«Lūkojāmies arī uz Kipru, Šveici, Luksemburgu, Lielbritāniju, Maltu. Visas šīs valstis no mūsu skatu punkta Latvijai zaudē,» saka investīciju eksperts, uzņēmumu AS AFI Investīcijas, AS Bonds Invest un AS PV Investīcijas dibinātājs Deniss Pospelovs.
D. Pospelovam ir aptuveni 20 gadu darbības pieredze vērtspapīru tirgos. Viņa ieguldījumu stratēģijas balstās uz matemātiskiem vērtspapīru investīciju modeļiem. D. Pospelovs ar izcilību ir beidzis Maskavas Inženierfizikas Institūtu (MIFI) matemātikas specialitātē, kur viņa galvenie zinātniskās izpētes virzieni bija mākslīgā intelekta sistēmas un datortehnoloģiju izmantošana finanšu jomā. Kopš 1998. gada D. Pospelovs ir aktīvi strādājis vērtspapīru ieguldījumu jomā galvenokārt parāda vērtspapīru un atvasināto finanšu instrumentu tirgos, izmantojot zinātniski iegūtu matemātisku modeļu un analīzes bāzi. Daudzus gadus D. Pospelovs ir veiksmīgi vadījis arī vairāku Krievijas banku investīciju virzienus.
Kā šodien biznesu ietekmē pasaulē valdošā sankciju politika? Vai tās darbojas kā paredzēts?
Ja es pateiktu, ka sankcijām nav nekādas nozīmes, tāpēc, ka tās nevienu neietekmē, tas būtu pārspīlējums. Jo sankcijas ir konkrēti ierobežojumi, kas skar daudzus uzņēmējdarbības veidus. Skaidrs, ka sankcijās minētās enerģētikas, finanšu un citas struktūras saskaras ar nopietnām problēmām. Protams, ka bizness mainās. Krievijas atbildes sankcijas, kas skar vispirms pārtikas rūpniecību, lauksaimniecību, arī ir ļoti nopietni ietekmējušas biznesa vidi. Savukārt manu biznesu sankcijas neietekmē. Ir ierobežojumi, kas attiecas uz noteiktiem vērtspapīru veidiem, kurus mēs nevaram pirkt, esot Eiropas Savienības rezidenti, Latvijas kompānija, bet mūsu portfelī šādu vērtspapīru nav, un tos pirkt arī nekad nav bijis mūsu plānos. Mūsu pamata bizness ir saistīts ar starptautisko biržu vērtspapīriem. Tur nekādu ierobežojumu nav.
Ir netiešā sankciju ietekme, ko es tiešām izjūtu. Tā ir saistīta ar to, ka kopumā ir šis aizdomīguma elements pret cilvēkiem no Krievijas, kuriem ir bizness Eiropā un ASV. Protams, ka gribētu vairāk spēkus tērēt nevis, lai kliedētu aizdomīgumu, bet lai normāli strādātu. Tomēr nevaru teikt, ka sankcijām ir kāda kritiska ietekme. Uz parasta cilvēka dzīvi, kas nav iekļauts sankciju sarakstos, to ietekme ir vāja. Cilvēku dzīvi Maskavā, Tjumeņā daudz vairāk ietekmē konkrētā reģiona stāvoklis, valsts ekonomiskais stāvoklis, pasaules tirgus tendences.
Nav noslēpums, ka jūsu vārds publiski tiek saistīts ar sankciju sarakstā iekļautajiem Rotenbergiem. Vai tas nav ietekmējis jūsu biznesa partneru attieksmi?
Brāļi Rotenbergi ir akcionāri bankā, kurā es strādāju samērā ilgu laiku, taču pārtraucu darbu nu jau vairāk nekā pirms trīs gadiem. Pēdējā laikā man reizēm jautā par saistību ar šīs bankas akcionāriem, taču nevaru palielīties ar kādu būtisku pazīšanos ar šiem kungiem (smejas). Taču šādiem jautājumiem ir arī savi pozitīvi aspekti. Pateicoties šai uzmanībai, man ir laba iespēja līdzšinējiem un nākotnes biznesa partneriem stāstīt par manu uzņēmumu darbību un manām personīgajām prioritātēm, piemēram, labdarību, palīdzību smagi slimiem bērniem. Tas rada cilvēku izpratni un atbalstu.
Kāds ir jūsu bizness Latvijā?
