Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Vienkārša patiesība: reizēm labāk ir runāt, nevis nerunāt, bet, lai to darītu, ir jāsaprot, kam un ko teikt, kāda ir auditorija, vieta un apkārtējais konteksts.

Pēdējo dienu notikumi liecina, ka daudziem cilvēkiem, kas atbildīgi par valsts turpmāko likteni, ir problēmas ar šīs patiesības izmantošanu – vienkārši sakot, ar komunikāciju, jo ir taču jāsaprot, ko tieši vēlamies panākt ar sacīto, lai nerastos sabiedrības mulsināšana, skandāli un neizpratne par notikušo.

Savā iepriekšējā blogā rakstīju, ka nav īsti skaidrs, uz kurieni un kāpēc mēs – valsts un sabiedrība – ejam, jo it kā cenšamies izstrādāt prioritāros virzienus ekonomikā, bet trūkst pamatojuma, vai tas patiešām būs gana iedarbīgi, lai izvestu Latviju no ekonomiskās krīzes un vai virzieni tiešām ir pareizie.

Taču ir jau vēl otrs posms, kad vajag arī stāstīt sabiedrībai par to, uz kurieni mēs ejam (ja, protams, virziens ir zināms), lai tādējādi gūtu tās atbalstu un ikvienam būtu skaidrs, ka Latvija nav tikai punktiņš kopējā pasaules politiskajā kartē, bet gan tajā dzīvo cilvēki, kas veido vēsturi un domā par nākotni.

Tiešsaistes rezervācijas platformā An-host radīta, lai viesnīcu darbinieki klientiem varētu rezervēt galdiņu restorānā, saņemot par to komisijas maksu

Tieši viesnīcu uzņemšanas darbinieki ir tie, kam tūristi lielākoties vaicā, kur aiziet paēst. Jebkuram labam viesnīcas darbiniekam ir jāreklamē savs restorāns, tomēr liela daļa klientu vēlas izmēģināt arī citus restorānus un hoteļa personālam lūdz ieteikumu. Parasti par to, ka viesnīcas darbinieki apmeklētāju aizsūta uz kādu konkrētu restorānu, tiek atlīdzināts. Lai šo jomu sakārtotu un sistematizētu un lai viesnīcas varētu kontrolēt, uz kurieni aizsūtīti viņu klienti, Jānis Riežnieks ir izveidojis tiešsaistes rezervācijas platformu sistēmu An-host, kur satiekas viesnīcas un restorāni.

Iesaka piemērotāko

Sākotnēji draugiem.lv bija vien draudzēšanās portāls, desmit gadu laikā radušies dažādi saistīti projekti, kas pamazām attīstījušies par atsevišķiem uzņēmumiem. Intervijā DB draugiem.lv izveidotāji Lauris Liberts un Agris Tamanis stāsta par desmit gados piedzīvoto, Amerikas pieredzi, neveiksmēm biznesā, kas piederas pie lietas, un atklāj, ka no nulles sākt biznesu ir grūtāk, bet tad, kad ir citi projekti, katra nākamā sākums ir vieglāks.

Desmit gadi – tas ir daudz vai maz?

L.L. Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Kurā brīdī jūs sākāt darīt kaut ko papildu?

L.L. Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Ik pa brīdim izskan ziņas, ka eksports audzis ārējā pieprasījuma dēļ vai iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi stiprinājis ārējais pieprasījums. Kas īsti ir ārējais pieprasījums? Lai tas nebūtu tikai skaists vārdu virknējums, vēlos nedaudz vairāk pastāstīt par ārējā pieprasījuma būtību, novērtēšanu un izmantošanas iespējām.

Latvija ir maza un atvērta ekonomika, kuras iekšzemes izaugsmi lielā mērā ietekmē eksporta veikums. Domājot par eksportu, svarīgi ir ne tikai, ko uzņēmumi Latvijā māk un spēj saražot, bet arī, kas būs šo preču un pakalpojumu noieta tirgi. Jāspēj ne tikai saražot, bet arī pārdot. Šeit eksporta attīstībā lielu lomu spēlē ārējais pieprasījums.

