Tieši pirms desmit gadiem - 2007. gada 13.jūlijā - tika atklāta AS Sakret Holdings Igaunijas rūpnīca, ieguldot vairāk nekā astoņus miljonus eiro. Tobrīd tās bija lielākās Latvijas uzņēmuma investīcijas kaimiņvalstī, informē kompānijas pārstāvji.

Desmit gadu laikā uzņēmums izveidojis profesionālu un veiksmīgu darbinieku komandu, kas pēdējā pusgada laikā veicinājusi apgrozījuma pieaugumu par 11%, lai arī būvniecības tirgus valstī palielinājies vien par 7%.

«Pēdējos gados Igaunijas rūpnīca palielinājusi darbības jaudu, pavisam nesen pārgājusi uz divu maiņu darbu, tādējādi kļūstot vēl produktīvāka. Ņemot vērā to, ka Igaunijas tirgus ir augošs un investīcijas arvien palielinās, esmu pārliecināts, ka tuvāko gadu laikā Sakret spēs iekarot arvien lielāku patērētāju uzticību,» saka rūpnīcas direktors Kaspars Pacēvičs, piebilstot, ka apgrozījums pērn sasniedzis 5,7 miljonus eiro.

Gada laikā plānots investēt vēl papildu līdzekļus ražošanas jaudu palielināšanai, tādējādi turpinot audzēt tirgus daļu un apgrozījumu.

Tekstilizstrādājumu ražošanas uzņēmums Latvijas Tekstils turpmāk nodrošinās arī digitālo druku, informēja uzņēmuma vadītājs Oskars Polmanis.

Ideja radusies pirms diviem gadiem, apmeklējot pasaules tekstila izstādes un lūkojoties pēc tekstila apdrukas inovācijām. Šā gada sākumā atrastas piemērotākās idejas īstenošanai. «Gadu sākām ar eksperimentiem, pasūtot šo pakalpojumu ārpus Latvijas, lai saprastu, kāds ir šīs produkcijas noiets. Tirdzniecības rādītāji bija pārliecinoši, tādēļ nolēmām riskēt un investēt, lai šo tehnoloģiju atvestu uz Latviju. Nav tā, ka Latvijā nav iespējama digitālā druka uz lina un kokvilnas, bet problemātika ir tirāža un pieejamība. Mūsu uzsvars - nelielas tirāžas plašākam interesentu lokam,» sacīja O. Polmanis.

Viens no pamudinājumiem investēt šajā tehnoloģijā ir gadu mijā uzsāktais projekts 119 Latvijas skati, kura ideja ir simtgades gadā radīt katram Latvijas novadam auduma maisiņus ar raksturīgiem fotoattēliem. «Līdz ar iekārtu atvešanu un testa režīma pabeigšanu, tas būs pirmais projekts, ko drukās šīs iekārtas. Galvenais, ko gribu akcentēt - mēs no kreklu apdrukātājiem atšķirsimies ar to, ka kreklus mēs neapdrukāsim,» uzsver O. Polmanis.

Uzņēmums Pica Rīga, kas ilgstoši bija pazīstams kā e-picērija, nupat ir vēris vaļā arī restorānu Rīgā, Strēlnieku ielā, kur piedāvās jaunu recepšu picas ar vīniem. Uzņēmums nodrošināšot arī picas ar strausa un brieža gaļu.

Plānots, ka restorāna apmeklētājus sagaidīs paši vietas saimnieki – Eva un Normunds.

Zīmola mērķauditorija ir «cilvēki gardēži, kas novērtē no augstvērtīgām izejvielām gatavotu kvalitatīvu ēdienu», viņi skaidro.

Precīza investīciju summa pašlaik tiek apkopota, bet domājams, ka tās atpelnīt varētu būt iespējams 3 gadu laikā.

«Sākotnēji picas bija iespējams pasūtīt tikai internetā, bet restorāna atvēršana vienmēr bijusi plānā. Iespējams, ka sākotnēji kā pārdrošs sapnis, kas nu pārtapis realitātē. Ikviens dizaina elements telpās ir īpaši pārdomāts,» saka restorāna līdzīpašniece Eva Broda-Bērziņa.

Piektdienas intervija ar Pica Rīga līdzīpašnieci Evu Brodu – Bērziņu

Konditorejas un uzkodu ražotājs Orkla Confectionery & Snacks Latvija 2017. gada maijā Ādažu Čipsi ražotnē saražojis par 19% vairāk produkcijas nekā 2016. gada maijā, sasniedzot 598 tonnas. Tas ir lielākais čipsu un sāļo uzkodu ražošanas apjoms mēnesī kopš ražotnes dibināšanas 1979.gadā.

Šāds ražošanas apjoma pieaugums galvenokārt ir saistīts ar sāļo uzkodu un kartupeļu čipsu pieprasījuma pieaugumu Latvijā un eksporta tirgos, kā arī veiktajām investīcijām tehnoloģiskajos uzlabojumos.