Mūsu galvenā kompānija AFI Investīcijas strādā tikai un vienīgi pasaules lielajās biržās un tikai ar superlikvīdiem vērtspapīriem, ar ASV, Lielbritānijas vērtspapīriem. Latvijā esmu dibinājis ieguldījumu uzņēmumus AS AFI Investīcijas, AS Bonds Invest un AS PV Investīcijas. Šo uzņēmumu darbības pamatā ir uz zināšanām balstīti ieguldījumi starptautiskos vērtspapīru tirgos, galvenokārt atvasinātos finanšu instrumentos vai parāda vērtspapīros. Uzņēmumi atšķiras ar izmantotajām ieguldījumu stratēģijām, investīciju modeļiem, atdeves un riska stratēģijām.
Strādājam ar dažādiem finanšu instrumentiem. Kāpēc es saku «mēs»? Tāpēc, ka kompānijas īpašnieks un galvenais akcionārs esmu es, bet mums ir komanda. Tie ir vērtspapīru speciālisti, analītiķi, treideri, menedžeri, juristi, grāmatveži. Galvenais virziens šajā tirgū ir sarežģīts. Mēs strādājam ar tā saucamajiem atvasinātajiem finanšu instrumentiem, opcijām, nākotnes līgumiem (fjūčeriem). Tie ir biržas kontrakti, kuri tiek tirgoti pārsvarā Amerikas fondu biržās, pamatā tā ir Čikāgas fondu birža. Taču arī Lielbritānijā, Vācijā notiek šādi darījumi. Man palīdz matemātiķa izglītība, ar izcilību esmu beidzis Maskavas Inženierfizikas (MIFI) institūtu matemātikas specialitātē. Izmantojot matemātiskos modeļus varam veikt operācijas, izvēlēties finanšu instrumentus, pareizo brīdi, kad ieiet tirgū vai iziet no tā. Mūsu rezultāti ir labi, katru gadu ir savādāk, taču caurmērā tie ir 40% gadā, jo AFI Investīcijas izmanto diezgan agresīvas stratēģijas, uzņemas lielus riskus. Taču mums ir arī cita kompānija, kas šajos pašos tirgos strādā ar mierīgāku stratēģiju un mazākiem riskiem. Darbojamies arī ar obligācijām.
Kāds ir jūsu apgrozījums?
Apgrozījums, ņemot vērā, ka darbojamies ar atvasinātajiem finanšu instrumentiem, nav īsti nosakāms lielums. Formāli aplūkojot apjomu, uz kuru tiek parakstīti nākotnes līgumi un opcijas, mūsu apgrozījums izskatās gigantisks, miljardiem dolāru liels. Taču tas ir tīri grāmatvedības lielums, kam nav sakara nedz ar reālajiem riskiem, nedz reālo apgrozījumu. Ja runājam par tādu specifisku jēdzienu kā opciju prēmija, tad summārais apgrozījums ir daži desmiti miljonu dolāru. Varu teikt, ka 2016.gada nogalē AS AFI investīcijas aktīvi bija 51,7 miljoni eiro, bet AS Bonds Invest aktīvi 20,1 miljons eiro. 2015 gadā AFI Investīcijas peļņa bija 9,9 miljoni eiro, bet 2016.gadā 843 tūkstoši eiro, savukārt AS Bonds Invest peļņa 2016.gadā bija 1,16 miljoni eiro.
Kas īsti ir jūsu klienti?
Jāsaprot, ka uzņemamies augstus riskus un veicam ļoti specifiskus darījumus. Mūsu uzņēmumi ieguldījumu darbībā izmanto tikai savus līdzekļus un nepiedāvā pakalpojumus plaša patēriņa finanšu tirgū (retail tirgū). Neplānojam piesaistīt iedzīvotāju naudu. Tas nebūtu pareizi. Iedzīvotājiem ir jāiegulda nauda konservatīvākos finanšu instrumentos. Mēs gan pārdodam kompānijas priviliģētās akcijas investoriem, taču tie ir atsevišķi lieli investori. Tāpēc termins «klienti» uz mums īsti nav attiecināms. Mūsu partneri ir lielās brokeru kompānijas un bankas, ar kurām mēs strādājam.
Kāpēc jūs par savas kompānijas darba vietu izvēlējāties Latviju?