Ārējais pieprasījums raksturo preču un pakalpojumu daudzumu, ko ārvalstu patērētāji kādā noteiktā laika periodā pie noteikta cenu līmeņa spēj un vēlas iegādāties. Šis pieprasījums tiek sadalīts starp attiecīgajā valstī pašu saražoto un to, ko piedāvā šīs valsts tirdzniecības partnervalstis. Ja pieprasījums strauji aug kādā attālā valstī, uz kuru Latvijas uzņēmēji neeksportē vai eksportē maz, piemēram, Brazīlijā, uzņēmējs var mēģināt paplašināt noieta tirgus, bet tas prasa laiku, turklāt ne vienmēr ir ekonomiski izdevīgi. Vismaz īstermiņā, visticamāk, lielos apmēros preces uz turieni no Latvijas nevedīsim. Savukārt, ja pieprasījums pieaug Lietuvā, Igaunijā vai Zviedrijā, tas jau ir pavisam cits stāsts un reāls potenciāls Latvijas ražotājiem, kas ir gatavi eksportēt uz šīm valstīm.

Šajā mapītē ir mana sagatavotā runa. Es nolikšu to malā, jo es domāju, ka šodien mums visvairāk ir nepieciešama cilvēciska, atklāta saruna par to, kur šobrīd atrodas mūsu valsts, kāda ir mūsu katra loma valsts darbā, kāda ir katra atbildība, lai mēs visi šeit būtu kopā un runātu vienā valodā.

Manuprāt, šodien, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši gandrīz 20 gadi, mums ir jāpadomā un jāatbild sev, kāpēc gan no tā, ka mēs bijām gatavi kaut pastalās, bet brīvi celt savas valsts labklājību, esam nonākuši tur, kur mēs esam. Mēs samazinām algas, samazinām pensijas, mēs samazinām ienākumus vienkāršiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamats. Kāpēc tas tā ir noticis?

Un jautājums tiešām skan – būt vai nebūt Latvijas valstij, mūsu valstij? Es pilnīgi piekrītu, ka pagājušās nedēļas izvēle bija grūta izvēle, bet tā bija izvēle no divām grūtām izvēlēm. Vai mazināt šos izdevumus, vai tiešām aizskart katras ģimenes ienākumus un kopā samazināt valsts izdevumus par 500 miljoniem vai izlikties neredzam, ka mūsu valsts ir krīzē un pieļaut nekontrolētu ekonomikas lejupslīdi ar vēl lielāku izdevumu samazināšanu, ar vēl lielāku algu un pensiju samazinājumu. Protams, ir grūti saprast, ka ir izdarīta labākā izvēle, ka ir izdarīta izvēle starp ļauno un ļoti ļauno.

Par to, kādēļ ir svarīgi domāt ilgtspējīgi, tostarp ieviest savā biznesa un privātajā ikdienā ESG (vides, sociālie un pārvaldības kritēriji, ko izmanto, lai novērtētu uzņēmuma ilgtspēju un sociālo ietekmi) standartus, Latvijas iespējām ar ESG palīdzību paaugstināt ekonomisko labklājību un pelnīt ar zaļo vērtību ieviešanu un uzturēšanu saruna ar Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāju Jeļenu Buraju.

Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Lidsabiedrība vienīgā veic regulāros lidojumus starp trim galvaspilsētām, izvēršas Baltijas tirgū un negrasās automātiski maksāt neapmierinātajiem pasažieriem.

To sarunā ar Db.lv norādīja Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic valdes priekšsēdētājs Martins Gauss.

Kāda šobrīd ir situācija aviācijā – pasaulē, Eiropā, Baltijā?

Globālā situācija mūs īpaši neietekmē, ja neskaita degvielas cenas, bet tās šobrīd ir vairāk vai mazāk normālas. Eiropā zemo cenu kompānijas ir ļoti palielinājušas kapacitāti. Nav skaidrs, kas notiks ar kompānijām Brexit dēļ. Taču, manuprāt, nekas būtisks. Eiropā krīzes vēl nav. Visi saka, ka tā tuvojas, bet mēs to vēl neredzam. Redzam, ka turpina samazināties biļešu cenas. Tas nozīmē, ka cilvēki lido vēl vairāk.

(Nozares) konsolidācija nenotiek tik ātri, kā tiek uzskatīts, jo kaut kā jau ikviens pamanās tikt galā. Ir tādas mazas kompānijas kā igauņu Nordica, kas pārtrauks lidojumus, bet Norwegian arvien lido. Alitalia aizvien lido. Eiropā turpina lidot ļoti daudzas kompānijas. Zemo cenu kompānijas Ryanair, Wizz Air, easyJet – spēcīgie (spēlētāji) ‒ joprojām nosaka toni, bet arī Brittish Airways uzrāda augstu peļņu. Eiropā aviācija ir labā stāvoklī.

