Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē
«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.
Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?
Finanšu krīzes iznākumā banku regulēšana ir pieaugusi, bet tā ir tikai viena no vienādojuma daļām. Otra daļa ir regulējuma kvalitāte, un mēs esam pārliecinājušies, ka ECB cilvēku darbs līdz šim ir bijis ļoti augstā kvalitātē.
Darba sloga pieaugums to nekompromitēs?
Jo caurskatāmāka ir banku industrija ar tās aktīvu kvalitāti un visu citu, jo tā ir vieglāk regulējama, tāpēc regulatoram uzstādītie noteikumi nav jāpavairo, un tā darbs ir padarāms vieglāk. Tā ir metode, ko saviem jaunajiem pienākumiem ir izvēlējusies ECB, un tas ir ceļš, ko mēs, Swedbank, izvēlējāmies pirms pieciem gadiem – kā investoru uzticības radīšanai gan kapitāla, gan parādsaistību pusē, arī vietējā sabiedrībā ir jāsaprot mūsu bilance. Mēs krīzi uzņēmām ļoti atklāti ne vien investoru un sabiedrības informētības ziņā, bet arī norakstījām nelikvīdos aktīvus jau 2009. gadā. Kaut arī tika izteiktas šaubas, mums bija pietiekami spēcīga bilance, lai to izdarītu, un turpmākos piecus gadus uzticība ir pieaugusi.
Ja regulatori nedabūs tos datus, ko grib, viņi, protams, taisīs jaunus regulējumus un rak-sties, kamēr tos dabūs. Tāpēc, ja banku sektora aina būs caurskatāma, ir ļoti iespējams, ka pēc pieciem gadiem regulējumu būs kļuvis mazāk. Piemēram, Zviedrijas regulatoram ir savs viedoklis par to, cik liels pašu kapitāls ir nepieciešams kādai Zviedrijas bankai. Mēs esam samērā maza, atvērta, no eksporta atkarīga ekonomika ar daudzām cikliskas dabas industrijām, tāpēc globālas krīzes gadījumā ekonomikas ievainojamība ir lielāka.
Latvijā tas ir vēl vairāk.
Tieši tā. Tāpēc es domāju, ka tas nav nesaprātīgi no regulatora puses – šādā ekonomikā uzstādīt augstākas banku pašu kapitāla prasības nekā Amerikā vai citās zemēs ar lielu iekšējo tirgu. Saprotams, ar eirozonas atgūšanos šie riski zudīs, un varētu mazināties arī daži regulējumi.
Vai pašreizējās paaugstinātās kapitāla prasības nozīmēs arī banku komisijas maksu celšanos?
Pašreizējo regulējumu pamata ideja ir tāda, ka Eiropas ekonomikas pirmskrīzes gados ir stimulētas pārlieku, tās ir pārkreditētas, un pašlaik ar šiem regulējumiem notiek parādu un pašu kapitāla līdzsvarošana sabiedrībā. To darot, protams, pati nauda kļūs dārgāka. Labs skaidrojums tam, kāpēc iepriekšējā sistēma nespēja turpināties, ir piemērs, ka riska procentlikmju atšķirība starp Vācijas un Grieķijas parādzīmēm bija tik maza. Pašreizējo regulējumu mērķis ir šos un citus riskus izcenot pareizi, lai nerastos aktīvu burbuļi. Uz izaugsmi tam būs negatīvs efekts, tomēr, cerams, ekonomika kopumā kļūs ilgtspējīga un paredzama.
Paredzams posts?
Ja skatāmies uz zviedru un Baltijas korporācijām, tās pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē. Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr nogaida, jo nav šādas paredzamības. Šādu korekciju mēs pieredzējām pēc Zviedrijas krīzes 1991. gadā. Tagad Latvijā ir daudzas kompānijas, kuru ražotnes un citas struktūras tuvojas jaudas maksimumam, un es ticu, ka «aiz stūra» mūs gaida investīciju laiks šajās industrijās, un tas nozīmēs arī vairāk aizdevumu. Mūsu iespējas aizdot ir ļoti lielas, un tas notiks, kad vien kompānijām būs pārliecība par investīciju lēmumiem.
Kā to ietekmēs apkārtējā ģeopolitiskā ķēpa?
Mēs tikko kā esam publicējuši jaunāko ekonomisko prognozi Latvijā un pasaulē. Globāli ASV ir pozitīvas iezīmes, Eiropa mokās, un Ķīna pašlaik daudz nepalīdz. Neparedzamību vairo arī ar Krievijas un Ukrainas konfliktu saistītās sankcijas. Lai gan uz Latvijas ekonomiku kopumā tām līdz šim nav nozīmīgas ietekmes, tās tomēr ir nospiedošas kopējai sajūtai, principā arī uz kreditēšanu.