Kad nācās izvēlēties, kur strādāsim, pirmais principiālais jautājums bija Krievijā vai ārpus Krievijas. Kāpēc ne Krievija? Galvenais iemesls ir tas, ka strādājam biržās, kurās tirdzniecība notiek ASV dolāros, britu mārciņās, eiro vai Japānas jenās. Mums ir līdzekļi un konti šajās valūtās. Nav kontu un rēķinu rubļos. Mums tie nav vajadzīgi, jo nestrādājam Krievijas biržās, mums nav šo finanšu instrumentu un arī mūsu stratēģijas Krievijā nedarbojas, jo tur ir mazs un principā cits tirgus. Protams, arī Krievijas kompānija varētu darboties tā, kā darbojamies mēs. Taču pati galvenā problēma ir grāmatvedības uzskaite, kurā parādās valūtas kursa starpības, valūtas kursa risks. Ja Krievijas kompānija, piemēram, nopērk kādu vērtspapīru par 1000 dolāriem, kurss ir 60 rubļi, tad vērtspapīrs rubļos maksā 60 tūkstošus. Ja pēc gada šī kompānija šo pašu vērtspapīru pārdod par tiem pašiem 1000 dolāriem, tātad dolāros tai nav nekādas peļņas, bet rubļa kurss ir 70 par dolāru, tad no Krievijas grāmatvedības viedokļa kompānija ir pārdevusi šo vērtspapīru par 70 tūkstošiem rubļu, guvusi 10 tūkstoši rubļu peļņu un no tās ir jāsamaksā nodoklis. Slikti ir ne vien tas, ka šajā gadījumā jāmaksā peļņas nodoklis par peļņu, kuras patiesībā nav, bet arī tas, ka rubļa kursa svārstības ir ļoti lielas. Sapratām, ka mūsu bizness ir jāveic ārpus Krievijas. Aplūkojām variantus Eiropā un Āzijā. Taču, piemēram, uz Singapūru ir grūti izbraukāt. Mans uzstādījums ir, ka nevēlos formālas kompānijas, vēlos reālu biznesu tajā valstī, kurā kompānija ir reģistrēta. Ļoti grūti nolīgt cilvēkus Singapūrā un vadīt viņus no Eiropas. Kad sākām aplūkot Eiropas valstis, konstatējām, ka Latvija ir labākā no visām.
Kādēļ Latvija?
Lūkojāmies arī uz Kipru, Šveici, Luksemburgu, Lielbritāniju, Maltu. Visas šīs valstis no mūsu skatu punkta Latvijai zaudē. Šveice un Luksemburga ir ļoti attīstītas finanšu operāciju valstis, taču viņu galvenais virziens ir bagāto klientu līdzekļu saglabāšana. Ja kādam ir 50 miljoni, bet viņš vēlas neko nedarīt un uzticēt rīcību ar saviem līdzekļiem citam, tad Šveice vai Luksemburga ir lieliskas vietas. Taču mums vajadzīga brokeru operāciju veikšana, cilvēki, kas saprot sarežģītus finanšu instrumentus, Šveice tad neder. Kipras reputāciju ir sabojājusi banku krīze, veiktā Kipras banku restrukturizācija. Turklāt Kipra orientējas uz reāli nestrādājošu, bet tikai nomināli eksistējošu ofšora kompāniju radīšanu visdažādākajos biznesa veidos. Taču ne vērtspapīru operāciju veikšanai, bet galvenokārt tirdzniecības un citu transakciju veikšanai. Kiprā izveidot normāli strādājošu vērtspapīru brokeru biroju ir ļoti sarežģīti. Cilvēki te ir pieraduši strādāt pietiekoši atslābināti, labus juristus Kiprā atrast ir iespējams, taču labus speciālistus citās jomās atrast ļoti grūti. Faktiski reāls variants bija Lielbritānija, bet Latvijai par labu nospēlēja tas, ka mēs neesam liela kompānija. Esam pieklājīga kompānija, pieklājīgi nopelnām, taču Lielbritānijas mērogos esam maziņi. Lielbritānijā mēs nekad negūtu tādu attieksmi pret mums no banku puses, no brokeru kompānijām, nedz arī vienkārši no cilvēkiem, kuri vēlētos pie mums strādāt. Anglijā brokeru kompānijas veic darījumus par reāliem miljardiem. Lai Lielbritānijā dabūtu labu treideri, to nāktos pārvilināt no «topkompānijām» banku jomā. Tā ir pavisam cita nauda, pavisam cits motivācijas līmenis. Cilvēks, kurš strādā kādā no pasaules lielākajām kompānijām, nepārnāks darbā uz mūsu firmu. Protams, ka lomu nospēlēja arī attāluma starpība līdz Londonai un Rīgai, kas ir daudz tuvāk, cits vīzu režīms. Ērtā lidmašīnu satiksme no Rīgas ar pilsētām citās Eiropas valstīs, kurās izskatām iespēju atvērt biznesu, piemēram, Bulgārijā.
