Ja jautājums par to, no kurienes mēs nākam, kaut cik ir atbildams jebkuram latvietim, tad šķiet, ka tas, uz kurieni mēs ejam un kādus līdzekļus izmantojam, pašreiz ir absolūti nesaprotami. Un tieši šāda situācija ir īpaši bīstama ekonomiskās krīzes apstākļos, kad Latvijas tēls pasaulē ir cietis pilnīgu sakāvi, kad mūsu valsts vadītāji ir «izgāzušies» jau daudzreiz pēc kārtas, bet risinājumu kā nav, tā nav.
Lai arī Ekonomikas ministrija izstrādājusi plānu ar attīstības scenārijiem, mēģinot noteikt prioritārās nozares, lai arī šķiet, ka kāds ir centies kaut ko arī prognozēt, jau tikko pēc tā publiskošanas pašas koalīcijas starpā radušās nesaskaņas. Un ne jau slēgtās sēdes laikā, bet gan mediju telpā, kas nozīmē, ka komunikācija atkal un atkal ir vāja un pilnīgi absurda.
Ekonomiskās krīzes apstākļos, kad «parastais» latvietis mēģina atrast ne tikai naudu, lai izdzīvotu, bet arī kādu, kura viedoklī ieklausīties, divu dominējošo partiju nesaprašanās radījusi pilnīgu sabiedrības neuzticību valdībai. Tam tiešs pierādījums ir «DnB NORD Latvijas barometrs», kurā tieši mūsu augstāko amatpersonu darba novērtējums nokrities līdz kritiski zemam līmenim. Kas būs tālāk? Cerams, ka ne 13.janvāra notikumi, kad cilvēki bija gatavi riskēt ar apcietinājumu, lai tikai demonstrētu attieksmi pret pieņemtajiem lēmumiem, kas tieši ietekmē viņu dzīvi.
Iepazīstoties ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto plānu, jāsecina, ka izvēlētie prioritārie eksporta produkti nav nekāds pārsteigums – farmaceitiskie preparāti, organiskās ķīmijas pamatvielas, medicīniskie un precīzijas instrumenti, mašīnas un iekārtas. Šķiet, ka šāda izvēle balstīta uz to, ko līdz šim jau esam spējuši parādīt, taču mani daudz vairāk pārsteidza veids, kā valsts varētu stimulēt šo nozaru attīstību, par galvenajiem nosaucot piecus: finanšu instrumenti, nodokļu stimuli, valsts atbalsta programmas, izglītība un zinātne, nodarbinātības pasākumi.
Ja atceramies netālu pagātni, tad nodokļu politika jau ir «cietusi sakāvi», jo mēs mākam likmes tikai celt un diez vai tas spēs pozitīvi ietekmēt tirgu. Tāpat arī atbalsts izglītībai un zinātnei. Ja nespējam pateikt, cik tad īsti Latvijā ir skolotāju un zinātnieki labāk izvēlas strādāt citās valstīs, jo tur par darbu arī maksā... diez vai šo problēmu vidējā termiņā līdz 2015. gadam izdosies atrisināt. Un gandrīz par katru plānā iekļauto punktu var atrast kaut ko, kas rada šaubas. Manuprāt, plānā trūkst pamatotu prognožu un tas vairāk balstīts uz esošo situāciju.
Daudz reālāki ieteikumi atrodami nevalstisko organizāciju priekšlikumos. Piemēram, Ārvalstu investoru padome Latvijā norāda, ka uzņēmumu eksportspēju iespējams palielināt, palīdzot ar mārketinga aktivitātēm, kā arī daudz lielāku ieguldījumu nepieciešams sniegt ārējām pārstāvniecībām. Savukārt arodbiedrības norādījušas uz Latvijā mūžam problemātisko jautājumu par birokrātijas samazināšanu (jāierobežo pārbaudošās institūcijas, samazinot pārbaužu intensitāti). Tāpat arī citas nevalstiskās organizācijas norādījušas, ka prioritārajām nozarēm nevajadzētu būt piecām, bet gan divām vai trim, bet augsto tehnoloģiju segmentā, kas rada augstu pievienoto vērtību, atbalstu jāgarantē visiem.
Ieteikumi ir, bet to izvērtēšana un realizācija gulstas uz valsts vadības pleciem. Galvenais, lai būtu vienotība par pamatproblēmām un katrs «nevilktu deķīti» uz savu pusi.
Daudz reālāki priekšlikumi plānā ir iekļauti par mikrouzņēmumu koncepta ieviešanu un stimulāciju. Iespējams, ka šāda veida uzņēmējdarbības reģistrēšana būtu atvieglojama, kā arī pamatkapitāla apmērs samazināms. Taču realitātē daudz lielākas grūtības par kompāniju dibināšanu rada cilvēku nezināšana, uz ko tieši savu darbu orientēt, uzsākot biznesu, - šķiet, ka nodokļu atlaides jaunajiem perspektīvajiem uzņēmējiem būtu daudz labāks stimuls, jo īpaši nozarēs, kas valstij ir stratēģiski nozīmīgas.
Un tā mēs atgriežamies pie jautājuma, uz kurieni ejam? Diemžēl nespēja atbildēt uz to ir par pamatu cilvēku milzīgajam pesimismam. Ja autoritārās valstīs viss ir skaidrs – viens cilvēks pasaka, kā darīsim, un pārējie attiecīgi pakļaujas, tad demokrātijā ir jāspēj vienoties un rast risinājumu, kuru pamatot pārējai tautai. Šķiet, ka mums ir problēmas ne tikai ar otro - ar pamatošanu, bet arī ar pirmo, jo nekādi nespējam tikt ārā no tās bedres, kurā atrodamies. Tie cilvēki, kuri pieņem lēmumus visas valsts vārdā, pašreiz ir zaudējuši jebkādu uzticību, tāpēc arī katras dienas atnestie jaunumi tiek uztverti negatīvi.
Iedzīvotājiem ir grūti cerīgi skatīties nākotnē, ja nav zināms, vai pēc gada nebūs jāatskatās ar nožēlu, ka atkal ir pieļauts tik daudz kļūdu. Nemaz nerunājot par Latvijas kā valsts tēlu, jo gan tuvāki, gan tālāki kaimiņi ir pamanījuši, kas un kā šeit notiek. Mūs asociē ar nabadzību un nevis attīstību, ar nodokļu palielināšanu un nevis investīcijām veiksmīgai uzņēmējdarbībai, kas savukārt nozīmē – jo tālāk no šīm nekārtībām, jo labāk. Mēs paši nesam šīs ziņas pasaulē un pozicionējam sevi kā neveiksminiekus, kas savukārt rada problēmas reālu biznesa kontaktu veidošanā un stabila sadarbības partnera tēla radīšanā.