No otras puses jebkuri riski rada arī iespējas. Sankcijas nenozīmē, ka krievi tagad sāks ēst mazāk. Nē, nesāks, un varbūt pat vēl vairāk. Turklāt Baltijas valstis tirgu apgūšanas ziņā ir vēl ļoti, ļoti jaunas. Un, ja paskatāties arī šai nelielajā pieredzē, ir labi redzams, ka līdzšinējās krīzes un sankcijas Latvijas uzņēmējdarbību ir vienmēr padarījušas tikai konkurētspējīgāku. Ir jau ērti paļauties uz tādu tirgu kā Krievija, bet arī nedroši. Iznākumā pēdējos piecos gados Eiropas kompānijas no it kā starptautiskām ir kļuvušas tiešām par starptautiskām, un tas ir pozitīvi, jo stiprina visu korporatīvo vidi. Vērtīgākais ir pati šī atklātā un apgūtā spēja atrast citus tirgus un pārslēgties uz tiem, un esmu pat izbrīnīts, cik sekmīgi Baltijas korporatīvajā vidē tas notiek.
Jūsu jaunajām ekonomikas prognozēm ir drosmīgs virsraksts – «Ne visi dūmi ir ugunsgrēks». Tas piesaista retoriski, tomēr ir pretrunā ar tautas novērojumiem.
Protams, «ugunsgrēks» ir visai burtiski, un ģeopolitiskā nedrošība ir ne vien Ukrainā, bet arī Sīrijā, Irākā, Palestīnā, un satraukums ir liels. Tāpat Eiropā, ja paskatāmies pēdējās Eiroparlamenta vēlēšanas, ir liela neapmierinātība, un vēlētāji balso par dusmīgajām partijām. Eiropas gadījumā tas nozīmē, ka ir jānotiek bagātības pārdalei, lai cilvēki pozitīvāk raudzītos nākotnē. Otra iespēja ir pieaugoša neapmierinātība un nemiers.
Arī tāpēc es domāju, ka veids, kā Baltijas valstis pārvarēja krīzi, tieši uzņemoties tās smagumu, ir vislabākais, jo tā jūs no krīzes izkļūsit ātrāk un sekmīgāk. Mākslīgi atliekot to, sabiedrība dzīvotu maldos, un patiesības brīža iestāšanās būtu vēl sāpīgāka. Šā paša iemesla dēļ es uzskatu, ka ECB veiktā banku aktīvu kvalitātes pārbaude, kam jānoslēdzas novembrī, ir tik svarīga. Jo, ja virkne Eiropas banku būs spiestas uzņemties zaudējumus, tas būs spēcīgs signāls, ka mēs ejam pareizā virzienā un nepaslaukām šā brīža problēmas zem paklāja.
Runājot par bagātības pārdalīšanu, ir O.K. to dzirdēt no zviedra mutes, tomēr no baņķiera mutes tas skan eksotiski.
Lai būtu iespēja attīstīties, visās sabiedrībās ir nepieciešams taisnīgs līdzsvars. Proti, lai cilvēki būtu spējīgi pārcelties uz turieni, kur ir darbs. Ja viņiem nav drošības par darba iespējām, viņi kļūst satraukti. Globāli ir redzams, ka notiek urbanizācija, pārcelšanās uz lielajām pilsētām, un tā tas turpināsies. Tāpēc ir svarīgi, lai politiķi to nodrošinātu, būvējot infrastruktūru un radot dzīvesvietas, sevišķi jau pieejamas, lētas dzīvesvietas jauniešiem, kas tikko sāk savu karjeru. Saprotams, viņu pirmās darbavietas būs tieši pilsētās vai to apkaimēs, un tur ir jārada iespējas šiem cilvēkiem dzīvot, to atļauties.
Šai ziņā Eiropā ir dilemma, un tā ir acīmredzama, jo 30% elektorāta nobalsoja par dusmīgajiem politiķiem. Tā ir acīmredzama politiska problēma, kas attiecīgi ir arī risināma.
Ar pilsētplānošanu?
Jā. Urbanizācijas temps mūs ir pārsteidzis nesagatavotus, un pieejamu mājokļu lielajās pilsētās vienkārši trūkst, kas savukārt dzen augšup īpašumu cenas. Kā tās segt? Vēsturiski atbilde ir bijusi – ar banku kredītiem, tomēr mājsaimniecības savu pašreizējo parāda līmeni celt nevar, tas ir jātur ilgtspējīgā līmenī. Līdz šim varianti ir bijuši divi: cenu uzņemas valdība – kā Grieķijā, vai mājsaimniecības – Zviedrijā, un ar laiku tas ir jānoved līdzsvarā.