Vai esat apmierināts ar Latvijas iespējām?
Vērtīgākais, ko esmu šeit ieguvis, ir cilvēku komanda, personāls, labie juristi, grāmatveži, kas spēj mācīties. Mēs strādājam ar sarežģītiem finanšu instrumentiem un nav iespējams pat labākajās bankās atrast grāmatvedi, kas tos uzreiz saprot. No visām vienā vai divās Latvijas bankās kāds grāmatvedis pateiks, ka tos saprot, bet, iespējams, neviens pat to nepateiks. Tas nenozīmē, ka viņi ir neprofesionāli grāmatveži. Tas nozīmē to, ka darbības ar sarežģītajiem finanšu instrumentiem ir rets bankas operāciju veids, turklāt tas ir riskants. Banku praksē šādas stratēģijas netiek izmantotas. Latvijā cilvēki ir gatavi mācīties un mēs tādus atradām. Daudzi vietējie Latvijas uzņēmēji nenovērtē šejienes pozitīvās iespējas, pat smejas, kad es to saku. Taču Latvijā ir lieliska administratīvā regulācija. Vēlos veikt biznesu tikai un vienīgi absolūti godīgi un likumīgi. Mēs ļoti labi nopelnām, mums nav nepieciešamības ietaupīt uz nodokļu rēķina. Vēlos, lai viss būtu korekti. Kāda iespēja šajā ziņā ir Latvijā? Ja mums ir jautājumi, aprakstām gadījumu un rakstām oficiālu vēstuli Valsts ieņēmumu dienestam. VID sniedz atbildi kā grāmatvediski tas jāveic, un tad zinām, ka rīkojamies pareizi. Krievijā šādas iespējas nav, Krievijā nevar saņemt oficiālu ieņēmumu dienesta skaidrojumu par konkrētu gadījumu. Līdzīgu nianšu, kuras te nenovērtē, ir daudz. Protams, ka nav mazsvarīgs krievu valodas faktors. Krievu valodas zināšanas ir Latvijas priekšrocība..
Ja darbojaties galvenokārt Čikāgas biržā, kādēļ par darba vietu neizvēlējāties ASV?
No mūsu viedokļa ASV - tā ir Lielbritānijas un Singapūras trūkumu kombinācija. Pirmkārt, tas ir ļoti tālu, lai kontrolētu personālu, man nāktos lidot uz turieni divas trīs reizes mēnesī vienalga. Pavisam cita laika josla, katru reizi stress. Rīgā ierodos noteikti vairāk nekā divdesmit reizes gadā. Ja paskaita laiku, ko šeit pavadu, iespējams Latvijā esmu pat vairāk nekā Krievijā. Man ir četri bērni, liela ģimene. Braukāt tādus gabalus nozīmē ziedot daudzas lietas personīgajā dzīvē. Ņujorka ir pat vēl lielāks finanšu centrs kā Londona. Kāda interese nākt pie manis labam speciālistam, ja viņš var strādāt uz simts reizes lielākiem apjomiem firmā ar vārdu un karjeras perspektīvu kādā no Ņujorkas bankām. Tas pats attiecas uz visu. Mums bija vajadzīga datorprogramma, jo citādi nevar veikt operāciju uzskaiti – veicam 400-500 operācijas dienā. Latvijā tā maksāja daudzus tūkstošus eiro, bet Amerikā tā maksātu daudzus simtus tūkstošu eiro.
Jūs strādājat ar sarežģītajiem finanšu instrumentiem. Tos vainoja 2008.gada pasaules krīzē. Ko jūs par to domājat?
Jā, vainīgi arī bija atvasinātie finanšu instrumenti, taču cita veida, nekā tie, ar ko strādājam mēs.