Orkla Confectionery & Snacks Latvija ir lielākais kartupeļu čipsu un sāļo uzkodu ražotājs Latvijā. Uzņēmuma produkcija ar zīmolu Taffel tiek eksportēta uz Baltijas valstīm, Skandināviju, ASV, Krieviju, Lielbritāniju, Gruziju, Kazahstānu un Azerbaidžānu.

2016. gadā Orkla Confectionery & Snacks Latvija ieguldīja Ādažu Čipsi ražošanas procesos, investējot 320 000 eiro kartupeļu pirmapstrādes līnijā un 60 000 eiro čipsu ražošanā, lai uzsāktu jauna veida vafeļčipsu izgatavošanu un virzīšanu tirgū.

Būvuzņēmums Restaurators vairāk nekā 65 gadu pastāvēšanas vēsturē spēcīgāko turbulenci piedzīvoja tieši ekonomiskās lejupslīdes gados. «2010. gadā uzņēmuma apgrozījums bija samazinājies līdz aptuveni 200 tūkst. eiro, tas bija zemākais punkts tā pastāvēšanas vēsturē. Pirms tam šādu apjomu tērējām administrācijas izdevumiem, un, lai izdzīvotu, mums nācās atlaist 100 darbiniekus, turklāt 80 no tiem vienā dienā. Tiem, kas palika, bija jāsamierinās, ka algu izmaksāsim, iespējams, ar trīs mēnešu kavēšanos,» atminas AS Būvuzņēmums Restaurators valdes priekšsēdētājs Mareks Mamajs.

Pēc izkļūšanas no bedres sekoja uzņēmuma atkopšanās un attīstības gadi. Būvuzņēmums Restaurators kāpināja apgrozījumu no miljona eiro 2013. gadā līdz gandrīz trīs miljoniem 2016. gadā. Šogad uzņēmums ir iecerējis sasniegt četru miljonu eiro slieksni. Tas ļāvis kompānijai iekļūt Dienas Biznesa un Lursoft veidotajā strauji augošu uzņēmumu jeb Gazeļu sarakstā.

Pirms krīzes uzņēmums daudz strādāja privātajā segmentā, tad valsts un pašvaldības pasūtījumu bija mazāk. «Iestājoties krīzei, kā ar nazi tika nogriezti privātie pasūtījumi, un, ja mēs darbiniekiem būtu izmaksājuši vēl vienu algu par dīkstāvi, tad būtu bankrotējuši, jo naudas kontā bija tik, cik bija. Mūsu produkts un pakalpojums parādīja to, cik dzīvotspējīga ir valsts ekonomika, jo restaurācija ir dārgāks pakalpojums nekā vienkārši būvniecība, tāpēc ka specifika ir cita,» skaidro M. Mamajs. Uzņēmuma apgrozījuma augšupejas līkne sākās līdz ar restaurācijas darbu veikšanu kultūras pilī Ziemeļblāzma, kas bija pirmais vērienīgais projekts pēc ekonomikas lejupslīdes gadiem.

Sauso un lietošanai gatavo būvmaisījumu ražotāja AS «Sakret Holdings» koncerna uzņēmums UAB «Sakret LT» decembrī saņēma vairākas nozīmīgas balvas par sasniegumiem Lietuvā, tostarp «Lietuvas eksporta balvu 2017», zelta medaļu par ražoto produktu, kā arī balvu «Labākais uzņēmums 2017» kategorijā mazie un vidējie uzņēmumi, informē kompānijas sabiedrisko attiecību konsultante Rūta Grikmane.

«Man ir patiess prieks, ka katrā no Baltijas valstīm »Sakret« spējis attīstīt veiksmīgas rūpnīcas, kas ne tikai nodrošina darba vietas un augstvērtīgus būvmateriālus, bet arī palīdz visam reģionam attīstīties. Šī balva ir tiešs pierādījums tam, ka latvieši arī kaimiņvalstīs var gūt atzinību,» saka AS «Sakret Holdings» padomes priekšsēdētājs Andris Vanags.

Apbalvojumu par sasniegumiem eksportā pasniedza Panevēžas Tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kamera, godinot labākos šī reģiona uzņēmējus, savukārt balvu «Labākais uzņēmums 2017» kategorijā mazie un vidējie eksportspējīgie uzņēmumi sniedza Viļņas Tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kamera. Kā labākais UAB «Sakret LT» ražotais produkts novērtēts apmetums «HM-10», par ko zelta medaļu pasniedza Lietuvas Republikas premjerministrs Saulius Skvernelis un Lietuvas rūpniecības konfederāciju prezidents Roberts Dargis.

SAKRET OU Igaunijā kāpinājis ražošanas jaudu, pieņemot papildu darbaspēku un pārejot vasaras sezonā uz darbu divās maiņās. Darbs divās maiņās ļauj SAKRET nodrošināt augošo pieprasījumu un būt elastīgam jaunu materiālu ražošanā un pielāgošanā pēc pieprasījuma. Kopumā šā gada pirmajos piecos mēnešos SKARET OU realizētās produkcijas apjoms Igaunijā audzis par 13 %, salīdzinot ar tādu pašu laika periodu pērn.