Ja aktīvu cenas kļūst pārlieku augstas, rodas divu slāņu sabiedrība – tie, kas var atļauties, un tie, kas nevar. Pat, ja tu dzīvo mazā pilsētiņā un tev ir itin labi nodrošināta dzīve, tev var būt ieskats, ka nākotne tomēr nepieder tavai pilsētiņai, bet gan Stokholmai, Malmei vai Gēteborgai. Un, ja cilvēks jūt, ka nevar atļauties turp pārcelties un viņa nākotnes izredzes nav tik labas, kā varētu vēlēties, viņam ir tendence justies kā ārpusniekam tai sistēmā, un dusmīgās partijas viņam sāk šķist piemērota atbilde.
Tāpēc bankai ir svarīgi domāt, kādi ir ilgtspējīgas izaugsmes nosacījumi. Mēs pēdējos piecus gadus Zviedrijā pastāvīgi runājam, ka ir nepieciešami jauni mājokļi un ir jātiek kaut kādos vārtos ar mājsaimniecību parādu jūgu. Citādi iznākums ir tikai augstākas un augstākas mājokļu cenas un vēl lielāki parādi.
Vai bankām tajā nav savs izdevīgums?
Īstermiņā ir. Bet mēs šeit esam uz palikšanu, mēs šeit esam ilgtermiņā, un, ja šodien uzpūtīsim burbuli, tad rīt par to maksāsim. Es vienmēr esmu teicis, ka parādos ieslīdzis klients nav laimīgs klients, un mūsu pienākums kā pret privātiem, tā korporatīviem klientiem ir gādāt, lai viņu finanšu situācija būtu stabila. Saprātīgs parādu līmenis, protams, ir izdevīgs arī mums, bet – saprātīgs un ilgtermiņā.
Ko sakāt par ECB ekonomikas stimulēšanas plāniem, kas acīmredzot tiks konkretizēti 4. septembrī?
Kaut kāds stimuls ir vajadzīgs, tomēr vēl vairāk ir nepieciešamas politiskas reformas, kas novērstu fundamentālas strukturālās problēmas.
Kur?
Eiropā. Grieķijā tas ir valdības parāds, Zviedrijā – mājokļu tirgus. Dažādās valstīs tās ir atšķirīgas dilemmas.
Tādas arī ir manas bažas – ka Eiropā nevar vienkārši izbērt naudu no helikoptera un ekonomika uzsils, jo šeit nav vienas ekonomikas, bet ir 28 ekonomikas, katra ar savām dilemmām.
Tas ECB noteikti ir izaicinājums, un šī teritorija, kurā mēs ieejam, nav iezīmēta kartē. Tomēr ir skaidrs, ka no vienas puses ir vajadzīgs atbalsts nepieciešamām reformām, un no otras – banku aktīvu kvalitātes pārbaude. Tas iet roku rokā. Struktūra, kas pašlaik tiek radīta, nozīmē, ka sliktās bankas būs ECB rokās, un, kad šie aktīvi atkal sāks atgūt savu vērtību, ECB atgūs arī savu naudu. No otras puses ES atbalstīs ar naudu valstis, kurās nepieciešamas reformas. Reformām daudzās jomās jāturpinās vēl agresīvāk, un likviditāte vien šeit tiešām neko nelīdzēs. Tad mūs aiz nākamā pagrieziena gaida vēl lielākas problēmas.
Tā arī ir atšķirība no Federālo rezervju kvantitatīvās mīkstināšanas pasākumiem?
Eiropas problēma bija tajā, ka pirms krīzes procentmaksājumi par labu risku un sliktu risku gandrīz izlīdzinājās. Šai atšķirībai ir jāatjaunojas, citādi mēs pieļausim jaunas kļūdas.
Latviju ir pametusi UniCredit un GE Money. Kā jūs vērtējat šo tirgu?
Baltijā vispār ir drusku par daudz banku, tāpēc es saprotu, ka daži mazāki spēlētāji aiziet. Bet mēs jau 2009. gadā pateicām, ka esam šeit uz palikšanu, ka šeit ir mūsu mājas tirgus. Tāpēc strādājam pie daudz kā, kas nav tieši banku bizness, bet arī dažādi sabiedriskie projekti, un cenšamies būt pastāvīgā kontaktā ar politiskajām partijām, piemēram, lai bankrota procedūru padarītu efektīvāku. Visi šie jautājumi par uzlabojumiem un nostiprināšanos nozīmē Latvijas neatkarības stiprināšanu un arī pakāpenisku Latvijas pacelšanos līdz Eiropas vidējam pārticības līmenim.