AFI veic diezgan riskantas finanšu operācijas. Ne visas finanšu operācijas būtu iespējamas 2008.gadā, jo tolaik tādu nebija, tirgus attīstās. Taču ar tādām stratēģijām, ko izmantojam hedžēšanai, mūsu operāciju apdrošināšanai, 2008.gadā mums būtu kādi 30-40% zaudējumi gadā. Kas būtu pieņemami, jo mēs par mērķi stādām 20-30% ienākumu gadā. Tāpēc «atdot» tādā krīzē kā 2008.gadā 30-40% būtu tikai normāli. Krīzē, ko tagad sauc par lielāko kopš Lielās Depresijas laikiem. Tāpēc tādā ir pieņemami zaudēt gada vai pat pusotra gada peļņu.
Jūsu kompānijas tātad izturētu tādu krīzi kā 2008.gadā?
Mēs izturētu, jo mums nav aizņemtas naudas. Mēs strādājam ar pašu līdzekļiem. Mums nevar būt tāda situācija, ka virs mums stāv bankas prasa – «atdodiet naudu!». Taču 2008.gada krīzes cēlonis nav atvasinātie finanšu instrumenti. Tas būtu tas pats, kas gadījumā, ja kāds būtu nosists ar āmuru, teikt, ka vainīgs ir āmurs un tā izgudrotājs. Pasaules krīzes cēlonis bija tajā, kā negodprātīgie baņķieri un finansisti izmantoja šos atvasinātos finanšu instrumentus. Problēma, ka tos uzdeva par «bezriska» vērtspapīriem. Šajos «bezriska» finanšu instrumentos tika iegrūsta milzīga nauda. Izrādījās, ka tie tomēr ir riskanti, jo bija atvasināti no hipotekārajiem kredītiem. Kad sākās nekustamo īpašumu krīze, izrādījās, ka tas, ko cilvēki uzskata par 100% uzticamu, tāds nav. Un tad milzīgā piramīda sabruka.
Bet eksistē taču finanšu tirgus uzraudzība?
Protams, ka zināma uzraudzības vaina ir, jo uzraudzība tāpēc ir uzraudzība, lai šādas situācijas nepieļautu. Taču es nevainotu tikai un vienīgi ASV finanšu uzraudzības sistēmu. Regulators nonāca ļoti sarežģītā situācijā, lai arī var teikt, ka arī tam nebija pareiza attieksme pret hipotekāro kreditēšanu.
Kādēļ tad notika pasaules finanšu krīze?
Kādēļ finansisti tā rīkojās un kādēļ viņiem tā bija iespējams rīkoties? Te ir daudz faktoru. Ir lietas, kuras regulators nevarēja redzēt. Ir lietas, uz kurām regulators pietiekami ātri nenoreaģēja. Bija metodoloģiskas uzraudzības kļūdas. Taču runājot lielās līnijās, pasaules krīzes trigers bija milzīgā hipotekārā kredīta masa. Kredīti bija izsniegti cilvēkiem, kuri nebija spējīgi par tiem maksāt. Hipotēkas bija formālas, bet uz to pamata bija izveidoti vēl atvasinātie finanšu instrumenti. Šīs hipotēkas bija savāktas lielos «pūlos», kur neviens nevarēja tikt skaidrībā, kādi šie kredīti ir. Tika izlaistas obligācijas, uz to pamata atkal atvasinātie finanšu instrumenti. Kad sabruka hipotekārā kreditēšana, sabruka visa parāda sistēma. 2006.gadā, starp citu, mēs pirkām īstermiņa amerikāņu hipotekārās obligācijas. Tās tika uzskatītas par «kvazivalsts» obligācijām. Turklāt tās tika dotas ar 1 pret 50. Tātad, ieliekot savus 2000 dolāru, es varēju nopirkt obligācijas par 100 000 dolāriem. Kad apakšā kredītus sāka neatdot, sagruva sistēma augšā. Taču tā ir vēsture, kam ar mūsu šodienas darbību nav nekāda sakara. Mēs strādājam ar opciju nākotnes līgumiem uz pasaules lielākajiem fondu indeksiem – S&P500, FTSE100 – un vēl ar valūtu indeksiem. Ļoti maz iespējama ir S&P 500 tirgus sarukšana desmit reizes. Varbūt var sarukt 500 lielāko ASV kompāniju akciju cena divas reizes. Tas ir bijis. Piemēram, 2008.gadā kritums bija divas reizes. Taču iedomāties, ka tās varētu nokrist desmit reizes… Kaut gan pasaulē katastrofas notiek. Ziemeļkoreja uzmetīs atombumbu Japānai, vai kaut kas tamlīdzīgs. Taču, kāda ir iespēja?
Kad jautā, kāda būs naftas cena pēc pusgada, parasti atbilde skan, to jums neviens 100% nepateiks, pat Sauda Arābijas karalis to nezina.
