās Baltijas valstīs un saņem algu Latvijā, bet izraksta rēķinus par pienākumu pildīšanu citās valstīs. Turpmāk viņi algu saņems nevis tikai Latvijā, bet katrā valstī atsevišķi. Latvijas valstij un jo īpaši pašvaldībām tādējādi nodokļos tiks samaksāts mazāk,» brīdina K. Rumba. Viņš atgādina, ka piedāvājums būtībā ir paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no pašreizējiem 23% līdz 57%, kas faktiski ir vienā līmenī ar tādu valsti kā Zviedrija, tikai šo likmi paredzēts piemērot ievērojami zemākiem ienākumiem, nekā to īsteno minētā turīgā Skandināvijas valsts. «Pieļauju, ka būs spiediens īstenot akciju opciju jautājumu darbiniekiem un šo regulējumu nostiprināt arī normatīvos. Finanšu ministrijai ir skaidrs, kurā brīdī kas tiek aplikts ar nodokli, bet jautājums ir Tieslietu ministrijai par to, kā tas juridiski tiek risināts SIA,» stāsta Ģ. Greiškalns. Viņš pieļauj, ka tieši ar šo mehānismu varētu tikt legalizētas lielās algas, bet jau ar mazāku nodokļu slogu un tepat Latvijā.
Sola vienu, dara pretējo
«Ir vairāki svarīgi dokumenti – Nacionālais attīstības plāns, valdības deklarācija –, kur minēta prognozējamā nodokļu politika, bet dzīvē notiek pilnīgi pretējais. Tas raisa bažas investoriem, savukārt valdības vadītā transportlīdzekļa pasažieri var no tā izkāpt un doties strādāt uz citām valstīm,» skaidro LDDK tautsaimniecības eksperts Jānis Hermanis. Viņaprāt, solidaritātes nodoklis ir sava veida signāls, ka Latvijā nav vēlamas lielas algas, kas ir pretrunā tam pašam Nacionālajā attīstības plānā ierakstītajam. «Demogrāfiskā situācija nav rožaina – maz jauniešu ienāks darba tirgū, bet to pametīs daudz pensionāru, tādējādi būs vajadzīgs augstāks darba ražīgums, lai varētu uzturēt cienījamā vecumā esošos,» skaidro J. Hermanis. Viņš arī norāda, ka potenciālie solidaritātes nodokļa maksātāji jau tāpat nodokļos samaksā daudzkārt vairāk nekā tie, kurus tas neskar.
Cietīs konkurētspēja
«Vislielākais solidaritātes nodokļa mīnuss ir zinātņietilpīgo jomu konkurētspēja, kur svarīgākais nav vis tehnoloģijas, bet gan zināšanas, kas arī rada vislielāko pievienoto vērtību. Ir nozares, kur vērtība rodas no investīcijām tehnoloģijās – pamatlīdzekļos un atdeve, ko tās sniedz, tiek aplikta ar peļņas nodokli, kur efektīvā likme ir ievērojami zemāka par noteiktajiem 15%. Savukārt IKT, finanšu pakalpojumi, kur pievienotā vērtība rodas tieši no cilvēkresursiem, tiek aplikti nevis ar peļņas nodokli 15% apmērā, bet gan ar sociālo un iedzīvotāju ienākuma nodokli, un tagad arī vēl ar solidaritātes nodokli. Piemēram, pieņemu darbā programmētāju, un, lai varētu viņam samaksāt 1 eiro, darba devējam valstij jāsamaksā vēl 0,81 eiro. Savukārt tāds pats uzņēmējs ASV vai Īrijā, lai tam pašam programmētājam samaksātu 1 eiro, valstij samaksās tikai ap 0,5 – 0,34 eiro. Kurā valstī tad ir ekonomiski izdevīgāk šādu kompāniju reģistrēt un nodarbināt augstas klases programmētājus? Diemžēl tas nav Latvijā. Ar solidaritātes nodokli faktiski valsts samazinās Latvijā strādājošo IKT konkurētspēju pasaules tirgū,» prognozē V. Dombrovskis. Viņaprāt tā ir sava veida neapzināta diversija ne tikai pret šīs nozares attīstību Latvijā, bet arī pret visu valsti. Ģ. Greiškalns atgādina par pētījumu IT jomā, kur 30% kompāniju (ārvalstu kapitāls 50% vai vairāk un apgrozījums ir lielāks par 145 000 eiro gadā) pērn sociālajā nodoklī samaksāja 68% no visas nozares samaksātā nodokļa. «Tātad trešdaļa samaksāja teju 2/3 no visa sociālā nodokļa, bet paliek jautājums – kas tad īsti notiek ar šiem 70% uzņēmumu? Zema darba efektivitāte, menedžmenta kļūdas vai tomēr ir atrasti veidi, kā apiet sociālā nodokļa maksāšanu,» jautā Ģ. Greiškalns. Viņš arī atgādina: starptautiskā tirgū cenas neviens nevar pacelt tikai tādēļ, ka ieviests solidaritātes vai jebkāds cits jauns nodoklis. «Lai nodrošinātu konkurētspēju, būs jāsamazina izmaksas,» tā Ģ. Greiškalns.