Sevišķi pirms eiro ieviešanas aktualizējās nerezidentu naudas jautājums. Kā vērtējat nerezidentu naudas klātbūtni Latvijā?
No vienas puses tas ir bizness, kas rada finanšu pakalpojumu eksportu, jo tas ir pakalpojums cilvēkiem ārpus Latvijas, kuri par to maksā šeit. Tas Latvijā rada nodarbinātību, algas, papildu nodokļus utt. Tas ir normāls bizness, un tāds tas ir arī Šveicē, Luksemburgā, Londonā un citur, kur cilvēki no tā pārtiek.
Jautājums šai gadījumā ir par risku pārvaldību – vai tu zini savu klientu, vai darbojas naudas atmazgāšanas novēršanas mehānismi, vai nenotiek ilgtermiņa kreditēšana, ko sedz īstermiņa aizņēmumi, u.tml. Šiem diviem aspektiem ir jābūt sabalansētiem. Kā banka mēs gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju – vai tā šo biznesu šeit grib, negrib un tieši kādā veidā to grib vai negrib. Ja tas ir noskaidrots, nav problēmu.
Mēs uzraudzījām situāciju, piemēram, Kipras krīzes laikā, vai neieplūst pārāk daudz šādas naudas, kas varētu radīt nestabilitāti, bet tas nenotika. Pašreizējais kontroles līmenis par naudas izcelsmi utt. ir pietiekams. Protams, sava klienta zināšanas u.c. standarti pasaulē attīstās nemitīgi, un pēc pieciem gadiem tie būs citi, kad pašreizējie standarti būs nepietiekami.
Jāatceras arī, ka Kipras problēma nebija nerezidenti, bet gan tas, ka viņi paņēma šos aktīvus un ieguldīja Grieķijas parādzīmēs. Latvijas atšķirība ir tajā, ka šeit nerezidentu nauda ir viņu pašu darīšana un daudz netiek ieguldīta citur. Šo aktīvu arī nav tik daudz, un to plūsma tiek uzmanīta.
Principiāls jautājums par banku sektora neprātīgo apmēru Eiropā – ko ar to iesākt?
Ir jābūt salīdzināmai saistībai starp vietējo ekonomiku un banku sektoru. Es vienmēr esmu teicis, ka nobriedušos tirgos banku sektors nedrīkst būt pārāk liels, salīdzinot ar vietējo iekšzemes kopproduktu.
Tad jau Francijā ir akmens laikmets.
Es nevērtēšu Franciju, bet tāds ir mans viedoklis. Latvijā pirms krīzes Zviedrijas bankas vietējām operācijām deva vairāk naudu, nekā pieauga darba ražīgums un IKP. Tas deva tādu likviditāti, ko tirgus nespēja uzsūkt, un aktīvu cenu burbuli. Mūsu viedoklis ir, ka banku sektora saprātīgs lielums šai tirgū ir kādi 130% līdz 150% no IKP, bet 2008. gadā tas bija ap 300%. Tagad tas ir ap 100%, kas ir ievērojama korekcija, bet tam vajadzētu normalizēties ar pieaugumu līdz kādiem 130%.
Latvija ir maza, salīdzinot ar Franciju, un mūsu ekonomikai ir cita struktūra, bet vai tomēr arī tādās valstīs kaut kādai korekcijai nav jānotiek?
ASV tagad ir ļoti stingrs viedoklis par to, cik lielas bankas drīkst būt.
Tieši tā. Virsrakstos kā banku Meka vīd Volstrīta, bet patiesībā amerikāņu finanšu sektors ir ziediņi pret Eiropas banku apmēriem.
Jā, un šī Amerikas sistēma ir radījusi tādu parādu kapitāla tirgu, kurā lielākais vairums kompāniju izdod savas obligācijas. Viņi pēc naudas neiet uz banku, bet pa taisno uz naudas tirgu, turpretī Eiropā korporācijas iet uz banku. Pēdējos gados šai ziņā arī Eiropā ir notikusi daudz racionālāka attīstība, kad bankas vairs nenodarbojas ar kredītu subsidēšanu, lai tikai dabūtu klientus, un tas ir veicinājis ar normālāka korporatīvo obligāciju tirgus attīstību.