Kaspars Pacēvičs, SAKRET OU vadītājs Igaunijā, skaidro, ka kaimiņvalstī pieprasījums vienlīdz audzis gan pēc produktiem, kas paredzēti iekšdarbu veikšanai, gan ārējās apdares darbiem. «Tas saistīts ar to, ka pavasara un vasaras sezonā iedzīvotāji arvien aktīvāk veic dažādus remontdarbus savos mājokļos. Turklāt Igaunijā strauji noris arī jaunu dzīvojamo un biroju ēku projektu attīstīšana. Iedzīvotāji plaši apgūst arī ēku siltināšanas programmu, par ko liecina pārdošanas apjomu pieaugums restaurācijas un fasāžu apdares materiāliem.»

SAKRET OU ir AS SAKRET HOLDINGS filiāle Igaunijā, kas dibināta 2005. gadā, drīz pēc tam uzsākta arī ražotnes celtniecība, kas tolaik bija visnozīmīgākā Latvijas uzņēmuma kapitāla investīcija Igaunijā. Rūpnīca tika atvērta 2007. gadā ar ražošanas jaudu 150 tūkst. tonnu gadā.

Topošā ēdināšanas pilsētiņa atjaunotajā Centrāltirgus paviljonā būs kā flagmanis tirgus nākotnes vīzijai par vietu, kur ne tikai iepirkties, bet arī labi pavadīt laiku, atpūsties un pavakariņot, teic AS Rīgas Centrāltirgus (RCT) vadītājs Artis Druvinieks.

«Ēdināšanas daļu nevērs ciet līdz ar RCT darbalaiku. Šī paviljona daļa strādās ilgāk. Proti, ja RCT strādā līdz sešiem, tad šī daļa strādās ikdienā līdz 22:00, bet piektdienās un sestdienās līdz diviem naktī. Šādā veidā arī gribam mainīt cilvēku uztveri. Vēsturiski cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, kas RCT teritoriju vakara stundās vairs neuztver kā pozitīvu vidi. Mēs strādājam pie tā, lai mainītu domāšanu, un mums ir labi piemēri, uz ko atsaukties, - Barselonas, Madrides tirgus, Eiropas tirgus etalons – Roterdamas tirgus, kam mēs mēģinām līdzināties ar šo ēdināšanas pilsētiņas konceptu,» intervijā stāsta A.Druvinieks.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild dzīvības apdrošināšanas kompānijas Compensa Life Latvijas filiāles vadītājs Viktors Gustsons. «Apdrošināšana ir uzticības bizness,» uzsver V. Gustsons.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Strādāju apdrošināšanas nozarē jau kopš 1991.gada. Sāku strādāt apdrošināšanas akciju sabiedrībā Balta, pēc tam piecus gadus biju Vērtspapīru tirgus komisijas vadītājs. Kopš 2001. gada strādāju Compensa Life. Uzskatu, ka apdrošināšana ir ļoti interesanta biznesa sfēra.

«RBSSKALS bankrotēja valsts dēļ. Par Nacionālo bibliotēku RBSSKALS nesaņēma piecus miljonus! Protams, var jau formāli teikt – viņiem nepienācās. Bet, ja firma bankrotē, uzceļot tādu objektu kā Gaismas pils, tas nav normāli! Valsts nebankrotētu, ja viņa tos piecus miljonus samaksātu, firma paliktu tirgū. Tā ir tikai valsts vaina,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka būvuzņēmējs, agrāk būvuzņēmuma PBLC vadītājs Jānis Lancers.

Nu jau viņš gandrīz 10 gadu ir pensijā un nesen klajā nākusi viņa sagatavotā grāmata Latvijas būvniecība 100 gados – apjomīgs un fundamentāls 1600 lappušu darbs trīs biezos sējumos.

Tas arī bija pamudinājums aicināt uz piektdienas sarunu pašu grāmatas autoru. Savulaik J. Lancers bija biežs viesis Dienas Biznesa lappusēs – ar Jāni tikāmies un sazinājāmies daudz un bieži, un viņš nekad neatteica paust savu viedokli un domas par nozares norisēm un problēmām – arī tad, ja šis viedoklis ne visiem bija glaimojošs un tīkams. Lai gan mūsu tikšanās iegansts ir grāmata, arī šoreiz tomēr neiztiekam bez sarunas par būvniecību – gan par nozares pagātni, gan pašreizējām norisēm. Un, lai arī Jānis pats sakās esam no visa tā kā malā pagājis, tomēr atļaušos tam nepiekrist – jautājot un uzklausot atbildes, ir jūtams, ka laikam jau nav tik vienkārši paiet malā no tā, kam veltīta visa dzīve.