Man ir bail, kas notiks ar ekonomiku, jo valstij nav skaidrs, kur tā iet, šādu viedokli pauž uzņēmējs, kompānijas InterSource International, Inc. prezidents Sols N. Bukingolts. Viņš arī uzskata, ka, pirms investēt Latvijā, tas ir nopietni jāpārdomā, jo kā investors jau esot šeit dabūjis «pa purnu».

Savulaik bijāt redzama figūra gan Latvijas biznesa, gan politiskajā vidē, bet pašreiz jūsu darbība ir pieklususi. Ko dara S. Bukingolts?

Diez vai var teikt, ka esmu kaut kur pazudis - tas neatbilst manai dabai. Sols Bukingolts vienmēr ir bijis un ceru, ka arī būs pareizajā vietā un laikā. Daudzi man ir teikuši - Bukingolt, tev ir ņuhs*, tu zini, kur un ko vajag darīt. Tieši tāpēc apmēram pirms četriem gadiem es sāku skatīties Krievijas virzienā. Latvija šodien joprojām ir skaista vieta, tā ir mana dzimtene, taču es esmu gatavs saderēt uz lielu naudu - kad es rīt pamodīšos, mums kopīgas robežas ar Taizemi joprojām nebūs. Mēs rīt pamodīsimies, un mums joprojām būs kopīga robeža ar Krieviju. Tāpēc mums vajag gudri strādāt, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju. Ir būtiski panākt, lai mēs nevis runātu viens par otru, bet gan viens ar otru. Rezultātam ir jābūt vienam - peļņai. Mums ar Krieviju nav ko dalīt, izņemot peļņu. Svarīgi, lai būtu diskusija arī par nākotni, nevis tikai par pagātni.

Investīciju holdinga uzņēmums Summus Capital, kas pirms pāris gadiem nopirka tirdzniecības centru Riga Plaza, plāno savu otro obligāciju laidienu, cerot piesaistīt 15 miljonus eiro. Par Igaunijas ģimenes uzņēmuma attīstību līdz biržas emitentam, izaicinājumiem un plāniem sākt darbību Polijā Dienas Biznesam stāstīja Summus Capital valdes loceklis Hanness Pihls (Hannes Pihl).

Pastāstiet īsumā par uzņēmuma pirmsākumiem un ideju, kā arī attīstību līdz 2021. gadam, kad uzņēmums parādījās biržā ar pirmo obligāciju laidienu. Kad nolēmāt kļūt par Baltijas mēroga spēlētāju, un kādi bija galvenie argumenti?

Summus Capital savu darbību uzsāka 2013. gadā kā neliels ģimenes uzņēmums. Mums bija plāns veikt atsevišķas investīcijas Igaunijā, jo saskatījām iespēju sasniegt pievilcīgu investīciju atdevi. Uzņēmums savu pirmo ieguldījumu Igaunijā veica 2014. gadā. Vietējie labi zina, ka vienīgā modernā ēka Tallinas vecpilsētā ir universālveikals De La Gardie. Lindex tur bija un joprojām ir galvenais īrnieks. Tur viss sākās. Jāteic, ka lēmums pirkt toreiz bija pat nedaudz emocionāls, jo mums patika ēkas unikalitāte, lai arī ilgtermiņā redzējām ierobežotu piedāvājumu. 2015. gadā Igaunijā veicām vēl divas lielas iegādes, tostarp nopirkām tirdzniecības centru Auriga. Pēc šīm iegādēm sapratām, ka investīciju izvēle Igaunijā ir ierobežota un ir jāskatās tālāk. Jau 2015. gadā veicām pirmo pirkumu Lietuvā. Mēs iegādājāmies Nordika mazumtirdzniecības parku Viļņā, netālu no IKEA. Turpmāk regulāri darījumi sekoja katru gadu. 2017. gadā ienācām jaunā nekustamā īpašuma segmentā, iegādājoties medicīnas ēku. Stāsts ir ne tikai par medicīnas uzņēmumu birojiem, bet arī par klientu apkalpošanu un veselības pakalpojumiem. Pirkums bija izdevīgs, jo atrašanās vieta nebija centrālais noteikums un citiem bija maza tirgus izpratne par nozari, t.i., šāda biznesa ilgtspēju šaurā sektorā. Šo portfeļa segmentu paplašinājām ar vēl vienu iegādi 2019. gadā. Šodien varu teikt, ka pieprasījums pēc šādām ēkām ir liels – mums ir vismaz pāris piedāvājumu gadā pārdot šāda veida ēkas, kas pielāgotas medicīnas nozarei. Tajā pašā laika posmā mēs Viļņā iegādājāmies arī divas A klases biroju ēkas lieliskā vietā. Ēkas ir pazīstamas kā Park Town, un tās joprojām ir mūsu vadošās investīcijas šajā nozarē.