Baltijā alternatīvie kapitāla avoti bija ļoti vārgi, un kādā 2006. gadā viss bija banku rokās. Tagad ir parādījies riska kapitāls u.tml., tomēr iepriekšējo pārmērību dēļ kapitāla avotu dažādībā aizvien paliek pārrāvums, jo nav uzradies spēlētājs, kas agrāko banku pārklājumu spētu kompensēt.
Un Baltijas biržu aktivitāte ir samērā niecīga.
Jo sabiedrība ir nabadzīga. Lielākoties jau akcijas pērk fondi, bet kas tos finansē? – Uzkrājumi.
Un tie Latvijā aizvien ir zemi. Individuālie ieguldījumi nebanku sektorā arī ir zemi, jo cilvēki šādas investīcijas slikti pazīst un tām neuzticas. Vienīgais vērā ņemamais uzkrājumu apjoms Baltijā, kas netiek turēts banku depozītu formā, ir pensiju otrais līmenis, bet tam jau tirgū pretī nav piemērotu investīciju iespēju. Tāpēc tas iegulda tikai nelielu savas naudas daļu nelielā akciju tirgus daļā.
Bet jūs sakāt, ka Eiropā šī situācija mainās?
Jā. Atkal jau šīs pārmaiņas varbūt prasīts pārlieku ilgu laiku, tomēr virziens ir pareizais.
ASV bankas nesen piedzīvoja izsmalcinātus kiberuzbrukumus, un aizdomas ir, ka aiz tiem stāv Kremlis. Arī Latvijā ir dzirdams par kontu iztukšošanu. Kaut arī nauda tiek atgūta, sajūta ir nepatīkama un neērtības ir lielas. Cik nopietni ir kiberdraudi, un ko jūs to sakarā darāt?
Kā bankas, tā sabiedrība aizvien vairāk digitalizējas, un to dara arī blēži. Digitālā pasaule ir tā vieta, kur viņi mūsdienās ir. Mums ir aizsardzības sistēmas pret ielaušanos, un mēs arī pastāvīgi mainām procesu analīzi atkarībā no tā, kādi ir mēģinājumi mūsu sistēmu uzlaušanai. Tiesa, ielaušanās gadījumus vispār novērst nevar, bet var mazināt to nodarīto postu.
Kiberuzbrukumi ir realitāte, ko mums nāksies pieņemt un ar to sadzīvot. Galu galā cilvēki no bankām mūsdienās sagaida pieejamību diennakts garumā visas dienas nedēļā. Šāda darījumu vienkāršība ir arī biznesa dzenulis. Ja vien cilvēkam ir iespēja atvieglot savu dzīvi, viņš to darīs, un digitalizācija šādu iespēju dod.
Man vairs nav fiziski jāiet uz banku, nav nevienam pat jāzvana pārskaitījuma veikšanai, es to varu izdarīt no sava mobilā tālruņa.
Mēs lietojam banku pat daudzas reizes dienā, nedomājot par to. Mūsu klienti Baltijā un Skandināvijā lieto mobilos bankas pakalpojumus vidēji 20 reižu mēnesī, bet gandrīz nekad ne fiziski kādā filiālē. Tāpēc mēs ļoti rūpīgi analizējam riska tolerances limitus, un, ja tādi riski ir, mainām procesu. Piemēram, nosakām zemākus viena pārskaitījuma griestus, lai kontu nevarētu iztukšot vienā rāvienā. Arī veicam operāciju biežuma uzraudzīšanu, vai tās nenotiek netipiski un aizdomīgi bieži.
Būs aizvien jauna līdzsvara meklēšana starp pakalpojumu drošību un ērtumu, bet šķietiami ērti pakalpojumi, diemžēl arī riski paliks, un abi šie lielumi tikai pieaugs. Kad es sāku strādāt Swedbank 2009. gadā, mūsu filiāles Zviedrijā piedzīvoja 40 laupītāju uzbrukumus. Tad bija milzu problēma. Zviedrijas sabiedrība sāka pāriet uz viedajiem norēķiniem – mobilajiem un karšu maksājumiem, un tagad mūsu filiālēm nav neviena uzbrukuma.
Bet paši laupītāji tepat kaut kur ir.
Jā, un to es arī saku. Ar tiem mums bija jācīnās analogajā vidē, un tas būs jādara digitālajā vidē – pastāvīgi un neizbēgami. Pats pamats un sākums viedo norēķinu drošībai ir klientu uzmanība pret saviem datiem un drošu paroļu izvēle.
#1/4
Mikaels Volfs
#2/4
Mikaels Volfs
#3/4
Intervijas laikā.
#4/4
Mikaels Volfs