Lauksaimnieki ir gatavi atteikties no agresoru - Baltkrievijas un Krievijas - ražotajām izejvielām, tāpēc ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrast jaunus piegādātājus, un rast veidus kā pastiprināt investīcijas tehnoloģijās, kas palīdz mēslojumu izmantot maksimāli efektīvi, pauda biedrības "Zemnieku saeima" valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Viņš sacīja, ka lauksaimniekiem neizpratni raisījuši zemkopības ministra Kaspara Gerharda (NA) izteikumi piektdienas, 18.marta, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma". Ministrs intervijā paudis, ka nozarē pamatā nav problēmu ar minerālmēslu pieejamību, degvielas trūkumu vai darba roku trūkumu.

"Tāds skats uz esošo situāciju nozarē norāda vai nu uz nevēlēšanos, vai nespēju risināt reālas problēmas," sacīja Lazdiņš, piebilstot, ka ka pašlaik no ministrijas nav konkrētas atbildes par turpmāko situāciju.

Cita starpā zemnieku saimniecības īpašnieks Oļegs Hincenbergs pauda neizpratni par to, ka ministrs aicinājis mazināt mēslojuma lietojumu un tādējādi kļūt videi draudzīgākiem. Hincenbergs uzsvēra, ka samazināt mēslojumu nozīmē samazināt ražu un kvalitāti.

Ja tiešām ir superprodukts, tam tirgu var atrast. Ja neizdodas, tad ir jautājums, vai produkts nav tā pārcenots, ka uzņēmums otrā pusē nevar izveidot biznesu - tā intervijā Dienas Biznesam saka eksporta konsultāciju un tirgus izpētes uzņēmuma GatewayBaltic līdzīpašniece Inese Andersone.

Pirms 12 gadiem, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņa saskatīja iespēju piedāvāt eksporta konsultācijas sadarbības veicināšanai ar Zviedriju. Šī ideja ir attaisnojusies, un šobrīd uzņēmuma pakalpojumus izmantojuši ne vien daudzi Latvijas, bet arī ārzemju uzņēmumi. Plašāk par to, kādi ir Latvijas eksportētāji un kā šo gadu gaitā mainījušies, viņa stāsta intervijā.

Fragments no intervijas

Tu jau vairāk nekā desmit gadus palīdzi mūsu uzņēmējiem eksportēt. Kāpēc tev ir svarīgi to darīt?

Man liekas, ka eksportējošie uzņēmumi ir daudz stiprāki, ar ilgtspējīgāku pieeju, rada labāk apmaksātas darbavietas, ievieš inovācijas un attīstās. Tāpēc mums ir svarīgi viņiem palīdzēt, lai attīstība notiktu ātrāk. GatewayBaltic radās pirms 12 gadiem. Pusotru gadu es ar savu draugu un tagadējo vīru Kimu dzīvoju Zviedrijā, taču mēs izdomājām pārcelties uz Latviju. Tas bija laiks, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Apzinājāmies, ka visas robežas ir vaļā, bet nebija zināms, kā ieiet tepat blakus esošā tirgū. Izmantojām to, ka mums bija latviešu un zviedru valodas zināšanas, sākām ar Latviju un Zviedriju. Katru gadu sapratām, ka klienti prasa ne vien palīdzēt ieiet Zviedrijas tirgū, bet visā Skandināvijā. Tāpat parādījās interese no skandināviem un ne vien par Latviju, bet arī par Baltiju un Poliju. Tā mēs visu laiku esam likuši klāt jaunus tirgus, ir bijuši projekti arī Paragvajā, Meksikā un Honkongā. Robežas izzūd.

Izmaiņas mūzikas nozarē nes straumēšanas vietnes, kas to padara ērti pieejamu, vienlaikus paverot iespējas par zvaigzni kļūt kādam sešpadsmitgadīgam dīdžejam no Latvijas vai jebkuras citas vietas pasaulē

Tā intervijā uzsver Universal Music Baltics direktors Petri Mannonens (Petri Mannonen). Un šādi piemēri ir – tieši internetā tika pamanīts Džastins Bībers, un arī Gangnam Style savu uzvaras gājienu piedzīvoja tieši virutālo iespēju dēļ. Vairāk par mūzikas klausīšanās paradumiem un izmaiņām industrijā viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kā šobrīd mainās mūzikas industrija?

Ir lielas izmaiņas patēriņa paradumos – kā cilvēki klausās mūziku. To redzam globāli un arī Latvijā – mūzikas patēriņš virzās digitālajā virzienā un ir pamanāma tādu kanālu kā Spotify, Deezer, Apple Music izaugsme. Protams, joprojām radio klausās ļoti liela daļa – 43%. Tam seko telefons ar tikai 12%, bet tas ir plaši izplatīts tieši gados jaunā auditorijā starp 15 līdz 29 gadiem. Šo cilvēku mūzikas patēriņš virzās uz digitālo pusi. To var redzēt notiekam it visur – vispirms kaut ko lieto jaunā paaudze, kam vēlāk seko masas.

Atbildība par OIK skandālu primāri jāuzņemas tiem ministriem un valsts sekretāriem, kas strādāja Godmaņa un Kalvīša valdībā, to intervijā DB pauda bijušais ekonomikas ministrs, tagad jaundibinātās partijas Kustība Par! valdes priekšsēdētāja Daniels Pavļuts.