Mainīs vektoru
«Pārcelšanās no Beļģijas uz Latviju notika, pateicoties vairākiem faktoriem – labai aviosatiksmei, labai izglītības sistēmai. Vērtēšanā bija Polija, Ungārija, Ukraina un Baltijas valstis. Ukraina atkrita tajā notiekošā konflikta dēļ, Polija piemērota daudz lielākiem spēlētājiem. Igaunija un Lietuva tajā brīdī zaudēja nodokļu piedāvājumā. Izmaksu līmenis tika vērtēts ļoti rūpīgi,» stāsta SIA Cabot Latvia finanšu servisa menedžeris Jānis Vītols. Viņš atzīst, ka Cabot ir visā pasaulē, bet tagad nāksies modelēt situāciju un meklēt risinājumus augstākā līmeņa speciālistu atalgošanai. «Varbūt šie augstākā līmeņa speciālisti tiks nodarbināti kādā citā valstī, ne Latvijā, taču jādomā, kā šo iztrūkumu kompensēsim, jo tad paliks tikai tehniskā darba darītāji. Nav runas par kaut kādu inovatīvu risinājumu un par to, lai visas Eiropas Cabot centru ieliktu Rīgā,» skaidroja J. Vītols. Savukārt K. Rumba atzina, ka ārvalstu kompāniju gadījumā, kad Latvijā tiek nodarbināts ārzemnieks, runa var būt par tā dēvēto iedzīvotāju ienākuma nodokļa kredītu atbilstoši noslēgtajām nodokļu konvencijām, taču tās neko tādu neparedz attiecībā uz darba devēja nodokļa daļu.Tādējādi var veidoties situācija, ka Latvijas noslēgtie starptautiskie līgumi daļēji zaudē jēgu un pat konvencijas valstu pilsoņu ienākums daļēji tiek aplikts ar dubultu ienākuma nodokli. «Starptautiskās kompānijas, pirms investēt kādā valstī, vērtē potenciālo atdevi EDITDA līmenī. Tādējādi no konkurētspējas viedokļa saudzīgāks ir uzņēmumu ienākuma nodoklis un PVN, kurpretim solidaritātes nodoklis samazinās darba devēju peļņu pirms nodokļiem, kā rezultātā būtiski saruks Latvijas konkurētspēja ārvalstu investīciju piesaistei,» prognozē K. Rumba. Viņaprāt valdība nav apzinājusi šī nodokļa ēnas puses, bet redz tikai ieguvumus. «Pētījumi rāda, ka Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka, bet ar solidaritātes nodokli šādu cilvēku noturēšana Latvijā kļūs problemātiskāka,» prognozē SIA Groglass finanšu direktors Vadims Basalajs. Viņš prognozē šādu augsta līmeņa speciālistu došanos peļņā uz ārzemēm.
Baida neprognozējamība
«Par kādu ekonomisko izrāvienu varam runāt, ja ar solidaritātes nodokli sodām visus tos, kuri to varētu īstenot,» jautā LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Viņaprāt vienīgā prognozējamā lieta ir tāda, ka nekas nav prognozējams. «Solidaritātes nodokļa ieviešana ir pierādījums tam, ka Latvijā nodokļu politikas nav,» rezumē Ģ. Greiškalns. «Kurš vēlēsies investēt valstī, kur nekas nav prognozējams? Investoru uzticību var pazaudēt vienā mirklī, bet, lai to atgūtu, ir vajadzīgi gadi,» secina J. Endziņš.