Vispirms ir jāsaprot, ka šādos apgalvojumos ir liekulības daļa. Piemēram, attiecībā uz naftu es varu izdarīt pietiekoši konkrētus skaitliskus aprēķinus. Nafta pašlaik maksā aptuveni 50 dolāri par barelu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka līdz šī gada beigām naftas cena neizmainīsies tādā intervālā, ka tā maksātu 25 dolāri, vai 200 dolāri par barelu. Teiksiet, ka tas ir pārāk plašs diapazons? Spekulantiem, kas strādā naftas tirgū, protams, tas ir pārāk plašs diapazons. Taču ikdienas dzīvei šāds aprēķins noder. Ražošanas uzņēmumam tā ir pietiekoša prognoze, ja var pateikt, ka benzīna cena līdz gada beigām nebūs par 25% lielāka vai mazāka.
Ko tieši cenšaties aprēķināt un prognozēt jūs?
Mēs cenšamies prognozēt notikumus uz priekšu. Atrast tādu stratēģiju, kura, notiekot notikumiem, būs labāka nekā citas stratēģijas. Varbūt tā nebūs peļņu nesoša. Varbūt pat nesīs zaudējumus. Taču tādā gadījumā šiem zaudējumiem jābūt mazākiem kā pielietojot citas stratēģijas. Savukārt, ja tā nes peļņu, tad peļņai ir jābūt lielākai nekā citiem. Protams, ka ne vienmēr tas strādā. Jau teicu, ka tādā krīzē kā 2008.gadā, mums būtu 40% zaudējumi. Ja pielietotu instrumentus, kuru tolaik nebija, mums būtu 30% zaudējumi. Taču, jāņem vērā, ka cilvēki, kuri investēja akcijās, tajā laikā zaudēja 50%. Daudzi no tiem, kuri strādāja ar opcijām, izputēja, ciešot 90% zaudējumus. Tātad 30% zaudējumi šādā situācija ir labs rezultāts.
Jūs mēģināt darīt tā, kā raksta Nasims Joahims Talebs «Melnajā gulbī»?
Mēs darām pretēji. Mēs strādājam pret «melno gulbi». Talebs saka, ka visas jūsu statistiskās metodes ir nieki, jo standarta statistiskajās metodēs maziespējamu notikumu esamība praktiski netiek ņemta vērā. Un, jo notikums ir tālāks no parasta dzīves ritējuma, jo tas ir maziespējamāks. Bet Talebs saka, ka tā nav taisnība. Jo maziespējami notikumi notiek. Paskatieties uz vēsturi. Simts gadu laikā ir virkne notikumu, kuri kardināli izmainīja lietu gaitu, pasauli, finanšu sistēmu, bet, kuru varbūtība, ja pielieto statistiskās matemātikas metodes, ir niecīga. Varbūtības teorija ir pielietojama tikai un vienīgi, ja ir kāda nejauša notikuma vairākkārtēja atkārtošanās. Monētu var mest simts reizes. Pasaule simts reizes «neizmet» ne pagātni, ne nākotni. Un Talebs saka, čaļi, paskatieties, cik daudz ir notikumu, kuru iespējamība bija niecīgi maza, un kurus neviens nevarēja paredzēt, bet tomēr tie notika. Kurš varēja paredzēt PSRS sabrukumu? Kurš to paredzēja no tiem, kas tirgo fondu biržā? Cilvēks 1982. gadā visu varēja būt izpētījis, izrēķinājis ciklus, matemātiskos modeļus, un likt likmi uz fondu tirgus attīstību nākamajos desmit gados. Viņš zaudētu, jo 1982.gadā nebija iespējams paredzēt PSRS sabrukumu 1991.gadā, kas izjauca visu iepriekšējo ciklu.
Jūs ņemat vērā «melnā gulbja» iespēju?