Viņš atzīmē, ka obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmas radīšanā savu vainu viņš neredz, jo no pirmās dienas ministra amatā mēģinājis atļauju izsniegšanu apturēt.

Fragments no intervijas

Kā kopumā vērtējat šobrīd izveidojušos situāciju saistībā ar OIK?

To, ka OIK slogs kļūs nepanesams, es prognozēju jau 2012. gada sākumā, kas bija burtiski mēnesi vai divus pēc manas nonākšanas ekonomikas ministra amatā. Es aizgāju uz valdību ar, manuprāt, pirmo visaptverošo ziņojumu par to, kādas būs OIK izmaksas. Lielie likumi un Ministru kabineta (MK) noteikumi, balstoties uz kuriem vēlāk izsniegtas atjaunojamo energoresursu (AER) un koģenerācijas ražošanas atļaujas, pamatā pieņemti Godmaņa un Kalvīša valdības laikā. Mēs neatradām, ka toreiz, pieņemot lēmumus, veiktas nopietnas analīzes, kādas sekas tas ilgtermiņā atstās uz Latvijas tautsaimniecību. Līdz ar to, jau uzsākot darbu ministra amatā, man bija pilnīgi skaidrs, ka OIK ir bumba ar laika degli. Tieši tāpēc es ķēros klāt pie moratorija – sākām novembrī un februārī, gājām uz valdību ar priekšlikumu pilnībā slēgt jaunu atļauju izsniegšanu. Pagāja ilgs laiks, kamēr mēs šo priekšlikumu dabūjām cauri. Lēmumu slēgt jaunu atļauju izsniegšanu valdība pieņēma tikai 2012. gada augustā, balstoties uz mūsu prognozēm, ka tās būs miljardiem lielas izmaksas, kas būtiski samazinās Latvijas uzņēmēju konkurētspēju un radīs tālākus nabadzības riskus Latvijas sabiedrības sociāli un materiāli neaizsargātākajai daļai. Augustā šo moratoriju pielēma, taču pat tad tika nolemts, ka MK noteikumi stājas spēkā nevis ar publicēšanas brīdi Latvijas Vēstnesī, bet iedeva laiku vēl līdz septembrim. Pa šo laiku tad arī saskrēja tas papīra atļauju vilnis, ko mums ar Juri Pūci piedēvē. Atļaujas nevarēja neizsniegt, jo likums to paredzēja. Ierēdnis nevar neizsniegt atļauju, ja likums paredz, ka viņam tā ir jāizsniedz. Pēc tam gan mēs veicām veselu virkni pasākumu, kas bija saistīti gan ar atļauju atcelšanu, gan ar stingrāku prasību noteikšanu par būvniecību, par lietderīgās enerģijas izmantošanu un daudzām citām lietām, kas ļāva gan mūsu laikā, gan pēc tam faktiski teju visas no šīm izsniegtajām atļaujām vienkārši likvidēt. Absolūti lielākā daļa no tām netika realizēta.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs intervijā laikrakstam Diena.

Jautājums par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) apmaiņā pret investīcijām sabiedrībā raisa visai pretrunīgas attieksmes. Kā jūs to vērtējat, būdams Latvijas Bankas prezidents, tātad – eksperts naudas lietās?

Ekonomiski tas nav pretrunīgs. Tas ir pilnīgi skaidri saprotams, pozitīvs, pozitīvs un vēlreiz pozitīvs. Vienkārši varbūt ir cilvēki, kas, izmantojot šo jautājumu, mēģina nopelnīt politiskas dividendes. Ja mēs palūkojamies uz statistiku, aizvadītajos gados ir izsniegtas 6645 uzturēšanās atļaujas. Salīdzinājumam ar šo skaitli Latvija 2010. gadā vien izsniedza 140 000, 2011. gadā – 160 000 un 2012. gadā 180 000 Šengenas vīzu.

Uzņēmēji no iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes baidās, jo ir bažas, ka tam varētu sekot kapitāla pieauguma nodokļa progresivitātes ieviešana, intervijā DB skaidro LTRK padomes priekšsēdētāja amata kandidāts Guntis Belēvičs.

Fragments no intervijas

Kas bija jūsu galvenā motivācija, piesakoties kandidēt uz LTRK padomes priekšsēdētāja amatu (vēlēšanas notiks 20.martā – red.)?

Mani uzrunāja vairāki uzņēmēji, kuri acīmredzot ir novērtējuši manu līdzšinējo darbību. Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu ir likumi par kamerām, un vairākās valstīs uzņēmumiem dalība tajās ir obligāta. Latvijā uzņēmēji stājas LTRK, lai sekmīgāk spētu aizstāvēt savas intereses un panākt uzlabojumus uzņēmējdarbības vidē. Kļūt par kameras prezidentu ir katra biedra tiesības. Es uzskatu, ka ir ļoti labi, ja uz šo amatu ir konkurence, jo ir jābūt ideju sāncensībai, konkurējošiem priekšlikumiem, lai biedriem ir no kā izvēlēties. Jāpiemin, ka Latvijā ir daudzas ārvalstu uzņēmēju tirdzniecības kameras, kas savas problēmas risina ar attiecīgo vēstniecību palīdzību. Latvijas uzņēmējiem nav savas vēstniecības. Par šādu vēstniecību jākļūst LTRK. Vienīgā iespēja ir pašiem iet un darīt. Tā arī ir mana galvenā motivācija.