Topošā ēdināšanas pilsētiņa atjaunotajā Centrāltirgus paviljonā būs kā flagmanis tirgus nākotnes vīzijai par vietu, kur ne tikai iepirkties, bet arī labi pavadīt laiku, atpūsties un pavakariņot, teic AS Rīgas Centrāltirgus (RCT) vadītājs Artis Druvinieks.

«Ēdināšanas daļu nevērs ciet līdz ar RCT darbalaiku. Šī paviljona daļa strādās ilgāk. Proti, ja RCT strādā līdz sešiem, tad šī daļa strādās ikdienā līdz 22:00, bet piektdienās un sestdienās līdz diviem naktī. Šādā veidā arī gribam mainīt cilvēku uztveri. Vēsturiski cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, kas RCT teritoriju vakara stundās vairs neuztver kā pozitīvu vidi. Mēs strādājam pie tā, lai mainītu domāšanu, un mums ir labi piemēri, uz ko atsaukties, - Barselonas, Madrides tirgus, Eiropas tirgus etalons – Roterdamas tirgus, kam mēs mēģinām līdzināties ar šo ēdināšanas pilsētiņas konceptu,» intervijā stāsta A.Druvinieks.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

«Labāk, lai mani noņem no amata, nekā es piekritīšu prettiesiskiem risinājumiem. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei,» saka Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš

Laikā, kad tika lemts par ABLV Bank pašlikvidāciju, jūs paziņojāt, ka labāk, lai jūs noņem no amata, nekā jūs piekritīsiet prettiesiskiem risinājumiem. Vai šī jūsu nostāja ir aktuāla arī tagad – vai jūs izjūtat politisku spiedienu?

Varu to atkārtot arī tagad. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei. Jo mēs savu darbību un visus savus lēmumus vienmēr esam balstījuši likumā. Man pašlaik nav pamata veikt kādus soļus, kas izrietētu no šī principa neievērošanas, tāpēc ka joprojām pie tā turamies un tikai šādā veidā pieņemam savus lēmumus. Protams, ja neņem vērā dažus rakstus masu saziņā, bet tas ir īpašs gadījums. Jo ne es jūtos kādu kļūdu pieļāvis, nedz arī kaut ko nelikumīgu izdarījis. FKTK padomē visu darām likuma ietvaros un desmitkārt pārdomājam katru savu soli. Man liekas, ka tā ir augstākā jebkuras valsts iestādes sūtība – strādāt likuma ietvaros.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild mobilo sakaru operatora Bite Latvija vadītājs Kaspars Buls.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.

Pirmkārt, cilvēcīga komunikācija ir mūsu biznesa stūrakmens, mūsu filozofija. Tādēļ laiku pa laikam mēdzam klientiem sūtīt ar roku rakstītas kartītes, nu un tad, ka ārā 21.gadsimts. Tā ir personīgāk.

Otrkārt, esam ļoti mērķtiecīgi – ja ko nolemjam un apsolām, tad to arī darām. Piemēram, mēs esam solījuši klientiem, ka mērķtiecīgi attīstīsim 5G tīklu. Zinu, daudzi teiks – ko jūs runājat par 5G, ja 4G nav vēl visur. Un taisnība ir, tāpēc neatkarīgi no 5G, lielākā daļa mūsu resursu šobrīd tiek virzīta jaudīga, ātra 4G un 4G++ tīkla attīstībai. Nevis, lai kartē atzīmētu, ka mums šādi tīkli ir, bet, lai šie tīkli tiešām ir tādi, kādus mēs tos paši gribētu ikdienā – stabili, jaudīgi, droši! Tas ir tas, ar ko mēs mostamies un ar ko ejam gulēt.

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Sofijas laivu dibinātājs Turaids Šēfers. «Sofijas laivas ir Šēferu ģimenes uzņēmums, dibināts 2004.gadā Liepājā un kopš tā laika piedāvā cilvēkiem pavadīt saturīgu atpūtu Kurzemes ūdeņos,» norāda Turaids.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Man vienmēr paticis komunicēt ar cilvēkiem, un tūrisma nozare ir tā vieta, kur šo untumu var samērā viegli realizēt. Satiekot cilvēkus, ik reiz gūsti sev jaunas un interesantas atziņas. Tā kā izklaidēt cilvēkus nemaz nav tik vienkāršs arods, ir liels gandarījums, kad iepriecināt citus izdodas. Tam ir atgriezeniskā saite, un tas padara paša dzīvi saistošāku un daudzveidīgāku.