Mēs principā spēlējam pret «melno gulbi». Jo mēs darbojamies ar opcijām. Bet tās pērk cilvēki, kuri tādā veidā «apdrošina» operācijas, kuras viņi veic citos fondu tirgos. Ļoti straujas kustības gadījumā viņu apdrošināšana nostrādās kā pluss, bet tas, ka mēs to iedevām, nostrādās kā mīnuss. Mūsu biznesam ir zināma līdzība ar apdrošināšanas kompāniju. Taleba grāmatā ir daudzas pareizas lietas, taču nepiekrītu viņa pamata secinājumam, ka ir jāstrādā uz «melno gulbju» meklēšanu. Tas, manuprāt, ir pretrunā ar paša Taleba doto «melnā gulbja» definīciju, kas ir notikums, kuru vispār nav iespējams paredzēt. Šādi paredzējumi tagad ir modē – «desmit «melnie gulbji», kas notiks nākamajā gadā». Tas ir absurds! Jo, ja tu to principā vari paredzēt, tad tas vairs nav «melnais gulbis» pēc definīcijas. Mūsu pašu pieredzē ir gadījums ar atomelektrostacijas avāriju Japānā. Tajā laikā strādājām ar nākotnes līgumiem uz jenām un dolāriem. Dažas dienas pēc avārijas biržā valdīja nopietna panika. Mūsu pozīcijas gan bija hedžētas, mēģinājām pat nopelnīt šajā situācijā. Neko īpaši nenopelnījām, taču arī neko nezaudējām. Attiecībā uz tirgu, šāda atomelektrostacijas katastrofa bija klasisks «melnais gulbis». Pirms tam neviens neko tādu nevienā matemātiskā modelī neiekļauj, bet pēc tam teic, «oi, tas taču varēja notikt!».
Vai šādu avāriju principā ir iespējams paredzēt?
Stratēģijai vairāk nepatīkami ir nevis «melnie gulbji», bet neskaidrība, kas ieilgst, piemēram, pēc Brexit, pēc Trampa ievēlēšanas. Šī neskaidrība ir daudz grūtāka stratēģijas izstrādāšanai.
Neviens nevarēja iedomāties, ka Putins savāks Krimu. Bet, ja viņš pārdomā, atdot atpakaļ, sak, grūti ar sankcijām. Kā tas ietekmētu tirgus situāciju?
Dažādu apstākļu ietekmē notikumi Krievijā ļoti maz ietekmē situāciju finanšu tirgos. Tas ir pozitīvi, jo jebkura neskaidrība mums nav laba. Tāpēc ir labi, ka šie notikumi ir aiz pasaules finanšu tirgus «perimetra». Finanšu tirgus īpaši nereaģēja uz situāciju Ukrainā. Krievijas vērtspapīri reaģēja. Starp citu, reaģēja hipertrofēti, tāpēc bija lieliska iespēja nopelnīt.
Bet arī šo jomu ietekmēja ne jau, teiksim, sankcijas vienas pašas, bet faktoru kopums?
Runājot vairs nevis par biznesu, bet dzīvi vispār, ne jau tā ir problēma, ka ir ieviestas sankcijas. Nu nenomirs Krievijas naftas nozare. Tā izdzīvoja Padomju Savienībā, kad bija «dzelzs priekškars» un vispār nekādas tehnoloģijas tur nenonāca. Arī Krievijas bankas nepazudīs. Un arī pārtikas jomā situācija sliktāka nepaliks. Taču pati apziņa, ka spriedze nemazinās, bet tikai pieaug, psiholoģiski ir ļoti nepatīkama. Nepatīkama ne tikai krieviem, bet visiem cilvēkiem pasaulē. Tiešām nezinu, kā pasaules politiskā elite no tā izies.
Kā tirgu ietekmē zemā naudas cena?
Manu biznesu tas nekādi neietekmē. Parēķinājām pavisam hipotētisku situāciju, kā būtu, ja ASV obligāciju likmes atkal būtu 5% gadā, kas principā ir iespējams, jo pirms desmit gadiem tā bija. Sanāca, ka tās ir tikai kapeikas, ko mēs nopelnītu vairāk.
Kā šīs zemās procentu likmes ietekmē ekonomiku vispār?
Ir izveidojusies dīvaina situācija. Pēc idejas zemām procentu likmēm vajadzētu izraisīt ekonomikas pieaugumu sprādziena veidā. Taču reālajā dzīvē to neredzam. Tas nenotiek nedz Eiropā, nedz ASV, nedz vēl jo vairāk Japānā, kur šīs zemās procentu likmes jau ir ļoti daudzus gadus. Ekonomika neaug. Labi redzu problēmu, jo vēroju banku sistēmu no iekšpuses. Zemās procentu likmes reti nonāk līdz biznesam. Pamēģiniet dabūt kredītu biznesa idejai. Ko jums pateiks? Nedosim. Pat, ja cilvēks gribēs ieķīlāt savu dzīvokli, viņam par to vairums banku neiedos naudu biznesam. Un, ja iedos, tad ar likmi, kas ir daudz augstāka nekā parastam hipotekārajam kredītam. Negribu vispārināt, taču daudzas bankas ir zaudējušas sākotnējo banku kompetenci, proti, biznesa risku novērtēšanas spēju. Kādreiz bankas lieliski saprata, kā strādā bizness, kam tās dod naudu, kas pirks zirgus, un kas tos pārdos. Tagad milzīgā darbības apjoma rezultātā biznesa vērtēšanas pieredzi bankām ir aizstājis «skorings», kredītreitingu aģentūru vērtējumi un tamlīdzīgi.