Obligātā iepirkuma komponentes sistēmas (OIK) likvidēšana nākotnē varētu novest pie siltumenerģijas tarifu pieauguma Rīgā, piektdien intervijā laikrakstam Dienas Bizness pieļauj Rīgas siltums valdes priekšsēdētājs Normunds Talcis.

Uzņēmuma Rīgas siltums īpašumā ir vairākas koģenerācijas stacijas, kas saņem atbalstu elektroenerģijas obligātā iepirkuma ietvaros. N.Talcis intervijā DB atklāj, ka, ja atbalsts koģenerācijas stacijām tiks atņemts, uzņēmums būs spiests paaugstināt siltumenerģijas tarifus Rīgā, kas vēsturiski ir vieni no zemākajiem Latvijā.

Fragments no intervijas

Kāds uzņēmumam bija aizvadītais finanšu gads?

Finanšu gads, kas sākās 2016. gada oktobrī un noslēdzās pērnā gada septembrī, bija veiksmīgs. Tas saistāms ar apkures sezonas ilgumu, kas bija līdz šim garākā Rīgas siltums pastāvēšanas vēsturē. Uzņēmuma gūtā peļņa no siltumenerģijas un elektroenerģijas pārdošanas, kā arī citas saimnieciskās darbības iepriekšējā finanšu gadā bija 1,82 miljoni eiro, bet papildus gūtā peļņa - 5,94 miljoni eiro, kas veidojusies saistībā ar to, ka no 2018. gada Latvijā ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un tāpēc gadiem uzkrātais uzņēmumu ienākuma nodoklis tika novirzīts pagājušā gada peļņā.

#Kaņepēs ir spēks, intervijā DB saka Dailes teātra aktieris Ivars Auziņš, kurš jau septiņus gadus vada kaņepju pārstrādes uzņēmumu Transhemp.

Kaņepēs ir spēks, intervijā DB saka Dailes teātra aktieris Ivars Auziņš, kurš jau septiņus gadus vada kaņepju pārstrādes uzņēmumu Transhemp.

Savulaik viņam bija iecere Latvijā uzbūvēt lielu rūpnīcu, kurā no kaņepēm ražotu koksni un šķiedru. Jau tika piesaistīts Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums un atrasti investori, taču banka šo biznesu līdzfinansēt atteicās. Šobrīd I. Auziņš no kaņepēm ražo dažādus veselīgus pārtikas produktus – eļļu, proteīna pulveri un šķiedrvielas, kā arī lobītas un grauzdētas sēklas. Viņš joprojām aktīvi darbojas teātrī, filmējas vietējos seriālos un gaida piedāvājumu spēlēt lielās lomas ārpus mūsu valsts robežām.

Trūkst esošo Covid-19 pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu kontrole un arī atbalsta mehānismi iedzīvotājiem, kuri zaudējuši ienākumus, intervijā Latvijas Radio atzina veselības ministre Ilze Viņķele (AP), vienlaikus atzīstot, ka redz pēc vēl stingrākiem ierobežojumiem un arī ārkārtējās situācijas pagarināšanas.

Komentējot Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) uzrunu iedzīvotājiem svētdienas vakarā, ministre uzvēra, ka par nepieciešamību pagarināt ārkārtējo situāciju runāja jau pirms nedēļas, uzsverot, ka pēc epidemioloģiskajiem datiem šāda vajadzība ir acīmredzama. Minimālais laiks, lai sajustu kādu efektu, būtu šo periodu pagarināt par divām nedēļām.

Tāpat viņa iepriekš minējusi, ja situācija nestabilizēsies, tad striktāki ierobežojumi būs nepieciešami visas valsts teritorijā. Un šāda aina ir redzama, atzina ministre.

Vaicāta, kādi varētu būt šie ierobežojumi, ministre teica, ka vispirms jāskatās, kā veicies ar esošo ierobežojumu ievērošanu. Viņa minēja, ka "melnās piektdienas" iepirkšanās akcijas laikā veikalos nav tikusi ievērota noteiktā platība vienam cilvēkam un neesot arī bijis nekādas kontroles. Tāpat sociālajos tīklos ir aicinājumi pieteikties dažādiem skaistumkopšanas pakalpojumiem, kuru sniegšana patlaban nav atļauta. Un arī tas, viņasprāt, netiek kontrolēts.

Lai arī Pāvelam Gognidzem gruzīnu asinis nav dominējošās, ar to pilnīgi pietiek, lai Rīgā izveidotu restorānu ķēdi ar nosaukumu Yakuza, kā tiek dēvēts slavenas mafijas klans Japānā. Būt gruzīnam Latvijā ir pat nedaudz izdevīgi, viņš saka intervijā DB.