«Lūkojāmies arī uz Kipru, Šveici, Luksemburgu, Lielbritāniju, Maltu. Visas šīs valstis no mūsu skatu punkta Latvijai zaudē,» saka investīciju eksperts, uzņēmumu AS AFI Investīcijas, AS Bonds Invest un AS PV Investīcijas dibinātājs Deniss Pospelovs.

D. Pospelovam ir aptuveni 20 gadu darbības pieredze vērtspapīru tirgos. Viņa ieguldījumu stratēģijas balstās uz matemātiskiem vērtspapīru investīciju modeļiem. D. Pospelovs ar izcilību ir beidzis Maskavas Inženierfizikas Institūtu (MIFI) matemātikas specialitātē, kur viņa galvenie zinātniskās izpētes virzieni bija mākslīgā intelekta sistēmas un datortehnoloģiju izmantošana finanšu jomā. Kopš 1998. gada D. Pospelovs ir aktīvi strādājis vērtspapīru ieguldījumu jomā galvenokārt parāda vērtspapīru un atvasināto finanšu instrumentu tirgos, izmantojot zinātniski iegūtu matemātisku modeļu un analīzes bāzi. Daudzus gadus D. Pospelovs ir veiksmīgi vadījis arī vairāku Krievijas banku investīciju virzienus.

Kādreiz slavenā Admirāļu kluba kabarē vietā durvis vērusi jauna radošu pasākumu norises vieta ar gana ambiciozu pozicionējumu — gandrīz teātris Artelis. Tā idejas autors, producentu grupas Virus Art režisors un producents Viktors Runtulis uzsver kultūras nozīmi valsts attīstībā, norādot — jo vairāk tiek «nogriezts» kultūrai, jo vieglāk ir pakļaut tautu.

Pašreizējās krīzes laikā gluži vai normāla ir parādība, ka tiek slēgta viena izklaides vieta pēc otras, bet jūs esat atvēris jaunu. Uz kā ir balstīts šis biznesa projekts?

Šis projekts ir tapis, lai radītu, nevis lai izdzīvotu. Domājot tikai par to, kā izdzīvot, var nonākt līdz zagšanai, kas šobrīd arī notiek. Bet, ja kaut kas tiek radīts, un tas ir no sirds... Domāju, ka noteikti būs cilvēki, kam tas patiks un kas uz šejieni nāks. Pirms trīs gadiem, kad radījām kabarē un citus pasākumus uz dažādām citām skatuvēm, sākām jau domāt, ka paralēli tam lielajam pasākumam vajag arī kādu mazu vietiņu dažādiem eksperimentiem, lai tiem pašiem māksliniekiem būtu citādāka vide, kur sevi pilnveidot. Šeit, sēžot kādā no pirmajām piecām rindām, var redzēt katru grimasi vai sviedru lāsīti cilvēkam, kas ir uz skatuves.

Iepazīstoties ar jaunākā DNB Latvijas barometra datiem, kas veltīti pašvaldību vēlēšanām, pirmais pārsteigums bija iedzīvotāju vērtējums par dzīvi pašvaldībā – cik tad bieži ir vērojams, ka «sanāca labāk, nekā bija gaidīts».

Ja pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2009. gadā tikai 10% aptaujāto prognozēja, ka dzīve pašvaldībā uzlabosies, tad 2013. gadā 40% aptaujāto atzīmējuši, ka pēdējo četru gadu laikā tā patiešām ir uzlabojusies (te gan jāatgādina, ka šogad vērtējums arī situācijai valstī kopumā ir ievērojami labāks nekā pirms četriem gadiem). Pētījuma dati liecina, ka arī nākotnē cilvēki skatās cerīgāk nekā pirms iepriekšējām vēlēšanām: šogad dzīves uzlabošanos pašvaldībā pēc vēlēšanām prognozē jau 21% aptaujāto.