Cik vērts bija visaugstākais «Lehman Brothers» kredītreitings?
Vai Enron. Turklāt bankas tos nepārbauda. Savukārt mazajam biznesam kredītreitinga aģentūru vērtējums vispār nav pieejams. Kokzāģētavai tāda nav. Kredītprocenti, protams, ir mazi. Taču jebkurš bizness, protams, var būt arī ar mīnusu. Banka to saprot. Taču tā, nespēj izvērtēt risku, jo bankai nav tādu speciālistu, kuri padziļināti saprastu katru biznesu. Turklāt kāda būs bankas peļņa no neliela kredīta? Maza. Labāk nopirkt obligācijas kaut par 1,5%, ja naudas cena ir nulle. Var taču nopirkt miljardu obligāciju no Deutsche Bank un gaidīt. Tā bankas pārvēršas par slēgtiem klubiem, kuros tiek kreditēti tikai lieli top uzņēmumi. Tāpēc arī tirgū ir parādījusies vieta mikrofinansēšanas kompānijām, kuras izsniedz kredītus par 10-15% gadā. Ja nepalielināsies procentu likmes, finanšu sistēmas infrastruktūra pēc gadiem pieciem būs stipri izmainījusies. Taču tagad vispār notiek lielas pārmaiņas. Tāpēc mūsu uzņēmums var atrasties tādā mazā valstī kā Latvija, kura ir izrāvusies kompetences ziņā brokeru biznesa jomā.
Varat dod mājienu par kādām no šīm milzīgajām pārmaiņām finanšu sistēmas infrastruktūrā?
Mums, piemēram, ir konts kompānijā Interactive Brokers, kas ir viens no pasaulē lielākajiem mazumtirdzniecības brokeriem. Es no sava telefona CME Globex sistēmā varu veikt transakciju Čikāgas biržā. Pirms desmit piecpadsmit gadiem, lai tirgotos Čikāgas biržā, vajadzēja turēt milzīgu štatu. Termināls, kas bija pieslēgts biržai, maksāja milzīgu naudu. Tas bija pieslēgts pa speciāliem sakaru kanāliem. Ir pagājuši desmit gadi, un principā jebkurš cilvēks var tirgoties ar opcijām. Ir parādījušies bitkoini, par kuriem ir pretējs viedoklis. Sberbank prezidents Germans Grefs ir izteicies, ka pēc desmit gadiem visas operācijas viņu bankā notiks caur līdzīgām sistēmām. Skaidrs, ka tā gluži nebūs. Taču skaidrs, ka attīstība šajā virzienā notiks. Viss nebūs digitāls vai nano. Digitālajā ekonomikā neizaudzēsi kviešus, nenoķersi siļķi un neizcepsi bulku. Tas pats attiecas uz enerģētiku. No datora enerģija neplūdīs. Taču, kas attiecas uz finanšu sfēru, kur materiālā vispār ir maz, tur izmaiņas būs ļoti lielas. Tāpēc tas, kuram pat nav nekādas iepriekšējas pieredzes, bet kurš ir spējīgs apgūt jaunu kompetenci, var kļūt ļoti pieprasīts. Problēma, ka nezini, kas būs tā jaunā kompetence, kas nomainīs veco. Ko apgūt? Bitkoinus? Bet varbūt ko citu? Attīstīsies B2B sistēma kreditēšanā. Šeit bija pirmais vilnis. Tagad tas ir apstājies tāpēc, ka pirmie saskrēja krāpnieki. Taču parādīsies regulācija, un interese atkal pieaugs. Ja bankas nespēj pildīt savu starpnieka funkciju kreditēšanā, parādīsies citi starpnieki, kas to pilda. Savukārt, ja parādīsies citi, varbūt, tad arī bankas atgriezīsies pie šī biznesa.