Kā tapa Yakuza?

Nosaukums Yakuza, manuprāt, parāda, ka mēs esam nedaudz ironiski pret sevi. Tie, kuri saprot, kas ir īsta japāņu virtuve, redz, ka tā nav īsta japāņu virtuve, jo Eiropas cilvēkiem īstu japāņu virtuvi piedāvāt nevar. Visi tie suši, ko mēs Latvijā pazīstam, piemēram, ar Filadelfijas sieru, ir drīzāk amerikāņu suši, nevis japāņu. Jā, mūsu restorāni piedāvā japāņu virtuvi, bet tādu, kas galvenokārt ir domāta eiropiešiem. Mēs pārāk nopietni uz sevi šajā ziņā neskatāmies. Tā radās zināma ironija pret sevi, kas atspoguļojas nosaukumā. Japāņi parasti pie mūsu restorānu izkārtnēm mēdz fotografēties. Es varu tikai vien iedomāties, ko viņi par šo raksta sociālajos tīklos. (Smejas) Mēs esam ļoti lepni, ka japāņi, piemēram, no Japānas vēstniecības vai japāņu kompānijām, kuras šeit, pie mums Latvijā, darbojas, nāk pie mums un viņiem patīk. Taču es vēl neesmu piedzīvojis tādu dienu, un domāju, ka arī nepiedzīvošu, kad japānis pasūtīs suši ar Filadelfijas sieru. Domāju, ka viņi nesaprot, kas tas tāds vispār ir. Vārds Yakuza nozīmē japāņu mafiju, līdzīgi, kā piemēram, Cosa Nostra Itālijā. Kad es domāju restorāna nosaukumu, iespējams, nedaudz ietekmējos no restorānu ķēdes ar nosaukumu Mafija, kas atrodas Kijevā. Ar nosaukumu ir tā, ka, ja tas aizķer, to atceras. Nav obligāti, lai tas patiktu. Ja restorānam būtu neitrāls nosaukums, tas mārketinga ziņā, protams, nebūtu tik veiksmīgs.

Savu auto iepriekšējā vakarā jūs novietojāt pagalmā, taču no rīta tur to neatrodat. Sāli brūcēs pieber jauniņa policijas inspektore, kura runā atklātu valodu: vispirms paziņo, ka konkrētās zādzības izmeklēšana būšot pirmā viņas karjerā, tad atklāj, ka nekādas īpašas zagto auto meklēšanas mācības viņas darbvietā nenotiekot un policijai arī nav resursu meklēt katru pazudušo auto. Tāpēc esot minimāla iespējamība, ka spēkrats atradīsies. Tieši tā gadījās Ģirtam (vārds mainīts), kura līzingā pirktais spēkrats šomēnes nozagts Pārdaugavā, piektdien raksta laikraksts Diena.

Viņš saka, ka policijas darbinieki, ar kuriem saskāries krimināllietas ierosināšanas procesā, neesot atstājuši profesionālu iespaidu un devuši viņam padomu meklēt auto pašam, piemēram, izplatot palīdzības lūgumu sociālajos tīklos.

Diena novēroja, ka zagtu auto bildes ar īpašnieku kontaktinformāciju un atlīdzības solījumi tiek publicēti gan sociālajā tīklā Facebook, gan sludinājumu un pat ziņu portālos, kur komentāros cilvēki dalās minējumos, vai tik pagalmos nav atgriezušies «trauksmainie deviņdesmitie», un izsaka aizdomas par vērienīgiem zagtu auto pasūtījumiem. Valsts policijas (VP) statistika to daļēji apstiprina: aprīlī salīdzinājumā ar janvāri Latvijā nozagts divreiz vairāk spēkratu – 115 auto –, bet šā gada pirmajos četros mēnešos kopumā – 328 auto. Likumsargu dati liecina, ka 141 no tiem esot atrasti.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Exigen Services Latvia ģenerāldirektors Ivars Puksts. «Uzskatu, ka esam pirmais (jeb «pionieris») privātais datorprogrammēšanas pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kura pirmsākumi meklējami jau 1989.gadā, kad tika nodibināts kooperatīvs Biržas sabiedrība, vēlāk, mainoties īpašniekiem, pārtopot par a/s Softwarehouse Rīga, a/s DATI un a/s Exigen Services Latvia. Kā pirmie Latvijā 1990.gadā sākām eksportēt IT sistēmu izstrādes pakalpojumus, iegūstot Vācijas Brēmenes pavalsts pašvaldības pasūtījumu brīvās profesijas pārstāvju sociālās apdrošināšanas sistēmas izstrādei. Savus pakalpojumus esam snieguši klientiem gandrīz visos kontinentos. Vienīgi Antarktīda ir mūsu «neieņemtais» kontinents,» stāsta I. Puksts.

«Manuprāt, sieviete – stipro dzērienu tehnologs – ir likumsakarība. Latvijas balzamā gan laboratorijas, gan degvīna ceha vadītājas ir sievietes.»