Pētījums gan ļauj arī detalizētāk analizēt sabiedrības vērtējumu pašvaldības darbam. Jautāti, ar ko pašvaldības domei būtu jānodarbojas prioritāri, 2009. gadā vairāk nekā puse iedzīvotāju minēja bezdarba mazināšanu (77%), sociālās palīdzības (62%) un veselības aprūpes (53%) jautājumu risināšanu. 2013. gadā minētos problēmu lokus par prioritāri risināmiem vēl joprojām uzskata vairāk nekā puse aptaujāto (bezdarba mazināšanu minēja 78%, sociālās palīdzības jautājumus - 53%, veselības aprūpes jautājumus – 50%), bet jāatzīmē, ka ievērojami biežāk norādīts uz nepieciešamību veikt ceļu un ielu būvniecību un remontdarbus (2009. - 41%, 2013. - 65%).

www.db.lv turpina vaicāt uzņēmējiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem: Kā izlemsiet, par ko balsot Saeimas ārkārtas vēlēšanās?

Andris Jansons, SIA Daiļrade koks valdes priekšsēdētājs:

Priekš manis tā būs ļoti grūta izvēle, jo esmu vīlies iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultātā un tajā, kas sekoja iepriekšējām vēlēšanām. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ referendumā balsoju «par» 10. Saeimas atlaišanu.

Taču arī tagad izvēle ir grūta, jo nekas daudz jau kopš iepriekšējām vēlēšanām nav mainījies – viena partija ir nākusi klāt, viena ir atkritusi.

Tādēļ es ļoti rūpīgi analizēšu partiju programmas un to, ko tās deklarē pirms vēlēšanām, vērošu, ko partijas dara, kas ir mainījies to retorikā kopš iepriekšējām vēlēšanām. Protams, pirms gada situācija bija nedaudz grūtāka, taču arī tagad priekšā stāv 100 miljonu budžeta konsolidācija, bet neviens jau nesaka, kā to panākts. Daži sola, ka nodokļus necels, bet nepasaka, ko tad darīs. Man ir svarīgi saprast, ko no šiem politiķiem sagaidīt pēc vēlēšanām, kādi pārsteigumi tad nāks gaismā.

«Kraftool» loģistikas centra īpašnieks Azers Babajevs Latvijā investējis 38 miljonus eiro, taču pēc 10 gadu sadarbības Swedbank viņam kā «augsta riska» klientam slēgusi kontus.

Apjomīgā publikācijā Re:Baltica pavēstīja, ka Swedbank ir slēgusi ap 500 kontu. Par «augsta riska» klientu ir nodēvēts arī Krievijas pilsonis Azers Babajevs, kuram Kundziņsalā pieder «Kraftool» loģistikas centrs, līdzīgs centrs viņam pieder Šanhajā. A.Babajeva uzņēmumi darbojas 9 pasaules valstīs un nodarbina vairāk nekā 4000 strādājošo. A.Babajevam piederošajā «Kraftool» loģistikas centrā Rīgas Brīvostas teritorijā ir investēti 38 miljoni eiro, un tā atvēršanā piedalījās iepriekšējais satiksmes ministrs Uldis Augulis. «Ceru, ka veselais saprāts Latvijā uzvarēs un man nevajadzēs meklēt banku Austrijā vai Vācijā, kur man ir bizness un pieder uzņēmumi. Es neko nelikumīgu nedaru. Kāpēc man ir jātaisa ciet savs bizness Latvijā? Esmu šeit ieguldījis naudu,» saka A.Babajevs.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild VAS Latvijas Valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Jānis Lange. VAS Latvijas Valsts ceļi (LVC) pārvalda visu Latvijas valsts autoceļu tīklu, kas ir 20 000 kilometrus garš. LVC nodrošina valsts autoceļu ikdienas uzraudzību, administrē tam piešķirto finansējumu, plāno un vada valsts autoceļu tīkla uzturēšanu un attīstību.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Autoceļi ir valsts vizītkarte, no tiem bieži rodas pirmais un galvenais iespaids par valsti kā tādu. Turklāt ceļinieka darbs ir ļoti pateicīgs tādā ziņā, ka šī darba rezultātus var ieraudzīt un aptaustīt tūlīt, tiklīdz tie ir beigušies. Protams, es vairāk esmu ceļinieks – finansists, administrators. Mans uzdevums ir ierobežota finansējuma apstākļos «izspiest» maksimālu rezultātu – katra gada ietvaros saremontēto ceļu kilometru skaitu. Pirms kļuvu par LVC vadītāju, strādāju par LVC Jelgavas nodaļas vadītāju, pārzinu šo darbu un uzņēmuma specifiku. Uzņēmuma vadītāja amats ir loģiska izaugsme, jaunas iespējas un jauni izaicinājumi.