Tā par savu profesijas izvēli intervijā Dienas Biznesam stāsta uzņēmuma Latvijas balzams stipro dzērienu tehnoloģe ar 22 gadu darba stāžu Aija Zablocka.

Kā jūs kļuvāt par stipro dzērienu tehnoloģi – vai tā bija nejaušība, vai apzināta izvēle?

Tā bija mērķtiecīga darbība, jo nekas nav vieglāk, kā ražot alkoholiskus dzērienus. Nekas nerūgst, nekādas baktērijas nevairojas, kā tu vakarā visu atstāj, tā tu no rīta visu arī atrodi, bez kādām nevēlamām izmaiņām. Protams, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, tādas specializācijas kā stiprie alkoholiskie dzērieni nebija, tāpēc esmu strādājusi gan konservu ražošanā, gan koncentrētu sulu ražošanā, gan alus darītavā, līdz nonācu stabilā uzņēmumā Latvijas balzams.

Vairāki uzņēmumi izrāda interesi par akciju kotāciju biržā, piektdien intervijā Latvijas Radio atzina biržas Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne, komentējot kosmētikas ražotāja Madara Cosmetics akciju iekļaušanu biržas alternatīvajā tirgū First North.

Viņa prognozēja, ka Madara Cosmetics, kura akcijas no piektdienas iekļautas Nasdaq Riga alternatīvajā tirgū First North, noteikti būs sekotāji. «Ir uzņēmumi, kuri ļoti aktīvi par to ir interesējušies un principā jau realizē savus mērķus, tāpēc [arī citu uzņēmumu ieešana biržā] būs noteikti,» sacīja Auziņa-Melalksne.

Tāpat viņa norādīja - ja līdz šim valdīja priekšstats, ka birža pamatā ir piemērota ļoti lieliem uzņēmumiem, Madara Cosmetics ir iezīmējusi, ka birža ir piemērota arī mazākiem uzņēmumiem, kādu Latvijā un Baltijā ir ļoti daudz.

«Man ir ļoti pozitīvs priekšstats par biržas attīstību nākotnē gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā, jo es redzu, ka ienāk uzņēmumi, kas no nulles ir izveidoti pēdējo 10-20 gadu laikā, kuriem ir jauna vadības komanda, kuriem ir labi izglītoti akcionāri, kā arī uzņēmumi, kuriem ir augsti ētikas standarti,» teica Auziņa-Melalksne.

#Pārdodot Latvijā ražoto filmu ārvalstīs, iegūstam ne tikai atpazīstamību, bet arī nodokļus.

Latvijas kino industrija var būt kā rūpnīca, kas atnes valstij nodokļus un rada jaunas darba vietas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness atklāj kino producents Andrejs Ēķis.

Fragments no intervijas

Nameja gredzens ir viens no vērienīgākajiem Latvijas kino projektiem ar 2,5 milj. lielu eiro budžetu. Kas Jums kā producentiem šķiet grūtākais posms – finansējuma piesaiste vai šis periods – kad ar kailu sirdi ir jāgaida kāds būs publikas un kritiķu vērtējums par paveikto?

Esmu producents, uz kritiku skatos nedaudz citādi. Ja man uz šo jautājumu ir jāatbild vienkārši, tad, visticamāk, manis teiktais varētu latviešiem nepatikt. Latvieši kā nācija nav pieradusi pie tā, ka visās jomā, arī mākslā, ir jābūt tirgus attiecībām. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kad valstis savā starpā konkurē. Rūpniecības jomā līdere ir Ķīna, mums Latvijā tiek postulēts, ka ar radošumu un izdomu varam kaut ko sasniegt. Diemžēl Latvijā kino industrijā visbiežāk nodarbojas hobija līmenī, bet šajā jomā iesaistītie, ieskaitot Nacionālais Kino centru (NKC), to nesaskata kā industriju, to, ka kino varētu būt viena no tām sastāvdaļām, kas varētu palielināt valsts IKP un vairot darba vietas. Mums ir jāveido tāds filmas projekts, kuru varam pārdot arī ārzemēm, eksportēt. Tieši šis ir viens no mērķiem, kāpēc tapa Nameja gredzens, jo, kad pirms četriem gadiem ar Aigaru Graubu pabeidzām veidot spēlfilmu Sapņu komanda 1935, pirmo reizi mūsu sadarbības vēsturē sapratām, ka ar nākamo projektu ir jāpanāk, lai izveidotā filma vairāk ceļo, tiek izrādīta ārvalstu kinoteātros un televīzijās. Mēs atradām izplatītāju kompāniju, kura bija gatava ar mums satikties un uzdevām konkrētu jautājumu: «Kāda ir tēma, kuru pasaulē gribētu dzirdēt no tādas valsts kā Latvijas?» Mūsu idejas nākamajai filmai bija par Baronu Minhauzenu, kurš 20 gadus ir dzīvojis Rīgā, leģendu par Nameja Gredzenu un trešā ideja bija par mūsu karavīru dalību Afganistānas karā.